Par argumentiem, ko gaida Maskava

Foto: A.F.I.

Bijušais Saeimas priekšsēdētājs, tagad biznesmenis Alfreds Čepānis:

Darbs kompānijā “Eirokonsultants” prasa, lai jūs orientētos Eiropas jautājumos. Tad nu sakiet, kas gaida Latvijas ekonomiku pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?

Uzplaukums. Zinu, kādas summas Latvija saņems no ES strukturālajiem fondiem. Ja tās saprātīgi izmantos, tad pietiks gan pensionāriem, gan studentiem, un arī algas valstī palielināsies. Savulaik biju oficiālā vizītē vienā no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm – Portugālē.

Tādā gadījumā, kādēļ jūs izvēlējāties pašlaik modē neesošu virzienu un kļuvāt par direktoru sadarbībai ar NVS valstīm? Perspektīvāk, droši vien, būtu bijis strādāt ar Rietumu kompānijām.

NVS valstis, un vispirms jau Krievija, ne tikai Latvijai, bet arī Eiropai vienmēr būs perspektīvas. Neatkarīgi no politiskām domstarpībām starp Latviju un Krieviju. Man žēl, ka šīs domstarpības pastāv, taču, es domāju, kad Latvija kļūs par pilntiesīgu ES locekli un kad ar Maskavu runās nevis Rīga, bet Brisele, mūsu attiecības ar Maskavu ievērojami uzlabosies.

Bet paši mēs jau vairs neesam spējīgi uzlabot attiecības ar Maskavu?

Attiecības ar Maskavu mums ir sliktas ne tikai mūsu vainas dēļ. Daudz kas ir atkarīgs no Krievijas. Un no Krievijas pat vairāk. Tā līdz pat šim brīdim mums nespēj piedot aiziešanu no savas politiskās un ekonomiskās ietekmes zonas. Atrauts gabals dzīvas miesas. Dabīgi, ka tas sāpēs. Bet kad runāt sāks Brisele, nevis mūsu muļķīši politiķi…

Tātad ar naftas piegādēm mums nav ko rēķināties?

Tuvākajā nākotnē noteikti ne. Nu, šogad varbūt Dievs Latvijai nāks palīgā. Viņš jau ir atnācis: bargs sals ir visā Eiropā. Somu jūras līcis ir pilnībā aizsalis, Primorska nestrādā, bet Ventspils var strādāt. Un tomēr krievijieši nepumpē to naftu. Šajā ziņā politika Krievijā vienmēr ir stāvējusi pāri ekonomikai. Viņi cietīs miljoniem zaudējumu, taču nepiekāpsies.

Jūs esat Kazahstānas goda konsuls Latvijā un vairākkārt esat braucis uz Astanu, vienojies par kazahu naftas piegādēm, lai vājinātu atkarību no Krievijas. Ar ko tas beidzās?

Ne ar ko. Līdz konkrētai rīcībai lieta nav tikusi. Un netiks, iekams Krievijas valdība nepateiks kompānijai “Transņeftj”: “Lūdzu, pieņemiet Kazahstānas naftu un transportējiet to ne tikai uz Primorsku un Būtiņģi, bet arī uz Ventspili.” Visi naftas vadi ir “Transņeftj” rokās, un uz kurieni tā grib, uz turieni arī naftu sūknē.

Reiz jūs sacījāt, ka kazahu nafta pie mums būs tad, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā.

Es ceru uz to. Eiropai un Amerikai Krievijas nafta, neraugoties uz to, ka tā ir sliktāka par norvēģu naftu, ir ļoti vajadzīga. Šobrīd darbojas Primorskas, Būtiņģes, Abišalas, Gdaņskas, Novorosijskas osta… Ventspils arī var gadā 20 miljonus tonnu pārkraut, un tie ir 15% visa Krievijas naftas eksporta. Bet Krievija vienīgi politisku ambīciju un kaut kāda niknuma dēļ nedod naftu, un viss.

Kāda muša tad tai iekodusi? Caur Ventspili naftu eksportēja taču līdz pat šim gadam.

Domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka Latvijas puse neļāva Krievijas naftas kompānijām piedalīties “Ventspils naftas” un “Ventbunkera” privatizācijā.

Transporta ministrs Roberts Zīle izteicies, ka Latvijai jēlnaftas trūkums nav nekāds lielais zaudējums.

Kā uz to skatās. Vajadzēja Ventspilij pusgadu nestrādāt, kā nākas, un IKP samazinājās par pus procentu. Pats Dievs devis Latvijai unikālu ģeogrāfisko stāvokli. Un jābūt lielam muļķim, lai to neizmantotu. Pie tiem kravu apjomiem, ko Krievija var piegādāt pasaules tirgum, mēs te varētu sēdēt un neko nedarīt. Ja pret visu izturētos saprātīgi, bez ambīcijām. Ja neiedomātos, ka mēs esam zemes naba un ka visa pasaules politika top Rīgā. Nu, nav tā un nekad nebūs. Mēs esam pārāk mazi.

Lietuva un Igaunija arī ir mazas valstis, taču spēja vienoties ar Krieviju. Starp citu, igauņi caur Krieviju jau saņem kazahu naftu. Kā jūs to izskaidrojat?

Acīmredzot igauņi prata kādu pārliecināt vai ieinteresēt. Tallinas ostā pārkraušanas tarifi ir gandrīz 8 dolāri, pie mums – apmēram 4 dolāri par tonnu naftas. Droši vien šos 4 papildu dolārus kādi sadala savā starpā. Bet kā gan citādi?

Jābūt taču kādai izejai no šīs situācijas. Neatrisināmu problēmu nav.

Es domāju, ka jārīkojas tā, kā to izdarīja igauņi. Jābrauc uz Krieviju ar pārliecinošiem argumentiem (šos vārdus ilustrē žests, kas simbolizē naudu – aut.). Jūs smejaties, bet tieši tā tas notiek. Vismaz saskarsmē ar Krieviju un Kazahstānu.

“TEĻEGRAF”; pēc S. Bartules intervijas “Maskavai vajadzīgi pārliecinoši argumenti”