Eiropa sāk izšķirošu posmu varas pārdalē

2003. būs Eiropas institucionālās pārveides gads, kas ir būtisks posms, lai ES tiktu uzņemtas desmit jaunas dalībvalstis, kas 2004. gada sākumā oficiāli pievienosies Eiropas Savienībai. Šis process, kas jau deviņus mēnešus norisinās Eiropas Konventa ietvaros, tiks konkretizēts jūnijā Tesaloniku sanāksmes laikā, iegūstot Eiropas konstitucionālā līguma projekta formu. Līdz tam ES grieķu prezidentūrai būs jāatrisina Eiropas galvaspilsētu starpā valdošās politiskās pretrunas.

Konventa nopietnākais darbs sākas pašlaik, jo jānosaka turpmākais varas sadalījums starp Eiropas institūcijām — Ministru padomi, Eiropas Komisiju un Parlamentu. Līdz šim 105 Konventa pārstāvji vairāk nodarbojās ar dažādu darba grupu ziņojumu noklausīšanos un rediģēšanu.

Lākenas sanāksmes laikā 2001. gada decembrī, kad tika izveidots Konvents, vairākas valdības šādu forumu uzlūkoja dažādi: kā iespēju Konventa ietvaros organizēt diskusijas par Eiropas nākotni; kā valstu un valdību vadītāju uzdevumu savā starpā lemt par ES institucionālo struktūru nākotnē. Un tomēr, pateicoties aktīvajam procesam un demokrātiskajai pārstāvniecībai, kā arī prezidenta Valerī Žiskāra d’Estēna autoritātei, ES Konvents pamazām ir ieguvis neapšaubāmu autoritāti.

Francija un Vācija ilgstoši guvušas mācību, ko tām sniegusi britu valdības arvien aktīvāka līdzdalība Eiropas lietu ministra Pītera Haina personā. Vācijas un Francijas ārlietu ministri Joška Fišers un Dominiks de Vilpēns visbeidzot tika ievēlēti, lai pārstāvētu Konventā savas valdības. Viņiem ir pievienojušies citi politiskie līderi, radot, pēc dažu izteikumiem, sava veida Trojas zirgu Konventa ietvaros. Konventa pārstāvju autoritāte jebkurā gadījumā ļauj nodrošināties pret dokumenta noraidījumu no dažādu valdību puses, pamatojot Žiskāra d’Estēna stratēģiju — Konventa prezidentam “jāiedvesmo” tāda dokumenta pieņemšana, kas būtu pieņemama gan Konventa pārstāvjiem, gan ietilptu valstu valdību prioritātēs.

Franči un vācieši janvārī gatavojas izteikt savus kopīgos priekšlikumus. Viņi cer saņemt līdzīgu atbalstu, kāds tika panākts ES Briseles sanāksmes laikā oktobrī, kad ES vairāk vai mazāk atbalstīja viņu priekšlikumus lauksaimniecības jautājumā.

Vairākos gadu desmitos ir mainījies varas sadalījums Eiropā starp starpvaldību sistēmas aizstāvjiem un “kopienas” principa jeb federālisma atbalstītājiem. Paradoksāli, ka Vācija, kas zināmu laiku aizstāvēja sava federālā modeļa “eiropeizāciju”, ir pievienojusies Francijas nostājai pret suverenitāti vairākās jomās. Ārpolitikas sfērā franču pieeja ir tuvāka Lielbritānijai.

Tomēr Eiropas Savienības paplašināšanās līdz 25 dalībvalstīm prasa pilnīgi jaunu pavērsienu šajās diskusijās. “Lielajā” Eiropā Savienība mehāniski palielinās savu daudzveidību, kas pastiprina tās nozīmes un integrācijas pavājināšanās draudus. Patiesība ir tāda, ka “lielā” Eiropa nodrošina ar pamatotiem argumentiem abas dažādās uzskatu nometnes: tā sniedz pamatojumu to pārstāvju argumentiem, kuri aizstāv lielāku centrālo varu, kā arī tiem, kuri atbalsta kvalificētā vairākuma principa paplašināšanu un veto tiesību ierobežošanu, jo tas varētu novest strupceļā 25 dalībvalstu savienību.

Tuvākajos mēnešos ir gaidāmas arvien aktīvākas politiskās cīņas jautājumā par Eiropas prezidenta institūciju. Lielbritānija, Francija, Spānija, kā arī Itālija, un ar zināmiem nosacījumiem arī Vācija, atbalsta šādu institūciju ar daudz ilgākām pilnvarām. Šāds postenis nodrošinātu Eiropas Savienībai autoritāti un ietekmi starptautiskajā arēnā, kas tai ir ļoti nepieciešama. Vairums “mazo valstu” ir nobažījušās par Eiropas “direktora” rašanos un vairāk atbalsta Eiropas Parlamenta ievēlētu Komisijas prezidentu. Līdz šim Konvents ir izvairījies no tik delikāta jautājuma kā “Eiropas robežas”, kā arī no diskusijām par Eiropas Savienības jēgu.

Autors jautā, vai eiropieši spētu ķerties pie svarīgākā jautājuma — kādas ir Eiropas kopīgās vērtības, un kāda ir tās identitāte?

Pēc “Le Monde”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti, Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.