Par varu un sabiedrību

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Kā jūs prognozējat varas un sabiedrības attiecību attīstību Latvijā?

Uz pareģošanu un zīlēšanu es neielaižos.

Uzskatu, kas šī valdība ir bijusi pie varas vienu mēnesi un bijusi aizņemta ar ļoti konkrētu un specifisku lietu – budžeta veidošanu. Uzskatu, ka budžets būs savā ziņā lakmusa tests, uz kura pamata izveidosies valdības un Saeimas attiecības ar sabiedrību. Tauta varēs vērtēt, vai ir bijusi lielāka atsaucība uz tās vēlmēm un viedokļiem, salīdzinot ar to, kas tika pārmests agrākajām valdībām un saeimām. Taču pagaidām vēl ir pagājis ļoti īss laiks, lai varētu konkrētāk spriest par līdzšinējo situāciju.

Tomēr plaisa starp varu un sabiedrību tiek atzīta par vienu no Latvijas problēmām. Vai ir tendences, kuras rāda, ka šī plaisa varētu mazināties?

Plaisa starp varu un sabiedrību zināmā mērā ir mīts, kas tiek kultivēts. Lasot daudzus rakstus presē, esmu nākusi pie slēdziena, ka notiek ļoti marksistiska šķiru cīņa jaunā formātā, kurā tiek mēģināts pretstatīt varu vai eliti, vai politiķus pretī sabiedrībai. Tas ir fundamentāls marksistisks koncepts par šķiru cīņu, kur it kā pastāv nesavienojamas pretrunas: tauta no viena puses un, kā Kārlis Markss formulēja, – buržuāzija no otras puses. Tagad buržuāzijas vārds ir aizvietots ar elites vai varas vārdu. Piedodiet, bet tie ir marksistiski termini. Marksisms, man šķiet, ir caurkritusi ideoloģija, un es ar to ne īpaši identificējos. Kas tiek domāts ar varu un eliti? Ir jābūt skaidrībā, par ko runājam. Dažs labs jau ir nonācis tik tālu, ka saka: elite virzās uz ES. Tas nozīmē, ka galva iet uz vienu pusi, bet ķermenis uz otru? Piedodiet, tas taču ir pilnīgs absurds. Vara, tā sauktā elite, jau ir tā, kuru tauta ir ievēlējusi. Ja jau reiz mums ir parlamentāra republika, tad ne jau katrs cilvēks no ielas ies un lems, ko mēs darīsim diplomātiskā līmenī, kā tiks sastādīts valsts budžets. Tāpēc jau mums ir Satversme, kura saka: tauta deleģē savu varu tautas ievēlētiem priekšstāvjiem, kuri izveido valdību. Mums ir bijusi vesela rinda valdību, kuras virzās uz ES, vismaz trīs saeimas, kuras virzās uz ES. Šīs saeimas ievēlēja tauta. Nestāstiet man, ka te notiek it kā kaut kādas mantotas, aristokrātiskas šķiras interešu virzīšana un tā marksistiskā veidā, nobradādama tautu, dara kaut ko citu. Es noraidu šo marksistisko nodalījumu un saku: šie cilvēki ir tautas ievēlēti un tātad pārstāv tautas intereses.

Varas un sabiedrības nodalījums nav tikai marksisma teorijās, par to runā arī Makss Vēbers, Karls Popers. Demokrātiskās sabiedrībās notiek nopietna sabiedrības kontrole pār varu. Tauta Latvijā demokrātiskās vēlēšanās ievēlē parlamentu, bet kontroles mehānisms starpvēlēšanu posmā nav pietiekami spēcīgs.

Nu jūs runājat saprotamā valodā: par atskaitīšanās un atbildības mehānismiem, cik labi tie funkcionē pašvaldībās, atsevišķās ministrijās vai kādā citā līmenī. Un tas ir jāskatās katrā sektorā atsevišķi. Piemēram, neatkarīgā tiesa Latvijā. Vai tas, ka mums ir politiski un juridiski neatkarīga tiesa, vai tas garantē arī taisnīgu tiesu, un kādā veidā valsts var gūt atgriezenisko saiti starp tiesu darbību un tautas, arī profesionāli juridisku izvērtējumu – kas ir taisna tiesa, cik adekvāti tiesneši darbojas mūsu pašu likuma rāmjos. Tāpat varam runāt, cik adekvāti darbojas mūsu policija, cik adekvāti darbojas prokuratūra, cik ministrijās pieņemtie lēmumi tiešām tiek pieņemti valsts interesēs vai arī cik institūcijās valsts izpildvaras aizsegā risina privātā biznesa intereses vai arī notiek pat kriminālas, krāpnieciskas darbības. Taču šeit nav runa par kādu abstraktu varu, bet gan par konkrētām lietām un par konkrētiem cilvēkiem.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc A. Lulles un A. Bērziņa intervijas “Latvijai bijis vēsturisks un sekmīgs gads”