“Valsts institūciju darbība ir jābūvē uz pareiziem pamatiem”

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 9.janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Sāksim droši vien ar to jautājumu, kas, šķiet, vismaz pagaidām, izraisījis vislielāko rezonansi masu medijos, proti, par algu palielināšanu ministriem un valdības vadītājiem. Daži eksperti ir izteikušies, ka tas nesaskan ar taupības režīmu, kāds ir šobrīd valstī. Kā jūs komentētu sacīto, ka citiem pagaidām nepietiek, bet jums pašiem pietiek?

Einars Repše: — Vispirms es gribētu teikt, ka šeit ir pilnīgi lieki vainot ministrus, jo iniciatīva nāca no manis, Ministru prezidenta, tā ir konsekventa manis īstenota politika, un es arī uzņemos visu pilnu atbildību par šī lēmuma sekām. Ja būtu bijis iespējams šo lēmumu pieņemt vienkārši ar Ministru prezidenta rīkojumu, es to būtu darījis, bet likums paredz, ka tas tomēr ir Ministru kabineta lēmums, līdz ar to es šo savu iniciatīvu stādīju priekšā ministriem, attiecīgi to aizstāvēju, un viņi arī neiebilda. Šāds lēmums ir pareizs un pilnīgi nepieciešams.

Kā jau teicu, uzņemoties pilnu atbildību par šī lēmuma sekām, uzskatu, ka tālākā nākotnē tas pilnībā sevi attaisnos un pierādīs savas priekšrocības. Nevar funkcionēt sistēma, kurā augstākās lemjošās amatpersonas savā nozarē būtu neadekvāti atalgotas. Ministri tomēr pieņem lēmumus, kas saistās ar miljoniem, un tāda vai citāda lēmuma atšķirība var būt vai nu nopietni zaudējumi, vai ieguvumi. Katrā ziņā atbildība ir daudz augstāka par jebkura ierēdņa atbildību, par jebkura valsts uzņēmuma vadītāja atbildību un par jebkuras valsts aģentūras atbildību. Kaut vai tās pašas Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas ir pakļautas ministram, Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, Maksātnespējas aģentūra ir pakļauta ministram, tātad tos pārrauga ministrs, un bija pilnīgi kropla un neadekvāta situācija, ka šo aģentūru, valsts uzņēmumu un citi vadītāji saņēma vairākkārt lielākas algas nekā ministri. Ar šo lēmumu šī neatbilstība vienkārši ir labota ja ne visos gadījumos, tad vismaz kādā puslīdz pieņemamā līmenī. Arī uz valsts sekretāriem ir attiecināti vadības līgumi un, es domāju, pilnīgi pamatoti, jo mums ir jāatalgo arī kvalificēti valsts sekretāri, bet arī viņu algas, lai gan viņi ir pakļauti ministram, līdz šim bija vairākkārt augstākas par ministru algām. Un tas atstāj arī zināmu psiholoģisku efektu, jo tad var rasties iespaids, ka šie augstākie ierēdņi ir svarīgāki, viņi tātad ir mūžīgi neaizskarami un labi atalgoti, bet ministrs ir kaut kas, kas nāk un iet un kam īstenībā ir tikai piedēkļa funkcijas. Tas ir nepareizi. Līdz ar to ar šo lēmumu mēs būtībā savedam kārtībā valsts pārvaldes augstāko ešelonu savstarpējo samērīgumu.

Arī ja skatāmies citas Baltijas valstis, tad šīs noteiktās ministru algas ir mazliet lielākas nekā kaimiņvalstīs, bet ļoti līdzīgas, piemēram, Igaunijas līmenim, it īpaši ja ņem vērā piemaksas, kuras, teiksim, Igaunijas ministri saņem, bet mūsu ministri nekādas piemaksas pie savas algas vairs nesaņems. Tāpat arī iepriekšējās valdībās atsevišķi ministri, strādājot dažādās padomēs un ostās, ir saņēmuši vairākkārt lielākas piemaksas pie savas pamatalgas. Tātad šis ir vairāk sistēmas sakārtošanas solis nekā kāds būtisks un radikāls grozījums salīdzinājumā ar kaimiņvalstu praksi vai kaut vai mūsu pašu valsts iepriekšējo un arī tagad esošo praksi attiecībā uz augstāko amatpersonu atalgojumu. Ja paskatāmies arī valsts amatpersonu hierarhijā, tad Valsts prezidentei, kura ir augstākā amatpersona valstī, alga arvien ir lielākā, Ministru prezidenta alga ir mazāka par Valsts prezidenta algu, bet arī nav dramatiski no tās atšķirīga, un ministru alga ir vēl zemāka. Redziet, es neticu sistēmai, kur strādātu uz neadekvāti atalgotu augstāko lemjošo amatpersonu bāzes.

— Vakar Latvijas Televīzijā medicīnas darbinieki sacīja, bet viņiem ir tieši tāda pati atbildība, bet viņiem šobrīd nesanāk.

Einars Repše: — Viņiem ir pilnīga taisnība, atbildība ir milzīga, taču diemžēl šobrīd medicīnas darbinieku skaits ir tik liels, kas mums neļauj šo jautājumu atrisināt uzreiz. Taču, savedot kārtībā valsts lemjošās institūcijas, es ceru, ka mēs visā drīzumā nonāksim arī pie radikāliem uzlabojumiem veselības aprūpē, izglītības sistēmā un citu mums svarīgu darbinieku atalgojumā. Tā ir un būs mūsu politika, un attiecībā uz cilvēku atalgojumu nekāds taupības režīms nav ticis plānots un arī netiks īstenots. Taisni otrādi, mūsu politika būs varbūt pat samazināt štatus, kur tas būs iespējams, bet samaksāt kārtīgi darba veicējiem. Taupīsim uz pareizu un saprātīgi pieņemtu lēmumu pamata, tātad nebūvēsim ekstravagantas un dārgas celtnes policijai par 700 latiem kvadrātmetrā, bet būvēsim varbūt ko kvalitatīvāku, bet mazlietiņ lētāku un neļaujot uz starpības rēķina varbūt iegūt peļņu kādiem starpniekiem, kas vispār to nav pelnījuši. Tātad taupīsim uz pareizu lēmumu pieņemšanu, kas ekonomēs valsts līdzekļus.

— LNT aptaujā tika veidots un rādīts, ka tauta balsoja pret šo lielo algu palielinājumu, sakot, vai tas ir morāli — sākt vispirms ar sevi, un tad bija tāds Rībenas kundzes citāts, ka varbūt vajag papriekšu kaut ko izdarīt un tad celt šīs algas.

E.Repše: — Mēs esam mēģinājuši kaut ko izdarīt šādā veidā jau pēdējos desmit vai vismaz piecus gadus, tā sistēma nav sevi attaisnojusi. Lai mēs varētu patiešām pareizi noorganizēt valsts institūciju darbību, viss ir jābūvē uz atbilstoši pareiziem pamatiem. Un šie pareizie pamati nevar būt saistīti ar augstāko atbildīgo amatpersonu neadekvātu atalgojumu. Lēmums bija vajadzīgs un ir pareizs, lai arī tik tiešām šobrīd netiek uztverts viennozīmīgi.

— Un vēl viens jautājums. Jūs nesen bijāt ticies ar Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, notiks arī NATO integrācijas padomes sēde, kurā lems par drošības iestāžu darba reorganizāciju. Ko tas nozīmē, un kāpēc tas bija tagad vajadzīgs?

E.Repše: — Par NATO integrācijas padomes sēdi. Tik tiešām šobrīd nododam publiskai apspriešanai darba grupas priekšlikumus par mūsu specdienestu reorganizāciju. Šie priekšlikumi galvenokārt saistās ar nepieciešamību skaidri sadalīt funkcijas mūsu specdienestu starpā, un tas atbilst arī mūsu partnervalstīm rietumos. Tradicionāli specdienesti tiek dalīti ārējā izlūkošanā, iekšējā pretizlūkošanā un militārajā pretizlūkošanā, un arī mēs Latvijā gribētu ļoti skaidri nodalīt funkcijas – izlūkošana, pretizlūkošana, militārā pretizlūkošana. Tajā pašā laikā ir nepieciešams atrisināt jautājumu par specdienestu pakļautību. Specdienestiem ir jābūt pakļautiem izpildvarai, un pār tiem ir jātiek īstenotai pienācīgai parlamentārajai kontrolei. Tas arī ir pamats, uz kā strādā visi Rietumu specdienesti un kas ir pilnīgi nepieciešams, lai a) valdība būtu informēta un valdība varētu kontrolēt un atbildēt par specdienestu rīcību, un b) lai parlamenta kontrole būtu nodrošināta pār tiem pašiem specdienestiem un varētu garantēt šo specdienestu darbību likumības un demokrātijas ietvaros. Ja mēs runājam par tādu funkciju kā pretizlūkošana, kas mums šobrīd Latvijā ir sadalīta starp Satversmes aizsardzības biroju un Drošības policiju, tad ir jāizvērtē, vai šāds dalījums ir pamatots un pareizs, jo labāk tomēr ir, ja ar vienu funkciju nodarbojas viena konkrēta institūcija, kuras rīcībā ir visa nepieciešamā informācija un no kuras tiek prasīta atbildība. Tajā pašā laikā pretizlūkošanai būtu jābūt vienotai ar valsts noslēpumu aizsardzību, jo tās faktiski ir savstarpēji nesaraujami saistītas lietas. Tie ir tie galvenie elementi, kuri mums ir jāatrisina, īstenojot specdienestu reformu Latvijā. To mēs šodien apspriežam NATO integrācijas padomē, kas ir faktiski pirmā instance, kurā sagatavotā reorganizācijas koncepcija tiek nodota publiskai apspriešanai, ar to tiek iepazīstināti ministri, specdienestu vadītāji, citas valsts amatpersonas. Es vakar aizsūtīju arī Saeimas priekšsēdētājai un Valsts prezidentei jaunizveidoto koncepciju izvērtēšanai, un tagad šī koncepcija tiek pakļauta publiskai apspriešanai. Līdz ar to katrs speciālists var izteikties, mēs sagaidām arī komentārus, ja būs nepieciešams, izdarīsim vēl kādas korekcijas tā, lai, pirmkārt, nodrošinātu mūsu specdienestu atbilstību NATO valstu specdienestu standartiem un, otrkārt, nekādā veidā netraucētu NATO integrācijas procesu.

— Runājot tikai par šo koncepciju – savulaik ir diezgan daudz runāts par kontroli, piemēram, pār Satversmes aizsardzības biroju. Kontrole kļūs lielāka, un, ja runājam par SAB, tad tā funkcijas, šķiet, šī reorganizācija samazina.

E.Repše: — Ņemot vērā to, ka Satversmes aizsardzības birojs šobrīd lieliski tiek galā ar tiem jautājumiem, kas saistīti tieši ar NATO drošības prasību izpildīšanu, arī turpmāk acīmredzot šīs lietas būs nesaraujami saistītas ar Satversmes aizsardzības biroju. Protams, kā jau teicu, tad specdienestiem ir jābūt gan parlamentāri kontrolētiem, gan arī pakļautiem izpildvarai, līdz ar to šeit būs kādas korekcijas. Nu un visbeidzot jautājums par to, kādas vēl papildu funkcijas vai operatīvās darbības tiesības būs nepieciešamas Satversmes aizsardzības birojam kā NATO drošības sistēmas turpmākam uzturētājam vai nebūs, vai tas varēs paļauties varbūt uz to informāciju, ko sniegs izlūkošana vai pretizlūkošana kā neatkarīgi ziņu dienesti. Tas ir atsevišķi lemjams jautājums, un pie tā mēs tagad piestrādāsim.

— Un plašākas funkcijas Drošības policijai?

E.Repše: — Savā ziņā plašākas, savā ziņā šaurākas. Varētu būt tā: ja šī koncepcija tiek īstenota, tad uz Drošības policijas bāzes tiek nostiprināta mūsu pretizlūkošana. Jebkurā gadījumā tai ir jāpāriet viena no institūtiem pakļautībā. Savukārt tālākā nākotnē varbūt Drošības policija varētu atteikties no kādām tīri policejiskām funkcijām, kas nebūtu raksturīgas specdienestiem. Bet tas būs tālākā nākotnē, jo šobrīd mēs esam ļoti apmierināti ar Drošības policijas darbu arī korupcijas apkarošanā un nekādā ziņā nevēlamies sašaurināt Drošības policijas funkcijas, pirms vēl nav izveidoti jauni institūti, kas pilnā mērā to spēj īstenot.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā