Lai beidzam izjokot latviešu valodu

Jānis Mauliņš, rakstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Avīzē lasu: “nepieciešams izdarīt izmaiņas likumdošanā”, griež ausīs. Ne tikai tāpēc, ka divu skaidru vārdu — “maināms likums” — vietā iepiņķēts četru vārdu kalambūrs, bet, galvenais, nevietā lietots vārds “likumdošana”, kas nozīmē likumu izstrādi, procesu, nevis tā rezultātu, tas ir, likumus un citus normatīvos aktus. Lai mainītu likumdošanu, jāmaina taču Saeimas Kārtības rullis vai pat Satversme. Protams, daudzie vārda “likumdošana” valkātāji to lieto likumu, likumnormu, likumaktu, normatīvo aktu, tiesisko aktu, lēmumu, noteikumu utt. nozīmē. Redz, cik daudz precīzāku un precizējošāku sinonīmu!

Pēdējā laikā šī vārda aplamais lietojums sasniedzis jau apmēram 80% attiecīgo tekstu un runu.

Aplamības, kas kļuvušas masveidīgas, kā atceramies no komunistisko teoriju laikiem, ir ļoti grūti novērst. Labāk tās neielaist. Diemžēl sākumā par šo konkrēto kļūmi juristi un valodnieki tikai pavīpsnāja: sak, ir gan ķēms, ne runātājs. Nu vairs nevīpsnā. Pat Eiropas tiesību dokumentu tulkotāji un juristi lieto šo neatbilstošo, var teikt, absurdo cita jēdziena vārdu.

Pirms gadiem sešiem, kad kļūme nebija vēl tik dziļi iegājusies, par šo aplamību ieminējos pazīstamai filoloģei. Tā atsmēja: “Vai nezini, ka reiz pastāvēja “šanas” biedrība? No tā laika “šanas” un citu šņāceņu mīlestība latviešiem vēl dzīva.”

Patiešām. Nupat jau vārda “finansu” vietā sāk atkal rakstīt un teikt “finanšu”. Gramatikas likums (varbūt “likumdošana”?) prasot te ģenitīvu tāpat kā “bikšu” gadījumā veidot ar “š”. Kāpēc latīņu, franču vai angļu valodas vārds tā jāpiedreijā gramatikai? Vai gramatiķi ir pārliecināti, ka gramatikas likumi radīti pirms valodas tapšanas, nevis no tās izsecināti? Turklāt izņēmumi tikai apstiprinot likumu.

Gramatikas likumu fanātiķi kādreiz lūkoja pārliecināt, ka vārdi “bēres”, šķēres” utt. ģenitīvā izrunājami tāpat kā vārds “kurpes”. Tātad: kurpju, bērju, šķērju utt.

Bet lai jau paliek gramatikas smalkumi.

Ir vēl kāds uzkrītošs jājamvārdiņš “viennozīmīgi”, ko diemžēl pat gudri cilvēki lieto vārdu skaidri, saprotami, nepārprotami, pārliecinoši, nešaubīgi, stingri, pareizi, droši, iedarbīgi, ietekmīgi, labi, pat jā vietā utt. bez jebkādas apjēgsmes, ka doma tā kļūst nesaprotamāka, noplicināta, trulāka, nereti – aplama. Lietotāji nezina šī salikteņa jēdzienisko saturu. Panākumi futbolā vai hokejā var būt “nozīmīgi”, bet kā var būt viennozīmīgi? Spēlē esot bijis komandas pārliecinošs pārsvars. Bet salikteņa vārdiskais saturs taču liecina, ka kaut kas bijis vienā nozīmē.

Citviet teikts, ka likumiem jābūt viennozīmīgiem. Tālāk paskaidrots, ka tas nozīmējot: likumiem jābūt nepārprotamiem un skaidriem. Normatīvie akti parasti regulē veselu grupu parādību, darbību, stāvokļu, tāpēc nekad tie nevar būt ar vienu nozīmi, līdz ar to prasīt no tiem “viennozīmību” nozīmē prasīt neiespējamo. Kad par to aizrādu, seko “arguments”, kas ir līdzvērtīgs pašam kļūmīgajam vārdam: tagad visi tā runā. Īstenībā tā nerunā pat vairākums, tikai kļūmēm pakļāvīgie īpatņi.

Gribot negribot jāpasmaida, kad atceros šī surogātvārdiņa tapuma laikus Rīgas Jauno literātu apvienībā (RJLA). Tolaik jauno rakstnieku sapulcēs divas trešdaļas sarunu norisa nenopietni, tā teikt, zirgojoties.

RJLA priekšsēdis Oļģerts Gailītis, zobodamies par krieviskā “odnoznačno” nenoteiktību (plaša valoda!), apsolīja šo vārdiņu ieviest latviešu valodā kā simt citu vārdu aizstājēju, lai jaunajiem autoriem nebūtu pareizā vārda meklēšanas grūtību, kādas bijušas visiem literāriem ģēnijiem, kuri vārda moku dēļ nevarējuši pat naktī mierīgi gulēt, trūkušies augšā, pierakstījuši miegā nosapņoto pareizo vārdu. “Foršs vārds!” Oļģerts jūsmoja un tūlīt to ielika literārā tekstā: “Tajā viennozīmīgajā tuvības brīdī viņš viennozīmīgi saprata, ka mīla ir viennozīmīgi skaista.”

Visi smēja kā kutināti un apliecināja, ka patiešām izklausās “kolosāli”, tomēr šaubījās, vai tāds idiotisms dzīvē ieiesies. Vienīgi dzejnieks Andris Gaspersons kautrīgi aizrādīja, ka komunisma idejas tomēr dzīvē iegājušās. “Pareizi!” atsaucās Oļģerts Gailītis. “Kāpēc lai latvieši tādā gadījumā nepieņemtu vienu vārdiņu, ja labi iestāsta, ka tas ir progresīvs.”

Starp citu, savādi, ka Oļģerts Gailītis, kurš man piezvana ne biežāk kā reizi divos gados, piezvanīja tūlīt pēc šī teksta uzrakstīšanas, lai apjautātos, kā man klājas. Viņš notikumu atcerējās un teica: “Redzi, kā šis vārdiņš iegājās.” Atcerējāmies, ka tajā pašā reizē izsmējīgie valodas vienkāršotāji gribēja pie reizes ieviest arī citus plašas nozīmes vārdus, piemēram, vārdu “smādēt”, lai aizvietotu vārdus kritizēt, pelt, nievāt, nosodīt, atteikt, noraidīt, apšaubīt, neuzticēties, šaubīties, noliegt utt. Labi, ka šis vienkāršojums nav iegājies.

Muļķība esot Dieva dāvana, tāpēc tās ceļi neizdibināmi. Manuprāt, valodā allaž pastāvējušas divas teces: viena bagātinošā, izteiksmi precizējošā, krāsojošā, otra pretēja — valodu vienkāršojošā, noplicinošā, ko labi ilustrē Ilfs un Petrovs savos “Divpadsmit kēslos” ar Elločkas tēlu, kura visu sakāmo prata izteikt, lietojot tikai desmit pamatvārdus. Vēl iespaidīgāka vārdu jēdzieniskā plašuma jomā ir pirms gadiem divdesmit dzirdēta rupja krievu anekdote par Vaņu, kas, pārbraucis no atvaļinājuma dienvidos, visu tur piedzīvoto draugam izstāsta (un tas saprot!) piecos rupjos pamatvārdos un to atvasinājumos.

Tātad kā joks vai tipāža ironisks raksturojums šāda valoda ir vietā, bet, ja ar nopietnām sejām līdzīgi sāk rakstīt un runāt žurnālisti, politiķi vai pat likumdevēji, tad diez vai būtu pareizi izlikties, ka nekas jocīgs nenotiek.

Tiesiskos aktos likumdevēji diemžēl pieļauj arī citas kļūmes. Piemēram, precīzu apzīmējumu “drīkst – nedrīkst”, “atļauts – liegts” utt. vietā lieto domai neatbilstošus vārdus “var – nevar”, kas pēc sava satura izsaka spēju (vai nespēju), nevis liegumu vai atļāvumu.

Kļūmā likumteksta dēļ tiesnesim spriedumā jāraksta gandrīz vai anekdote: “Tādējādi apsūdzētais varēja iegūt minēto summu, lai gan likumā teikts, ka nevar...”

Vecākā gadagājuma juristi 6.Saeimas laikā vēl satraucās par neatbilstošā vārda “var” lietošanu likumtekstos, bet samierinājās kā ar nenovēršamu, pārlieku iegājušos aplamību, ko vairs nevarot izskaust no tiesisko aktu valodas.

Ja jau esam tik nevarīgi pret kļūmēm, tad atliek gaidīt, ka drīz normatīvos aktos sāks iestrādāt vārdiņu “viennozīmīgi”, likumu vietā “likumdošanu”. Kāpēc lietot dažādus vārdus, ja viens vārds izsaka visas daudzo vārdu nozīmes, saturu? Arī vārdiņš “ka” ir jau daļēji apvienots ar vārdu “kad”. To apvienojuši vismaz trešā daļa televīzijas runātāju un varbūt pat puse politiķu. Tas taču tik ērti un …”viennozīmīgi”. Nekas, ka valodā tuvosimies Elločkai un Vaņam. Gan jau savējie sapratīs, kad (ka?) tas ir labi.

Diemžēl šie nav vienīgie valodas joki. Par to, kā valodu noplicina pārlieku bieži un nepareizi lietoti svešvārdi, lai raksta filologi. Te pieskāros kļūmēm, kas tieši vai netieši attiecas uz juridiskiem tekstiem vai to vērtējumiem.