Ar dziesmas mīlestību un mīlestības dziesmu

Roberts Zuika Dziesmu svētkos Mežaparkā 1998.gadā

20.janvārī 90 dzīves gadus atzīmē diriģents Roberts Zuika, kas jau pirms 50 gadiem aizvadīja latviešu kori līdz godalgotām vietām pasaules mēroga konkursos

1944.gada septembrī Dundagā leitnants Roberts Zuika sapulcina 87 karavīrus korī. Viņam aiz muguras Rīgas Skolotāju institūts, Valmieras Mūzikas skola, dienests Latvijas Armijas štāba bataljonā. Karavīra somā Jāņa Norviļa “Vakarjundas” un “Daugav’s abas malas” nošu rokraksti, komponista paša dāvināti senas draudzības vārdā. Jo J.Norvilis, 30.gadu vasarās mācīdams R.Zuikas dzimtās Vidzemes vidienes Līdēres un Liezēres dziedātājus, bija jauno tenoru ievadījis arī kora sagatavošanas prasmē. Šie dziesmu rokraksti līdz ar citiem lieti noder, tie iznēsāti cauri frontēm un gūstekņu nometnēm, pēc tiem dziedāts salā un sniegos.

Mēģinājumi un koncerti neapsīkst pat skumji slavenajā Pūtlosas nometnē Lejassaksijā, kur koris līdz ar vēl 10 tūkstošiem latviešu tiek pārbaudīts ar badu un bezcerību. Puslegāli, pa dažādiem ceļiem pamezdami šo nometni, dziedātāji izlemj nosaukt sevi par Roberta Zuikas vīru kori un sapulcēties Lībekā. Tas notiek 1945.gada rudenī.

Sākas lielākā trūkuma un lielāko atgriešanās cerību laiks pēckara Eiropas haosā. Roberts Zuika izvada savu no Latvijas “līdzpaņemto” kori ap 170 apjūsmotos leģendāros koncertos Vācijas bēgļu nometnēs, pēc tam 1947.gadā pārceļ tā kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam, pats tomēr, angļu iestāžu atraidīts, palikdams vēl uz trim gadiem krastā. Bet no 1950.gada viņš atkal 11 gadus ir sava kora priekšgalā Anglijā, plūc ar to konkursu laurus – trīs reizes pēc kārtas iegūst 1.vietu Anglijas mēroga konkursos, bet 1953.gadā starptautiskā sacensībā ar 18 valstu izlases koriem iegūst 4.vietu Langolenā, Velsā, kur, liekas, pirmo reizi pēc kara līdzās citu valstu karogiem atsevišķā mastā uzvijas arī sarkanbaltsarkanais. Jāzepa Vītola “Uguns milna” izpelnās labākā izvēles dziesmas izpildījuma godu.

To paveic dziedātāji, kas tāpat kā viņu diriģents ikdienā strādā fizisku darbu metāllietuvēs Korbijā. Bet viņus ieskaņo arī BBC raidītājs, viņi uzstājas slavenajā Vigmora aulā Londonā. R.Zuika ar savu kori ir zaļoksnējākais spēks tā laika daudzajās Latviešu Dziesmu dienās Anglijā, kopējais koncertu skaits, ieskaitot 1957.gada īpašo turneju pa Vāciju, sasniedz trīs simtus. “Zuikas vīru

Roberts Zuika un viņa vīru koris. Eduarda Keiša šaržs, 1946. Diriģents Roberts Zuika

koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions,” tai laikā raksta Jānis Rudzītis.

Tādi bijuši Roberta Zuikas pirmie pārmestie tilti no Kurzemes uz Vāciju un tālāk uz Angliju. Taču 1961.gadā viņš no Korbijas Anglijā nosprauž jaunu tilta galu Mičiganas mazpilsētā un tomēr trimdas latviešu mūzikas lielpilsētā Kalamazū. Te apmetušies arī komponisti Ādolfs Ābele un Jēkabs Poruks, diriģents Arnolds Kalnājs ar kori “Dziesmu vairogs”, no tejienes viegli sasniedzama Detroita un Grandrepidsa, kur R.Zuika laiku pa laikam vada vietējos korus, vēlāk arī apvienoto vīru kori “Kalējs”. Vēl tuvāk ir Latviešu centrs lauku īpašumā “Garezers”, kur 1967.gadā aizsāktās brīvdabas “Garezera Dziesmu dienas”, kas turpinās joprojām, ir viņa lolojums. Tās reizē ir arī jauno diriģentu kursi un īstas mūzikas “nometnes”, kur viņš ievadījis mūzikas ceļos simtiem jauniešu no paaudzes paaudzē. No Kalamazū desmitiem reižu autas kājas arī virsdiriģenta gaitām tuviem un tāliem dziesmu svētkiem, to vidū arī 1990., 1993. un 1998.gada svētkiem Latvijā, un goda diriģenta kārtā viņu gaidīs 2003.gada vasaras svētki Rīgā.

Roberts Zuika ir kora vadītājs ar dabas dotu talantu, tomēr ne koristu pavēlnieks, bet draugs. Viņa pašatdeve, neviltotā sirsnība un nevīstošā cēlsirdība pavisam īpašā veidā spēj apgarot dziedātājus. Jau sen viņš ir ārzemju latviešu koru diriģēšanas neapstrīdēts patriarhs un joprojām darbīgs. Taču Roberts Zuika it nemaz nepakļaujas diriģenta gaitu ārējam virmojumam, viņš allaž paliek arī it kā citā, pats savā klusā un darbīgā gara pasaulē. Tajā nekad nepārstāj pulsēt neredzams klusas enerģijas avots, likdams kaldināt un īstenot arvien jaunus darba nodomus. Kad kārtējais darbs pabeigts, Roberts Zuika jūtas it kā neērti, no bezdarbības apmulsis. Bet jau drīz šo izņēmuma stāvokli pārtrauc viņam raksturīgais laipnā, bet stingrā tonī bilstais teiciens: “Tagad tā!” Tas beidzas it kā ar divpunkti, un seko nākamā darba iecere, plānojums, līdzdalības rosinājums.

Tajā vecumā, kad citi sāk pelnītas atpūtas cēlienu, viņš 1977. gadā ņēmis savās rokās gadagrāmatas “Latvju mūzika” veidošanu, rediģēšanu un izdošanu, un šai darbā aizritējis jau gadsimta ceturksnis. Šai izdevumā kopš 80.gadiem arvien vairāk ir izpaudusies arī Latvija – ar materiāliem, tematiem un autoriem. Roberta Zuikas enerģija pēdējos 15 gadus ir cēlusi arvien vairāk tiltu arī atpakaļ uz Latviju – ar darbu rosinājumiem, padomiem un līdzdalību mūzikas norisēs. Drīz pēc savas 85.dzimšanas dienas viņš sāka jaunu izglītības projektu Latvijā. Vēlēdamies veicināt tautasdziesmu prašanu skolas bērnos un pārliecinājies vasaras nometnēs ārzemēs, ka bērni dziesmu zināšanu labprāt vairo savstarpējās sacensībās, Roberts Zuika ir atradis līdzekļus, izdevis un izplatījis Latvijas skolās jau ap 15 000 eksemplāros paša sastādītu tautasdziesmu krājumu “Lakstīgala”. Ar mūsu Jaunatnes iniciatīvu centra gādību pagājušajā gadā jau notikušas tautasdziesmu prašanas sacensības Latvijas rajonos un novados, un 25.janvārī pulksten 14 Rīgas Latviešu biedrībā izskanēs uzvarētāju sarīkojums ar jubilāra paša sarūpētām balvām uzvarētājiem.

Lai sveikts nenogurstošais darba darītājs, un lai sveikti arī daudzie, kuri viņu pazīst ārzemēs un Latvijā, jo viņa jubileja ir goda diena arī visiem tiem tūkstošiem, kuri joprojām pulcējas un pulcēsies latviešu koros un dziesmu svētkos, visiem, kuriem viņš tik bagāti dāvā savu mūziķa dvēseli un zināšanas.

Roberta Zuikas vīru koris 1947.gadā Jāzepa Vītola 84. dzimšanas dienas koncerta reizē Lībekā. Kora pirmajā rindā Roberts Zuika (vidū), priekšā sēž — komponists Jānis Kalniņš, Annija Vītola, Jāzeps Vītols, dziedātājs Ādolfs Kaktiņš (augšējā attēlā); Langolenas starptautiskā mūziķu konkursa emblēma; Roberta Zuikas vīru koris koncertbraucienos pa bēgļu nometnēm Vācijā, 1946–1947 Arhīva foto

Arnolds Klotiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Visiem, kas Robertu Zuiku vēlas sveikt personiski, viņa jubilejas rīkotāji Mičiganā dara zināmu savu adresi: Monika Dauksta-Strautniece, Po Box 3583, GRAND RAPIDS, MI 49501-3583, USA. Tālrunis: (616) 538 5732 vai (616) 8628131, E-pasts: RZ90jubileja@aol.com