Lai varam un darām, vidi saudzējot

Raimonds Vējonis, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Ministra amatā aizvadīti divi mēneši. Kā veicies?

– Divi mēneši ir aizritējuši kā viena pamatīga darba diena. Vērtējot ir pat grūti paraudzīties atpakaļ: no vienas puses – tas bija tik sen, no otras – laiks aizritējis ļoti ātri. Izveidojot valdību, mēs, visi ministri, lielāko laiku strādājām pie jaunā valsts budžeta sastādīšanas. Turklāt būtisks nosacījums šim darbam bija rast iespējas samazināt izdevumus. Tas nav vienkārši, to saprot katrs. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka ministri nav īpaši pieredzējuši politiskajās kaujās. Ir jābūt godprātīgam un motivētam vadītājam, lai savā iestādē atrastu rezerves. Bez tam ir jāspēj aizstāvēt arī jaunās prioritātes, un nevienā ministrijā to nav maz. Esmu optimists un domāju – kopumā spēsim vienoties, un katras ministrijas galvenās prioritātes tiks akceptētas. Savus noteikumus izvirza arī mūsu valsts tuvošanās Eiropas Savienībai. 2004.gada maijs nav aiz kalniem. Šis apstāklis nosaka vairākas būtiskas lietas, ko nedrīkst atlikt, arī tādēļ ir vērojama prioritāšu maiņa. Tādējādi es pieļauju, ka spriedze ministra darbā saglabāsies gan šajā, gan nākamajā gadā.

– Pašreiz reģionālā attīstība ir divu ministru kompetencē. Tas nozīmē, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) skars zināmas pārmaiņas. Kā to vērtējat un kuras nozares ministrijas kompetencē, jūsuprāt, būtu jābūt reģionālajai attīstībai?

– Gan valdības veidošanās laikā, gan pēc tam presē šajā kontekstā parādījās neprecīza informācija, ka no VARAM tiek nodalīta reģionālā attīstība. Patiesībā reģionālās attīstības jautājumi jau kopš 2002.gada 1.janvāra atrodas Finanšu ministrijas kompetencē, kad tika izveidota Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde. Mūsu ministrijai ir palicis vien nosaukums un pavisam neliela šo pienākumu daļa. Ar reģionālo attīstību, koordinējot pašvaldību teritoriālplānojumu izstrādi, VARAM nodarbojas attiecīga Būvniecības departamenta nodaļa. Manuprāt, šāda kompetenču sadale ir loģiska.

– Patlaban vairākās ministrijās notiek pārraudzības nozaru un pakļautības institūciju pārdale, kam sekos attiecīgu grozījumu pieņemšana likumdošanā. Kāds varētu būt jūsu vadītās ministrijas turpmākais nosaukums, un kādas institūcijas būs tās pakļautībā?

– Manuprāt, pašreizējais ministrijas nosaukuma saīsinājums – VARAM – skan ļoti mērķtiecīgi. Jaunais ministrijas nosaukums būs Vides ministrija. Tāds ir arī mans viedoklis – jēdziens “vide” ir pietiekami plašs, tas saistīts gan ar vides izmantošanu, gan aizsardzību. Iekļaujot ministrijas nosaukumā jēdzienu “vides aizsardzība”, mēs to pārlieku precizētu un sašaurinātu. Par ministrijas pārraudzības institūcijām varu teikt, ka pagaidām neredzu nepieciešamību veidot jaunas struktūras. Protams, joprojām ir aktuāla diskusija par tūrisma un būvniecības nozares nodošanu attiecīgi ekonomikas ministra un īpašu uzdevumu ministra reģionālās attīstības un pašvaldību lietās kompetencē. Šajā procesā ir aktīvi iesaistījušās arī nevalstiskās organizācijas. Uzskatu, ka šīs nozares būtu jāatstāj esošās ministrijas, proti, VARAM, kompetencē. Latvijā strauji pieaug būvniecības apjomi, tādēļ ir jārod līdzsvars starp būvniecības attīstības un vides saglabāšanas interesēm. Protams, tas ir grūti, jo būvniecība un vide atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tādēļ uzskatu, ka šo jomu pārraudzību un līdzsvarošanu mūsu ministrija veiktu visefektīvāk. Īpaši tas attiecas uz likumdošanas jautājumiem.

Tūrisma jomā VARAM darbība ir nostiprināta un kļuvusi zināma starptautiskās tūrisma organizācijās un divpusējo starpvaldību nolīgumu ietvaros. Turklāt tūrisma stratēģiskie resursi Latvijā pārsvarā ir saistīti ar dabu un vidi, tādēļ ir svarīgi nodrošināt vides un tūrisma attīstību vienotā kontekstā.

Būtiski ir arī ņemt vērā mūsu valstī pastāvošo dokumentu aprites kārtību. Ministriju savstarpējā sarakste, viedokļu saskaņošana ir vienmēr bijusi problemātiska gan laika, gan attieksmes ziņā. Saņemtie viedokļi gan ne vienmēr ir ņemti vērā kāda likumdošanas akta vai dokumenta apstiprināšanā.

– Varbūt šo jomu pārdali ir ietekmējuši pēdējā laikā atklātie būvniecības normu pārkāpumi Saulkrastos un Engurē?

– Manuprāt, tas nav pamats. Šie konkrētie gadījumi vairāk atklāj likumdošanā esošās nepilnības, un mēs šobrīd strādājam, lai tās novērstu. Vēlmei pārdalīt nozares pakļautību ir vairāk politiski motīvi, kas izskanēja valdības veidošanas procesā. Tomēr es šādam solim neredzu lietderību, turklāt būtu vajadzīgs arī papildu finansējums struktūru pārcelšanai uz citu ministriju.

– Līdzīgi kā citu nozaru ministriju vadītāji, arī jūs cenšaties plašsaziņas līdzekļos nākt klājā ar nostāju vai oficiāliem viedokļiem. Kā vērtējat atsaucību uz ziņām, kas nesatur sensacionālu informāciju?

– Tā gan ir mana personīgā pārliecība, bet, domāju, tai piekritīs daudzi. Plašsaziņas līdzekļiem ir tieksme izcelt negatīvās ziņas. Tas tā nebūtu, ja arī iedzīvotājiem nebūtu vēlme no laikrakstiem, radio un televīzijas vispirms iegūt tieši tādas ziņas. Ar šo kaiti slimo visā pasaulē. Tas skar arī vides jautājumus. Visiem interesē avārijas, katastrofas, kas vainīgs, kad un kā vainīgais saņems sodu. Taču, kad vienam no mūsu uzņēmumiem izsniedza Latvijā un Viduseiropā pirmo integrēto vides atļauju, atsaucība to atspoguļot bija maza. Ar šo vēlos teikt, ka arī turpmāk no ministrijas plašsaziņas līdzekļi saņems dažāda satura informāciju. Manuprāt, vides jomā nav neitrālas informācijas, tā ir vai nu negatīva – avārijas, nelaimes, vai pozitīva – uzlabojumi, jaunas iestrādes, panākumi. Mana vēlme ir, lai sabiedrība saņemtu vairāk optimistiskas informācijas. Un lai mēs spētu optimistiski raudzīties arī uz problēmsituācijām.

– Vai, jūsuprāt, pietiekami un objektīvi tiek atspoguļoti oficiālie viedokļi?

– Līdz šim nav bijušas domstarpības. Informācija, kas sagatavota ministrijā un nonākusi plašsaziņas līdzekļos, ir tālāk nodota nesagrozīta. Citādi mēdz notikt ar žurnālistu komentāriem. Esmu pieejams presei, arī atbildot uz telefona zvaniem, tāda nostāja ir arī ministrijas darbiniekiem. Noklausoties amatpersonas viedokli, žurnālisti daļu informācijas mēģina skaidrot citiem vārdiem. Tad arī nereti saplūst intervējamās personas skaidrojums ar kādu neprecizitāti komentāros. Lasītājs ne vienmēr šķiro, ko kurš teicis. Savukārt žurnālists kā nespeciālists ne visās jautājuma niansēs spēj vai pagūst iedziļināties. Taču es šeit nesaskatu kādas būtiskas problēmas. Iespējamo domstarpību gadījumā visu vienmēr var risināt sarunu ceļā.

Vai plašsaziņas līdzekļi mums pievērš pietiekami uzmanību? Nebūšu oriģināls, bet teikšu, ka vienmēr var vēlēties vairāk. Tomēr es saprotu, ka ne viss, kas mums pašiem liekas ļoti svarīgs un nozīmīgs, tāds šķiet arī cilvēkiem no malas. Un tas ir normāli – mēs strādājam, bet cilvēki un jo īpaši žurnālisti mūs vērtē. Es domāju, ka tas ir auglīgs process.

– Viens no jaunākajiem jūsu paziņojumiem vides jomā bija atbalsts elektrotransporta kā videi draudzīga satiksmes veida nozares attīstībai. Vai ir kādas konkrētākas nostādnes šā jautājuma īstenošanā?

– Vēl nav nekas konkrētāks, ko paziņot sabiedrībai šajā jautājumā. Tā ir mana pārliecība, ka elektrotransports ir jāattīsta. Protams, tas nav viena gada vai īsa laika posma jautājums, tam nepieciešamas arī valsts investīcijas un valdības atbalsts. Taču mums ir jāskatās patiesībai acīs – elektrotransports vēl tik drīz mūsu valstī nebūs tas transporta veids, kas sevi atpelna. Runājot par Rīgu, nav šaubu, ka pašreizējā automašīnu plūsma un transporta organizācija nav optimālais variants. Turklāt automašīnu skaits ik gadus Latvijā pieaug. Savus iebildumus šajā jautājumā izsaka gan iedzīvotāji, gan Rīgas viesi. Elektrotransportam arī ārpus galvaspilsētas ir jābūt daudz sakārtotākam, nekā tas ir pašreiz. Arī no vides viedokļa, situācija ne tuvu nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Kaut šobrīd par atzītāko cilvēki uzskata pārvietošanos ar personīgo transportu, daudz racionālāks, ērtāks un arī ātrāks ir, piemēram, tramvajs. To vēl katrs nav gatavs pieņemt un atzīt. Domājot par nākotni, ir jānotiek izmaiņām cilvēku psiholoģijā. Bet, lai tā notiktu, pie tā ir jāstrādā. Un tas ir nopietns vides izglītības darbs.

– Jūs esat aicinājis vides sabiedriskās organizācijas piedalīties ministrijas darbības prioritāšu noteikšanā. Tas ir turpinājums iepriekšējā ministra laikā noteiktajai VARAM nostājai par sabiedrības iesaisti lēmumu un likumdošanas izstrādē.

– Mēs uzskatām par ļoti svarīgu sabiedrības, ar to domājot vides nevalstiskās organizācijas, profesionālās asociācijas, iesaistīšanu dažādu ministrijas dokumentu un lēmumu pieņemšanā. Patlaban valstī ir vairāk nekā 300 vides organizāciju. Es ļoti ceru, ka jau šajā mēnesī mums izdosies izveidot vides konsultatīvo padomi. Tās sastāvā varētu būt 15 līdz 20 cilvēku. Vadoties pēc ministrijas konkrētiem darbības virzieniem, paredzēts, ka pie šīs padomes vajadzības gadījumā tiks veidotas darba grupas. Sarunās ar sabiedriskajām organizācijām mēs jutām atbalstu un ieinteresētību šajā jautājumā. Organizācijām ir vēlme darboties un sniegt priekšlikumus par likumdošanas aktu izmaiņām. Gribētos ticēt, ka būs arī rezultāti.

Otrs nozīmīgs darbs, kurā esam iesaistījuši sabiedrību, ir jauna vides politikas plāna izstrāde. Ir ņemtas vērā iepriekš pieļautās kļūdas, un šis dokuments taps ciešā sadarbībā ar nevalstiskajām vides organizācijām. Pavisam darbosies 21 darba grupa, un organizācijas vēl joprojām var pieteikt savu dalību tajās. Man ir pārliecība, ka šādas sadarbības rezultātā jaunais vides politikas plāns būs ne vien atšķirīgāks, bet arī profesionālāks par iepriekšējo. Esam paredzējuši tā izstrādi beigt šā gada vidū.

– Kādu ceļu redzat sabiedrības izteikto priekšlikumu akceptam, ja tie radikāli atšķiras no vadības viedokļa?

– Ar viedokļu atšķirībām ir jārēķinās. Vienlaikus jāapzinās, ka parasti nav iespējams atbalstīt visu pušu izvirzītos maksimālos mērķus. Ministram ir jāspēj uzņemties politisku atbildību par katru izstrādājamo dokumentu, ņemot vērā arī valdības un koalīcijas partneru prioritātes. Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst vēlētājiem dotos solījumus. Es esmu gatavs arī tam, ka būs nepieciešama mana politiskā izšķiršanās. Vides jomā šādas situācijas ir sagaidāmas no visradikālāk noskaņotajiem – zaļajiem. Tomēr esmu gatavs arī veidot un uzturēt dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm. Katrs saprātīgs lēmums tiek veidots uz kompromisiem. No tiem nav iespējams un vajadzības izvairīties.

– Latvijā aktīvi darbojas daudz vides aizsardzības organizāciju. Kā vērtējat to darbību no profesionālā viedokļa?

– Demokrātiskā valstī ir dota iespēja veidot nevalstiskās organizācijas pēc to dibinātāju izvēles. Valdības līmenī nešaubīgi ir vieglāk strādāt ar skaitliski lielām un nopietnām organizācijām. Taču tas nenozīmē, ka mēs noraidīsim mazās organizācijas. Katra iniciatīva ir novērtējama.

– Ieskatoties VARAM mājaslapā un ministrijas rīcības plāna valdības deklarācijas izpildē, var secināt, ka viena no pilnveidojamajām nozares jomām ir tūrisms. Padarītā darba – pievilcīga Latvijas tūrisma tēla veidošana – pašnovērtējums ir pietiekami kritisks. Cik būtiska, jūsuprāt, ir tūrisma attīstība valsts ekonomikā?

– Tūrisms Latvijā nekad nebūs salīdzināms ar, piemēram, Dominikas Republikas vai Havaju salu tūrismu, kur tūrisms ir pamatienākumu avots. Tomēr tūrismam aiz spēcīgākajām rūpniecības nozarēm ir jābūt valsts ekonomikas augšdaļā. Uzskatu, ka mūsu potenciāls ir liels. Ir jāmēģina pareizi noteikt mūsu tūrisma specializāciju, lai spētu Eiropas un citiem klientiem piedāvāt vienreizējo, atšķirīgo – Latvijas tūrisma iespējas. Piekrītu, ka tūrisma jomā, arī no ministrijas puses, nav padarīts daudz. Tomēr esmu apņēmības pilns strādāt arī šajā virzienā.

– Daudzu Latvijas pašvaldību, pat nelielo un mazattīstīto pagastu izstrādātajos attīstības plānos vai mutiskajās nostādnēs tūrisms tiek nosaukts par pirmo prioritāti. Vai optimisms nav pārlieku liels, ņemot vērā objektīvo pieredzi, ka laukos trūkst naudas, vide tikai palēnām tiek sakārtota, taču ieguldījumiem tūrismā ir jābūt lieliem, un atdeve gaidāma pēc divdesmit gadiem?

– Es nedomāju, ka ārvalstu tūristu saistīs Latvijas krūmiem aizaugušās ceļmalas, kaut arī krūmi ir dabas vērtība, kura nav skatāma, piemēram, attīstītajā Holandē. Mums jāprot pareizi piedāvāt, pārdot kā ļoti īpašu Latvijas tūrisma produktu novadu skaistās dabas vērtības. Bet mēs to vēl neprotam. Tas varētu būt ekotūrisms, putnu vērošana – Eiropā plaši izplatīts tūrisma veids. Šajā gadījumā Papes puse un Engures ezers putnu vērotājiem ir kā paradīze zemes virsū. Ievērības vērti bija padomju laika ārstnieciskie kūrorti Jūrmalā. Ja to izdotos pienācīgā līmenī atjaunot, interesentu, jo īpaši no Krievijas un citām Austrumeiropas valstīm, netrūktu. Nav šaubu, ka šajā jautājumā jābūt arī valsts atbalstam un ieinteresētībai.

Attiecībā uz pašvaldībām es tomēr ieteiktu rūpīgi pārdomāt, vai tūrisms būs tā svarīgākā nozare. Katra Latvijas pašvaldība nevar piedāvāt kvalitatīvus tūrisma pakalpojumus.

– Kur meklējama vaina, ka to neprotam?

– Tā droši vien nebūs vaina. Latviešiem ir sava mentalitāte. Visai bieži mūs māc neziņa un neesam pārliecināti par savām spējām. Tas būtu jāpārvar. Turklāt nav jāorientējas vienīgi uz ārzemju tūristiem. Pēdējos gados savas zemes apceļošana ir kļuvusi iecienīta Latvijas cilvēku vidū. Arī es pats ar ģimeni labprāt apceļoju Latviju, īpaši Kurzemi. Mani saista arī jūras tuvums. Tātad – ja ir vēlēšanās, risinājumus var atrast.

– Saistībā ar ES programmām, PHARE un ISPA fondu, valstī notiek vērienīgs ūdenssaimniecības un sadzīves atkritumu saimniecības sakārtošanas darbs (projekti 800+ un 500–). Nenoliedzami, tas prasa gan valsts un pašvaldību līdzfinansējumu, gan ilgāku laiku realizācijai. Kad tie varētu īstenoties?

– Šīs programmas valstī darbojas sekmīgi. Šobrīd ir dota iespēja izmantot Eiropas Savienības (ES) pirmsstrukturālos fondus. Pēc iestājas ES pieejams kļūs kohēzijas fonds. Eiropas palīdzība Latvijai šajā ziņā ir vērtējama kā ļoti iespaidīga. Gan valsts, gan pašvaldības ļoti daudz strādā, lai iespējami maksimāli spētu izmantot visus pieejamos Eiropas naudas resursus. Priecē tas, ka ar katru gadu pieaug investīcijas vides sektorā. Nākamgad tie būs turpat 100 miljoni eiro. Līdz ar to ar katru gadu mūsu valstī uzlabojas vides kvalitāte.

Sarunās ar ES esam apsolījuši, un to nosaka arī attiecīgi normatīvie akti, ka ūdens saimniecība tiks sakārtota atbilstoši Eiropas normām lielajās pilsētās līdz 2008. gadam, bet Latvijā kopumā līdz 2015. gadam. Attiecīgi atkritumu apsaimniekošanas jomā līdz 2009. gadam visā Latvijā būs izveidoti atkritumu poligoni, bet vecās izgāztuves līdz 2012. gadam jau sakoptas.

– Patlaban Satversmes tiesa izskata lietu par bīstamo atkritumu dedzinātavas izveidi Olainē. Tiek apstrīdēta Ministru kabineta rīkojuma par bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas izvietošanu Olainē atbilstība vairākiem likumiem. Jūs esat vides speciālists, kā vērtējat valdības un olainiešu domstarpības?

– Nedaudz atkāpjoties no šī jautājuma, bet kontekstā ar Satversmes tiesu – bīstamo atkritumu iznīcināšanas jautājums Latvijai ir jārisina. Nepieciešama ir gan dedzinātava, gan poligons, kur novietot nesadedzināmos atkritumus. Pastāv iespēja šos atkritumus no valsts izvest, taču tas nav ekonomiski izdevīgi. Satversmes tiesa notiek, un neatkarīgi no sprieduma es esmu pārliecināts, ka bīstamo atkritumu dedzinātavai Latvijā Olainē vai kādā citā vietā ir jābūt. Arī, pieņemot lēmumu par dedzinātavas ierīkošanu Olainē, tika ņemts vērā Olaines pašvaldības labprātīgs piedāvājums. Zināmā mērā par izveidojušos situāciju pārmetumi ir jāsaņem ministrijai. Sabiedrībai nav pienācīgā līmenī izskaidrots, cik būtiska ir šādu atkritumu pārstrādes – dedzinātavas, azbesta glabātavas, poligona izveide Latvijā. Veidojas dīvaina situācija – šobrīd šie bīstamie atkritumi netiek likvidēti, tie glabājas neatbilstošās vietās. Piesārņojums palielinās, un, ja nekas netiks darīts, pēc noteikta laika iedzīvotāji to sajutīs pavisam skaudri. Atbilstošu glabātavu un dedzinātavu ierīkošanas mērķis ir novērst problēmas, kas draud nākotnē. To dara katrā valstī, kas domā par vides saglabāšanu nākotnē. Konflikti un iedzīvotāju pretestība milst arī citos ar vidi saistītos jautājumos, piemēram, veidojot reģionālos sadzīves atkritumu poligonus. Es vēlos pateikties Olaines, Zebrenes, Brocēnu un citām pašvaldībām, kas uzņemas risku nonākt konfliktā ar sabiedrību un uzdrīkstas nākt palīgā valstij risināt šādus vides jautājumus. Šādu politisku lēmumu pieņemšana nav populāra, taču ar to tiek parādīta attieksme un spēja domāt valstiski.

– Ir samazināts atbalsts Latvijas Vides aizsardzības fondam. Kā paredzat turpmāko šī fonda darbības efektivitāti?

– Protams, mums ir ļoti žēl, ka kurināmo naftas produktu akcīzes nodokļa daļu, kas kopumā gadā veido 600 tūkstošus latu, turpmāk ieskaitīs valsts pamatbudžetā. Vides aizsardzības fonds darbojās ļoti atklāti, projektus vērtēja konsultatīvā padome, un tās sastāvā ir pārstāvji no 23 nevalstiskajām organizācijām. Bažas par naudas ieskaitīšanu kopējā katlā pastāv. Taču es gribu ticēt, ka, neraugoties uz izmaiņām, saglabāsies solītais princips un nauda vides aizsardzībai tiks atvēlēta. Ja princips netiek pārkāpts un nauda tiek paredzētajā apmērā novirzīta vides aizsardzībai, tad nekādu problēmu nebūs.

– Vai vidi Latvijā var uzskatīt par drošu un ilgtspējīgu?

– Es domāju, ka no vides viedokļa Latvijā dzīvot ir droši. To pierāda arī 2001. gada pasaules ekspertu vērtējums Latvijas valstij. Esam atzīti par desmito ekoloģiski drošāko valsti pasaulē. Tas liecina, ka jautājumi, kas saistīti ar vides aizsardzību, valstī tiek risināti nopietnā, profesionālā līmenī un vides aizsardzības sektorā ieguldītās investīcijas dod rezultātus. Un es esmu pārliecināts, ka turpmāk dzīve Latvijā kļūs arvien labāka un drošāka.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore