Divdesmit gadi ārpolitiskajā dienestā Varšavā un Viļņā

Par diplomātu Feliksu Donasu

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā ārzemēs darbojās 16 mūsu valsts sūtniecības, kas pārstāvēja latviešu tautas intereses 20 zemēs. To pirmie palīgi bija konsulāti, pavisam 194. Ne viens vien Latvijas konsuls pildīja šo amatu ne tikai godprātīgi, bet arī ieņēma to vienā valstī ilgus gadus. Tādi bija Arturs Vanags (Norvēģija, 1919-1940), Jānis Kļaviņš-Ellanskis (Šveice, 1921–1940) un Arturs Ļūļe (ASV, 1921–1937). Par viņiem jau rakstīju “Latvijas Vēstnesī” (2002, I, 12. febr.). Šoreiz par Feliksu Donasu, kas nostrādāja par konsulu Polijā no vietas 16 gadus un 8 mēnešus.

1882. gada 12. augustā Jaungulbenē pasaulē nākušais jauneklis nokļuva poļu zemē kopā ar vecākiem jau zēna gados. Pamatizglītību viņš ieguvis savas ticības — ev. luterāņu — baznīcas skolā Varšavā un reālskolu pabeidzis tās paša guberņas Lovičas pilsētiņā. 1903. gadā Donass iestājās Varšavas Politehniskā institūta kalnrūpniecības nodaļā. Taču sākās Piektā gada revolūcija, un, ko domājies, poļu studenti uzdrošinājās prasīt, lai lekcijas lasa nevis krievu valodā, bet viņu mēlē. Cara valdība tam nepiekrita un, kad studenti sāka streiku, slēdza kā institūtu, tā Varšavas universitāti.

Donasam neatlika nekas cits kā doties uz Pēterpili, lai turpinātu studijas Kalnu institūtā. Praktizējās viņš trīs vasaras Dombrovas baseina ogļraktuvēs Polijā. Jādomā, ka šajā laikā latvju students iepazinās ar poļu skaistuli (vārds nav zināms), ar kuru nodzīvoja laulībā vairāk nekā 50 gadu un kura viņam dāvāja dēlu Vandalīnu, kā arī meitas Renāti un Danutu.

Pirmā pasaules kara laikā Donasu kā speciālistu 1916. gadā iesaistīja tuneļu un apakšzemes spridzekļu noliktavu izbūvē Rēveles jūras cietokšņa celtniecībā. Tajā pašā gadā viņš Pēterpilī nolika eksāmenu un dabūja tiesības “vest un pārzināt lielus kalnu darbus” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 338.lieta, 124.lp.; turpmāk — LVVA). Kad 1918. gadā Igaunijas galvaspilsētu ieņēma vācieši, F.Donass atgriezās Latvijā, bet te kalnrūpniecības nebija. Tāpēc vajadzēja strādāt par ierēdni Rīgas ostas būvvaldē. Tas viņam nebija pa prātam.

Atkal uz Varšavu!

F.Donass, izlasījis laikrakstos, ka Atis Ķeniņš iecelts par Latvijas sūtni Polijā un komplektē pārstāvniecības darbiniekus, cerību pilns devās pie pazīstamā literāta un sabiedriskā darbinieka un pieteica arī savu kandidatūru, norādot, ka pārvalda poļu valodu, pazīst turienes apstākļus un viņam ir sakari Varšavas sabiedrībā. Sūtnim vēl viena vieta bija brīva, un tā 1919. gada 15. novembrī tika F.Donasam, kas sākumā kļuva par pavisam necilu ierēdni, proti, darbvedi (LVVA, turpat, 242.lp.). Viņam bija jāgādā par sūtniecības saimniecību, jāpārzina naudas lietas un jākārto darīšanas poļu iestādēs, kur bija vajadzīgas valodas zināšanas jeb kontakti Varšavas sabiedrībā. “Te es arī praktiski pārliecinājos,” rakta Donass savos 1969. gadā Čikāgā izdotajos memuāros “Politiskos krustceļos”, cik liela un pozitīva nozīme ir, ja sūtniecību darbinieki pārvalda vietējo valodu un var sarunāties bez tulku palīdzības. Bieži vien varēja saprasties arī krievu, vācu vai franču valodā. Bet, ja ārzemnieks Varšavā runā poliski, tad viņš jau no pirmā brīža atrod lielāku labvēlību un pretimnākšanu. Varšavā nav sevišķi ieteicams lietot krievu vai vācu valodu. Tad bieži jāsaņem atbilde: “Nie rozumiem” (nesaprotu). Bet, ja iesāksiet runāt kādā “neitrālā” valodā, piemēram, latviski vai igauniski, tad viņš pats sāk meklēt, kādā valodā varētu ar jums saprasties. Tad bez naida pāriet uz vienu no abām ienīstajām valodām.”

Sākumā bija domāts, ka F.Donass strādās sūtniecībā tikai dažus mēnešus. Tomēr jau 1920. gada 25. februārī A.Ķeniņš lūdza ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu ieskaitīt viņu sūtniecības štatos kā otro sekretāru, jo F.Donass vienīgais prot poļu valodu un pārzina grāmatvedību. Ministrs piekrita (LVVA, turpat, 232., 234.lp.). Jaunajam diplomātam, sākot ar 1921. gada 3. maiju, uzticēja arī sūtniecības konsulārās nodaļas vadību.

Rainis un Aspazija ceļā no Šveices uz dzimteni 1920. gada aprīlī uz īsu laiku apstājās Varšavā kā Latvijas sūtniecības viesi. Taču diezin vai var ticēt F.Donasam, kas savās atcerēs raksta: “Mīļā atmiņā man palikušas tās vakara stundas, kad mēs divatā iztirzājām (pilnīgi privāti) dažādas nākotnes problēmas. Viņam bija sociālistiski uzskati, bet viņš bija liels latvju patriots. Tādēļ viņu stipri interesēja Poļu sociālistiskā partija, kas pēc būtības bija sociālistu un poļu patriotu maisījums (ar ko stipri atšķīrās no sociāldemokrātiem). Rainis sapņoja par līdzīgas partijas nodibināšanu Latvijā un bija jau stājies sakaros ar “Polska partja socjalistyczna”. “Diezin vai Rainim nebija daudz kas vairāk pārrunājams ar viņa spalvas brāli A.Ķeniņu.

Uz Viļņu!

Plašāk attīstoties Latvijas un Polijas sakariem, nobrieda vajadzība ierīkot konsulātu Viļņā, lai pierobežas iedzīvotājiem nebūtu jāmēro tālais ceļš uz Varšavu, saņemot vīzas, kārtojot pasu lietas, pavalstniecības jautājumus u.tml. Polijas valdība arī vairākkārt izteicās par šādu nepieciešamību. Taču bija viens liels “bet” — tas nepatika Lietuvai, kura Latvijas konsulāta nodibināšanu Viļņā uzskatītu par pastāvošā stāvokļa — šā novada okupāciju 1920. gadā, ko veica Polijas karspēks, atzīšanu de iure. Tāpēc Latvijas valdība izšķīrās par Zālamana lēmumu – atvērt šajā pilsētā goda vicekonsulātu. Latvijas jaunais sūtnis Polijā Mārtiņš Nukša vaicāja F.Donasam, vai viņš uzņemtos šo amatu. Diplomāts atbildējis piekrītoši, bet ar noteikumu, ka viņš paliek ārlietu resora dienestā kā pilntiesīgs valsts ierēdnis. Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs H.Albats ar 1923. gada 18. septembra pavēli Nr.75 iecēla F.Donasu par vicekonsulu Viļņā, skaitot no 1. oktobra. Algu viņš saņēma no konsulāta ienākumiem (LVVA, turpat, 133., 259.lp.).

Polijā nebija viegli strādāt. F.Donass atceras, ka A.Ķeniņš sācis uzkrītoši sadarboties un draudzēties ar vietējiem ukraiņiem un baltkrieviem. Poļiem licies, ka viņš iet par tālu, un viņu ārlietu ministrs personīgā sarunā pārmetis Latvijas sūtnim: “Jūs taisāt man opozīciju.” “Es taisu pozīciju,” atbildējis A.Ķeniņš un turpinājis savu politiku. Viņam nācās atgriezties Latvijā.

Par M.Nukšas akreditāciju F.Donass stāsta: “Toreiz Polijas “Valsts galva” (Naczelnik Panstva) bija Pilsudskis, kuram mūsu jaunais sūtnis iesniedza savas pilnvaras saskaņā ar Polijas diplomātiskā protokola ceremoniālu. Noteiktā stundā pie sūtniecības piebrauca divas ekipāžas. Pirmā iesēdās Nukša un diplomātiskā protokola šefs grāfs Pšezdeckis, otrā – abi sekretāri: P.Oliņš un es Balto “goda ulānu” eskortēti, devāmies uz Belvedera pili, kur rezidēja Valsts galva. Divu galveno ielu krustojumā (Nowy Šwiat un Aleje Jeruzolimskie) mūs patīkami pārsteidza skatītāju saucieni: “Niech žyje Lotwa!” (Lai dzīvo Latvija).

— Vai jūs, ministra kungs, dzirdiet, ka poļu publika jūs apsveic?” jautāja Pšezdeckis.

Svinīgā audiencē ministru kabineta klātienē mūs pieņēma Pilsudskis.”

1924.gada 2.janvārī F.Donass izbrauca uz Viļņu, un konsulāts sāka darbu 5.janvārī. Tā vadītājs izvirzīja sev šādus galvenos uzdevumus: iepazīties ar valdības iestāžu vadītājiem un pilsētas pašvaldības orgāniem; nodibināt kontaktus ar vietējiem redaktoriem, žurnālistiem un sabiedriskiem darbiniekiem; iepazīties ar universitātes rektoru, dekāniem un profesoriem; nodibināt kontaktus ar māksliniekiem un vispār ar inteliģenci; stāties sakaros ar galveno konfesiju vadītājiem, sevišķi katoļu; aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Konsulāta oficiālie pienākumi bija daudz plašāki un konkrētāki:

— izdot un pagarināt Latvijas pilsoņiem ārzemju pases;

— izdot dzimšanas un miršanas apliecības;

— piedalīties Latvijas pilsoņu bērēs;

— legalizēt Polijas izdotos dokumentus;

— izdot vīzas ārzemniekiem;

— vest Latvijas pilsoņu karadienesta lietas;

— vest Latvijas pavalstniecības lietas;

— palīdzēt nelaimē nonākušiem Latvijas pilsoņiem;

— aizstāvēt Latvijas pilsoņus vietējās valdības iestādēs;

— uzturēt labas attiecības ar vietējām valdības iestādēm un sabiedrību;

— visur, kur tas vajadzīgs, aizstāvēt Latvijas cieņu un valsts intereses.

Konsulāta ikdiena

F.Donass pildīja šīs funkcijas visnotaļ sekmīgi. Viņa darbu vispirms pārbaudīja Ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītājs Alfreds Bīlmanis un saimniecības nodaļas vadītājs. Viņi interesējās par konsulāta darbu arī pie Viļņas apgabala vicevojevodas Maļinovska, kas devis ļoti labu atsauksmi, nobeidzot to ar vārdiem: “Donasa kungs Viļņas sabiedrībā ir izprovocējis labu noskaņojumu pret Latviju.”

Ārlietu ministrijas administratīvi juridiskā departamenta direktors 1925.gada 3.septembrī rakstīja M.Nukšam, ka inspekcijā, kuru sūtniecībās un konsulātos veicis administratīvās un protokola nodaļas vadītājs Ēķis, konstatēts, ka vicekonsuls F.Donass Viļņā “ir pratis attīstīt plaši konsulāta darbību, kā arī nodibinājis ļoti labas attiecības ar turienes oficiālajām aprindām, sabiedrību un presi”. To pašu konstatējis arī A.Bīlmanis. Ministrija uzskata, ka F.Donass būtu paaugstināms turpat par konsulu. Viņš lūdza M.Nukšas domas šajā jautājumā. Sūtnis atbildēja: “Mani uzskati par konsula Donasa darbību Viļņā pilnā mērā saskan ar Ārlietu ministrijas atzinumu. Ierosinājumu par Donasa paaugstināšanu par konsulu atbalstu” (LVVA, min.l., 214.lp.). Ar Ministru kabineta 1925.gada 10.septembra lēmumu tas arī tika izdarīts.

Viļņas konsulātu apmeklēja ne tikai parasti pilsoņi un Ārlietu ministrijas ierēdņi, bet arī plašāk pazīstamas personības. Dažus mēnešus pēc pārstāvniecības atvēršanas tur ieradās Viļņas ev.luterāņu draudzes mācītājs odiozais Andrievs Niedra. Laikam drošības pēc viņu pavadīja baznīcas ķesteris. Ciemiņš gribēja noskaidrot, vai viņam pastāv iespēja atgriezties Latvijā un kas viņam tur draud. F.Donass atbildēja, ka nezina, un iedeva A.Niedram izpildāmās anketas. Viņš atgriezās ar lūgumrakstu, un pēc dažām nedēļām pienāca iebraukšanas atļauja.

Bija arī cienījamāki viesi. 1926.gadā konsulātā ieradās prof. Dr.Arnolds Spekke. Viņš informēja konsulu, ka atbraucis, lai iepazītos ar Viļņas īpatnējā baroka stila baznīcām. F.Donass iepazīstināja profesoru ar Viļņas attiecīgo speciālistu, kas izvadāja atbraucēju pa visām interesējošām vietām. Reizēm viņiem piebiedrojās arī konsuls. Kad viņi iegājuši Sv.Kazimira dievnamā, ciemiņš iesaucies: “Das ist ja Italien” (Tā tak ir Itālija).

Apmēram šajā pašā laikā, caurbraucot no Rīgas uz Varšavu, Viļņā uz īsu laiku apstājās latviešu žurnālistu grupa, kas iegriezās arī konsulātā. Tās dalībnieki stāstīja, ka Polijas valdība uzaicinājusi viņus apmeklēt Varšavu, Krakovu, Zakopani un citas vietas. Atceļā viņi atkal bija F.Donasa viesi, priecīgi un apmierināti, atzīmējot, ka visur latviešu žurnālisti uzņemti ļoti viesmīlīgi un draudzīgi.

F.Donasam vajadzēja rīkot pieņemšanu konsulātā, kad pēc Viļņas pilsētas ielūguma ieradās grupa Latgales poļu sabiedrisko darbinieku Polijas konsula Daugavpilī Svēžbiņska un viņa kundzes vadībā. Konsuls uzņēma viesus ar tēju, kafiju, liķieri, vīnu un kūkām.

Konsulam bija jārūpējas par slavenā Teodora Reitera kora koncertiem viņa rezidences pilsētā un pirmās latviešu lielfilmas “Zvejnieka dēls” demonstrēšanu Viļņas vislielākajā kinoteātrī, kas bija pārpildīts. Nedrīkstēja aizmirst arī latviešu airētāju piedalīšanos sacensībās uz Trāķu ezera un tautiešu mačus ar poļu tenisistiem. Un vēl un vēl... Taču tā bija tikai medaļas viena, pati skatāmākā puse.

Ilgajos darba gados Viļņā F.Donasam bija jāpārdzīvo arī ne viens vien nepatīkams brīdis. Tie galvenokārt bija saistīti ar diviem apstākļiem: poļu muižnieku neapmierinātību ar agrāro reformu Latgalē un poļu šovinistu pretvalstiskajiem izlēcieniem Austrumlatvijā.

Attiecības ar Poliju kļuva sevišķi asas 30. gadu sākumā, kad Latvijas valdība latviešu valodā notiekošo dievkalpojumu traucēšanas dēļ Ilūkstes apriņķī slēdza divas poļu organizācijas. 1931. gada 4. oktobrī iepretim Latvijas konsulātam Viļņā un tieši pretim F.Donasa kabinetam sapulcējās neliela jauniešu grupa un raidīja naidīgus pretlatviskus saucienus. Daudz nopietnāki notikumi risinājās 7. oktobrī. Viļņā iznākošās avīzes “Slowo” žurnālists Studnickis šajā dienā noorganizēja kādā teātrī “protesta sapulci”, kurā piedalījās ap 300 cilvēku un kurā viņš aicināja tās dalībniekus izdauzīt Latvijas konsulāta logus, kā arī uzbrukt konsulam. Valdības iestādes no paša sākuma zināja par gaidāmo uzbrukumu. Jau laikus ap konsulātu bija savilkti policijas spēki no visas pilsētas un novietoti kaimiņmāju sētās. Arī no Varšavas bija saņemts rīkojums nekādā gadījumā nepieļaut ekscesus pret Latvijas konsulātu.

Demonstrantu pūlis tuvojās konsulātam jau tumsā un mēģināja pārraut policistu ķēdes, bet veltīgi. Nelīdzēja ne barvežu skubinājumi, ne daudzreiz atkārtotie uzbrucēju triecieni. Tie ilga gadrīz stundu. Neveiksmīgais pūlis pēdīgi zaudēja cīņas sparu un izklīda.

F.Donasam bija jāpiedalās arī poļu laukstrādnieku vervēšanā darbam Latvijā. Šim nolūkam no Rīgas vairākkārt tika komandēts īpašs ierēdnis, ar kuru konsulam bija cieši jāsadarbojas. Sakarā ar to vajadzēja palielināt pārstāvniecības darbinieku personālu. F.Donass tajā iesaistīja arī savu māsu Melāniju un meitu Danuti, kura bija izvēlējusies diplomātisko karjeru (to izjauca karš). Viņi visi kopā kliedēja poļu muižnieku melus, ka laukstrādniekus Latvijā slikti baro, gandrīz tikai ar siļķēm. Apiešanās arī esot slikta. Vervēšanu vajadzētu aizliegt.

Konsuls 1939. gada

notikumu laikā

Kā atceras F.Donass, Otrā pasaules kara sākumā pilsētas iedzīvotāji vēl neuztraucās, jo pirmās kaujas risinājās diezgan tālu no Viļņas. Visi cerēja, ka līdz viņiem vācieši netiks un poļu armija noturēsies, lēnām atkāpjoties, līdz tam laikam, kad sabiedrotie varēs sniegt efektīvu palīdzību. Notika gan daži atsevišķi uzlidojumi, bet tie nebija graujoši un paniku neradīja. Taču sāka ierasties bēgļi. Arī latvieši. Kādā sestdienas vakarā pie konsulāta piebrauca autobuss no Vīnes ar Latvijas tūristiem. Viņu Polijas tranzītvīzas gāja uz beigām. Lūdza palīdzēt.

Daudzi līdz Viļņai atkūlušies poļi mēģināja nokļūt Latvijā. F.Donass sākumā izsniedza vīzas bez ierobežojuma. Taču gribētāju skaits palika aizvien lielāks. Arī paši viļņieši sāka bēgt uz Latviju. Konsuls tad saņēma rīkojumu no Rīgas — bez ministrijas atļaujas vairs nedot vīzas. Arī pats ārlietu ministrs V.Munters atkārtoja aizliegumu telefoniski. Zem katras vīzas pasē bija jāizdara atzīme, kas un kad devis atļauju.

Ziņas no frontes, turpina F.Donass, kļuva arvien uztraucošākas. Kādu rītu izplatījās stindzinoša vēsts, ka arī krievi pieteikuši Polijai karu un jau pāriet robežu. Tas bija kā negaidīts pērkona spēriens, kas laupīja visas cerības. Netālu no konsulāta atradās militārās pārtikas noliktavas. Izdeva rīkojumu atvērt tās un saturu izdalīt tautai. Ļaudis gar konsulātu stiepa maisus ar cukuru, miltiem un citiem produktiem.

F.Donass raksta: “1939.gada 27. septembrī uzmodāmies no neparasta trokšņa. Uztrūkos un pieskrēju pie loga. Dārdēdami un kāpurķēdēm žvadzēdami, garām konsulātam vēlās krievu tanki ar atklātiem torņiem, kuros stāvēja tankisti un vērīgi lūkojās uz visām pusēm.

Ienākšana ir “mierīga un draudzīga” — skaidroja lielinieki — lai atbrīvotu pilsētu no poļu jūga un pasargātu iedzīvotājus no vācu bumbvedējiem. Un tiešām — sākumā krievi izturējās miermīlīgi. Arī palikušos valsts un pilsētas ierēdņus atstāja savās vietās. Iedzīvotāju vairums, sevišķi inteliģence izturējās nogaidoši. Atnākušie komunisti gan sapulcēs, gan uz ielas mēģināja tautai “iemācīt jaunas idejas un jauno dzīves veidu”.”

Krievu karaspēkam ienākot Viļņā, visas pašvaldības funkcijas pārņēma militārā pārvalde, kura izvietojās vojevodistes plašajās telpās. Mēneša laikā Viļņa bija pilnīgi izolēta no ārpasaules. F.Donasa pūles sazināties ar Ārlietu ministriju bija veltīgas. Iebrucēji gan pieņēma viņa sūtījumus uz Rīgu, bet, kas notika ar tiem, nav zināms. Atbildes netika saņemtas. Citādi krievi respektēja starptautiskās konsulārās tiesības un izturējās korekti. Nekavējoties tika nodibināts PSRS konsulāts. Tā vadītājs kopā ar sekretāru ieradās vizītē arī pie sava, tagad jau Latvijas, kolēģa.

Tāpat kā Latvija un Igaunija, arī Lietuva bija spiesta 1939. gada 10. oktobrī parakstīt ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības paktu, kas lietuviešiem bija “saldināts” ar Viļņas atgūšanu. Atdabūtajā pilsētā sāka ierasties Lietuvas amatpersonas. Viens no pirmajiem bija Ārlietu ministrijas pārstāvis Dr.Trimaks. Viņš ieradās vizītē arī Latvijas konsulātā. 27. oktobrī ienāca Lietuvas karaspēks. Katedrāles laukumā notika svinīga parāde, kuras goda tribīnē vieta bija ierādīta arī Feliksam Donasam.

Līdz ar Viļņas atdošanu Lietuvai mainījās arī viņa statuss. Lai tiktu skaidrībā šajā jautājumā, F.Donass kopā ar ģimeni 1939. gada 29. oktobrī caur Kauņu, kur viņam nepieciešamās formalitātes palīdzēja ātri nokārtot Latvijas sūtnis Lietuvā Ludvigs Sēja, devās uz Rīgu. Konsula pirmais gājiens nākamajā dienā bija pie V.Muntera. Ministrs, nākot pretim konsulam, izsauciens: “Kas ir? Vai lietuvieši jūs izraidījuši no Viļņas?”

“Nē, ministra kungs. Taisni otrādi. Lietuvieši ļoti korekti un laipni izturējās pret konsulātu. Bet es pats sapratu, ka man tagad vairs nav juridiska pamata turpināt savu darbu, jo esmu tak akreditēts pie Polijas valdības. Es atbraucu ar lūgumu akreditēt mani tagad pie Lietuvas valdības.” V.Munters apsolīja to nekavējoties nokārtot.

Latvijas Ministru kabinets 1939. gada 16. novembrī nolēma atcelt F.Donasam 1925. gada 25. septembrī izdotās konsula Viļņā pilnvaras, izsniedzot viņam jaunas pilnvaras iesniegšanai Lietuvas valdībai (LVVA, 2570.f., 14.apr., 338.l., 21.lp.). F.Donass atgriezās Viļņā 11. novembrī. 14. decembrī viņš saņēma Lietuvas prezidenta Antana Smetonas parakstītu dokumentu, kas apliecināja, ka ir Latvijas konsuls ar jurisdikciju Viļņas, Švenčionu un Valkininku apriņķī.

Ar lietuviešu amatpersonām F.Donasam izveidojās ne tikai oficiālas, bet arī draudzīgas attiecības. Lietuvas ārlietu ministrs Urbšis ar kundzi ielūdza Donasu pāri piedalīties viņu rīkotajā pieņemšanā Kauņā. Savukārt sūtnis L.Sēja ar dzīvesbiedri viesojās Viļņā. Lai apskatītu šo pilsētu, ciemos pie konsula ieradās Beļģijas sūtnis Latvijā ar kundzi. Protams, sekoja pretvizīte Rīgā.

Tās tomēr bija sava veida dzīres mēra laikā, kuras beidzās jau 1940. gada jūnijā, kad padomju karaspēks okupēja Baltijas valstis. Lai tiktu skaidrībā par jauno stāvokli dzimtenē, F.Donass, izmantojot to apstākli, ka viņam arī vajadzēja piedalīties Saeimas vēlēšanās, devās uz Rīgu. Konsuls gan vēl tikās ar Ministru prezidentu un ārlietu ministra v.p.i. prof. Dr. Augustu Kirhenšteinu, bet, kā viņš raksta savās atcerēs, atgriezās Viļņā “ar drūmām domām un zudušām cerībām: jaukais sapnis par Latvijas brīvību un neatkarību bija izsapņots...”.

Jau Lietuvas PSR ārlietu ministrs prof. V.Kreve-Mickevičs 1940. gada 12. augustā piesūtīja notu Latvijas sūtnim Lietuvā, uzaicinot “izbeigt” Latvijas sūtniecības un konsulātu darbību līdz 25. augustam. 22. augustā tika sastādīts akts par misijas Lietuvā lietu nodošanu PSRS pārstāvniecības pilnvarotajam lietvedim. F.Donass nodeva konsulātu 24. augustā, tā nodošanas akti tika parakstīti 28. augustā. Arhīvu un inventāru dienu iepriekš pieņēma PSRS konsuls. LPSR Tautas komisāru padome 25. oktobrī atbrīvoja Feliksu Donasu no amata. 20 gadus un deviņarpus mēnešus ilgais godīgas kalpošanas laiks Latvijas ārpolitiskajā dienestā bija beidzies. Tagad atlika daudz laika, lai uzrakstītu šajā rakstā vairākkārt citētos memuārus un tad jau varēja tālu no dzimtenes — Evanstonā Čikāgas apkaimē — 1971. gada 27. jūlijā šķirties no dzīves. Vien vēl jāpiebilst, ka tēva manuskriptu pārrakstīja viņa meita Danuta Širmants, bet grāmatu ilustrēja otra meita Renāte Kalvels. Bet viņu tālākais liktenis jau ir dzimtas vēstures pētnieku ziņā.