Uzlabojumi valstī būs, ja visi strādāsim saskaņoti

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 16.janvārī

Intervija Latvijas Radio 16. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Jūs vakar bijāt Igaunijā un tikāties ar saviem Baltijas valstu kolēģiem. Vai ir kas tāds, ko vajadzētu varbūt īpaši minēt vai kas būtu interesants arī mūsu radioklausītājiem?

Einars Repše: — Saruna pamatā bija par darba lietām, par ikdienas lietām, tai skaitā par robežu šķērsošanu, piemēram. Mēs vienojāmies, ka darīsim visu iespējamo, lai tomēr Baltijas valstu robežšķērsošana privātpersonām un viņu personiskajiem automobiļiem tiktu atvieglota, jo līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā šīs robežas pazudīs vispār. Nebūs tur robežkontroles, nebūs tur robežposteņu, un mēs visi strādāsim vienoti Šengenas līguma ietvaros, un šajā sakarā nav nekāda pamata, lai vēl pēdējā gadā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā mūsu Baltijas valstu iekšējās robežas būtu grūtāk šķērsojamas un briesmīgākas nekā pat Eiropas Savienības ārējā robeža.

— Šobrīd tā ir ?

E.Repše: — Taisni tā. Piemēram, robeža starp Franciju un Šveici atkarībā no tā, kādu ceļu izvēlas, bet reizēm pat ir grūti pamanīt, kurā vietā ir robežkontroles postenis un kurā — muitas postenis. Katrā ziņā automobiļu vai pasažieru plūsma dzelzceļā pilnīgi netiek traucēta, un visi jautājumi ir atrisināti tādā veidā, ka noziedznieki, protams, tiek ķerti, ja par kādu konkrētu cilvēku vai automobili ir pamatotas aizdomas, ka viņš varētu pārvest kontrabandu vai ko citu neatļautu. Bet godīgi pilsoņi netiek traucēti un pārvietojas pa šīm robežām brīvi. Un Eiropas Savienības valstu iekšienē vispār robežu nav, tās ir kartēs zīmētas līnijas, kurās ir rūpīgi jāieskatās, lai uz zemes pamanītu. Mums starp Baltijas valstīm gadu pirms iestāšanās ES šīs robežas vispār ir jālikvidē. Jo reizēm jāstāv vairākas stundas rindā, kamēr rūpīgi tiek pierakstīti visu mašīnu numuri, tehniskās detaļas un citas lietas, kas ir vienkārši absurdi. Un tātad viens konkrēts sarunu jautājums vakar bija tas, kādā veidā mēs varētu atvieglot procesu, ieviešot varbūt „zaļos” un „sarkanos” koridorus pastiprināti, pa kuriem virzās cilvēki, kuriem ir kaut kas deklarējams, un tie, kuriem nav nekas deklarējams. Ir jau zināms progress panākts atsevišķos robežkontroles punktos, kur vismaz kontrolē tikai viena no pusēm — vai nu tā būtu Latvija, vai Igaunija, bet ne abas reizē un viena pēc otras. Es tūlīt arī runāšu ar mūsu iekšlietu un finanšu ministriem, kādā veidā mēs varētu šos jautājumus aktualizēt. Runājām arī par citām lietām, protams, par Baltijas autoceļu, kur pieskārāmies problēmām, kas rodas Lietuvai ar Poliju šī autoceļa ekspluatācijas sakarā. Tad pieskārāmies iespējamai nākotnes iecerei par vienota Baltijas dzelzceļa izveidošanu, kas pēc Eiropas standartiem savienotu Baltiju ar Eiropu. Bet šis projekts pagaidām vēl ir tikai izpētes sākumstadijā. Un tādi citi jautājumi — enerģētikas tirgus un tā tālāk. Pieskārāmies arī jautājumam par to, cik bieži vajadzētu Baltijas ministru prezidentiem sanākt kopā turpmāk un kādā veidā to saistīt ar mūsu politikas pārstāvēšanu plašākā Eiropas Savienības mērogā. Vienojāmies, ka pēc vajadzības, bet ne retāk kā reizi gadā.

— Jūs tikāties tikko ar ārlietu ministru un aizsardzības ministru, un, kā es saprotu, te ir jautājums par to, kāda Latvijai varētu būt nostāja jeb situācija tad, ja sāktos patiešām situācijas saspīlējums Irākā.

Einars Repše: — Jā, viens no jautājumiem, ko mēs pārrunājām, tiešām bija arī šis. Un šeit Latvijas pozīcija skaidra — mēs plecu pie pleca ar saviem NATO sabiedrotajiem un partneriem stāvēsim demokrātisko vērtību sardzē tā, kā to saprotam mēs, mūsu kultūra un mūsu sabiedroto kultūra, tradīcijas, demokrātiskās vērtības, to izpratne.

— Vai situācija Persijas līča pusē varētu kaut kā ietekmēt arī Latvijas dzīvi?

E.Repše: — Es domāju, ka ne, katrā ziņā ne dramatiski, jo mēs vienkārši turpinām to politiku un to darbu, ko esam sākuši jau pirms pieciem gadiem, ja ne vēl senāk. Un, proti, mēs piedalāmies, dodam savu artavu arī miera uzturēšanā, demokrātisko vērtību sargāšanā un nostiprināšanā pasaulē, par ko mēs, protams, sagaidām pretī arī drošības garantijas attiecībā uz Latvijas valsti un tās pasargātību iespējamu apdraudējumu gadījumā. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram tikai ņemt, neko nedodot pretī, mēs nevaram pieprasīt drošību, nebūdami gatavi kā līdztiesīgi partneri plecu pie pleca stāvēt kopā ar saviem sabiedrotajiem. Un mūsu karavīri ir ļoti labi sagatavoti, līdz šim ir sevi diezgan labi parādījuši starptautiskos pasākumos, un arī turpmāk, ja būs tāda nepieciešamība, mēs kaunā nepaliksim.

— Tas būs tad, ja kāds no Rietumu puses, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, varētu lūgt kādu palīdzību?

E.Repše: — Es domāju, ka jebkuri pasākumi, kas tiks īstenoti, tiks īstenoti plašas koalīcijas ietvaros ar atbilstošajām ANO rezolūcijām un arī atbilstošo NATO dalībvalstu atbalstu. Un, protams, mēs būsim daļa no šī kopējā kolektīvā viedokļa, no kopējā atbalsta demokrātiskām vērtībām, mieram, saticībai tā, kā mēs to uztveram. Protams, pēdējā laikā nianses un uzsvars starptautiskajā arēnā ir mazlietiņ pārvirzījies uz terorisma apkarošanu un novēršanu. To ir ieviesuši tieši pēdējie gadi, bet pasaule mainās, un mums ir jāseko līdzi šīm izmaiņām, saglabājot gatavību aizsargāt Latviju gan no tiešas karadarbības draudiem, gan arī no terorisma draudiem.

— Mazliet par iekšpolitiku. Zaļo un zemnieku partneri aicinājuši jūs tomēr varbūt pārskatīt savas algas un samazināt tās, vai jūs reaģēsit kaut kā uz šo aicinājumu?

E.Repše: — Nē, nereaģēšu un vērtēju to tikai un vienīgi kā populistisku soli. Nu paskatīsimies, kas tad galarezultātā tautai liksies simpātiskāks — vai Zaļo un zemnieku savienības frakcijas populisms, vai mans pragmatisms. Galarezultātā jau visu noteiks darba rezultāts un sasniegumi, un patlabanējā situācija man ļauj no ministriem prasīt darba rezultātu, ko es arī darīšu. Un gadījumā, ja man būs jāpalūdz kādam ministram atkāpties, to es darīšu, labi zinot, ka nebūs nekādu problēmu nodrošināt citu, varbūt labāku, vietā. Jebkurā gadījumā, kā jau es to stāstīju iepriekšējās nedēļas intervijā, lēmums ir nepieciešams, tas ir vilcināts jau daudzus gadus, daudzas partijas un valdības ir baidījušās vienkārši ķerties klāt šī jautājuma atrisināšanai. Nu beidzot tas ir izdarīts, un es neredzu nekāda pamata kāpties atpakaļ vai kaut ko grozīt; taisni otrādi — ir jāstrādā uz priekšu un ar praktiskiem rezultātiem jāparāda, ka tik tiešām vienīgais pareizais ceļš ir tāds, kāds ir izvēlēts.

— Jūs pieminējāt ministru darba novērtējumu. Kad varētu būt tāds brīdis, kad jūs jau varētu sacīt, šis ministrs, jūsuprāt, strādā ļoti labi un šim varbūt varētu būt kādi ierosinājumi, ieteikumi?

E.Repše: — Es domāju — tuvākais ceturksnis varētu būt ļoti nozīmīgs, jo ministri ir tikko sākuši savās ministrijās strādāt. Un ministrijas sastāv no divām pusēm — no ierēdniecības un ministrijas aparāta un no ministra, kas īsteno politisko vadību pār ministrijām. Un šeit būs ļoti būtiski redzēt, kurš ministrs varbūt ir lielisks cilvēks un labs sava aroda speciālists, vai sev uzticētās jomas pārzinātājs, bet varbūt nespēj īstenot organizatorisko kontroli un ietekmi pār civildienestu, kas strādā šajā ministrijā. Un, protams, būs problēmas, ja, teiksim, ministrs ļoti labi pārzina savu lietu, bet nespēj panākt, ka ministrijas kolektīvs strādā kā saskaņota vienība, īstenojot šo ministra politisko ieceri un uzstādījumu, tādā gadījumā mēs redzēsim problēmas. Mēs redzēsim, ka tik tiešām darbs buksē, un, pat ja mums varbūt ļoti patiks konkrētais ministrs kā cilvēks, tik un tā mēs būsim spiesti izdarīt secinājumus un varbūt atrast šim cilvēkam labākas, teiksim, spēka pielikšanas vietas un aicināsim kādu citu, kurš nodrošinātu arī organizatorisko kontroli. Jo pilnīgi skaidrs, ka darba ir ļoti daudz, darbs sastāv no daudziem sīkumiem, kas ir jādara, to paveikt un panākt kaut kādu būtisku uzlabojumu valstī mēs varam tikai tad, ja tiešām viss valdības aparāts, visi valsts dienesti strādā saskaņoti kā vienota komanda. Paskatīsimies, kur tas būs izdevies un kur tas nebūs izdevies, un redzēsim arī skaidri, kuros gadījumos varbūt problēma ir ministrā, kas nespēj pietiekami organizēt sev pakļauto ministriju, un kuros gadījumos varbūt problēma ir pašas ministrijas augstākajā vadībā, tātad civildienesta ierēdņos. Šobrīd vēl ir pāragri spriest, jo tik tiešām darbs ir tikai sācies, bet jau tuvākajos mēnešos darba rezultāts ļoti tieši un nežēlīgi parādīs, kur ir problēmas un kur varbūt ir sasniegumi.

— Bet vai nevar veidoties kādas politiskas konsekvences, kad jūs, piemēram, teiksit kādam ministram, kas nav, piemēram, no jūsu partijas, ka viņš būtu jānomaina ar kādu citu?

E.Repše: — Nē, jo es arī patlaban īstenībā nešķiroju ministrus dažādās partijās, es pat brīžiem aizmirstu, kurš ir no kuras, un es ļoti priecājos par jebkura ministra vai ministrijas jebkuriem sasniegumiem vai labu rezultātu un, protams, pārdzīvoju gadījumā, ja kaut kas neizdodas. Līdz ar to attieksme pret ministriem būs atkarīga patiešām no viņu darba rezultāta, nevis no politiskās piederības. Mums ir vienota valdība, es pat tiešām sāku pamazām aizmirst, kā viņi tur dalās frakcijās vai koalīcijas partneros. Un ir arī skaidrs, ka šeit no kaut kādas politizācijas nevienam nebūs nekāda ieguvuma, jo nosacīti, ja tiks palūgts aiziet „Jaunā laika” ministram, tad droši vien vietā arī nāks „Jaunā laika” ministrs, tikai cits. Un tāpat, ja tiks palūgts aiziet kādas citas partijas ministram, vietā jau nāks arī no šīs partijas deleģēts, tikai cits cilvēks. Līdz ar to šeit nekādas politiskas konsekvences nevarētu būt, vienīgi darba uzlabošana.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā