Latvija pelnījusi būt Eiropas attīstītāko valstu saimē

Inese Vaidere, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Sācies jauns gads, kas mūsu valstij ir savā ziņā unikāls, saņemti uzaicinājumi Latvijai pievienoties NATO un Eiropas Savienībai (ES). Ar kādām jūtām jūs pati uzsākāt šo gadu — straujās ārpolitiskās attīstības kontekstā?

— Šis nemaz nav tik vienkāršs jautājums. Te ir ko padomāt, jo pērnais gads beidzās ar patiesi dinamiskiem un ārkārtīgi svarīgiem notikumiem. Vispirms, protams, es izjūtu lielu gandarījumu. Taču arī apzinos, ka šis ir liela darba gads. Es gan esmu tāds cilvēks, kas jūtas labi, ja ir daudz darāmā. Un īpaši labi es jūtos tad, kad redzu sava darba rezultātus.

Jā, darba šogad būs daudz mums visiem, arī parlamentāriešiem. It īpaši jau mums, Ārlietu komisijas locekļiem. Šajā darbā es redzu divus virzienus. Vispirms tas ir darbs ar vēlētājiem. 20. septembrī būs referendums par mūsu valsts iestāšanos ES, un cilvēkiem vēl ir ļoti daudz jautājumu. Dažkārt tie ir ļoti vienkārši atbildami. Taču ir arī ļoti sarežģīti jautājumi. Bet, ja reiz cilvēki mums uzticējušies, ievēlot parlamentā, tad mūsu pienākums ir izskaidrot, kāpēc atbalstāma mūsu valsts iestāšanās ES. Tas ir viens ļoti svarīgs virziens, kas ļoti cieši saistīts ar otru. Otrs komisijas darba virziens ir strādāšana ar ārvalstu parlamentiem, lai mūsu iestāšanās līgumi tiktu ratificēti. Šeit, manā skatījumā, īpaši nozīmīgs būs starpparlamentu darbs. Jo vairāk tāpēc, ka Latvijā ir dažas lietas, kam starptautiskā sabiedrība pievērš uzmanību un kam tā acīmredzot pievērsīs uzmanību arī turpmāk un prasīs mūsu skaidrojumu. Tas ir pilnīgi dabiski, ja citu valstu parlamentu deputāti interesēsies par tiem vai citiem mūsu dzīves aspektiem. Līdz ar to mums, Ārlietu komisijas locekļiem, būs jāveic arī nopietns starpparlamentārais darbs. Tieši runājot ar saviem ārzemju kolēģiem, skaidrojot viņiem Latvijas situāciju un pārliecinot, ka viņu izvēle, atbalstot mūsu iestāšanās līgumu ratifikāciju, būs pareiza.

Ka Latvija jau sen pelnījusi būt Eiropas attīstītāko valstu saimē. Līdzīgi uzdevumi mūs sagaida arī ceļā uz NATO. Saeimā ir arī īpaša Eiropas lietu komisija, un sakari ar NATO dalībvalstīm ir tieši Saeimas Ārlietu komisijas kompetence, arī uzrunājot šo valstu parlamentāriešus. Arī ar viņiem mums jārunā par dažādiem jautājumiem, kas varētu skart Latvijas iestāšanās līguma ratifikāciju ārvalstu parlamentos.

— Bet atgriezīsimies pie darba ar Latvijas sabiedrību. Sabiedriskās domas aptaujas joprojām rāda izteiktu atbalstu Latvijas dalībai NATO un visai skeptisku attieksmi pret iestāšanos ES. Kā jūs izskaidrotu šo situāciju?

— Vispirms jau ES daudziem asociējas ar bloku, kurā tiks zaudēta suverenitāte. Un tad nu daļai sabiedrības ir izveidojies priekšstats, ka mēs arī neko daudz neiegūsim, ja nu vienīgi kādu materiālo labumu, bet zaudējumu būs vairāk. Jāņem vērā arī mūsu iedzīvotāju īpatnējā struktūra, kurā latviešu ir tikai 54 procenti. Šāda iedzīvotāju struktūra ir izveidojusies okupācijas gados. Un viens no iemesliem ir tas, ka cilvēki, kas Latvijā ieradušies padomju okupācijas laikā, ar grūtībām pieņem jaunās vēsmas, to, ka Latvija ir Eiropas sastāvdaļa. Un ar grūtībām pieņem to, ka Latvija, iestājoties ES, uz visiem laikiem izritināsies no Krievijas skāvieniem un atgriezīsies savā agrākajā kvalitātē, apliecinot piederību pie Eiropas attīstītāko valstu saimes. Tas dažiem rada piesardzību, sauksim to tā. Protams, to nevar teikt par visiem Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem. Taču šāda attieksme pastāv.

No otras puses, protams, es vēroju arī Krievijas aktivitātes, kas ārkārtīgi pastiprinājās tieši šajā pirmsiestāšanās periodā. Jo faktiski jau mūsu situācija bija tāda: vai nu Latvija iestājas ES un aiziet, vai arī neiestājas un paliek Krievijas ietekmes zonā. Tāpēc arī Krievija tik aktīvi strādāja ar cerību, ka varbūt Latvija tomēr paliks Krievijas ietekmē. Šī cerība nav piepildījusies, taču zināmā sabiedrības daļā tika veidota nelabvēlīga attieksme pret ES. Mums Latvijā ir arī negatīva piecdesmit okupācijas gadu pieredze, kas daudziem cilvēkiem liek vilkt paralēles ar šo laiku. Sak, agrāk visu saskaņot bija jābrauc uz Maskavu, tagad būs jābrauc uz Briseli.

Protams, šīs paralēles tiek vilktas nekritiski, nesaskatot ES patiesās kvalitātes. Vispirms jau to, ka Briselē taču nav Eiropas valdības. Ka ES ir pavisam cits veidojums. Protams, tā jau ir pavisam cita saruna. Taču mums cilvēkiem jāizskaidro arī šī principiālā atšķirība. Jāizskaidro, ko patiešām dos šī daļējā suverenitātes zaudēšana. Un, protams, jāizskaidro, ka suverenitātes mums būs pietiekami arī tad, kad tās daļiņu būsim deleģējuši ES vadībai. Jo neviens taču nevar teikt, ka, piemēram, Vācija nav patstāvīga valsts vai ka Francija nav patstāvīga valsts pēc iestāšanās ES. Arī šīs valstis daļu savu funkciju ir deleģējušas centralizētai pārvaldīšanai, un dalība ES šīm valstīm nesusi redzamus ieguvumus. No otras puses, varam paraudzīties uz Norvēģiju, kas, palikusi ārpus ES, tagad aizvien vairāk sliecas uz ES pusi. Kaut arī tai ir ārkārtīgi lieli naftas resursi un Norvēģija ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē, Norvēģijā aizvien jūtamāki kļūst spēki, kas atbalsta iestāšanos ES, un man pat liekas, ka pēdējā laikā tie pat gūst pārsvaru pār ES oponentiem. Latvijā cilvēkiem jāsaprot šīs atšķirības.

Es domāju, mūsu iepriekšējā valdība viegli saprotamu iemeslu dēļ gāja uz ES tā ļoti tieši un vienkārši, sak, mums to vajag, un mēs turp ejam. Nemaz nepadomājot, ka apkārt ir cilvēki, ar kuriem jārēķinās. Tagad nu nāksies cilvēkiem paprasīt, vai viņi grib atrasties ES vai negrib. Bet, lai cilvēki varētu sniegt kvalificētu atbildi, viņi ir ļoti labi jāinformē. Tāpēc jāizveido informācijas sistēma. Katra cilvēka uzrunāšanas sistēma. Šajā virzienā jāstrādā valdībai un jādarbojas arī parlamentam. Cilvēkiem jāizskaidro ES būtība un Latvijas reālie ieguvumi no dalības ES, jo viņi vēl daudz ko par to nezina. Protams, viens no iemesliem ir arī tas, ka, manuprāt, pagājušā gada sākumā mūsu valstī bija vērojama tāda mazliet pavirša vai nekompetenta attieksme pret dažām Latvijas problēmām, es domāju, pret to, ka Latvija savā laikā bijusi ļoti spēcīga lauksaimniecības zeme. Arī tagad daudzi savu nākotni saista ar lauksaimniecību, un priekšlikumi, kuri pērn nāca no ES un kuros bija vērojama zināmas Latvijas pilsoņu daļas diskriminācija nākotnē, protams, nevarēja noskaņot cilvēkus labvēlīgi pret ES. Ja viņam pasaka: “Tu būsi ES, bet daži tur būs vienlīdzīgāki par pārējiem”, cilvēkam rodas šaubas, vai arī citos jautājumos nebūs tā, ka kāds mums diktēs, kas un kā darāms. Tiesa, iestāšanās sarunās tika panākts diezgan daudz, lai situāciju mīkstinātu, bet joprojām ļoti nopietns valdības un Saeimas uzdevums ir raudzīties, lai ES mūs uzskatītu par līdztiesīgiem partneriem. Lai mūsu cilvēkiem nebūtu pamata bažām, ka viņus ES varētu uzskatīt par kādiem otršķirīgiem cilvēkiem.

— Kāds, jūsuprāt, ir visiespaidīgākais mehānisms šai izskaidrošanai?

— Es domāju, Saeimā šis informācijas darbs ir katra deputāta uzdevums. Jo Saeimai nav citu resursu un mehānisma šī darba veikšanai. Toties tādi ir valdībai. Pirmkārt jau valdībai jābūt pietiekami saprātīgai, apstiprinot budžetā finansējumu šiem mērķiem. Jo informācijas darbs, protams, nevar notikt bez līdzekļiem. Un jāskatās arī, lai struktūras, kas īsteno šo informācijas ... man gan nepatīk vārds “kampaņu”.

— Informācijas “ofensīvu”?

— Jā, varbūt. Tad, lūk, jāraugās, vai attiecīgās institūcijas tiešām strādā ar šiem līdzekļiem maksimāli efektīvi. Jo mums, deputātiem, regulāri jāatskaitās saviem vēlētājiem par padarīto. Mums ar vēlētājiem regulāri jārunā. Un līdz ar to mēs arī esam tie, kas var dot vispareizākos signālus. Ka mūsu vēlētāji grib to un to un negrib šito. Tas ir darba virziens, ko es minēju jau mūsu sarunas sākumā. Ka mums šogad būs īpaši aktīvi jāstrādā iekšpolitiski. Ka mums jāsadarbojas gan ar saviem vēlētājiem, gan arī ar oficiālajām struktūrām.

— Līdz referendumam atlikuši vairs deviņi mēneši. Man tas liekas ļoti īss laiks.

— Protams, tas ir ļoti maz! Jo diezgan nelādzīgi iznāk arī tas, ka šī informācijas ofensīva tiks vēl tikai gatavota tagad, ziemā, kad cilvēki vislabprātāk uztver informāciju. Tagad cilvēki īpaši daudz lasa avīzes, skatās televīziju, klausās radio... Šis būtu īstais brīdis skaidrošanai un sarunām ar Latvijas pilsoņiem. Diemžēl gatavošanās periods būs tieši uztverei vislabvēlīgākajā laikā. Informācijas kulminācija tiks atstāta uz vasaras atvaļinājumu laiku, kad cilvēkiem būs pavisam citas domas un rūpes, un daļa informācijas var aiziet cilvēkam garām. Tas man rada bažas, tāpēc es gribētu steidzami uzzināt konkrētu valdības redzējumu, kā varētu notikt šī informācijas virzība. Acīmredzot kaut kas jādara tūlīt un kaut kas arī vēlāk. Vasarā cilvēkiem jāļauj apdomāties. Tad nav lietderīgi daudz naudas tērēt... Tas tā, no ekonomistes viedokļa raugoties. Savukārt septembrī jāsniedz svārstīgajiem, ja tādi joprojām būs, pārliecinoši argumenti par labu ES. Vispār jau man šķiet, ka vislabāk būtu bijis šo referendumu rīkot maijā. Bet tad šo informācijas kampaņu būtu vajadzējis sākt jau pērn oktobrī vai novembrī.

— Jūs esat ekonomikas doktore. Kuri, no jūsu, ekonomistes, viedokļa, ir spēcīgākie argumenti par labu Latvijas dalībai ES?

— Pirmkārt es gribu uzsvērt, ka Latvija, manā skatījumā, ir ļoti konkurētspējīga valsts. Manuprāt, Latvijas, tāpat kā jebkuras valsts, konkurētspēju turpmāk aizvien vairāk noteiks nevis tik daudz dabas resursi kā intelektuālais potenciāls. Es šo aspektu uzskatu par Latvijas galveno priekšrocību. Mums ir ļoti izglītoti cilvēki. Es ceru, ka tāds pats izglītības līmenis tiks uzturēts arī nākotnē. Mūsu cilvēki ir arī strādīgi, viņi grib strādāt un sasniegt rezultātu. Mūsu cilvēki pret darbu izturas ļoti nopietni. Tās ir galvenās īpašības, kas mūsu valstij ES ļaus būt konkurētspējīgai. Ņemot vērā visas jaunās tehnoloģijas, kas tiks īstenotas ES, mūsu cilvēkiem būs labas iespējas ES realizēt savas labākās īpašības. Ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā.

Bet, tā kā, no ekonomista viedokļa raugoties, visas labās īpašības realizējas kādā naudas summā, tad šī nauda mūsu cilvēkiem turpmāk nāks ne vairs tikai no Latvijas, bet no visas ES, un tas būs ārkārtīgi liels ieguvums. Ieguvums mums būs arī konkurences atbrīvošana. Mēs ES varēsim sākt ar visjaunāko. Bieži vien tehnoloģiju pārveidot ir daudz grūtāk nekā pārņemt pašu jaunāko, kas jau eksistē citur pasaulē. Katrā ziņā sakarā ar augsto konkurētspēju mūsu cilvēki ES varēs iegūt sev daudz vairāk.

Otrs aspekts ir jau daudz minētie Eiropas fondi. Gan Eiropas reģionālais fonds, gan sociālais fonds, gan agrārais fonds ir līdzekļu resursi mūsu ekonomikas pārveidei. Ir jau daudz minēts Spānijas, Īrijas, Grieķijas piemērs, taču šos piemērus patiešām nav iespējams minēt par daudz. Arī man pašai bijusi iespēja savām acīm redzēt šo valstu tiešām milzīgo izaugsmi. Ir pilnīgi skaidrs, ka bez ES tik strauja attīstība nebūtu bijusi iespējama. Piemēram ņemsim reģionālo fondu. Latvijā, kā zināms, reģionālās problēmas ir ārkārtīgi asas. Rīga un pārējā Latvija - tās ir divas pasaules. Latvijai atrodoties ES, mēs saņemsim ne vien 300 tūkstošus reģionālajā fondā, par ko es nupat lasīju avīzē, bet jau ievērojami lielākas summas. Piemēram, pirmsstrukturālajos fondos un ES reģionālajā fondā ir paredzēti līdzekļi lauku pārveidei. Cilvēki, kas dzīvo laukos, turpmāk būs ieinteresēti ne vien nodarboties ar lauksaimniecību, bet arī varēs izraudzīties citas nodarbes, piemēram, ainavu kopšanu, lauku tūrismu vai dažādu ar dabu saistītu sporta veidu attīstību, saņemot piemaksu, ka viņi nenodarbojas ar lauksaimniecību, bet dara ko citu laukos. Man liekas, lauku iedzīvotāji šajā ziņā būs lieli ieguvēji.

ES likumi mūs arī daudz spēcīgāk aizsargās pret negodīgu konkurenci, ko mēs līdz šim diemžēl ne reizi vien esam cietuši. Piemēram, kliedzošs piemērs bija “Rīgas piensaimnieka” gadījumā, kad Lietuvā mēģināja diskreditēt mūsu ļoti iecienītos sieriņus “Kārums”. Pēc tam izrādījās, ka izplatītajiem negatīvajiem vērtējumiem nebija nekāda pamata, tas bija tipisks negodīgas konkurences paraugs. ES ietvaros šādus gadījumus būs daudz vieglāk novērst. Mūsu uzņēmēji ES tiks daudz labāk aizstāvēti. Bez tam es esmu dzirdējusi no ļoti daudziem mūsu uzņēmējiem, ka viņiem jau ir stratēģija, kā strādāt ES. Un viņiem nav stratēģijas, kā strādāt gadījumā, ja Latvija neiestātos ES.

— Vēl viens ļoti būtisks psiholoģisks arguments par labu dalībai ES.

— Jā, psiholoģisks un arī gluži materiālistisks. Gandrīz visi uzņēmēji no menedžmenta viedokļa cenšas savu stratēģiju plānot, kā strādās tad, kad Latvija būs ES dalībvalsts. Līdz ar to negatīvs lēmums referendumā daudzus uzņēmumus varētu novest līdz kraham.

— Visbeidzot, kā jūs izskaidrojat mūsu sabiedrības izteikti labvēlīgo attieksmi pret dalību NATO?

— Es domāju, mūsu cilvēki pēdējos sešdesmit gados ir pietiekami daudz piedzīvojuši, un tagad vēlas justies pasargāti. Turklāt NATO ir demokrātiska institūcija, kas rūpējas arī par demokrātijas ievērošanu pasaulē un, pats galvenais, aizstāv savas dalībvalstis. Šis princips ir ļoti būtisks — ikviens mūsu ienaidnieks vienlaikus kļūst arī par NATO ienaidnieku. Līdz ar to mēs, protams, jūtamies daudz spēcīgāki. NATO patiesi ir vieta, kuru mūsu valsts jau sen ir pelnījusi. Es atceros, ka mēs kādreiz, astoņdesmito gadu beigās, tā ļoti piesardzīgi runājām, ka vajadzētu palielināt Latvijas autonomiju PSRS ietvaros — tas bija pašos pirmajos Atmodas gados, mēs ar vīru tā joka pēc iztēlojāmies, kas gan notiktu, ja Latvija tagad paziņotu par vēlmi iestāties NATO. Kas gan tad notiktu?! Toreiz tā likās fantastiska un pilnīgi neiespējama lieta. Bet divpadsmit gadu laikā tā kļuvusi reāla. Būtībā arguments par labu gan ES, gan NATO ir arī tas, ka Latvija nav Šveice. Diezgan bieži nākas dzirdēt eiroskeptiķu argumentu: bet kā tad Šveice var pastāvēt neitrāla?! Kāpēc mēs tā nevaram?! Lūk, tieši tāpēc, ka mēs neesam Šveice. Ka mūsu bankās nav koncentrēti visas pasaules kapitāli un visas pasaules materiālās intereses. Ja mēs neiestātos ES un neiestātos NATO, tad, es domāju, mēs atkal reiz nonāktu Krievijas ietekmes sfērā. Un to nu gan, es uzskatu, negribētu absolūti lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors