Lai atceramies cildenākos savas tautas vienotības un drosmes brīžus

Foto: Andris Kļaviņš

Foto: A.F.I. Pirmdien, 13.janvāra novakarē, Zaķusalā pie Latvijas Televīzijas ēkas, degot ugunskuram un militārajam orķestrim atskaņojot karavīru dziesmas, pulcējās ļaudis, lai atcerētos traģiskos un trauksmainos 1991.gada janvāra notikumus. Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis kopā ar 1991.gada barikāžu dalībniekiem; barikāžu dalībnieki Ģirts Ozoliņš un Arnolds Dambis; Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube, 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais un Rīgas domes deputāts Dainis Īvāns

13.janvārī Zaķusalā, degot ugunskuram un skanot karavīru dziesmām, pulcējās ļaudis, lai atcerētos traģiskos1991.gada 13.janvāra notikumus

Starp gaismu un tumsu

Tās bija traģisma un cerību pilnas dienas un naktis. Pirms divpadsmit gadiem, 13. janvāra rītā, Latviju sasniedza traģiska ziņa no Lietuvas, kur padomju armijas specvienības ar tankiem, triecienā ieņemot Viļņas televīzijas ēku, nogalināja 14 un ievainoja vairāk nekā simt neapbruņotus iedzīvotājus. Latvijas Tautas fronte pa radio aicināja tautu doties uz Rīgu, lai aizsargātu valdību un stratēģiski svarīgos objektus. Sākās barikāžu laiks, pilns saspringta darba, riska, traģisku zaudējumu, reizē pacilājošs tautas vienotībā, cerībās, savdabīgas romantikas caurvīts.

Marina Kosteņecka 1991. gada 2. februārī laikrakstā “Literatūra un Māksla” rakstīja: “Televīzijas torņa aizstāvji nepavisam nav Robinsoni Kruzo. Zem nakts debesīm viņiem raida televizora ekrāns, ap ugunskuriem ir nojumes no baļķiem, no dēļiem, no egļu zariem saslietas kādas sienas pret vējiem. Šajos nožogojumos dažs guļ uz zemē noklāta kažoka, kāds piemet pagali liesmai, dažs, pateicības pārpilns, izmisīgi atsakās no kārtējiem mājās sagatavotiem gardumiem, ko ar mašīnām pieved un piedāvā iedzīvotāji. (..) Tas, ko vēroju šajās dažās pēdējās dienās un naktīs Rīgā, ir tik satriecošs, tik aizraujošs un tajā pašā laikā tik liels un cildens, ka man, krievietei, brīžam gribas krist ceļos šīs mazās tautas priekšā. Nekādā gadījumā tā nav pazemošanās, drīzāk gan kāds grūti izskaidrojams lepnums nezināmo civilizāciju priekšā par to, ka šepat, uz manas nogurušās un cilvēces bezprātā plosītās zemes, vēl dzīvo tāda unikāla tauta, kas spējīga aizstāvēt savu māju bez automātiem un šāviņiem — vienīgi ar gara spēku.”

Bijušais Zaķusalas aizsardzības štāba priekšnieks Zemessardzes majors Roberts Millers atceras: “Īpašo vienību štābā tika izvirzīti konkrēti uzdevumi Rīgas stratēģiski svarīgo punktu aizsardzībai. Bez konkrēto objektu apsardzes bija jāveic arī nepārtraukta OMON bāzes, kompartijas centrālkomitejas un omoniešu pārvietošanās novērošana.

Man (Robertam Milleram — Red.) tika dots uzdevums organizēt Zaķusalas televīzijas kompleksa aizsardzību. Studijas priekšā mūs sagaidīja ar automātiem bruņoti apsardzes miliči, kuriem uzrādīju savu pilnvaru un teicu, ka turpmāk kopīgi apsargāsim televīzijas kompleksu. Sagaidītāji smīnēdami noklausījās, tad sazinājās ar savu priekšniecību. Arī viņa attieksme bija gan izsmejoša, gan noraidoša. Un kas tad bija no mūsu puses — viens bārdainis ar papīru, vēl trīs vīri un “Latvija” ar rāciju... Un tad ap pulksten četriem sāka plūst ļaužu masas. Sāka ierasties smagā tehnika. Smagais transports ieradās tādā daudzumā, ka radās problēmas ar tā izvietošanu. Zaķusala bija Zemgales un Latgales postenis, no kurienes arī brauca lauku ļaudis un tehnika.”

Uldis Piļickis barikāžu dienās uz salas saskaitījis 80 līdz 140 ugunskurus, kā nu kuro nakti. Bet Artūrs Ornicāns teic: “Šī bezbailība nezināmā likteņa un Dieva priekšā ļoti spēcīgi psiholoģiski iedarbojās uz krievu armijas puišiem. Armijniekus baidīja tas nesaprotamais fakts, ka cilvēki neapbruņoti stāv pretī un nebaidās.”

Arī grūtos brīžos nezuda humora dzirksts. Viens no saukļiem bija — par brīvu Zaķusalu brīvā Latvijā!

Tie bija tautas vienotības brīži

Atcerēties un pieminēt par Latvijas brīvību kritušos barikāžu cīņās Zaķusalā 2003. gada 13. janvārī bija ieradušies aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube, Rīgas garnizona komandieris pulkvedis Juris Vectirāns, Dainis Īvāns, Romualds Ražuks, Renārs Zaļais, Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava un daudzi citi barikāžu dalībnieki.

Uzrunājot klātesošos, aizsardzības ministrs Ģ.V.Kristovskis atsauca atmiņā laiku, kad Zaķusalā bija daudz ugunskuru. Tas, ka tagad deg viens simbolisks ugunskurs, liecina, ka laiks skrien, ka mēs dzīvojam. Zaķusalā un daudzviet Rīgā tika iepazīti jauni uzticami draugi, kas veidoja arī tālāko vienotību, ko var raksturot kā biedra pleca izjūtu tālākajā darbā. Ģ.V.Kristovskis bija viens no barikāžu aizsardzības taktikas un stratēģijas veidotājiem un vadītājiem. Savulaik viņam nācās uzklausīt arī mūsu ienaidnieku draudus un rupjības. Ģ.V.Kristovskis saka: “Viņiem nebija lemts uzvarēt, un šiem bravūrīgajiem paziņojumiem nebija lemts piepildīties. Pēc divpadsmit gadiem atkal deg ugunskuri, un tie degs cauri gadiem, un mūsu tautā dzīvos šī uzvara, kura tika sasniegta tajās janvāra dienās. Mēs esam pateicīgi ikvienam, kurš bija klāt, kurš ar savu personīgo stāju, uzticību ierosināja visus tos procesus, kuri ir veidojuši mūsu valsti. Lai šim ugunskuram ir arī spēka zīme, lai tas dod mums spēku, godaprātu skatīties nākotnē, darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai mūsu valsts pastāvētu un kļūtu spēcīgāka. Lai arī šajā pasaulē, kura ir pilna draudiem, riska, mums pietiktu spēka atrast pareizo ceļu, kā izvest tautu un valsti cauri grūtībām, kuras pasaulē cilvēkiem ik dienas jāsastop.”

Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube: “Labvakar visiem šeit, Zaķusalā, visiem, kas bijuši barikādēs, kā arī tiem, kas nav šeit stāvējuši uz barikādēm. Cilvēkam un visai tautai visnozīmīgākās dienas ir tās, kas nāk ar sirds izjūtu, kuras nepakļaujas racionālam izskaidrojumam, kāpēc mēs bijām šeit. To nekad neizskaidros! Par spīti tam, kā to bija iedomājusies ļaunā vara, 13.janvāra agrā rītā

Foto: A.F.I. Atceroties 1991.gada janvāra notikumus: Romualds Ražuks un Velta Puriņa
	Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

šaujot uz cilvēkiem Lietuvā, tā bija zīme, ko tā gribēja sūtīt visām Baltijas tautām — lietuviešiem, latviešiem, igauņiem — ka tā notiks ar katru, kas pretosies šai varai, bet notika otrādi. Un tas ir tas, ko šī ļaunā vara nevarēja paredzēt, jo nespēj domāt. Cilvēku nāca vēl vairāk, nekā varbūt būtu nākuši, ja nebūtu šo šāvienu uz televīzijas aizstāvjiem Viļņā. Te daudz tiks runāts par ugunskuriem, kas mums sirdīs deg. Bet te ir nozīmīgs brīdis mūsu bruņotajiem spēkiem. Šeit dzima mūsu bruņotie spēki, šeit dzima Zemessardze un bruņotie spēki kopumā. Šeit dzima tā pārliecība, ka valsts brīvība ir jāaizstāv gan ar ieročiem, gan bez tiem. Tā ir svarīgākā atziņa, kas nāk līdzi no tām dienām. Paldies visiem zemessargiem, bruņoto spēku karavīriem,. kas bija uz barikādēm, kas joprojām ir ierindā!”

LTV ģenerāldirektors Uldis Grava: “Paldies jums visiem, kas manās un latviešu tautas acīs bija tie varoņi, kuri pirms divpadsmit gadiem pulcējās gan šeit, Zaķusalā, gan Doma laukumā, gan citur, lai pie aizdegtiem ugunskuriem visai pasaulei parādītu, ka latviešu tauta neatsakās no savām tiesībām pašai lemt savu likteni. Viena no manām lielākajām nožēlām manā dzīvē — ka pirms divpadsmit gadiem es nebiju Latvijā, bet gribu piebilst, ka šī brīvības dzirksts aizsniedza jebkuru vietu pasaulē, kur vien latvieši dzīvoja.”

Dainis Īvāns aicināja domāt, kā šo piemiņu iemūžināt un turpināt, jo “tie bija mūsu tautas augstākie vienotības brīži, un ar to mēs varam lepoties”.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”