Par “Lietuvas statūtu” Latgales kultūrvēstures kontekstā

Dr.habil.phil. Pēteris Zeile, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.6, 14.01.2003.

Ļevs Sapega — zinātnieks, publicists, III Lietuvas statūta līdzautors un izdevējs

Kādu zemnieku tiesisko stāvokli Latgalē noteica trešais Lietuvas statūts?

Dzimtcilvēks (czļowiek oyczysty) nedrīkst atstāt kunga novadu; kungs var bēgli atprasīt 10 gadus, ja viņa jaunā atrašanās vieta ir 5–6 jūdzes tālu, vai 20 gadus, ja attālums vairāk par 10 jūdzēm.15) Ja bēglis patvēries pilsētā 10 gadus, kungs viņu zaudē noilguma dēļ.16) Dzimtcilvēks kļūst brīvs, ja bada laikā muižnieks viņu no savas muižas padzen, lai nebūtu jāēdina.17) Ja kāds bada laikā ar rakstu pārdod sevi kalpībā (w niewola), tādam rakstam nav spēka un parāda kalps kļūst brīvs, parādu atdodot vai atstrādājot.18) Kas aizved svešu dzimtcilvēku vai muižas kalpu, sodāms kā zaglis.19) Savu kustamās mantas vienu trešdaļu zemnieks var novēlēt testamentā, kam grib, bet 2/3 jāatstāj sētā palicējam, lai tas varētu pildīt gaitas savam kungam.20) Bez kunga atļaujas zemnieks zemi nevar ne ieķīlāt, ne iznomāt.21) Zemniekam aizliegts — dodot meitai pūrā vai citādi — atsavināt (pārcelt) savus biškokus uz cita kunga22) nekustamo mantu, “tiesa var prasītājam piespriest valdījumā atbildētāja zemniekus, rēķinot par katriem 20 šokiem grašu 1 gaitu vai aplaužotu valaku”.23)

Kaut arī dzimtcilvēks būtībā pielīdzināts nekustamai mantai, kā novada kunga piederums (res soli), viņš tomēr ir “Dieva radījums, kaut arī vienkāršas kārtas”, un, ja muižnieks dzērumā vai nebēdībā bez jelkāda iemesla viņu tīšām nosit un ja muižnieks tiek pieķerts nozieguma vietā, viņam draud nāves sods.24) Ja zemnieks vai namnieks ievaino muižnieku, viņam par sodu nocērt roku, bet var arī pakārt.25)

Tādējādi neatkarīgi no sociālā stāvokļa un tiesību līmeņa kā šļahtičam (novada kungam), tā zemniekam un muižas kalpam jāapzinās savi pienākumi kā pret muižu, tā pret dzīvību. Pirmām kārtām pret personas kā tādas “miesisko veselumu”, t.i., fizisko neaizskaramību. Par pēdējās apdraudējumu vai atņemšanu Lietuvas statūtā bija paredzēti bargi sodi kā vienai, tā otrai pusei. Statūta III nodaļā “Par šļahtas brīvībām un pienākumiem” arī pašiem šļahtičiem bija paredzēti dažādi sodi — par kaimiņu muižu aplaupīšanu, citiem mantiskiem kaitējumiem, dzimtļaužu zagšanu (jo dzīvais spēks ir vērtīgākā manta!) u.c.

Jāatzīmē vēl viens aspekts — Latgalē spēkā esošā Lietuvas statūta relatīvi lielāka labvēlība pret klaušu zemniekiem salīdzinājumā ar tā laika Krievijas likumiem. Kad Latgali pievienoja Krievijai (1772) Katrīnas II laikā, tur dzimtbūšana jau bija aizsniegusi savu pilnīgāko veidu: muižnieks varēja saviem zemniekiem piespriest spaidu darbus vai nodot valsts iestādēm izsūtīšanai uz Sibīriju; varēja zemnieku pārdot bez zemes vai iznomāt. Turpretī Latgalē spēkā esošā Lietuvas statūtā dzimtbūšana bija tiesiski ierobežota, pievienojot Latgali Krievijai, poļu šļahta sāka rīkoties pēc krievu parauga, ģenerālgubernators aizrādīja senātam, ka “Baltkrievijā nekad nav bijis paražas pārdot zemniekus bez zemes”. Uz to senāts 1775. atbildēja, ka “Baltkrievijas lielgruntniekiem ir tās pašas tiesības, kas krievu muižniekiem, tāpēc viņiem nevar atņemt tiesību pārdot savus ļaudis”.26)

Lietuvas statūts nedeva tiesības šķirt ģimenes un pārdot zemniekus bez zemes. Statūts iezīmēja tiesisko atšķirību no Krievijas zemnieku stāvokļa un arī no Baltijas provincēs valdošajiem likumiem.

Sākot ar 1831. gadu, Latgalē bija spēkā arī Krievijas Likumu krājuma IX sējums par kārtām. Lai gan likums atšķir dzimtļaudis no vergiem un atzīst viņu ģimenes un īpašuma tiesības, tomēr šo tiesību izlietošanai bija vajadzīga kunga atļauja. Kungs pēc patikas varēja uzlikt saviem ļaudīm klaušas un nomas, varēja viņus iznomāt citiem un “pēc vispārējiem privātīpašuma noteikumiem” atsavināt un nodot ķīlā arī bez zemes, jo tiesība uz ļaudīm bija atsevišķa tiesība.27)

Muižniekiem kā policijas aģentiem bija tiesības piespriest zemniekiem pārmācības u.c. sodus.28) Tādējādi Krievijas muižnieks lielā mērā uzurpēja policijas un tiesu varu. Zemnieku sacelšanos pret muižniekiem vai viņu ierēdņiem 15.8.1845. gada sodu likumi uzskatīja par dumpi pret valsts varu.29)

Kā atzīmēja vēsturnieks T.Puisāns, “daži Statūta paragrāfi, kas skāra vienkāršo tautu, bija tik dziļi iesakņojušies ļaužu apziņā, ka tradīciju veidā to ietekmē dzīvoja vēl brīvās Latvijas laikā”.30)

Lietuvas III statūts vairākās nodaļās (5., 9., 10., 11., 13., 14.) dominēja vai arī daļēji tika iestrādātas, ņemtas vērā un kodificētas ieradumu tiesībās. Savukārt ar Lietuvas statūta ilgstošo klātesmi Latgalē tās tika nostiprinātas un arī transformētas radniecīgās izpausmēs un variantos.

Var izdalīt piecus galvenos Lietuvas statūtā ietvertos tiesiskos blokus, saistītus ar ieraduma tiesībām.

Pirmkārt, ģimenes kā cilvēku esības, sadzīves un sabiedrības pamata stiprināšana un aizsardzība.

Otrkārt, mātes un tēva autoritātes, kā arī vecu cilvēku pieredzes respektēšana un godā turēšana. Tāpēc par vislielāko ļaunumu, noziegumu tika uzskatīta asinsradinieka nogalināšana un necieņas izrādīšana.

Treškārt, sievietes, mātes tiesību īpašā respektēšana un aizsardzība. Tā pacelta līdz glorifikācijai dzīvē, ģimenē, reliģiskajā jomā (Māras, Jaunavas Marijas–Dievmātes kults).

Ceturtkārt, zemnieku kopienas kā nosacītas, neformālas juridiskās personas tiesību respektēšana un reizē kolektīvās atbildības akcentēšana par tajā izdarītajām ļaundarībām. Tendence veidot apziņu par tiesiski atbalstāmo, kopējo labumu un ļaunā, noziedzīgā vienoti saliedētu izskaušanu.

Piektkārt, ekoloģiskās apziņas iezīmējums, tiesiski kodificēta dabas, dzīvnieku aizsardzība. Kaut arī tā tika tendēta kā zemes, mežu, ezeru īpašnieku mantisko tiesību aizsardzība, tomēr kopumā radīja noteiktas regulatīvas normas un lika apzināties dabu kā cilvēku kopīgo vērtību. Kā zemes īpašniekiem, tā kopējiem un zemnieku kopienām lika par to rūpēties.

Visi minētie, ieradumu tiesībās balstītie aspekti iestrādāti konkrētās nodaļās un paragrāfos.

Statūta 11. nodaļa (ar 68 paragrāfiem) veltīta ģimenes, mājas, cilvēka goda un cieņas aizsardzībai un stiprināšanai. Tajā īpaši akcentēta tēva un mātes cieņa un autoritāte bērnu priekšā un sabiedrībā.

Ja dēls vai meita kādu no vecākiem nogalina, viņi sodāmi ar nāvi pakarot. Pirms pakāršanas tādu noziedznieku ir tiesības mocīt. Viņam tiek atsavināts īpašums un visas goda regālijas, ja tādas ir. Īpaši bargs sods paredzēts sieviešu — mātes vai māsas — slepkavām. Tādu noziedznieku vadā pa tirgus laukumu ar klātpieliktu uzrakstu “Dzemdinātāju slepkava”, ļauj knaibīt ar asām knaiblēm. Beigās ieliek vienā ādas maisā ar suni, gaili, čūsku un kaķi, maisu aizšuj un noslīcina apkārtnes visdziļākajā atvarā. Tāds pats sods arī noziedznieka līdzdalībniekiem. Tādu radījumu sauca par necilvēku, pielīdzināja zvēram, kura kapa vieta nezināma un, pats izdzēsts no ļaužu atmiņas. Atsevišķos gadījumos šādu noziedznieku ieslodzīja no pasaules izolētā drūmā vietā un lika nomirt bada nāvē. Asinsradinieka nogalināšana tika uzskatīta par vissmagāko no iespējamiem noziegumiem. Tāpat dažādi ļoti bargi sodi paredzēti par miesas bojājumu izdarīšanu, “rokas pacelšanu” pret vecākiem. Noziegums pret asinsradinieku tika kvalificēts par daudz smagāku nodarījumu nekā pret svešu personu.

Slepkavībām un cilvēka miesas kaitējumiem statūtā veltīta viena no plašākajām nodaļām un detalizēti izstrādātiem paragrāfiem. Ļoti augstais cilvēku radniecības vērtējums te nāk no ieražu tiesībām ar senu izcelsmi. Tas liecina par cilts, dzimtas, ģimenes aizsardzību un bargu sodu šo cilvēku apvienību aizskārējiem. Reizē tas virzīts uz ģimenes veseluma un dzīvotspējas nostiprināšanu. Līdz ar ģimeni statūts aizsargāja ģimenes pavardu māju, saimniecību. Par ļaunprātīgu mājas un saimniecības nodedzināšanu paredzēti dažādi bargi sodi, vislielākais — ļaunprātīgā noziedznieka dzīva sadedzināšana.31)

Katrs cilvēks neatkarīgi no kārtas stāvokļa tiek notaksēts naudā: 1 bajārs — 100 naudas vienības (t.s.kepi), 1 bruņinieks — 60, ziņnesis, bīskaps — 40, dzimtcilvēks — 25, vergs — 20. Šis dalījums bija vajadzīgs tāpēc: ja attiecīgo cilvēku nogalināja vai ievainoja, uzrādītājs vai nozieguma novērsējs (aizsargātājs) kā balvu varēja saņemt attiecīgu apbalvojumu.

Ļoti ticams, ka tas ir katoliskā Marijas kulta vai arī senā matriarhāta atbalss, ka Lietuvas statūts sevišķu vietu ierāda tieši sievietei. Par to liecina jau pati statūta struktūra. Pēc pirmajām četrām vissvarīgākajām nodaļām (par valdnieku, par zemes aizsardzību, par šļahtu, bajāru un citu brīvlaisto tiesībām, par tiesām un tiesnešiem) seko piektā nodaļa par sievu, atraitņu, līgavu un neprecētu jaunavu vispārējām un mantiskajām tiesībām, kuras īpaši tiek respektētas un aizsargātas. Piemēram, precētas sievietes ekonomiskais stāvoklis tiek nodrošināts ar 1/3 daļu no vīra mantības. Ja vīrs sievai nodara pāri, tiesības viņu iesūdzēt tiesā, pieprasīt gandarījumu. Sieviete drīkst precēties 6 mēnešus pēc vīra nāves.32)

Visās trijās Lietuvas statūta redakcijās fiksēts divreiz bargāks sods par sievietes nogalināšanu, ievainošanu, vardarbību vai goda laupīšanu nekā pret vīrieti. Par meitenes vai līgavas izvarošanu — viennozīmīgs un nepārsūdzams sods — pakāršana.33) Ja bērnu gaidošu līgavu vai sievu nogalina — vainīgo pakar vai samin ar zirgu.34) Par savešanu, mazgadīgu meiteņu pavešanu vai dažādām perversijām var tiesāt gan ar karātavām, gan nogriežot degunu, ausis, lūpas, kā arī (vai arī) padzenot no ieņemamā amata vai vietas, ievērojot nodarījuma smaguma pakāpi.34)

Lietuvas statūta 13. nodaļā “Par zagšanu un laupīšanu” (arī 11. nodaļā “Par uzbrukumiem...”) akcentēta kolektīvā atbildība noziedznieka meklēšanā, nozieguma atklāšanā un soda nodrošināšanā. Te samanāma kāda sena, vēl no aizvēstures mantota atbalss. Ja ciemā kāds tiek nogalināts un noteiktā laikā netiek atrasts vai izdots slepkava, viss ciems par to ir atbildīgs. Ja kopienas loceklis redz ļaundarību, vardarbību pret sievieti un nenāk cietušajai palīgā, viņš tiek uzskatīts par pasīvu nozieguma līdzdalībnieku un saukts pie atbildības.35)

14. nodaļas nosaukums — “Par dažādām ļaunprātībām un to novēršanu”. Tajā vairums paragrāfu veltīti zagļu, laupītāju ķeršanai. Te īpaši jūtama kopienu ieražu iestrāde. Ja ciemā vai tā tuvumā izdarīta nopietna zādzība, zagļa meklēšanā piedalās viss ciems. Zagļa slēpējs pelna sodu un kopienas nosodījumu. Īpaša vērība veltīta zirgu (kas aizvietoja vai visu mūsdienu tehniku) zādzībām. Zagļu ķeršana bija publisks pienākums. Statūtā īpaši pasvītrots, ka “pēc senas paražas zaglim jādzenas pa pēdām”. To darīja kolektīvi. T.Puisāns savā kultūrvēsturiskajā monogrāfijā par Ludzas novadu “Nogrimušās jaunavas noslēpums” pasvītro, ka ciemu kopienu tradīcijas un Lietuvas statūts bija tie faktori, kas ļāva zirgu zādzības Ludzas apriņķī iznīdēt ļoti agri. “Zirgu zagļu ķeršanā bija jāpiedalās visiem, un nereti šī veida akcijas realizēja vairāku sādžu vīrieši kopā.”36)

Šis kolektīvās atbildības princips tika attiecināts ne tikai uz lauku kopienām, bet arī uz tirgiem un tautas svētku pulcēšanās vietām. Tirdziniekiem kopīgiem spēkiem jāķer zaglis, tikko tas ir pamanīts. Notvertais zaglis, ja arī no citurienes, jāsoda nozieguma izdarīšanas vietā (reģionā, apvidū, pilsētā), bet kungam, no kura īpašuma (muižas) nācis zaglis, jāsamaksā sods.37) Par mazgadīgo (līdz 16 g.) noziegumu atbild vecāki un atlīdzina par zagto mantu vai citu nodarījumu. Ja nevar atlīdzināt, pusaudzim jāstrādā cietušā labā. Zagli vai citu noziegumu izdarījušu pusaudzi nedrīkst pakārt, bet jāsoda ar kādu miesassodu pie savas mājas (piedaloties piederīgajiem un kaimiņiem), lai viņu ne tikai fiziski, bet arī morāli iespaidotu.38) Ar to tiek akcentēta vecāku atbildība par savu atvašu audzināšanu un zināma saudzība pret bērniem un pusaudžiem. Tas īpaši jāpasvītro tāpēc, ka pieaugušiem un rūdītiem zagļiem sodi bija ļoti bargi. Ja trešo reizi pieķēra zagli, uzskatīja viņu par nelabojamu un sodīja ar nāvi pakarot vai arī nocirta roku.

Zīmīgs 14. nodaļas 16. paragrāfs: “Jāsoda tikai zagli pašu, sieva, bērni, viņu pārtika un mājas iekārta nedrīkst tikt apdraudēta.” Ir jāsoda par viltus liecībām, bet, noķerot klaidoni, jānoskaidro, vai viņš ir noziedzīgs klaidonis, jānoskaidro, vai viņš ir vienkārši klaidonis, t.i., pieder “labdabīgo” klaidoņu tipam.39)

13. nodaļā “Par zagšanu un laupīšanu” sniegts izvērsts un detalizēts izcenojumu saraksts, kā novērtēt nozagtos mājdzīvniekus. Visaugstāk tiek vērtēti zirgi — ērzelis 8 grašu kaudzes (sava laika naudas vienība), kumeļš — 4, aramais vērsis — 2, ganāmpulka vērsis — 11/2, piena govs — 100 graši, teļš — 40 graši. Tālāk seko sivēni, aitas, jēri, āži, suņi u.c. Tāpat novērtēta arī labība, siens, lini, dārzeņi, gaļa, medus, aitādas u.c. Visam savs vērtības mērs, kas reizē sverams ar bailēm no soda, fiskālo zaudējumu un morālo nosodījumu.

Ieradumu tiesību slāņojumu atspoguļo arī likumi par zemi, robežām, ezeriem un mežiem, zveju un medībām, par dabas aizsardzību.

Ekoloģiski tiesiskā skatījumā interesanta ir Lietuvas statūta 10. nodaļa “Par mežu, zveju, par medībām, par dravu, par ezeriem un sienapļavām”, kurā ir 18 paragrāfi. Daži visai izvērsti un detalizēti. Jau pats nodaļas nosaukums norāda uz izteiktu empīrismu. Sniegts plašs dažādu savvaļas dzīvnieku novērtējums naudas izteiksmē, kas jāpiedzen no vainīgā, kurš nogalinājis vai nelikumīgi piesavinājies meža zvēru. Piemēram, sumbrs novērtēts par 12 rbļ, alnis – 6, briedis, stirna, lūsis – 3, meža (savvaļas) zirgs (!) — 3, meža kuilis vai cūka – 1. Bet tādi dzīvnieki kā zaķis, mežāzis, sabulis, vāvere novērtēti par nedaudziem grašiem. Tāpat detalizēti naudas izteiksmē fiksēti sodi par dravu, bišu koku apzagšanu vai izpostīšanu, neatļautu zveju, siena pļaušanu svešās teritorijās, siena zagšanu utt.40)

Taču aiz šīs raibās empīrikas skaidri samanāmas divas caurviju tendences. No vienas puses – aizsargāt augstmaņu, muižnieku īpašumus un visu, kas uz tiem (zemes) atrodas – nekustīgā vai kustīgā veidā. No otras puses – tieksme pasargāt dabu no postīšanas, patvaļas, saglabāt tās vērtības un retumus. Tas tiek attiecināts kā uz muižnieku, tā zemnieku. Tiek īpaši pasvītrots, ka vienalga, vai pats muižas kungs ir bez atļaujas, patvarīgi medījis vai arī to darījis viņa sūtīts cilvēks (kalps), ir jāmaksā noteiktais sods. “Ja sūtītais šāvējs tiek atzīts par vainīgu, divu nedēļu laikā pēc neatļautām medībām tiks sodīts ar 6 mēnešu ieslodzījumu pilī vai tiesas namā un vēl nomaksās par nošauto zvēru.”41) 10. nodaļas 8. paragrāfs nosaka noteiktu putnu sugu un to ligzdu aizsardzību neatkarīgi no tā, uz kādas zemes vai kādā mežā tie atrodas. Ja no pasta vanagu ligzdas paņem olas vai mazuļus, jāmaksā 6 rubļu liels sods, ja to dara attiecībā uz gulbjiem – 3 rubļi. Tiek aizliegta putnu ķeršana ar cilpām vai tīkliem. Sods – 3 rbļ.42) Īpaši bargs sods paredzēts bebru mitekļu postītājiem – 12 rbļ., kā arī īpašs sods par melno un brūno bebru ķeršanu vai nogalināšanu.43)

Sodi paredzēti par apiņu (galviņu vai ar visu kārti) zagšanu, neatļautu koku ciršanu. Par katru nocirsto koku īpaša maksa (pēc vērtības) šādā secībā: ozols, bērzs, osis, vīksna, priede utt. Strikti sodi par dārzu postīšanu, apzagšanu, svešas zemes, pļavas tīšu un ļaunprātīgu appludināšanu.44)

Turpmāk — vēl

15 1588 metu Lietuvos statutas. Tekstas – Tekst (turpmāk – tekstas), XII Rozdel, art.12.

16 Tekstas, III, 38.

17 Turpat, XII, 20.

18 Turpat, XIII,19.

19 Turpat, XIII, 15.

20 Turpat, VIII, 9.

21 Turpat, IX, 27.

22 Turpat, X, 6.

23 Turpat, IV, 98.

24 Turpat, XII, 1.

25 Turpat, XI, 49.

27 Turpat, IX, 1156, 46; 1045; 1068.

28 Turpat, 1051—53.

30 Puisāns T. Nogrimušās jaunavas noslēpums – Ludza. Daugavpils, 1992, 24.lpp.

31 Tekstas, XI, 16.

32 Tekstas, V, 1-22.

33 Tekstas, XI, 12.

34 Tekstas, XI, 15.

35 Tekstas, XI, 12, 23. Šīs nodaļas 12. paragrāfā teikts: “Ja meitene, kurai draud izvarošana, sauc palīgā un ja kāds to dzird, bet nenāk palīgā, ir sodāms.”

36 Puisāns T. Nogrimušās jaunavas..., 24. lpp. Statūta 14. nodaļas 9. paragrāfā teikts: “Ja nozagts zirgs, darba vērsis, citi lopi vai mājas lietas – pēc senas paražas zaglim jādzenas pa pēdām līdz tai sētai vai ciemam, kur pēdas novedušas. Ja tas ciems vai māja zagli slēpj vai izjauc pēdas, jātiesā slēpējs un slēpējam zaudējums jāatlīdzina.”

37 Tekstas, XIV, 4.

38 Tekstas, XIV, 11.

39 Tekstas, XIV, 25.

40 Tekstas, X, 1—3.

41 Turpat.

42 Tekstas, X, 3, 12.

43 Tekstas, X, 9.

44 Tekstas, X, 10 – 18.