Par konstruktīvu attiecību veidošanu

Latvijas vēstnieks Krievijā Normans Penke:

Tuvākais kaimiņš Latvijai ir Krievija. Vai uzskatāt, ka līdz ar Latvijas uzaicinājumu piedalīties NATO un ES apstākļi ir mainījušies?

Domāju, ka tie ir mainījušies. Latvijā ir bijušas vēlēšanas, ir jauna valdība un Saeima, Latvija ir uzaicināta iestāties NATO, un arī Kopenhāgenas galotņu sanāksmē ir pieņemts pozitīvs lēmums. Kopumā tas viss iezīmē jaunu vidi darbībai. Ceru, ka tā līdzēs veidot aktīvākas attiecības.

Cilvēki dažkārt saka, ka Latvijai ir sliktas attiecības ar Krieviju un ka tās ir iesaldētas, taču, ja mēs atskatāmies kaut vai uz 2002. gadu, domāju, ka attiecības ir bijušas pietiekami interesantas. Ir bijusi muitnieku sadarbība un zināma attīstība Latvijas un Krievijas komercbanku savstarpējās attiecībās. Tāpat Krievijas Centrālā banka ir atcēlusi dažus pret Latviju ieviestus ierobežojumus. Runājot par muitniekiem, aprīlī tika parakstīts sadarbības līgums starp Latvijas un Krievijas muitu. Tas gan bija sen sagatavots, un tagad atlicis paveikt tikai pēdējo formālo soli, lai tas stātos spēkā. Protams, tas liecina par to, ka ir nepieciešama abpusēja ieinteresētība, kuras pašlaik no Krievijas puses nav. Kas gan traucēja pabeigt muitas līgumu un ļaut tam stāties spēkā? Latvijas puse ir izdarījusi visu nepieciešamo, un tagad solis jāsper Krievijai. Latvija to prasa ik pēc brīža, katru trešo nedēļu tiek uzdots jautājums Krievijas Ārlietu ministrijai: kad stāsies spēkā muitas sadarbības līgums no Krievijas puses?

Tad jau var teikt, ka līdz ar valdības maiņu Latvijā nav noticis nekas pārsteidzoši labs vai slikts attiecībās ar Krieviju. Arī iepriekšējā valdība vēlējās labas attiecības, taču nekas nesanāca, neskatoties uz tās optimismu. Laikam viss tomēr ir atkarīgs no Krievijas vēlēšanās.

Protams, gala rezultātā mēs nonākam pie tā, ka ir jābūt abpusējai vēlmei.

Vai jūs apšaubāt Latvijas puses vēlmi?

Tas, protams, tā nav. Mēs esam atklāti sarunai un esam to vēlējušies. Krievija gan arī saka, ka esot atklāta un gribot dialogu, taču ar vienu “bet”. Latvijas pusei esot jāveic attiecīgas darbības. Nevienam šajā valstī nav noslēpums, kas tās ir par darbībām. Tās izpaužas arī Krievijas Valsts domē nesen pieņemtajā paziņojumā par NATO paplašināšanos, kurā tiek prasīts, lai Latvijā un Igaunijā dzīvojošie nelatvieši vai mazākumtautības netiktu apspiestas “vai kā citādi diskriminētas”. Vai tad mēs Latvijā esam par diskriminācijas politiku?

Vai jūs kā diplomāts saskatāt lielu atšķirību starp Krievijas Valsts domes un Krievijas valdības nostāju?

Kopumā ne, lai gan politiķiem un parlamentāriešiem vienmēr ir bijusi iespēja vieglāk un plašāk interpretēt dažādus faktus. Jebkuras valsts valdība un ārlietu ministrija tomēr strādā zināmos rāmjos, diplomātiskās frazeoloģijas ietvaros. Politiķiem ir iespējas vairāk manipulēt. Pēc būtības Valsts domes un valdības nostājā būtiskas atšķirības nepastāv, jo valdības realizētā politika ir acīm redzama.

Par to, ka mēs esam kaimiņvalstis, kurām ir daudz kopēja, manuprāt, neviens nešaubās. Bet daudzos gadījumos vēlme kaut ko uzsākt atduras pret veciem aizspriedumiem vai finansiālām grūtībām. Piemēram, cik reižu nav runāts par automašīnu rindām uz robežām, kas traucē visiem. Šo problēmu esam daudzas reizes pārsprieduši ar Krievijas kolēģiem. Viņi apgalvo, un arī es esmu secinājis, ka pastāv zināms nevīžīgums, taču tajā pašā laikā ir vēlme strādāt - novirzīt uz robežu tik daudz krievu muitnieku, cik atļauj finansējums. Krievijas puse uzsver finansējuma nepietiekamību kravas un transporta kustības palielināšanai pāri robežai, un droši vien tā ir taisnība. Diemžēl viņiem trūkst līdzekļu, lai varētu samazināt rindas Latvijas pusē. Krievijas caurlaidības spējas ir maksimāli noslogotas, un viņiem nav piešķirti papildu līdzekļi. Pavasarī mums to apstiprināja un rudenī, kad vēlreiz runājām par šo problēmu, atkal sacīja, ka finansējuma nav, cilvēki strādā tik maiņās, cik viņi spēj, un diemžēl neko uzlabot šajā situācijā nevar. Nedomāju, ka tā ir tikai formāla atruna, jo līdzīgas problēmas jūt gan somi, gan mūsu kaimiņi igauņi.

Taču Krievijai vienmēr pirmajā vietā bijusi politika, nevis nauda. Arī “Ventspils naftai” radušās problēmas Krievijas politikas dēļ. Vai varbūt jūs esat citādās domās?

Es pieļauju, ka tā ir kombinācija - politiskais ar ekonomisko. Bet pamatā tomēr ir ekonomiskā svira, proti, ir jāizskata mūsu uzņēmēju iespējas. Daudzos gadījumos runā par to, ka mēs esam mazāk aktīvi Krievijas tirgū nekā mūsu kaimiņvalstis. Ja runājam par pārtikas produkcijas ražotājiem, tieku informēts, ka Lietuvas un Latvijas uzņēmējiem ir vienādas iespējas darboties Krievijā. Lietuvas preces ir Krievijas tirgū, Latvijas preces lēnām sāk atgriezties. Eksports no Latvijas uz Krieviju ir palielinājies par 30 procentiem, un šajā gadījumā pārsvarā ir runa par pārtikas precēm. Krievijā ir palielinājusies pirktspēja, un Latvijas preces pagaidām vēl ir atpazīstamas. Tādējādi es neliktu uzsvaru tikai uz politisko elementu, jo ļoti būtiska ir Latvijas uzņēmēju spēja radīt un piedāvāt konkurētspējīgu produkciju. Manuprāt, ne viss ir izdarīts.

Krievijai, kā zināms, Latvijā ir tikai viena labvēlīga, proti, jurkāniešu partija. Vai Krievijā arī ir kāda Latvijai labvēlīga partija?

Valsts domē ir tendence veidot dažādas interesentu apvienības un kustības. Piemēram, ir izveidota samērā spēcīga kustība “Krievija apvienotajā Eiropā”. Šajā grupā ir domes deputāti, politologi un institūciju vadītāji, kuri ir par aktīvākām attiecībām ar Eiropu un šajā sakarā vēlētos aktīvākas attiecības ar Latvijas deputātiem. Šī ir labvēlīga vide, ar asām diskusijām, kas varētu būt interesantas Latvijai un citām kandidātvalstīm, taču tā kopumā ir pozitīva - par vienotu Eiropas telpu ar mērķi veidot savstarpējās attiecības.

Kas attiecas uz jautājumu par Jurkāna kunga vadīto sadarbības grupu, kas ir izveidota Saeimā, es priecājos, ka tajā tagad ir ne tikai Jurkāna apvienības cilvēki, bet arī citi jaunievēlētie deputāti. Es vēlētos aicināt visus deputātus, neskatoties uz viņu politisko piederību, izmantot gadījumus, kad starptautiskajos forumos piedalās Krievijas parlamentārieši, un veidot individuālos kontaktus un iespējas kuluāros apmainīties ar viedokļiem.

“LAUKU AVĪZE”; pēc R. Būra un V. Krustiņa intervijas “Latvijas vēstnieks Krievijā: “Minimāli signāli ļauj cerēt.””