Par “Lietuvas statūtu” Latgales kultūrvēstures kontekstā

Dr.habil.phil. Pēteris Zeile, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.6, 14.01.2003.; “LV” Nr.8, 16.01.2003.

Polijas karalis, Lietuvas lielkņazs Sigismunds III Vāsa (1566 – 1632) 1588.gada 28.janvārī akcentēja III Lietuvas statūtu, kas ilgstoši bija spēkā Latgalē (Inflantijā). Šis karaļa attēls rotāja III statūta izdevumus.

Lietuvas statūta burts un gars saka: kas kaitē īpašniekam, saimniekam, tas kaitē dabai. Bet plašā nozīmē – zemes, ūdeņu, debesu visvarenajam saimniekam – Dievam. Visam ir vērtība, kas to negrib ņemt vērā, ir jāmaksā vai jāsēž cietumā un jāsaņem līdzcilvēku morāls nosodījums.

Lietuvas statūts Latgalē varēja pastāvēt un darboties, jo ilgi pēc Polijas un Lietuvas pievienošanas Krievijai galvenokārt tāpēc, ka arī Krievijas daudzi likumi bija lielā mērā balstīti uz ieraduma tiesībām. Vispār pirms Pētera I Krievijas administratīvais aparāts izmantoja ne tik daudz sacerētos likumus, cik ieražas. Tas attiecās kā uz lauku kopienām, to “večēm”, tā galma dzīvi, ierēdņu subordināciju, armijas kārtību un citām jomām. Taču arī Pētera I pieņemtie reglamentējošie likumi atgādināja ieražu uzskaitījumu, kurš regulēja pat ģimenes privātās dzīves norises. Piemēram, Rangu tabeles 7. punkts skanēja tā: “Visām precētām sievām tiek piešķirts rangs, kas ir atbilstošs viņas vīra činai, bet, rīkojoties tam neatbilstoši, viņām jāmaksā tāda pati sodanauda, kāda jāmaksā viņas vīram par savu pārkāpumu.” Bet 9. punkts noteica: “Turpretim visām jaunavām, kuru tēvi ir pirmajā rangā, kamēr viņas nav izdotas pie vīra, tiek piešķirts augstāks rangs nekā sievām, kam ir piektais rangs, proti, zemāk par ģenerālmajoru, bet augstāk par brigadieri; bet jaunavām, kuru tēvi ir otrajā rangā, – augstāks rangs nekā sestā ranga sievām, proti, zemāk par brigadieri, bet augstāk par pulkvedi...” Beidzamais – 19. punkts — jau tieši reglamentēja ikdienas dzīvi, nosakot, lai “ikvienam būtu tādi tērpi, ekipāža un livreja, kāda pienākas viņa činai un raksturam”.

Annas Ivanovnas laikā ar 1740. gada ukazu tika atļauts nēsāt dārgos, ar zeltu un sudrabu izšūtos brokāta tērpus tikai pirmo triju kārtu pārstāvjiem. 1742. gadā Elizabetes Petrovnas laikā brokāta tērpus tika aizliegts nēsāt tiem, kam nebija ranga, bet valkāt mežģīnes bija atļauts tikai pirmo piecu kārtu pārstāvjiem, bet ne dārgāku par četriem rubļiem aršinā. Tādējādi tērps pārvērtās mundierī, kļūstot par valsts semiotikas zīmi. Tika regulēts arī zirgu skaits aizjūgā un ekipāžā. Pāvila I laikā valdības iejaukšanās modes lietās kļuva par normu.45) Cara armijas virsniekiem, balstoties uz ieražu un tradīciju pamatiem, izveidojās muižnieku kultūras normas ar goda, pašcieņas, savstarpējo attiecību, pulku un gvardes tradīcijām utt.

Lietuvas statūts ir ne tikai nozīmīgs tiesisks, bet arī izzinošs kultūrvēsturisks avots, dokuments. Tas palīdz labāk apzināt un izprast tā laika sabiedrības un dabas parādības, cilvēku attiecības, morāli un vērtību sistēmu. Tas ir aksioloģiski orientēts.

Reflektiskā saikne: Lietuvas statūts – Latgales kultūrvēsturiskās tradīcijas un savdabīgā esme

Mūsu tēmai ir vairākas pakāpes un atzares: 1) ieradumu tiesības Latgalē senatnē, to atspoguļojums folklorā, sadzīvē, ieražās, rituālos, cilvēku mentalitātē; 2) ieradumu kā tiesisko normu atspoguļojums lielajā likumu krājumā “Lietuvas statūts”, tā iespaids uz ļaužu apziņu attiecībā pret sevi un pasauli; 3) visa minētā integrējošs iespaids uz jaunāko laiku latgaliešu kultūras parādībām – sadzīves rituāliem, literatūru, mākslu, kultūrpublicistiku u.c. jomām.

Vispirms gribas uzrādīt vienu visai būtisku atšķirīgu faktoru, kas iezīmīgs tikai Latgalei. Atšķirībā no protestantiskās Latvijas Vidzemes un Kurzemes, kur 16.-17. gs. visi zemnieki bija pakļauti muižas varai un vērsti dzimtcilvēkos, Latgalē šajā laikā grūti pieejamās vietās – plašos mežu, purvu ielokos un Lubānas ezera klānos – saglabājās no muižas neatkarīgas t.s. brīvās sādžas jeb salas (solas). Tās sekmēja seno kopienu dzīvesveida un paražu ilgstošāku saglabāšanu. Nodarbojās ar naturālo saimniecību, ticēja senču dieviem, piekopa mitoloģiskus rituālus, dzīvoja pēc kopienas nostiprinātiem nerakstītiem likumiem, resp., paražām un no senčiem mantotām tradīcijām.

Ceļojošie jezuīti un dominikāņu misionāri savās lustrācijās vēsta par lieliem mežiem un purviem (Aulejas, Ludzas, Viļakas pusē), kuriem grūti izspraukties cauri. Runā par izolētiem ciemiem, kur vēl 17. gs. cilvēki par kristīgo ticību tikai iztālis dzirdējuši. Stāsta par noslēgtu kopienu dzīvi, paražām, arī senču dievību kultu.46)

Šos materiālus savos kultūrvēsturiskajos romānos par Latgali iestrādājuši Kazimirs Buiņickis un Antons Rupainis. K.Buiņickis savā dokumentāli kultūrvēsturiskajā romānā par Latgali 17. gs. “Priestera Jordana atmiņas” līdzās izvērstai laikmeta panorāmai poļu-zviedru kara laika fonā visai detalizēti attēlo kāda brīvciema eksistenci Aulejas pusē. Salas (Solas) ciems, liela meža un purva ietvertā pussalā dzīvojuši 40 nekristīti latgaļi, kurus Buiņickis viennozīmīgi sauc par latviešiem. Nestaignā izeja no ciema nosprostota simtgadīgiem kokiem, kuriem cauri izkļūt var tikai rets zinātājs. K.Buiņickis rāda ciema topogrāfisko ainavu ar ļaužu mājām, saimniecībām, ciema virsaiša (Wurszajtas) un priestera (vaideloša, krīva) vienā personā lielo māju centrā līdzās svētozolam. K.Buiņickis zīmē un raksturo priestera lielās dūmistabas iekārtu ar dažādām mitoloģiskām reālijām. Kulta ieražas atklāj, rādot ziedojuma rituālu laukumā pie svētkokiem un bēru rituāla tēlojumā. Priesteris(Ofiarnik) vadījis mitoloģiskos rituālus, bet viņa palīgs – saimniecības lietu pārzinis – rūpējies par celtniecības darbiem, laukkopību, biškopību, zveju, medībām. Ciema ļaužu vidū valdījusi kopības apziņa visos darbos un pasākumos. Padomdevēju funkcijas veikuši ciema vecākie vīrieši, kuru vidū kā vieds stāstītājs attēlots vecais Uzuliņš. Pārkāpumi bijuši ļoti reti. No senču dievībām pielūguši galvenokārt Pērkonu (Perkunu). Kad pērkons rūca, viņi teica: “Wacajs barras”” (tā Buiņickis). Galvenās ceremonijas notikušas pie vecā svētā ozola (K.Buiņicka nodēvējumā – Baublis). Upurēšana sākusies ar svētās uguns iedegšanu, ko, baltā tērpā nākdams, atnesis priesteris – virsaitis. Pirms upurēšanas rituāla viņš vienu dienu gavējis un pavadījis vientulībā.

Poļu un lietuviešu karavīri Solas ciemu atraduši, ieņēmuši un pakļāvuši Aulejas muižai ap 1626. gadu, kad notikusi arī Rēzeknes un Ludzas cietokšņu ieņemšana, kuros bija nocietinājušies zviedri.47 Par līdzīgu brīvsalu eksistenci raksta arī A.Rupainis romānā “Baltie tēvi”.

Nozīmīgs ir kultūrvēsturiskais fakts, ka latgaļu brīvciemi, kas bija no dzimtbūšanas sloga svabadas salas (solas), vēlāk kļuva par sugas vārdu jauntapušajiem latgaļu ciemiem, sādžām, kopienām. Tāpēc vietējie iedzīvotāji vēl šodien par salām sauc apdzīvotas vietas Līksnas, Nīcgales, Līvānu, Kalupes, Vārkavas, Jasmuižas un citos pagastos (Mukonu sola, Svenču sola, Stradišķu sola, Rubīnu sola, Mazuru sola utt.). Arī Rugāju pagastā Egļusala, Vuškusala, Cūkusala, Ozolsala u.c.

Varakļānu un Preiļu Borhu īpašumos, kuros ietilpa arī Lubāna ezera apkaime ar tā plašajiem klāniem, savā laikā (16.-17. gs.) pastāvējušas vairākas brīvsalas. Līdzās lielākajām – Solai un Dūdsolai – vēl bijušas Vidsola, Salenieki, Vidējsola, Teiku sola, Linsaleņas, Zaužu saleņas, Bīzānsola.48)

Jāatzīmē, ka 17. gadsimta mazapdzīvotā, karu postītā, mežiem, purviem, ezeriem klātā Latgale deva iespēju no dzimtbūšanas ilgāku laiku paglābties brīvajās salās vietējiem zemniekiem, bet izrādījās par piemērotu vietu arī citu tautu vajātiem cilvēkiem. 17. gs. pēc krievu pareizticīgās baznīcas šķelšanās te rada patvērumu kristietību savpatīgi saprotošie vecticībnieki, kuri savai nobēgtuvei izvēlējās visklusākās purvu salas un nomaļu mežu ielokus. Vēl šodien Teiču purva rezervātā lielajā salā mīt viņu pēcteči, kuri līdz visjaunākajiem laikiem dzīvojuši pēc senām paražām. Latgalē ieplūda arī no citām zemēm izspiestie ebreji, bet Napoleona karagājiena laikā — izpostīto robežapgabalu baltkrievi. Latgale kļuva par patvērumu arī poļu sacelšanās dalībniekiem, lai paglābtos no cariskā režīma eksekūcijām Polijā.49)

Latgaļi, paši būdami svešu varu ilgstošā nomāktībā, ar sapratni, līdzcietību un atvērtību izturējās pret citu tautību vajāšanu, kataklizmas piemeklējušiem ļaudīm. Līdz ar to starptautiskās un reliģiskās attiecības šeit veidojās tolerantas, bez kaut cik jaušamiem konfliktiem. Baltkrievos latgaļi apjauta kopīgo seno baltu etnosa sakņu radniecības. Vecticībnieki radīja cieņu ar savu mierīgo nosvērtību un seno dzīves paražu respektēšanu, kas viedās simpātiski arī latgaļu etnomentalitātei. Ebreji, nebaidoties riska, drukas aizlieguma laikā organizēja latgalisko grāmatu drukāšanu un slepenu ievešanu Latgalē. Tādējādi, kā atzīmējis M.Vestermanis, ebreju kopiena uz latgaliešu viesmīlību un drošības sajūtu, ko viņi izjuta, atbildēja ar to pašu. Zemākās kārtas poļi ne tikai necentās latgaļus pārpoļot (uz to tiecās tikai atsevišķi muižnieki un galvenokārt baznīckungi), bet paši ieprecējās latviešos, izveidojot turīgas zemnieku saimniecības, balstoties kopīgās katoliskās tradīcijās un kļūstot par latviešu tautas sastāvdaļu tāpat kā lībieši Latvijas rietumos. Šo procesu, balstoties arhīvu un baznīcu grāmatu izpētē, parāda Anna Zarāne kultūrvēsturiskajā romānā “Aizkurs”, tēlojot latgaļu un poļu attiecības no 1831. gada poļu sacelšanās līdz 1920. gadam, kad Latvijai draudzīgā poļu armija uzsāka Latgales atbrīvošanu, praktiski īstenojot seno saukli “Par mūsu un jūsu brīvību!”. Latgalieši, balstoties monoreliģiskajā katolicismā un stipro ieražu dzīvesveidā, spēja saglabāt savu novadnieciski iekrāsoto latvietību. Nacionālā identitāte nereti tika sapludināta ar konfesionālo piederību, ko mainīt un zaudēt tika uzskatīts par kaunu un negodu.

Latgaliskās izcelsmes trimdas gara darbinieki savā kultūrvēsturiskajā publicistikā, esejistikā, prozas darbos samērā izvērsti un detalizēti analizē, rāda un tēlo to Latgales lauku kopienu satversmi, dzīves kārtību, ieražas, tradīcijas, kas visai tieši sasaucas ar “Lietuvas statūtā” respektētajām un jau aplūkotajām ieradumu tiesībām. Nozīmīgāko darbu vidū minamas vairākas grāmatas – T.Puisāna “Nogrimušās jaunavas noslēpums. Ludza”50), “Latgale. Vēsturiskas skices”51), D.Dektera “Darvu cīma ļaudis”53), O.Rupaiņa “Pīters Miglinīks”54), J.Pūrmalīša “Ar lukturi”55), daudzi raksti periodikā, īpaši žurnālā “Dzeive” (1948-1988), īpaši profesora L. Latkovska apceres.

Šajos darbos atklāts tas savdabīgais, Latgales lauku kopienās balstītais dzīvesveids, kas palīdzēja izdzīvot arī visgrūtākajos apstākļos. Vācu vēsturnieks M.Helmans savā pētījumā par Latgali viduslaikos55a) uzsver, ka Latgale atšķirībā no Latvijas rietumu daļas – Rīgas, citām pilsētām, ostām bija sevī noslēgta zemkopju zeme, kur cilvēki nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, biškopību, zveju, medībām, dzīvoja galvenokārt ciemos, no paaudzes paaudzē veidojot noturīgas ģimeņu, dzimtu, kopienu, novadu tradīcijas. B.Briška apcerē ““Veče” un latgaļu zemes”56), aplūkojot veco vīru – senioru institūtus senajā Grieķijā, Romā, Polockā un Novgorodā, iezīmē paralēles ar to izpausmēm Latgalē. “Veču institūts” miniatūrā bija zīmīgs Latgales lauku kopienām. To struktūrā iezīmējās trīs pakāpes: 1) saime (tās galva – vecākais vīrs, tēvs); 2) lielsaime, dižsaime – vairāku asinsradniecīgu ģimeņu kopa – ar dižsaimes vecāko; 3) kopiena, novietne, pagasts – priekšgalā pieredzējušākais vīrs, kurš pārzina kā iekšējās lietas, tā veido saikni ar augstākstāvošām institūcijām, pārzina likumus utt. Kaut arī sieviete Latgalē vienmēr īpaši cienīta, taču viņas darbības loks bija māja, saime. Vīri, kuri arī krievu valodu labāk pārzināja, uzturēja sakarus ar ārpasauli. Kopienas vecākie parasti kopā pulcējās svētdienas pēcpusdienā, pēc dievkalpojuma un nelielas atpūtas. Vislabāk mājā, kur nesen bija brūvēts alus. Tika pārspriestas dažādas aktualitātes, bet galvenokārt nākamajā nedēļā kopīgi veicamie vai saskaņojamie darbi. B.Briška par tādām svētdienas pēcpusdienas “veču sanāksmēm” stāsta, balstoties Varakļānu Kozsaliešu ciema pieredzē, kur visas lietas tikušas apspriestas savstarpējās saprašanās, iecietības un izpalīdzības garā. Vasarā lopi, ieskaitot zirgus, ganījās kopīgās ganībās, kopīgi tika pļauts siens, kulta labība, rīkotas mēslu talkas un darīti citi darbi. Kad vīrs ieradās mājās pēc “večes”, sieva jautāja: “Nu, ko’t veči nosprieda?” “Veču spriedumi” ātri tika zināmi katrā sētā, īstenoti darbos, piepildot iedibinātās latgaļu demokrātiskās tradīcijas.

Prof. Leonards Latkovskis apraksta ap 1914. gadu dokumentētu Latgales lielģimeni Krāslavas pagasta Aglupiešu ciema Briežos. Te dzīvojot četru paaudžu 34 cilvēki. Stipras ģimenes, patriarhāla kārtība, respekts pret dižģimenes vecākā autoritāti. Lielas istabas, visas sienmalas ar gultām. Vienā no lielākajām – pāri visai istabai garš galds. Pirms pusdienām galda galā sēdošais vecais tēvs, kuplām, baltām ūsām, noskaita lūgšanu pilnīgā klusumā. Tikai tad visi stājas pie ēšanas. Uz galda liela māla bļoda ar vārītiem kartupeļiem, kāposti ar gaļu no liela katla salieti divās milzu bļodās. No tām katrs smeļ ar koka karotēm un lej savās bļodiņās, bet tik solidāri, lai nevienam nebūtu ne vairāk, ne mazāk. Visi darbi tika kopīgi apspriesti un sadalīti, tie ritēja raiti, katrs centās padarīt vairāk un labāk. Kad saimes sadalījās un izklīda, baznīcas svētkos pulcējās kopā un sēdās atkal pie lielā kopējā galda. “Iedzimta inteliģence, goda prāts un turēšanās pie tēvu ieražām — tas bija stingrs pamats, uz kuru balstoties mūsu, latgaļu, cilts pastāvēja — ” tā L.Latkovskis.57)

Tadeušs Puisāns plašākā kultūrvēsturiskā pētījumā “Dzīve sādžā”58) detalizēti apraksta dzīves kārtību Latgales sādžā gan pirms dzimtbūšanas atcelšanas, gan pēc tās — t.i., laikā, kad “Lietuvas statūta” ilgstošā pastāvēšana ar visu savu iespaidu Latgalē tikai nesen bija beigusies.

Latgales zemniekam pirmajā vietā bija zeme. Tās bija maz, vienmēr pietrūka, un tā tika tieši vai glorificēta. Zemes trūkums lika atstāt sirdij mīļās dzimtas vietas un doties svešumā — uz Pēterburgu, uz pārnovadiem darbu un iztiku meklēt. Zemes sinonīms folklorā bija māte; Zemesmāte bija barotāja, auklētāja, sargātāja un mierinātāja. Kā augstākā labuma devēja zeme prasīja pienākumus: tās kopšanu un sargāšanu. (..) Latgales latvieša (..) gandrīz trīs simti gadu ilgā nošķirtība, citi saimnieciskie apstākļi un cita politiskā iekārta nav varējuši lauzt senču mantojuma stiprāko balstu. (..) Tāpēc nav grūti iedomāties latviešu zemes arāja traģēdiju, kad tam nācās nodot savus iekoptos laukus kolhozam un savus lopus valsts mašinērijas kopējam.59)

Vēl gribas piebilst T.Puisāna teiktajam – ne mazākas sāpes Latgales zemnieks pārdzīvo šodien, redzot milzīgas platības aizaugam ar nezālēm un krūmiem...

Latgales zemniekam nebija sveša kopīgā zemes apstrādāšana poļu un krievu laikos. Taču sādžas kopiena bija radniecīga sava veida kooperatīvam, nevis nolīdzinošajai sistēmai, kad neviens īsti ne par ko neatbild un tiek atsvešināts no zemes. Kopienas tradīcijas lika pārvarēt sīkas savstarpējas nesaskaņas, lai vienoti noturētos pie zemes, to apkoptu un spētu izdzīvot.

Turpmāk — vēl

45 Lotmans J. Kultūras apmācīšana – tipoloģizācijas raksturojums// Kultūras fonda avīze. 1991. jūlijs. 3. — 4.lpp.

46 Par agrīnajām jezuītu lustrācijām Latgalē sk. J. Klejntjens. Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos. I – II, R., 1940. – 1941; M. Borch “Wiadomošč poczerpnieta z lustracij kosciolow katolickich i stame parafij w roku 1613 na Inflantciech odbytei”.// Rubon IV, Wilno, 1845., S. 35 – 39; St. Škutāns. Misionaru darbeiba Latgolā. Minhene, 1953.

47 Bujnicki K. Pamietniki ksiedza Jordana Soc. Jesu.//Rubon V, Wilno, 13 – 14 nod.

48 Strods Aloizs. Pēc Franča Stroda atmiņām.// Varakļonīts, 1996., 9. (34.) nr.

49 Par to sk. A. Rupaiņa triloģijā “Māra mostas” (1951, 1952., 1956), Zarānes kultūrvēsturiskajā romānā “Aizkurs”, R., 1997, u.c.

50 Puisāns T. Nogrimušās jaunavas noslēpums. – Ludza. Toronto, 1973; Daugavpils, 1992

51 Puisāns T. Latgale. Vēsturiskās skices. Toronto, 1988.

52 Latkovskis L. Dzimtās zemes ļaudis. (1—2), Minhene, 1966 – 1983

53 Dekters D. Darvu cīma ļaudis. Romans. Minhene, 1970

54 O. Rupains. Pīters Miglinīks. Minhene, 1953; Rēzekne, 2000

55 Pūrmalīts J. (J. Lelis). Ar lukturi. Stāsti. Minhene, 1966

55a Hellman M. Das Lettland im Mittelalter. Mūnchen/Köln, 1954

56 Hellman M. “Veče”un latgaļu zemes.// Dzeive, nr. 35, 1959

57 Latkovskis L. Pa atmiņu takom//Dzeive, 22,1956., 22. – 25. lpp.

58 Puisāns T. Dzīve sādžā// Nogrimušās jaunavas mantojums – Ludza, 118. – 127. lpp.

59 Turpat, 118.lpp.