Par baltiešu vietu Eiropā, pasaulē

Lai izprastu Baltijas valstu sasniegto pārmaiņu vērienu, nemaz nav tālu jāmeklē. Tikai pirms 12 gadiem līderi no Vašingtonas līdz pat Bonnai aicināja baltiešus ar saviem neatkarības sapņiem neapdraudēt Mihaila Gorbačova reformas. Tad šie sapņi kļuva par īstenību, tomēr krievi Baltiju vēl arvien uzlūkoja kā “tuvās ārzemes.” Vēl pirms sešiem gadiem toreizējais Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess izredzes tikt uzņemtiem NATO nosauca par bezcerīgām, vairāk pievēršoties Eiropas Savienībai: “Ir bezjēdzīgi triekties ar galvu sienā.” Arī pirms trim gadiem vairums NATO partneru vēl arvien uzskatīja, ka Maskava nespētu pieņemt baltiešu uzņemšanu. Un te nu mēs esam, bet Krievijas līderi kurn pavisam reti, turklāt paši atrodas pie NATO padomes galda.

Vēsture tiks pārrakstīta, taču tas nekādā ziņā būtiski neietekmēs cilvēku ikdienas dzīvi. Viņi cīnīsies tālāk, cenšoties sadzīvot ar Austrumu algām un Rietumu cenu līmeni, ar arvien lielāku skepsi vērojot politisko eliti, kas viņiem ir uzkrāvusi visas šīs grūtības. Maz kas jūtams no “Eiro”- eiforijas. Tādēļ trīs kādreizējo Padomju Savienības republiku vēsturiskais Rietumu integrācijas projekts nebūt nav garantēts.

Pirms gaidāmajiem referendumiem ES atbalsta vairākums, tomēr Igaunijā un Latvijā tas ir ļoti niecīgs un nepārliecinošs. Nav īpaši jūtama arī demokrātiskā pienākuma apziņa. Lietuvas prezidenta vēlēšanās piedalījās nedaudz vairāk par 50% balsstiesīgo, un to rezultāti uzskatāmi parādīja dziļo plaisu, kāda atrodas starp elites un vēlētāju interesēm.

Ja politiskā elite domā, ka, izmantojot savu autoritāti un pārdomātus finansiālos resursus, tā spēs mazināt neizlēmīgo bažas, tad referendumos viņus var sagaidīt nepatīkami pārsteigumi.

“Jā” rezultāta garantēšanai referendumos vairs neder arī garlaicīgie spriedelējumi par uz Baltiju plūstošajām naudas straumēm. Balsošanas rezultāts būs nodrošināts vienīgi tad, kad būs panākta sapratne par to, ka Eiropas mazo tautu dabiskā vieta ir ES, un ES mazās valstis uzskatīs par reāliem partneriem un nevis strīdniekiem; un ka tās var izvirzīt savas prasības. Tādēļ ir svarīgi iebilst tiem vietējiem demagogiem, kuri, izmantojot nepiemērotus salīdzinājumus, cenšas radīt iespaidu, ka tā būs pāriešana “no vienas savienības citā.” Tieši baltiešiem visskaidrāk vajadzētu saskatīt atšķirību starp aneksiju un referendumu, starp iestāšanās sarunām un piespiedu pievienošanu.

Pēc “Frankfurter Rundschau”