Starp pilsētu, zemi un pasauli

No Valda Rūjas veidojamā kopkrājuma “Juglas vitrāžas. Priekšpilsētas grāmata”, kas gatavojas pie lasītājiem uz 85.gadadienu, kopš proklamēta neatkarīga Latvijas valsts

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.4, 09.01.2003.

Bābelītes ezera katakombu noslēpums

20. gadsimta 30. gadu vidū zem mežotajām Bābelītes kāpām lielā slepenībā uzcelta rezerves dīzeļelektrostacija – gadījumam, ja Ķegums izietu no ierindas. Atklāšanā piedalījies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Vācu okupācijas laikā dzeloņstieplēm aizžogotajā fabrikā darināti un izmēģināti ieroči, izvietoti karagūstekņi. Steigā atkāpjoties, objekts uzspridzināts. Arī padomju režīma gados šeit bijusi “aizliegtā zona”. Tagad pa grandiozās pazemes būves drupām, rezervuāriem ložņā ziņkāri piedzīvojumu, krāsainā metāla un citu mantu meklētāji, no vasarnieku pulka noklīdušas pusaudžu – “stalkeru” – ekspedīcijas. Rodas aizvien jauni nostāsti par šo “apsēsto” stūri, no kura, kaut ko viedu sastopot, panikā mukuši sātanisti, kur vīriešu balsīm atsaucoties sieviešu un bērnu balstiņas, kur it kā manīti nezināmi svešinieki, kas ieradušies no kosmosa, piedzīvotas vēl citas anomālijas...

Kad kļūst dzirde trula dienu rībā,

Nokāpsim uz brīdi pagājībā.

Kalnam augstākam,

ko aizsniegt varam,

Bedrei dziļākai, kam netikt garām –

Zemei pieskarties.

Vai esi gatavs?

Tāds kā drebulis salts, trīsas krata,

Pats no sava šūpļa – šķirsta baidies?

Ja no tiesas bail – bēdz,

brikšņos laidies!

Bijā cepuri no galvas ņemu,

Lūdzot piedošanu, liecos zemu.

Pasniedz roku, pašķir, Zemes māte,

Vēso plīvuri!

No laba prāta

Tavā daudzcietušajā klēpī kāpju,

Līdzi jūtot nedzīstošās sāpes.

Katra velēnu un sakņu šķiedra

Pilna senču asinīm un sviedriem.

Stāsta: zeme visu klusi panes.

Vai tā ir? Kas tās par dobjām skaņām?

Zeme neklusē. Tā kliedz, tā runā.

Dīva atbalss aug no betondunas:

Karā kauto vaidi, sievu gaidas,

Nedzimušu bērnu smiekli, gaitas...

Cik vēl ilgi, zeme, tavas skavas

Pārvērtīsies moku noliktavās?

Kad aiz drēgnām katakombām, alām

Gaisma iemirdzēsies tuneļgalā?

... Tas tik tālu, tas šepat tik tuvu

Mūsu elpai, mūsu pārbrauktuvei...

Kad no rītiem redzu ezerkrastā

Zāli mitru, zinu: tā nav rasa.

Tie ir zemes sviedri stingi, salti.

Svešais nācējs miglas svārkos baltos

Pazudušās dvēselītes lasa.

Viss tepat līdzās pagātnē un tagad

Juglēniete – pazīstamā jaunā rakstniece un dramaturģe Inga Ābele – raksta:

“Bērnībā biju priekšpilsētas meitene, kuras sirdi vairāk sildīja tas, kas notika ļoti tālu no Rīgas. Vēl tagad elle šķiet slapjā, garā, ar melnzemi samaltā zāle pie Bābelīša, kur deķīti pie deķīša guļ baltas miesas, čurā bērneļi, dzer jaunekļi un veči, bet lielkrūtainas matronas peldas savos netīrumos. Tikai tagad es nāku uz Rīgu atpakaļ un varbūt tikai tagad esmu gatava tās skaistumu no sevis atstarot. Kāds labs cilvēks man uzdāvināja riteni, un es ieritēju Rīgas asinsritē. Garām ziedošiem Teikas dārziem un pāri vilcieniem zem Gaisa tilta, cauri reibinošiem Alauksta, Laboratorijas, Valmieras, Vagonu ielas smārdiem... Un atpakaļ pa citu ceļu. Rīgai to nepietrūkst. Ar riteni braukt ir tāpat kā dzīvot – nedrīkst zaudēt modrību, vienlaikus nedrīkst pārstāt gremdēties domās...”

Arī man ieraudzīt Juglu citādām acīm palīdzējis divritenis, kas jāstiepj ne pa jokam Tirzas ielas “Staļina kastītes” piektajā stāvā. Bet tas ir tā vērts. Gluži savādāk izskatās bērzu, sudrabvītolu un priežu ieskautais ezeriņš, Bābelītes kalni – līdz 24 m augstās kāpas, ja tām rīta spirgtumā, baltiem miglas audekliem plivinoties, apbrauc apkārt pa rasotām kalmju un meldru taciņām, kas glabā senču soļus un noslēpumus. Kad es par tiem stāstīju draugam – sīkstam vīram, zemessardzes virsleitnantam, leģendāram Lestenes kauju dalībniekam Oļģertam Mentelim, viņš izbrīnā acis vien iepleta:

– Mums, Juglas zēniem, skolas gados Bābelītes kalni bija vaļasbrīžu prieks, drosmes un pārgalvības rūdītava, visādu triku izmēģinājumu tramplīns, no kura simtām reižu drāzāmies ar slēpēm un ragaviņām. Bet par tādu pazemes elektrostaciju, katakombām gan nekā nezinājām. Būs ar jaunsargiem turp vēlreiz jāaizstaigā, jāpapēta...

Literāts, Rīgas Valsts tehnikuma skaitļošanas nodaļas absolvents, viens no bijušajiem Vidzemes forštates puikām Valdis Aleksandrovs, kurš presē raksta par Juglas kultūras dzīvi, stāstīja, ka viņi, jaunie autori, pēc Atmodas savus radošos “tusiņus” un “izbraukumu sesijas” rīkojuši Bābelītes krastos.

Krusta kazarmās, kur Latvijas pirmās brīvvalsts laikā karadienestu beidzis slavenais aktieris un strēlnieks Ēvalds Valters, dižajam juglēnietim no Palmu ielas izkalts piemiņas akmens ar devīzi: esiet kā vīri! Bet pie Teikas uzstādīta piemiņas zīme Ziemeļlatvijas armijas organizētājam un virspavēlniekam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim pulkvedim Jorģim Zemitānam.

Vecie juglēnieši apgalvo, ka ezera piekraste izsenis bijusi studentu iecienīta zaļumsvētku vieta, kur viņi svinējuši Jāņu nakti. Kāda kāpa iesaukta par Šampanieša kalnu (Šampaņjerbergs). Vienkāršā publika dzīrojusi pa Strazdumuižas priedēm un parku, pēcāk pie viena sarīkojot arī izkaušanos aiz Strazda traktiera, kas esot uzcelts fabrikas vietā.

Vidzemes priekšpilsētā aug Rīgas resnākais koks (protams, ozols). Dižākais meklējams pie pilsētas austrumu robežas Juglā. 1997. gada vasarā tā stumbra iztrupējušā vidusdaļā atrasta košā zeltpore – piepe, kas Eiropā ievērojama kā reta un apdraudēta suga. Šī piepe esot pagaidām lielākā, kāda jebkad uzieta Latvijā, un spilgti liecinot, ka dižkoks, kas pats par sevi jau ir saudzējams dabas piemineklis, var kalpot par mājvietu citām augu un dzīvnieku sugām. Dabas pētnieks Ansis Opmanis zina stāstīt, ka, aizsprostojot ūdeņu noteces vietas, bojā gājusi liela dižozolu grupa Pakalniešu ielā aiz Bābelītes.

Mežā citu koku aizsegā no ceļa tikpat kā nemanāms zaļo Ozolkalnu ozols, uz kura aizmūrētā dobuma izveidots uzraksts “1975” (droši vien, apkopšanas gads). Šajā ozolā, vienā no Gunta Eniņa un Imanta Ziedoņa aprūpētajiem žuburainajiem dižmaņiem, atrastas ne tikai spietojošas bites, bet arī Latvijai jaunu sēņu suga.

Dabas pētnieki atklājuši, ka Bābelītes apvidus flora ir īpaša bagāta un saudzējama. Te sastopamas ap 40 ūdensaugu un purvaugu sugas. Ziedēšanas laikā sev uzmanību pievērš Rīgā reti iesakņojies kallu un kalmju radinieks – krāšņais cūkausis. Ar ezera niedrēm labi sadzīvo dižā ūdenszāle, krastmalas skābenes, purva paparde, velnarutki, platlapu vilkvālīte, izvēlīgais puķumeldrs, dižmeldru grīslis, dzeltenā lēpe, bultene, elsis, elša “māsīca” mazlēpe, arī elodeja, sīks lapveida augs – ūdenszieds, violetie pelašķi.

Pievērsim uz brīdi acis un mazliet pasapņosim. Mēs taču vēl protam fantazēt, vai ne? Jau nu reiz patiešām piepildās daudzu priekšpilsētas zēnu un meiteņu, arī mūsu, veču, kluss sapnis – ja labdarīga biznesa firma ķeras pie grandioza projekta: kādu no romantiskajiem Juglas ezeriņiem (vislabāk jau šo pašu iemīļoto tikšanās un atkalredzēšanās randiņu vietu – Bābelīti) pārvērš par modernu atpūtas, sporta, kultūrvēstures un tūrisma centru. Ierīkojot autonomu energobāzi, kas apsilda norobežotu ezera daļu, lai tajā varētu peldēties zem klajas debess augu gadu – arī ziemas spelgoņā pēc slēpošanas tūrēm Šmerļa un Biķernieku mežos. (Tādi brīvdabas baseini ir daudzās Eiropas pilsētās. Pagaidām Bābelītes āliņģos janvāra puteņos mērcējas tikai kāds ducis rūdītu pārgalvnieku.)

Pa gludu taciņu, ar slīdošām kāpnēm vai funikulieri – uz kāpu smailēm, kur paveras gleznains skats, kur kādreiz iebraucējus Rīgā ar zvanu skaņām sagaidījusi baznīciņa un kur var nokāpt vai nobraukt pazemē – unikālajās Bābelītes katakombās.

Pastaigu cienītājiem pēc daiļamata meistaru darināta Juglas lazdu vai vītolu spieķa iegādes ērta iespēja brīdi pabūt kādā no pagājušo gadsimtu turīgo rīdzinieku vasaras mītnēm. Ieklausieties eksotiskajos apkārtnes senmuižiņu nosaukumos – Baložu, Strazdu, Zaķu, Kurtu, Stirnu, Brekšu, Kaulu, Audēju, Aldaru, Baltā, Sidraba muiža... Un katrai no tām sava teika.

Restaurētā Bonaventūras muiža – Brīvdabas muzeja fasāde, štābs... Šelūhina muižā līdz 1890. gadam darbojusies ādu fabrika, kur “ceihināti” smalki čīkstošie un vizošie rātskungu, cunftes meistaru, runasvīru augstu saiešanu štātes zābaki, par kuriem rakstīts Augusta Deglava romānā “Rīga”.

Nav tālu arī vecais Šreienbušs, kas aprakstīts Marģera Zariņa tēlojumos, Andreja Johansona grāmatā “Rīgas svārki mugurā”, Aleksandra Čaka dzejolī “Čigāni” Šreienbušā svinēja kāzas, Andra Kolberga pētījumos... Tur ap 1870. gadu sācis veidoties viens no vecākajiem strādnieku rajoniem – Čiekurkalns, kur dzimis ievērojamais aktieris Teodors Valdšmits, tagad mīt dzejnieks Jānis Elsbergs. Kad strādāju “Ziemeļblāzmā”, vairāki mani kolēģi bija čiekurkalnieši. Kopā apmeklējām 1. garajā līnijā kino “Glorija” (agrāk saukts “Akropole”, kas pašpuiku valodā pārvērties par “Kropli”).

Latvijas vēsturē pēdas atstājis leģendārais Džutas dumpis (viens no ieskrējieniem 1905. gada notikumos), no kura palicis Džutas ielas nosaukums. Izlasīju rakstos, ka Ezermalas ielā 2 kādreiz atklāta piemiņas plāksne, kurā esot vēstīts: šeit atradusies džutas un linu fabrika, kuras strādnieču streiks bijis sākums Rīgas dumpim. Taču ar vietējā iedzīvotāja, vēsturnieka Jūlija Poča tuvinieka juniora laipnu atbalstu neatradām ne norādīto zīmi, nedz fabrikas senvietu, kur okupācijas gados saimniekojušas dislocētās padomjarmijas daļas.

Vecas avīzes (arī filma “Rainis”) stāsta, ka 1899. gada 5. maijā džutas un linu fabrikas strādnieces devušās pie gubernatora sūdzēties par viņām nodarītajām pārestībām. Pie Gaisa tilta žandarmērijas jātnieki un kazaki sievietes aizturējuši un sadzinuši Aleksandra dārzā. Fabrikas “Fēnikss” vīri, dodoties mājup, apstājušies pie dārza un pieprasījuši strādnieces atbrīvot. Kad zaldāti atklājuši plinšu uguni, fēniksieši salauzuši dārza žogu un gūsteknes atsvabinājuši. Dzīvību zaudējuši deviņi strādnieki, kuriem no slēptuvēm uzbrukuši stražņiki. Upuru vidū – Jānis Saliņš, Lavīze Kārkliņa (ar asins izplūdumu), Ādams Kalniņš (ar lodi vēderā un mugurkaula iekaisumu), Jānis Karulis, Kļaviņš, Roks (nogalināts ar durkli), Kārlis Voldiņš, Hugo Stolpe... Slimnīcās nokļuvuši daudzi strādnieki no “Pirvica un Ko” mašīnbūves rūpnīcas, “Etnas”, Felzera fabrikas, Bartuševiča čugunlietuves. Arestēti 212 cilvēki (180 vīri un 32 sievietes). Nemieri turpinājušies ilgāk nekā 10 dienas.

Arī 1905. gada sacelšanās aizsācēji bijuši galvenokārt juglēnieši. Juglas (Feila) papīrfabrikas strādnieks Kārlis Rūķis-Ezermalietis 1905. gada 27. jūlija rītā drosmīgi aicinājis savas fabrikas vīrus un Strazdumuižas (Pihlava) vērptuves sievas iet pa Pēterburgas šoseju protesta gājienā pret cara impērijas patvaļu. Gājiena rīkotāju caur Glovera fabrikas logiem nošāvusi kazaku nodaļa. Turpmākajos notikumos īpaši izcēlušies lielo uzņēmumu “Fēnikss”, “Felzers”, “Salamandra”, “Oto Erbe”, “Unions” un “Sīriuss” ļaudis. Savu pagali lielajos ugunssārtos iemeta arī Juglas ķīmiskā fabrika, Hāra manufaktūra, Brīgera ādu fabrika, Krēmertu un Treureru kokzāģētava.

Spīvā pretestība dzimtbūšanai, pārkrievošanai, cara patvaldības un vācu muižniecības jūgam sējusi grodus, iezīmējusi ceļus, rūdījusi paaudzes tālākajām Latvijas brīvības cīņām (1918–1920). Pētot materiālus, mani pārsteidza augstais varonības vilnis tajos apvidos, kur arī senāk pret apspiedējiem balsi pacēlušas nepakļāvīgas dzimtas. Tēvu – Ādažu “buntes” dalībnieku – tradīcijas turpinājuši dēli un mazdēli. 20. gadsimtā strēlnieku pulkos, kalpakiešu un ziemeļnieku rindās. Par drošsirdību Lāčplēša Kara ordeni saņēmuši desmitiem ādažnieku: Jēkabs Krauklītis, Miķelis Lapiņš, Gotlībs Evalsons, Artūrs Delvīgs, Dāvids Šmidts, Miķelis Pētersons, Jēkabs Dzenītis, Ernests Hāns, Indriķis Tāle, Pēteris Zandbergs.

Par kaujām pie Mazās Juglas un Juglas tilta ar valsts augstāko militāro ordeni apbalvoti Pēteris Kažemers un Latvijas armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis (komunistu nošauts 1941. gada 27. jūlijā Maskavā). Ģenerāļa meita pazīstamā dzejniece Astrīde Ivaska atgriezusies no bēgļu gaitām – no svešatnes, atguvusi tēvam dāvināto vēsturisko Lestenes muižu, bieži iegriežas Vidzemes priekšpilsētā, Rakstnieku savienībā Kuršu ielā.

Ar Juglu saistīts čiekurkalnieša, latviešu strēlnieku virsnieka, atbrīvošanas kara dalībnieka LKOK Voldemāra Ozola (1884–1949) vārds. Par viņu rakstījis vēsturnieks Aivars Stranga: “Slavens latviešu karavīrs, dēkains leģionāru vadītājs, Latviešu strēlnieku organizācijas komisijas priekšsēdētājs.” Raksturojis arī Krievijas valsts IV domes deputāts Jānis Goldmanis: “Reti apdāvināts un ļoti spējīgs virsnieks. Latviešu Napoleons. Ģenerālštāba akadēmiju beidzis tik spīdoši kā neviens visā akadēmijas pastāvēšanas laikā. Pēc viņa plāniem ieņemta Vaha un Erzeruma, notikušas leģendārās Ziemassvētku, Juglas, Cēsu un pretbermonta kauju operācijas.” (Juglas kaujā (1917) V.Ozols tika smagi ievainots.) Diez vai būs vēl otrs latvietis, kurš uzvilcis piecu armiju virsnieka formas tērpus, karojis piecos karos, divas reizes gaidījis nāves sodu un divas reizes bijis uz pašnāvības sliekšņa, vadījis armēņu nacionālā karaspēka formēšanu, piedalījies Francijas pretošanās kustībā Parīzē, ieņēmis augstus amatus Lietuvas un Igaunijas armijās. Par cīņām pret lieliniekiem kopā ar igauņu bruņuvilcienu pie Alsviķiem 1919. gada 31. martā apbalvots ar LKO (jau iepriekš izpelnījies Krievijas Sv.Vladimira, Sv.Annas (2., 3., 4.šķ.), Sv.Staņislava (2., 3.šķ.) ordeņus, Sv.Jura krustu). Pārgalvīgo, dēkaino ģenerāli, kurš ne vienmēr ticis uzklausīts un saprasts, aizstāvējis Kārlis Skalbe: “Ozols, pierādījis neapšaubāmas karavadoņa spējas, tiek atkomandēts atpakaļ pie igauņiem. Kāpēc? Vai spējas mums vairs neder? Vai mēs viņas neprotam lietot jeb no viņām bīstamies? Ar kādu nevērību mēs atsviežam zelta gabalu igauņiem!” “Jaunākās Ziņas” pēc kaujām ar bermontiešiem rakstīja: “Ozols ar ģēnija skatu paredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels īsts karavadonis.” Daudz datu par Voldemāra Ozola mūžu savācis Arturs Heniņš savā biogrāfiskajā romānā “Čiekurkalna Volda akselbantes”.

Šmerļa kapos uzcelts piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušajiem ebreju tautības karavīriem (Robertam Maļeckim, Samuilam un Josifam Ganni piešķirts Lāčplēša Kara ordenis). Vācu okupācijas gados (1944-1945) pieminekli nopostīja, tas atjaunots 1990. gadā un par to rūpējas Ebreju kultūras biedrība.

“Rīgas auduma” lappuse Juglas vēsturē

Par Latvijas zīda karali Robertu Hiršu dzirdēju jau bērnības dienās, viesojoties pie tēvamāsas Emmas, kura ar meitu mitinājās Rīgā bēniņu dzīvoklītī namiņā (tas vēl saglabājies) K.Barona un Artilērijas ielas stūrī. Tante strādāja par audēju strauji plaukstošajā uzņēmumā “Rīgas audums”, ko R.Hiršs bija izveidojis Salamandras ielā, – īpašumā, kas 1932. gadā nopirkts par 80 000 latu. Rūpnieka karjeru viņš sācis kā vērptuves kalpotājs ar sīku darbnīciņu Latgales priekšpilsētas pagrabā – 1925. gadā tajā rosījās vien pats R.Hiršs un viņa sieva Alma, tur darbojās trīs žakarda stelles oderdrēbes un vatelīna ražošanai.

Trīsdesmito gadu beigās fabrikā, kad to apmeklēja Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, strādāja 1602 darbinieki. Vēl lielāku uzņēmumu “Kauno audiniai” (“Kauņas audums”) R.Hiršs izveidoja Lietuvā: piepulcējis saviem īpašumiem fabriku “Minon Aktieselskap” Norvēģijā, plānoja darboties arī Somijā un Zviedrijā. To visu Roberts Hiršs panācis neatlaidīgā darbā, izcilu spēju balstīts, bez Latvijas banku kredītiem. Sākums gan nebija viegls – kad izmaksātas algas un prēmijas strādniekiem, pašiem nereti nācies knapināties, šo to pat ieķīlājot lombardā, lai tiktu pie svētku mielasta, tā rakstīts avīzēs. Taču arī vēlāk, kad taupīt vairs nevajadzēja, Hirši iztikuši bez pārmērībām.

Emmas tante atcerējās, ka vienmēr laipnais un atsaucīgais Roberts Hirša kungs mīlējis jokus, vaļasbrīžos audējām stāstījis anekdotes, apvaicājies par dzīves apstākļiem – grūtībās nonākušajiem piedāvājis palīdzību. Arī viņa radusi iespēju apmeklēt Hirša kundzes nodibināto Mātes skolu fabrikas strādniecēm, saņēmusi, meitai Alvīnei piedzimstot, zīdaiņa pūriņu un materiālu pabalstu – vēlāk skolas gaitas sākot.

Juglas miljonārs, tāpat kā savulaik Vecmīlgrāvī Augusts Dombrovskis, sadzīvē bijis ļoti vienkāršs, tērpies parastā žaketē, saviem skolas vecuma dēliem licis fabrikas darbos pašiem nopelnīt naudu slēpēm un divriteņiem. Reiz, kad Alvīne apsirgusi, R.Hirša kungs ar gardu smalkmaizīšu saini un iesietu žurnāla “Jaunības Tekas” komplektu viņas apciemojis Artilērijas ielā, piedāvājis naudu dzīvokļa remontam, uzaicinājis meiteni kopā ar māti, kā arī citas strādnieces kopīgā izbraukumā svinēt Jāņus Līgatnes pagasta “Ratniekos”, ko tekstilrūpnieks 1932. gadā nopircis par 55 000 latu. Plašajā saimniecībā, kur rīkoti dažādi kursi, atpūtas pasākumi “Rīgas audums” strādniekiem, ieguldīti 363 tūkstoši latu, tās izveidē, modernizēšanā palīgos aicināti meliorācijas, lopkopības, dārzkopības un būvniecības speciālisti – savos memuāros vēlāk atzinies R.Hiršs.

Emmas tante dziedājusi arī fabrikas korī, ko kādu laiku vadījis Teodors Reiters. Atmiņā esot palicis kāds lielisks izbraukums jahtā uz Baltezera salu, kur šefs rīkojis pikniku koristiem par sekmīgu piedalīšanos Pļaujas un Strādnieku svētkos Juglā.

Kad Latvija zaudēja valstisko neatkarību, rosīgie uzņēmēji bija spiesti doties bēgļu gaitās. 1971. gada 6. aprīlī ASV sastādītajā testamentā Hirši fabriku “Rīgas audums” un Cēsu rajona Līgatnes pagasta lauku saimniecību “Ratnieki” novēlēja Latvijas Universitātei, kurā mācījās arī mana māsīca rūjieniete Alvīne. Pēc Latvijas valsts atdzimšanas augstskola šo sirds mantojumu saņēmusi. Taču mecenātu – gaišo kultūras cilvēku un patriotu – piemiņas iemūžināšana vēl nepelnīti aizkavējas.