Par vēsturi – godīgi!

Mavriks Vulfsons:

“Literatūra un Māksla”. 1.07.1988.

Jāiemācās skatīties patiesībai acīs, lai cik tā arī dažbrīd būtu grūta un pat nepanesama.

Sekojot šim aicinājumam mūsu rezolūcijas projektā, man gribas izteikt dažas domas par to greizo iztulkojumu, kādu mēs turpinām dot 1940. gada vasaras notikumiem Latvijā, kuriem bija vislielākā vēsturiskā pagrieziena loma latviešu tautas likteņos. Esmu pēdējo mēnešu laikā saņēmis simtiem vēstuļu no visām republikas malām, kuru autori – vecākās paaudzes skolotāji, kultūras darbinieki, agronomi, vēsturnieki, zemkopji, kas piedzīvojuši 1940. gada vasaru. Viņi kategoriski noraida mūsu versiju par revolucionāru situāciju Latvijā . Viņu ietekme uz jauno paaudzi ir ļoti liela. Toties visi izsaka pārliecību, ka padomju varas izveidošana Latvijā bija izlemta 1939. gada 23. augustā PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienotā slepenā protokola 1. pantā. Tas determinēja Latvijas likteni.

Es atgādināšu šī panta tekstu: “Teritoriālu un politisku pārvērtību gadījumā Baltijas teritorijā (Somijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā) Lietuvas ziemeļu robeža vienlaicīgi ir Vācijas un PSRS interešu robeža.” 1939. gada 28. septembrī tiek parakstīts otrais protokols, saskaņā ar kuru arī Lietuva tiek iekļauta PSRS interešu sfērā. Šai dokumentā minēts, ka “PSRS savas intereses īstenos ar īpašiem pasākumiem “.

Tāds īpašs pasākums bija 1940. gada 14. jūnija ultimāts Lietuvai un Lietuvas ieņemšana 7 stundu laikā, 15. jūnija pievakarē ģenerāļa Pavlova armijai sasniedzot plašā frontē Latvijas dienvidu robežu. Un 16. jūnijā 12.30 Latvijas sūtnim Maskavā Kociņam tika iesniegta ultimatīva nota, kurā pieprasīts: “1. Nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma izpildi. 2. Bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā”. Notā bija teikts, ka atbilde jādod 8–9 stundu laikā. Ja līdz pulksten 20.00 nebūs saņemta pozitīva atbilde, Sarkanā armija ieies Latvijā. Starptautisko normu rupjākais pārkāpums. Pēc Rietumu terminoloģijas – “Latvijas varmācīga okupēšana”. Kā zināms, Latvijas valdība ārkārtējā sēdē piekrita PSRS valdības prasībām, lai novērstu asins izliešanu un masu deportāciju. 17. jūnijā Sarkanās armijas divīzijas agri no rīta pārgāja Latvijas robežu, tai pašā dienā Sarkanā armija šķērsoja Igaunijas robežu un pulksten 11 iegāja Tallinā. Galvenie militārie spēki – ģenerāļa Pavlova armija – nāca no dienvidiem. Tās uzdevums bija – “ieņemt Spilves aerodromu, Rīgas raidītājus, telegrāfu, dzelzceļa staciju un tiltus pāri Daugavai, Daugavmalā novietot lielgabalu baterijas un tankus kaujas gatavībā”. Latvijas teritorijas ieņemšana bija jāpabeidz 20.00.

18. jūnijā pie Ulmaņa ieradies TKP priekšsēdētāja vietnieks Višinskis un PSRS vēstniecības sekretārs Vetrovs, kas paziņoja, ka stāsies pie jaunās demokrātiskās Latvijas valdības sastādīšanas. 19. jūnijā ar karakuģi “Marat” ieradās daudzi padomnieki. 20. jūnijā Višinskis iesniedza Ulmanim jaunā Latvijas Ministru kabineta sastāva sarakstu. Višinskis paziņoja Ulmanim: “Šis saraksts apstiprināts Maskavā, un es nedomāju, ka tur būtu ar mieru tajā kaut ko grozīt.”

Zīmīga ir profesora Augusta Kirhenšteina – I Tautas valdības ministru prezidenta atbildes runa Ulmanim pirmajā šīs valdības sēdē. Es citēju: “Pateicos par iepriekšējā kabineta veikto darbu tautas labklājības, kultūras un izglītības veicināšanā. Apsolos jaunā kabineta vārdā pielikt visus spēkus, lai celtu latvju tautas materiālo un garīgo labklājību un sargātu brīvu, patstāvīgu Latviju.”

Rodas jautājums – vai mēs varam šodien nopietni runāt par to, ka Latvijā tieši tai laikā (turklāt sinhroni ar Igauniju un Lietuvu) bija nobriedusi revolucionāra situācija? Grūti būs kādu pārliecināt, ka Ulmaņa konflikts ar Balodi un Valdmani, viņa domstarpības ar Skujenieku vai Valteru traktējami kā augšu krīze. Sabiedrības ievērojamas daļas bažas par hitleriskās Vācijas iespējamiem uzbrukuma draudiem arī nebija sociālistiskās revolūcijas stimuls vai revolucionārās situācijas elements. Pat antifašistisko noskaņojumu manāms pieaugums strādnieku vidū, ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar pasaules kara sākumu un Baltijas jūras blokādi, nebija izšķirošie. Visumā nesociālistiskās un ideoloģiski pretpadomju pozīcijās bija ne tikai buržuāzija, bet arī ievērojama sīkburžuāzijas un inteliģences daļa. Pretpadomju pozīcijās bija armija, kuras sastāvā bija vairāk nekā 20 000 cilvēku, 30 000 aizsargu, policijas represīvais aparāts, korporeļi, mazpulki, skautu vairākums. Es pats biju LKP CK pārstāvis 9. Rēzeknes pulkā, kuram parasti piedēvē sevišķi aktīvu lomu 1940. gada vasaras revolucionāros notikumos. Man tomēr godīgi jāatzīst, ka mēs, komunisti, nevarētu ar saviem spēkiem praktiski kaut ko izdarīt, ja pulka virsnieku korpuss, instruktori un Ulmaņa tiešie piekritēji nebūtu paralizēti sakarā ar Sarkanās armijas ienākšanu. Arī tad, kad pulka karavīri nostājās tautas valdības pusē, nevar uzskatīt, ka visi bija par padomju varas nodibināšanu.

Kas attiecas uz 21. jūnija masu demonstrāciju Rīgā un citās pilsētās, tad tai bija visupirms antifašistisks un antiulmanisks raksturs. Lozungs “Par Padomju Latviju!” tika inspirēts un arī sankcionēts no A. Višinska puses pēc Saeimas vēlēšanām. Starp citu, diemžēl šis cilvēks, kurš līdzatbildīgs par Ļeņina gvardes ievērojamas daļas iznīcināšanu, bijis 1940. gada Padomju Latvijas krusttēvs.

Zinu, ka tās ir rūgtas patiesības. Zinot par partijas 17. kongresa vēlēšanu rezultātu rupju falsifikāciju, kas notika, lai nodrošinātu Staļinam ģenerālsekretāra amata saglabāšanu, grūti būs kādu pārliecināt par 1940. gada 14. un 15. jūlija vēlēšanu rezultātu objektivitāti. Grūti iedomāties, ka ap 180 000 latviešu buržuāzijas pārstāvju brīvprātīgi balsojuši par tautas varu – drīzāk, ja tiešām balsoja, tad – tikai baidoties, ka nebūs attiecīga zīmoga pasē. Jā, grūti rakstīt vēsturi par tām dienām! Taču, ņemot vērā, ka autoritāra dižtautiešu režīma gāšana un Latvijas sociālistiskā izvēle neapšaubāmi ir progresīvas parādības, šo vēsturi var uzrakstīt un to vajag darīt. Turklāt tā jāveido simtprocentīgi godīgi, lai neatstātu mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem nevienu argumentu. Visas kārtis mums pašiem jāliek galdā!

Šai ziņā mani biedē viena doma, un, proti, — negribētos, lai šo jauno un godīgo koncepciju atkal mākslīgi savītu ar padomju varas atjaunošanas formulu Latvijā. Domāju, ka šis jēdziens ir radies kā slimīga reakcija uz ažiotāžu ap pirmdzimtības problēmu. Kāpēc tas mani biedē? Tādēļ, ka, manuprāt, nevar pat salīdzināt 1919. gada ļeņinisko Padomju Latviju, kuru kā neatkarīgu sociālistisku padomju republiku 1919. gada 13. janvārī ir apsveicis V.I.Ļeņina tuvākais līdzgaitnieks J.Sverdlovs, Laviju, kuras bruņoto spēku reprezentēja ap 40 000 latviešu sarkano strēlnieku, Latviju, par kuru Ulmaņa Tautas padomes priekšsēdētāja vietas izpildītājs un nākamais buržuāziskās Latvijas prezidents G.Zemgals 1918. gada decembra nogalē savā iesniegumā valdībai bija rakstījis: lieku priekšā nodot varu tiem, kuriem tauta vairāk uzticas, tas ir, lieliniekiem. Latviju, kurā spēku samērus lieliski raksturo buržuāziskā vēsturnieka A.Grīna vārdi par to, ka “tikko angļu matroži tika atsaukti no Rīgas, tās liktenis bija izšķirts, — tā nonāca lielinieku rokās”, lūk, šo Latviju, kur vara piederēja padomēm, man negribētos uzskatīt par Staļina režīmā nonākušās 1940. gada Padomju Latvijas priekšteci, jo 1940. gadā Latvija saņēma padomju mandātu no Staļina satrapa Višinska rokas.

Lai mūsu vēsturniekiem atvieglotu 1940. gada notikumu jaunu un patiesu koncepciju izstrādāšanu, ierosinu iekļaut mūsu rezolūcijā prasību, lai republikas presē tiktu publicēts 1939. gada 23. augusta līguma slepenais protokols, tā atņemot mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem iespēju manipulēt ar to savās intersēs.

Dārgie draugi!

Man gribētos ebreju minoritātes vārdā izteikt pateicību tiem plēnuma locekļiem, kuri ierosinājuši turpmāk veltīt pienācīgu uzmanību Latvijas ebreju kultūras centieniem. Mani tas sevišķi aizkustināja, jo biju zināmā neizpratnē par manis ļoti cienīto biedru Gorbunova un Petera neseno uzstāšanos televīzijā, kur viņi runāja par minoritāšu interesēm Latvijā, minot gan ukraiņus, gan baltkrievus, gan poļus, bet apejot Latvijas visvecāko minoritāti — ebrejus, kuri 500 gados ir kopā ar latviešiem izdzēruši ne vienu vien rūgtu kausu, ejot kopīgās likteņgaitās. Kopā ir bijuši jaunstrāvnieki, kopā kā kaujinieki piedalījušies bruņotā uzbrukumā Rīgas cietumam, kopā cīnījušies strēlnieku pulkos, kuru komisārs bijis Semjons Nahimsons, kopā bijuši pagrīdes darbā Latvijā, kaut jāteic, ka buržuāziskās varas gados Latvijā darbojās 66 ebreju pamatskolas, 11 vidusskolas, bija ebreju teātris Skolas ielā 6 ar 30 aktieriem, teātra studiju un klubu. Bet ebreji, to progresīvā daļa kopā ar latviešu revolucionāriem, alka pēc citas, brīvas, sociālistiskas Latvijas. Plecu pie pleca latvieši un ebreji cīnījās Spānijas pilsoņkara frontēs, kopā — bijuši Staļina nežēlīgo represiju upuri 1937. — 1938. gadā, un, lai cik savādi, kopā represēti 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Ir vērts atzīmēt, ka 14. jūnijā deportēti vairāk nekā 5000 Latvijas ebreju pilsoņu. Ebreji ir pazemoti un vajāti Latvijā 1952. gadā tā dēvētajā “ārstu lietā”. Ne vienu reizi vien diskriminēti, kaut ebreju — zinātnieku, aktieru, režisoru, inženieru un strādnieku — devums Latvijas kultūras un ekonomikas krātuvē nav no mazajiem. Absolūti neadekvāti ebreju minoritāte ir pārstāvēta mūsu republikas augstākajos varas orgānos, rajonu partijas komitejās. Man šķiet, ka visaugstākajās partijas instancēs pie durvīm jau daudzus gadus varētu izlikt uzrakstu “Judenfrei”. Grūti noris tāds ebreju sabiedrības ierosinātais pasākums kā piemiņas ansambļa celtniecība par godu tiem 300 000 ebreju, kas atvesti uz Latviju un šeit noslepkavoti laikā no 1941. līdz 1944. gadam. To vidū 80 000 bija vietējo, Latvijas ebreju, un vairāk nekā 70 000 bērnu, kas bija jaunāki par 12 gadiem. Mēs uzskatām, ka piemineklis noslepkavoto ebreju piemiņai būtu jāceļ tās sinagogas vietā, kurā jau 1941. gada jūlija pirmajās dienās pērkonkrustieši dzīvus sadedzināja simtiem bērnu, sieviešu un sirmgalvju, iededzot ar to pirmo holokausta lāpu Baltijā.

Man stāstīts, ka biedrs Rubiks iebilstot pret Žaņa Lipkes muzeja ierīkošanu Ķīpsalā. Ar šī muzeja radīšanu mēs gribam godināt tos latviešu varoņus, kuri, riskējot ar savu un savu tuvinieku dzīvību, izglāba no drošas nāves desmitiem geto iemītnieku. Biedru Rubiku neapmierinot Ķīpsala, bet — ko lai dara, Žanis Lipke tur dzīvojis, tur slēpis fašisma upurus, tur cīnījies par viņu dzīvību.

Es ceru, ka šis mūsu ar savu humānisko vērienu unikālais saiets atbalstīs ebreju minoritātes pieticīgās vēlmes pēc piemiņas vietas mirušajiem un kultūras centra — dzīvajiem. Visā pasaulē attieksme pret ebrejiem kā mazu tautu, kas sevišķi traģiski cietusi no fašistiskajiem bendēm, zaudējot vairāk nekā 6 miljonus, t.i., pusi no nācijas — ir savdabīgs humānisma civilizācijas un iejutības pārbaudes akmens. Novēlu jums to sirsnīgi izskaidrot saviem bērniem, jo pārāk bieži mani mazbērni pārnāk no skolas un stāsta, kā viņi tiek apsaukāti, kaut ir latvieši... Un noslēgumā — paldies par to, ka varu būt jūsu vidū un esmu ar jums!