Par morālas atmodas gaidām

Īpašu uzdevumu ministrs ģimenes un bērnu lietās Ainārs Baštiks:

Kā jūs raksturotu tās sabiedrības jomas stāvokli, kas jums jāpārstāv? Par ko vislielākais satraukums?

Ir trīs lieli problēmu loki: 1) katram bērnam jādzīvo ģimenē; 2) sievietei, īpaši, ja viņa gatava laist pasaulē bērniņu, jājūtas droši; 3) ģimenei jājūt valsts atbalsts. Viens no cēloņiem, kāpēc šāda ministrija vajadzīga, ir tas, ka pagājuši 60 gadi pēc kara un tomēr joprojām ļoti daudz – vairāk nekā 10 tūkstoši – Latvijā dzīvo tā sauktajās ārpusģimenes aprūpes institūcijās. Bērnunamos mitinās vairāk nekā 3615 bērni, internātskolās – 4405 bērni, daudz mazuļu no dzemdību nodaļām un slimnīcām nonāk zīdaiņu namos. Jau pirms mums citas valstis ir sapratušas, ka ģimeņu lietu ministra postenis ir nepieciešams. Piemēram, Norvēģijā jau 11 gadus pastāv Bērnu un ģimenes ministrija un tajā strādā 145 cilvēki. Zviedrijā ir labklājības ministrija un tās pakļautībā strādā ģimenes lietu ministrs, bet Īrijā ir pat divi ministri: ministrs bērnu lietās un ministrs ģimenes lietās. Tas parāda, ka valstis sapratušas, kur vajag investēt nākotnei.

Cik no mūsu bērnunamu audzēkņiem ir bāreņi?

Tādi ir tikai 204 bērni. Pārējie ir dzīvu vecāku bērni.

Tātad mūsu pašu iedzīvotāju pilnīgas bezatbildības un morāla pagrimuma sekas? Valsts taču nav vainīga pie tā!

Ne darbs, ne karjera, ne izglītība, ne vaļasprieki, nekas nav svarīgāks kā izaudzināt bērnu. Valsts paziņojusi, ka mēs ieviešam tirgus ekonomiku un demokrātisku sabiedrību, taču krasu pārmaiņu laikā visvairāk cieš vecie ļaudis un bērni. Ja ģimenes bankrotē un netiek galā ar saviem vecāku pienākumiem, demokrātiskas sabiedrības pienākums ir palīdzēt tam, kurš vājāks.

Mēs jūsmojam par jaunajām, varonīgajām māmiņām, kuras, arī vienas palikušas, audzina un skolo savus bērnus. Taču kur paliek otrā puse? Nekādas runas nav par tēvu atbildību valsts un bērnu priekšā.

Patiešām tagad Latvijā nereģistrētā laulībā dzimst vairāk bērnu nekā reģistrētā. Diemžēl bezatbildība kļūst par šī laikmeta pazīmi: cilvēks negrib uzņemties atbildību, viņš grib tērēt.

Kā jūs, būdams ministrs, varat vairot atbildības sajūtu? Vai attiecību veidošanai, atbildībai pret ģimeni un valsti nav jāsākās skolā?

Sabiedrībā ļoti pietrūkst pareizas vērtību orientācijas. Izaugusi paaudze, kas vadās pēc tā, ko redz videospēlēs, uz ielas un televīzijā. Ļoti bieži jaunajiem cilvēkiem nav saprašanas par to, kas ir labs un kas ir slikts. Skolai, ģimenei un baznīcai jātiecas iedot apjēgu par to, ka otrs cilvēks ir tādā pašā vērtībā kā es pats. Skolās bez izglītošanas funkcijas ļoti lielu vērību vajadzētu veltīt audzināšanai, morāles un vērtību jautājumiem.

Bet jums pārmetīs, ka tā nav progresīva runāšana.

Bet personīgā brīvība izbeidzas tad, kad personīgi kāds dabū pa galvu. Tad uzreiz kliedzam: kur ir policija, kāpēc valstī nav kārtības? Tāpēc visa tā personīgās brīvības un visatļautības sludināšana ir demagoģija. Jāsaprot, ka ir arī morāles un garīgie likumi un sabiedrībai kopumā un katram cilvēkam atsevišķi tie ir jāievēro. Ja demokrātija neies kopā ar kristīgiem principiem, mūs sagaida nopietnas problēmas, bet ar tām ir tāpat kā ar laivu: lai tiktu uz priekšu, vajadzīgi divi airi. Viena ir materiālā un juridiskā puse, otra – idejiskā jeb garīgā puse, abām tām jābūt līdzsvarā.

Ko jaunā valdība darīs, lai līdzsvarotu šīs lietas?

Ja sabiedrību kopumā neskars morālā atmoda, neredzu perspektīvu nākotni. Ministru prezidents Einars Repše gadu mijas runā uzsvēra, ka mēs izmirstam. Visvairāk bērnu Latvijā dzima 1986. un 1987. gadā, toreiz pasaulē nāca 42 tūkstoši mazuļu gadā. Pēdējā laikā pasaulē nāk 18–19 tūkstoši bērnu gadā. Arī mirstība kļuvusi lielāka. Prognozes ir dramatiskas. Pēc desmit un piecpadsmit gadiem gaidāma milzīga sociālā slodze, nezinu, no kādas naudas maksāsim pensijas un sociālos pabalstus.

Eiropas Savienība maksās!

Eiropas Savienībai pašai problēmas būs vēl lielākas. Tur jau tagad runā, ka pensionēšanās vecums jāpalielina līdz 70 un 75 gadiem vai arī jālaiž iekšā darbaļaudis ar citu ādas krāsu un citiem sejas vaibstiem. Vācijā pensionāru ir divreiz vairāk nekā bērnu. Ja mēs nevairojamies, integrācija, par kuru runājam šodien, būs nieks salīdzinājumā ar to, kas mūs gaida.

“LAUKU AVĪZE”; pēc Z. Briedes un V. Krustiņa intervijas “Nezāģēsim zaru, uz kura pašiem būs ilgi jāsēž”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī” – saīsinājumā.