Par to, kas gaida kaimiņu Krieviju

Kārtējie reformu projekti, kuriem, atveseļojot Krieviju pēc PSRS sabrukuma, vajadzēja kļūt par prezidenta Vladimira Putina politikas firmas zīmi, ir iestrēguši. Varas iestādes baidās no nekārtībām pirms decembrī paredzētajām Domes vēlēšanām, bet Putins gatavojas cīņai par atkārtotu ievēlēšanu 2004. gada pavasarī.

Par stagnācijas tuvumu vēsta arvien vairāk izgaistošā valdības aktivitāte Putina valdīšanas sākumā pieņemtās ambiciozās reformu programmas - tā dēvētās tirdzniecības un ekonomikas attīstības ministra Germana Grefa stratēģijas - īstenošanā. Šim gigantiskajam 500 lappušu garajam un nekad pilnībā nepublicētajam dokumentam vajadzēja noteikt Krievijas attīstību laika periodā no 2000. līdz 2010.gadam. Tomēr jau pirmajā gadā kļuva skaidrs, ka plānu realizēt būs grūti. Putinam izdevās nostiprināt savu varu un sakārtot attiecības ar reģioniem, ir realizēta revolucionārā (ne tikai Krievijas apstākļiem) fiskālā reforma, ieviešot 13% proporcionālo ienākuma nodokli, ir vienkāršota muitas sistēma, likvidēta viena daļa uzņēmējdarbību apgrūtinošo birokrātisko barjeru, daļēji ir liberalizēta tirdzniecība ar zemi, taču ieplānoto, bet nerealizēto reformu saraksts ir ievērojami garāks.

Pirms dažām nedēļām uz diviem gadiem atlikta tiesu un prokuratūras reformas ieviešana, kurai bija jāstājas spēkā no 1. janvāra. Tiesvedība joprojām vadās pēc PSRS laiku principiem.

Tikpat gausi velkas armijas reforma, kaut gan visi politiķi atzīst, ka tā ir nepieciešama. Desmit gadu laikā reformas principi ir mainījušies trīs reizes. Karš Čečenijā, uz kurieni teorētiski tiek nosūtītas labākās vienības, parāda, ka armija ir neefektīva, vāji ekipēta un apmaksāta, demoralizēta un caurcaurēm korumpēta. Arvien jaunos partizānu uzbrukumos pret krieviem izmantotās bumbas un raķetes nāk no armijas noliktavām un tās pārdod nopelnīt gribošie krievu karavīri.

Pagājušajā gadā Krievijā daudz runāja par reformu projektiem četrās stratēģiski svarīgajās jomās - enerģētikā, transportā, spēka struktūrās un vietējā administrācijā. Tās visas funkcionē pēc vēl padomju laikā izstrādātiem principiem, kas bija pielāgoti centrālās plānošanas sistēmai un lielās impērijas vajadzību apmierināšanai. Monopola likvidācija gāzes un elektroenerģijas ražošanā vai pakāpeniska cenu atbrīvošana šajā jomā arī ir viens no galvenajiem nosacījumiem Krievijas uzņemšanai Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Sakarā ar pretestību Dzelzceļa transporta ministrijā, kura pārvalda milzīgu īpašumu un kontrolē lielu daļu Krievijas transporta, uz priekšu nevirzās ieplānotā dzelzceļu reforma. Valsts nav turējusi solījumu, ka reforma stāsies spēkā 1.janvārī.

Līdzīgi notiek arī ar pašvaldību reformu, kurai vajadzēja palielināt vietējo pašvaldību tiesības, nostiprināt tās finansiāli, padarīt tās neatkarīgas no centrālā budžeta un uzlabot pilsoņu apkalpošanu iestādēs. Apsverot, ka Kremli atbalstošā partija “Jedinaja Rossija” pēdējās aptaujās gūst tādu pašu atbalstu kā komunisti - 27%, bet mērenās partijas atrodas zem vēlēšanu barjeras vai tās tuvumā, administrācijai ir jāatliek eksperimentus ar pašvaldību reformu uz laiku pēc vēlēšanām.

Šī paša iemesla dēļ vēl pat nav uzsākta nopietna diskusija pa spēka struktūru reformu. Tās pamatprincipi paredzēja ieviest civilo kontroli pār armiju un speciālajiem dienestiem, komunistu laikos izveidotās milicijas pārveidošanu par policiju un pašvaldību policijas atdalīšanu, kuras pienākumos ietilptu kārtības uzturēšana ielās, mazumtirdzniecības kontrole, cīņa pret nenozīmīgiem likumpārkāpumiem.

Jau ilgāku laiku Kremlim Domē ir paklausīgs vairākums. Valdībai izdevīgu likumu pieņemšana nav problēma. Par reformu kavēšanos vainu vairs nevar uzvelt komunistiem, kuri Jeļcina laikos pretojās ikvienam valdības ierosinātajam likumam. Taču pirms vēlēšanām Putina komanda nevēlas izdarīt straujas kustības, koncentrējot savu uzmanību uz līdz šim sasniegto rezultātu noturēšanu, jo tie patiesi nemaz nav tie sliktākie. Jaunā gada prognozēs eksperti paredz ekonomisko izaugsmi par 4%, inflāciju - 12-13% līmenī , rubļa kursa noturēšanu un eksporta pārsvaru pār importu. Droši vien, ka Krievija saglabās pagājušajā gadā iekaroto otro vietu pasaulē starp naftas eksportētājvalstīm, tā regulāri maksās parādus un piesaistīs arvien vairāk investorus. Vienīgi rodas jautājums, vai pēc viena gada pārtraukuma Putinam no jauna izdosies atgūt straujo reformu tempu.

Pēc “Gazeta Wyborcza”