Par nastu godīga politiķa plecos

Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis:

Foto: A.F.I.

Tie, kuri vēlas atdalīt politiku un morāli, nekad neko nesapratīs ne no vienas, ne no otras, - tā rakstīja Žans Žaks Ruso, un es viņam piekrītu. Politikas praksi ne vien var saskaņot, bet tā ir jāsaskaņo ar godīguma prasībām.

Bet kas ir politiķa godīgums vai negodīgums? Vai politiķim vispār ir iespējams būt godīgam?

Šis jautājums skar pašu demokrātijas būtību. Kad vēlētāji noraksta politiķus kā negodīgus, nedemokrātiskās kustības zeļ un plaukst. Tomēr visi politiķi zina, ka nenoteiktībai un kompromisam ir tendence dominēt pār universālajām patiesībām. Dažreiz ir jāizvēlas mazākais ļaunums. Ne vienmēr var piemērot mūsu parastos godīguma un taisnīguma standartus, bet ne jau tāpēc, ka cinisms un liekulība politikā būtu pats galvenais. Vēsture nav idille, un politiķu biogrāfijas nav lasāmas kā svēto dzīves apraksti. Lai cik paradoksāli tas izklausās, bet, ja visi cilvēki būtu godīgi, politika kļūtu lieka.

Tas nenozīmē, ka mēs neatpazīstam godīgus politiķus, kad mēs viņus redzam. Imanuels Kants aprakstīja divus politiķu tipus. Politiskais morālists vēlas «izkalt morāli» saskaņā ar prasībām, ko izvirza politika, kas izveidota kā ciniska spēle. Tā ir etiķete, ko var viegli pielīmēt visiem negodīgo politiķu tipiem.

Kanta otrais tips ir ētiskais politiķis, kurš noraida cinisko pragmatismu, bet nepakļaujas naivai moralizēšanai. Godīgs politiķis ir tāds, kurš uzskata politiku par instrumentu vispārējā labuma sasniegšanai. Viņš nav naivs un zina, ka bieži ir vajadzīga pacietība, kompromiss un mazo soļu politika. Tomēr, cenšoties īstenot daļējas ieceres, viņš nezaudēs no redzeslauka augstākos mērķus.

Vārdu sakot, godīgs politiķis piekopj pragmatismu, kas balstās uz principiem, uz drosmi sacīt nepatīkamas lietas, bet vienmēr ar konstruktīvu attieksmi. Tik tiešām, bezatbildīga kritika - centieni atklāt un publiski runāt par problēmu, kuriem neseko gatavība rast tām reālus risinājumus, - varbūt ir visparastākā negodīguma forma politikā.

Tāpēc faktiskā iesaistīšanās pārvaldē tik bieži ir vislabākā politiskā godīguma pārbaude. Demokrātiskās valstīs, ja politiķi, atrodoties opozīcijā, kritizē citus, bet neko nespēj izdarīt, nonākot valdībā, vēlētāji var sodīt un bieži vien soda viņu negodīgumu pie vēlēšanu urnām.

Vissmagākā pārbaude godīgam politiķim pienāk tad, kad viņam vai viņai jāaizstāv nepopulāras, bet pareizas idejas. Ne katrs iztur šo pārbaudi, it īpaši tuvojoties vēlēšanām. Tomēr tikai negodīgi politiķi pielīdzina politiku tikai un vienīgi popularitātei.

Tajā pašā laikā ētiskais politiķis nekad viens pats nespēj nodrošināt vispārējo labumu. Vienīgi tad, kad politiķi atbalsta cits cita godīgumu, viņi var būt pārliecināti, ka valstij kritiskos brīžos viņi spēs pacelties pāri savām politiskajām domstarpībām.

Par politisko godīgumu atbild ne tikai politiķi vien. Sava loma ir arī sabiedriskajai domai. Galu galā politiskais godīgums un godīgie politiķi, visticamāk, iesakņosies sabiedrībā, kurai raksturīga tolerances kultūra, solidaritāte un vienlīdzīgas indivīda tiesības. Politiskajiem intrigantiem neklājas labi šādā augsnē.

Es pirmām kārtām esmu politisks praktiķis. Tāpēc es zinu, ka nekāda teorija, nekāda analīze nevar atbrīvot politiķi no ielūkošanās savā dvēselē, no jautājumiem savai sirdsapziņai, kas ir un kas nav godīgi, saduroties ar politiskām izvēlēm. Godīgs politiķis pāri visam ir gatavs uzvelt plecos šo nastu.

“DIENA”; pēc A. Kvasņevska raksta “Vai godīga politika ir iespējama?”