Kad skaita cāļus un visu citu azaidam audzēto

Par situāciju Latvijas lauksaimniecības tirgū

2002. gads pārtikas ražotājiem un pārstrādātājiem kopumā bijis veiksmīgs, uzskata Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra direktore Ingūna Gulbe.

Lai gan informācija par visu gadu vēl nav apkopota, dati par 2002. gada pirmajiem trim ceturkšņiem liecina, ka lejupslīde lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanā ir apstājusies, preses konferencē norādīja I. Gulbe. Kā nozares veiksmes atslēgas viņa minēja pērn darboties sākušo SAPARD programmu un trīs jaunās valdībā apstiprinātās kreditēšanas programmas: Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmu, Lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programmu un Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmu. Minētās programmas lauksaimniekiem deva ne vien iespēju iegūt ražošanas attīstībai nepieciešamos līdzekļus, bet, kas ir vēl svarīgāk, pārliecību par pozitīvām nākotnes izredzēm. Lai iegūtu finansējumu, lauksaimniecības produktu ražotājiem un pārstrādātājiem ir jāizstrādā biznesa plāni, tātad – jāplāno savas saimniecības vai uzņēmuma attīstība ilgtermiņā, arī pēc tam, kad Latvija būs iestājusies Eiropas Savienībā (ES) un kad konkurences cīņa pastiprināsies. 2002. gada sezonai par SAPARD līdzekļiem lauksaimnieki galvenokārt paspēja iegādāties tehniku, ēku rekonstrukciju un modernizāciju tikai ieplānojot vai sākot. Tālab lielāki ieguvumi no SAPARD līdzekļu apguves būs šogad, paredz I. Gulbe.

Lauksaimniecību negatīvi ietekmēja pērnvasar ieilgušais sausums. Tā dēļ kritās piena izslaukums un cieta dārzeņu raža. Tiesa gan, nopietni dārzeņu audzētāji jau sen ir sapratuši, ka bez laistīšanas iztikt nevarēs, tāpēc sausums šo nozari neietekmēja tik ļoti kā piena ražošanu. Tomēr par sausuma radītajiem zaudējumiem zemnieki saņēma kompensācijas.

Kā norādīja I. Gulbe, gaļas izejvielu tirgi ir nestabili un grūti prognozējami, pastāvot lielām iepirkuma cenu svārstībām un negaidītiem relatīvi lēta importa apjomu ieplūšanas periodiem. Gaļas iepirkuma cenu svārstības rada priekšnoteikumus izteiktam ražošanas cikliskumam — ražošana tiek ievērojami sašaurināta, pastāvot zemam cenu līmenim. Pēc īslaicīgu vietējā tirgus aizsardzības pasākumu piemērošanas pieprasījums pēc vietējās cūkgaļas palielinās, iepirkuma cenas atkal pieaug, un cikls atkārtojas.

Tā kā biznesam ir augsts riska faktors, gaļas ražotāji vairās veikt lielas investīcijas, bet saimniekošana savu laiku nokalpojušās, energoietilpīgās fermās ir neefektīva. Patlaban Latvijā cūkgaļas ražošanas pašizmaksa ir vidēji 68 – 70 santīmi par kilogramu, bet I. Gulbe uzskata, ka bizness nav rentabls, ja pašizmaksu neizdodas samazināt līdz 60 santīmiem par kilogramu, ko praksē izdevies pierādīt daudziem nozares pārstāvjiem.

Raksturojot cūkgaļas tirgu, I. Gulbe informēja, ka gada beigās to jūtami ietekmējuši relatīvi lētas Polijas cūkgaļas lielie importa apjomi. Vidējā iepirkuma cena 2002. gadā atpalika no iepriekšējo divu gadu līmeņa, bet 4.ceturksnī bija viszemākā pēdējo sešu gadu laikā attiecīgajā periodā. Piemēram, pērnā gada decembrī 1. kategorijas cūku dzīvsvara iepirkuma cena bija tikai 55 santīmi par kilogramu. Turpretī liellopu dzīvsvara iepirkuma cenas 2002. gada pirmajā pusē sasniedza augstāko līmeni pēdējos sešos gados – 45 santīmi par kilogramu, cenu pieaugumam sākoties 2001. gada oktobrī. Tomēr vasaras beigās vietējais piedāvājums strauji palielinājās, un iepirkuma cenas sāka samazināties.

Prognozējot nozares attīstību 2003. gadā, I. Gulbe norādīja, ka cūkgaļas ražošanas sektorā turpināsies koncentrācija. Sakarā ar higiēnas un veselības prasību izpildes nodrošināšanu samazināsies arī kautuvju skaits. Īstermiņa periodā tirgu ietekmēs iespējamie vietējā cūkgaļas tirgus aizsardzības pasākumi, ierobežojot legālo un Pasaules tirdzniecības organizācijas prasībām atbilstošo Polijas cūkgaļas eksportu uz Latviju. Joprojām lielākā daļa izejvielu tiks importēta no Igaunijas un Lietuvas.

Putnu gaļas tirgū divi galvenie broileru cāļu gaļas ražotāji – AS “Putnu fabrika “Ķekava”” un SIA “Lielzeltiņi” – pašlaik spēj apmierināt ne vairāk kā vienu trešdaļu no vietējā patēriņa. Lai gan svaigai putnu gaļai, ko piedāvā vietējie ražotāji, kvalitāte un garšas īpašības ir labākas nekā saldētai, daudzi Latvijas iedzīvotāji zemās pirktspējas dēļ var atļauties tikai lēto importēto saldēto putnu gaļu. Sīvā konkurences cīņa ar importēto saldēto putnu gaļu, kuras vidējā cena ir zemāka, bija galvenais iemesls cenu kritumam pērn.

Atšķirībā no putnu gaļas importēto vistu olu īpatsvars Latvijas tirgū ir minimāls. Lielākais olu ražotājs Latvijā ir AS “Balticovo” ar tirgus daļu, kas lielāka par 50%, kam seko AS “Madona”, PS “Daugavpils putni” un SIA “Mārupes lauksaimniecības centrs”. 2002.gada vasaras sezonā olu ražošanas cena strauji kritās, bet gada beigās atkal pieauga. Galvenais iemesls zemākai cenai vasaras sezonā bija novērotā pārprodukcija nozarē kopumā. Kā pastāstīja I.Gulbe, nozīmīgs faktors pārprodukcijai ir Latvijas olu ražotāju ģeogrāfiskais izvietojums, jo visvairāk ražotāju ir Vidzemes un Zemgales reģionā, kur tiek saražots ap 80% Latvijas olu, kamēr Kurzemes reģionā vienīgais olu ražotājs ir SIA “Nīckrasti”. Lielo piegādes apjomu dēļ olu transportēšana uz Kurzemes reģionu bija rentabla tikai “Balticovo”.

Eksperti uzskata, ka ražotāju cenu pieaugumam gada beigās bija sezonāls raksturs, jo palielinājās olu pašizmaksa putnu fermu apgaismes un apsildes izmaksu pieauguma dēļ.

Kā iepriekš minēts, sausuma dēļ ievērojami samazinājās piena ražošanas apjomi trešajā ceturksnī, kas negatīvi ietekmēja kopējos radītājus. Sviesta un siera ražošanas apjomi samazinājušies tikai nedaudz. Siera importa apjomi nav mainījušies, bet vietējā siera īpatsvars tirgū palielinājies, eksportam samazinoties gandrīz par 40%. Prognozējot nozares turpmāko attīstību, I. Gulbe atzina, ka ES piena ražošanas kvotu kopapjomi kombinācijā ar lielākiem vidējiem izslaukumiem, palielinot augstražīgu govju īpatsvaru, var izraisīt slaucamo govju ganāmpulka samazinājumu.

Pagājušā gada pirmajā pusē pārstrādes uzņēmumi bija pilnībā sevi nodrošinājuši ar vajadzīgo graudu apjomu, vienīgi rudzu deficīts bija asi izjūtams. Trūkstošie apjomi tika importēti no Igaunijas. Zemas iepirkuma cenas pērn bija valstī audzētajiem griķiem.

Raksturojot dārzeņu tirgu, I. Gulbe atgādināja, ka aizvadītā gada sākumā nepieredzēti augsta cena bijusi kartupeļiem. Auksto laika apstākļu un lielo siltumapgādes izmaksu dēļ jau apmēram pirms diviem mēnešiem beidzās siltumnīcas dārzeņu audzēšanas sezona Latvijā. Tomātu audzēšanas sezona beidzās novembra vidū, un tiek plānots, ka vietējo tomātu realizācija atsāksies aprīļa beigās. Garo, gludo gurķu audzēšanas sezona beidzās jau septembra sākumā, bet to realizāciju plānots atsākt martā. I. Gulbe pastāstīja, ka tirgū pieprasījums pēc vietējiem garajiem gurķiem pārsniedza piedāvājumu, jo audzētāji uzskatīja, ka cilvēki vairāk pirks īsos, tāpēc garos neiestādīja pietiekamā daudzumā.

No populārākajiem vietējiem lauka dārzeņiem joprojām tiek realizēti baltie galviņkāposti, burkāni, sīpoli, galda bietes un pārtikas kartupeļi. Neraugoties uz auksto laiku, šoziem Latvijas tirgus apgāde ar vietējiem uzglabājamiem dārzeņiem ir labāka nekā iepriekšējos gadus, jo lielākie dārzeņu audzētāji 2002. gadā ir pievērsuši vairāk uzmanības dārzeņu uzglabāšanas apstākļiem, veicot investīcijas dārzeņu uzglabāšanas telpās, uzsvēra I. Gulbe.

Ābolu ražotājiem 2002. gads bija viduvējs, jo maija trešajā dekādē salnās cieta ziedošie ābeļziedi. Ābolu audzētāju galvenie ieņēmumi veidojas no deserta ābolu pārdošanas un ābolu pārdošanas pārstrādei. Pērn pārstrādātāji, tāpat kā iepriekšējos gadus, ābolus iepirka par 2 santīmiem kilogramā (bez PVN). Augstāka ražotāju cena bija deserta āboliem — vidēji 13 līdz 16 santīmu par kilogramu (bez PVN).

Lielākie ābolu audzētāji Latvijā ir KS “Poceri”, SIA “Auseklītis” un SIA “Pūres dārzi”. Pašlaik vislielākā ābolu audzētāju problēma ir nespēja pilnībā apmierināt lielveikalu ķēžu prasības. Saimniecībās tiek audzētas dažādas ābeļu šķirnes, un katras atsevišķās šķirnes ābolu piedāvājums uzpircējiem absolūtā izteiksmē ir zems, bet lielveikali vēlas iepirkt viendabīgas šķirnes ābolus lielos apjomos. Iespējams, ka situācija varētu mainīties pēc pāris gadiem, jo pašlaik Latvijā ir daudz jaunu ābeļdārzu, kas sāks ražot tuvāko gadu laikā. Jācer, ka ābeļdārzu stādītāji būs padomājuši par ābeļu šķirņu viendabīgumu, lai atvieglotu ābolu realizāciju lielu ābolu apjomu uzpircējiem. Pašlaik āboli galvenokārt tiek vākti no padomju laikos stādītajiem ābeļdārziem, kad prasības pēc ābolu šķirņu viendabīgumu bija citas, norādīja I. Gulbe.

Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra direktore atzina, ka lauksaimniecības nozaru turpmāka augšupeja, stagnācija vai lejupslīde lielā mērā ir atkarīga no valdības lēmumiem. Uzņēmēji un saimnieki paši ir izlēmuši, ko viņi darīs nākotnē, un izstrādājuši stratēģiskos plānus. Diemžēl tos neizdosies īstenot, ja valdības lēmumi nebūs labvēlīgi lauksaimniecības ilgtermiņa attīstībai.

Marika Līdaka,  “LV” tautsaimniecības redaktore