Par ikvienu un visiem novadiem

Dr. habil.oec. Arnis Kalniņš — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.4, 09.01.2003.

Lai samazinātu finanšu izlīdzināšanas — pārdalāmā fonda apjomu, var izskatīt jautājumu par reģionu pastāvīgo ieņēmumu bāzes paplašināšanu, tajā novirzot arī daļu no pievienotās vērtības nodokļa (vai apgrozījuma nodokļa). Princips — tādu nodokļu (vai to daļu) iekļaušana pašvaldību ieņēmumos, kas nodrošinātu atgriezenisko saiti — jo vairāk attīstās teritorijas ekonomika, jo vairāk pieaug pašvaldības ieņēmumi. Arī nodokļu administrācijai jānodrošina visām pašvaldībām informācija par nodokļu maksātājiem tās teritorijā. Turpmāk vajadzētu censties panākt, lai pašvaldības vairāk dzīvo no saviem līdzekļiem.

Vienlaikus netiek izmantotas arī priekšrocības rūpniecības attīstībai reģionos. Pirmkārt, uzņēmējs, kurš strādā ārpus Rīgas, nereti ir konkurētspējīgāks tirgū — ražošana ļauj piedāvāt zemākas cenas, ko nosaka salīdzinoši lētākais darbaspēks un ražošanas izmaksas, kas adaptētas vietējiem apstākļiem. Otrkārt, pašvaldībai jābūt izdevīgi, ja ienāk uzņēmēji, ja atsākas ekonomiskā rosība un veidojas jaunas darbavietas, līdz ar to arī jauni maksājumi pašvaldību budžetā un atspaids sociālajām programmām. Treškārt, provinces pluss — patriotisms un pozitīvais pašlepnums. Labs uzņēmējs savā novadā ir pazīstams cilvēks, vairāk motivēts uzņemties atbildību par savu darbu, savu produkciju un kvalitāti.

Uzņēmējdarbības veicināšanas instrumenti no pašvaldību puses šobrīd nav visai plaši, tomēr jāaicina pašvaldības aktīvāk un skaidrāk izteikt savu vēlmi attīstīt ražošanu un radīt jaunas darbavietas, piedāvājot arvien labāk sakārtotu infrastruktūru, un radīt priekšnosacījumus potenciāliem investoriem. Paredzēt iespēju uzlabot un finansēt jau esošajiem, kā arī topošajiem uzņēmumiem, industriālajiem un tehnoloģiskajiem parkiem pieejošo infrastruktūru (pievedceļi, tilti, ūdensapgāde un ūdens kvalitāte, kanalizācija, notekūdeņi, apkure, gāzes padeve, telekomunikācijas). Veicināma industriālo parku attīstības, lielo uzņēmumu un ārvalstu investīciju piesaistīšanas iespējas (reindustralizējot bijušo uzņēmumu ēkas un teritorijas, veidojot meitas uzņēmumus, dodot pasūtījumus reģionālajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem u.c.) valsts reģionos. Virknē gadījumu šo nosacījumu radīšanai būs nepieciešama lielāka resursu koncentrācija, nekā šobrīd to spēj nodrošināt pagastu un mazāko pilsētu pašvaldības.

Pašvaldības bez papildu resursu piešķiršanas var izmantot tādu instrumentu kā pašvaldību pasūtījumu objektīva un taisnīga veikšana, kā arī administratīvo procedūru atvieglošana un samazināšana gan uzņēmējdarbības sākšanai, gan veikšanai. Pašvaldību pasūtījumi nodrošina uzņēmumiem noteiktu daļu darba apjoma un apgrozījuma, ļaujot vairāk nodarbināt strādājošos, kas dod nodokļus pašvaldībai. Savukārt administratīvās procedūras — dažādu atļauju un saskaņojumu saņemšana (būvatļaujas, būvniecības un pārbūves projektu saskaņošana, tirdzniecības vietu atvēlēšana un tamlīdzīgi) arī ietekmē uzņēmējdarbību.

Uzņēmējdarbības aktivizēšanu var veicināt arī tad, ja, piemēram, mazie un vidējie uzņēmumi izveido savu pašpārvaldi, apvienojoties paralēlām asociācijām. Vēlama arī MVU pašpārvaldes organizāciju konsolidācija un, iespējams, uz esošās Tirdzniecības un rūpniecības kameras bāzes, attiecīgi paplašinot funkcijas un tiesības, pieņemot atbilstošu likumu par Tirdzniecības un rūpniecības kameru (analogi Lauksaimniecības likumam, Amatniecības likumam). Ar šīs organizācijas palīdzību varētu iesaistīt arī lielos uzņēmumus un ārvalstu investorus ar motivāciju (piešķirot nodokļu atlaides, atvēlot zemi ražotņu izvietošanai, piedāvājot neizmantotās ēkas un tamlīdzīgi, kā arī dodot atļaujas un licences) plašāk izmantot reģionos izvietoto mazo un vidējo uzņēmumu pakalpojumus (piemēram, lieluzņēmumam izvietojot ap 50% no komplektējošiem ražojumiem Latvijā darbojošos MVU).

Tālāk izstrādājot rūpniecības attīstības stratēģijas pamatnostādnes, visnotaļ liela uzmanība pievēršama rūpniecības attīstības apsteidzošiem tempiem valsts reģionos, pielāgojot šim mērķim elastīgu nodokļu politiku, uzņēmējdarbības kreditēšanas nosacījumus un saimnieciskās infrastruktūras sakārtošanu.

2001.gada decembrī apstiprinātajā Ministru kabineta “Nacionālās attīstības plānā” (NAP) noteiktas prioritātes laika posmam no 2003.gada līdz 2006.gadam:

• ekonomikas attīstības un konkurētspējas veicināšana,

• cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana,

• valsts teritorijas līdzsvarota un ilgtspējīga attīstība.

Šī trešā prioritāte ir vēl NAP citā sadaļā lakoniski papildināta ar ierakstu — veicināt rūpniecisko centru veidošanos plānošanas reģionos, kas stimulētu visa reģiona attīstību. Taču konkrēta rīcības plāna vēl nav. Gala rezultātā varētu izveidot saturīgu, konkrētu un kompleksu rīcības plānu — “Latvijas reģionālās attīstības nacionālo programmu”. Kā zināms, Latvijas reģionālās attīstības nacionālo programmu bija paredzēts izstrādāt 2000.gadā, taču programmas autori pēc pirmatnējā varianta sagatavošanas paredzēja veikt dziļāku programmas mērķu, satura un struktūras pamatojuma izstrādi. 2001.gada sākumā programmas koordinācijas padome nolēma nacionālās programmas projekta izstrādi uz laiku pārtraukt.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā

Eiropas Savienības politikas būtiska sastāvdaļa ir nelabvēlīgo atšķirību samazināšana, attīstības veicināšana visos reģionos. Līdz ar iestāšanos ES Latvijas uzņēmējiem pavērsies plašākas iespējas saņemt valsts atbalstu, ko lielākoties nodrošinās finansējumi no ES kopējiem fondiem (atbalsti investīciju veikšanai, samazinot sociālo nodokli un tamlīdzīgi). ES dalībvalstis reģionālo atšķirību izlīdzināšanai reģionu līmenī veido Eiropas reģionālās attīstības fondu, Eiropas sociālo fondu, Eiropas lauksaimniecības struktūras un tirgus regulēšanas fondu un Finansiālo instrumentu zivsaimniecības attīstībai. Šie fondi var nopietni palielināt atbalstu lauku saimniecībām, kā arī zivsaimniecībai. Jācer, ka tas palīdzēs attīstīt arī modernu kooperatīvu sistēmu valsts mērogā, radot daudz jaunu darba vietu un sekmējot lauku rajonu uzplaukumu. Kooperatīvā sistēmā savu vietu atradīs arī samērā mazas un vidēja lieluma lauku saimniecības. Neapšaubāmi, ka valsts atbalsts lielai daļai no mazajām saimniecībām parādīsies kā sociālie maksājumi, kas būs jauns un papildu atbalsts, un to praktizē arī ES valstīs.

Taču vai ES strukturālie fondi būs vienīgais glābiņš atpalikušiem valsts reģioniem? Valstij nepieciešams arī pilnvērtīgs saimnieciskās attīstības modelis, kurā būtu skaidra attieksme pret reģionu attīstību.

Arī pievienošanās eirozonai un eiro ieviešana būs liels būtisks pozitīvs virziens uzņēmējdarbības uzlabošanā. Ar vietējo valūtu vienotajā tirgū (eksportēt un importēt) noturēties būs grūti — uzņēmumu produkcija un pakalpojumi valūtu maiņas dēļ kļūs dārgāki. Tāpēc nacionālā valūta — lats — laikus jāpiesaista eiro, kā to jau tālredzīgi izdarījuši kaimiņi — Igaunija un Lietuva.

Ar iestāšanos ES racionālāk risināsies arī robežu jautājums un uzņēmējdarbības attīstība pierobežā. Atmodas laika sākumā, jau pirms 12—14 gadiem, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautsaimnieki nāca ar vienotu priekšlikumu, ka pēc patstāvības atgūšanas būtu lietderīgi visām trim Baltijas valstīm veidot vienotu Muitas ūniju bez robežām un izmantot vienotu valūtu, neatgriežoties pie pirmskara laika nacionālajām valūtām. Taču tas netika ņemts vērā. Rezultāts nevajadzīgi sadārdzināja mūsu dzīvi un labklājību. Sevišķi pierobežas iedzīvotāju pārvietošanās un saimnieciskā darbība ir apgrūtināta — ar saviem pārbraukšanas punktiem, prasībām pēc autotransporta apdrošināšanas polisēm (tās vajadzīgas gan uz vienu pusi, gan uz otru pusi), kas vienkārši traucē normāli dzīvot. Šā jautājuma labvēlīgu atrisinājumu pierobežas iedzīvotāji saista ar Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā. Tiks likvidētas robežas starp Baltijas valstīm, un iedzīvotājiem beigsies pārvietošanās neērtības. Valkas un Valgas pilsētu negatīvais piemērs ir spilgtākais šīs nemākulības liecinieks. Turklāt — cik visu šo struktūru uzturēšanai, tostarp arī būvniecībai, pēdējo desmit gadu laikā nelietderīgi iztērēts līdzekļu, mūsu nodokļu maksātāju naudas!

Tikai attīstot visas valsts teritorijā līdzsvarotu un vienmērīgu tautsaimniecību, mēs panāksim tautas labklājības pieaugumu. Tādēļ valsts pirmais uzdevums ir atbalstīt iedzīvotāju saimniecisko rosību, īpašu uzmanību pievēršot lauku rajoniem.