Ar lepnumu par savas tautas vienotības brīžiem

Vakar, 20.janvārī, Latvijā — 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres un goddevības dienā

Foto: Juris Krūmiņš — “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vakar, 20.janvārī: Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Einars Repše Bastejkalnā; Ēriks Jēkabsons, Vaira Vīķe–Freiberga, Einars Repše pie Brīvības pieminekļa; Rīgas pilsētas izpilddirektors Māris Tralmaks, Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons, Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers un Rīgas garnizona komandieris pulkvedis Juris Vectirāns Rīgas Meža kapos

Vakar, 20.janvārī, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga apmeklēja barikāžu atceres vietas un Jura Podnieka studiju

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 20. janvārī, Doma laukumā, iededzot simbolisko 1991.gada janvāra barikāžu atceres ugunskuru, klātesošajiem sacīja, ka “toreiz cilvēki ap barikāžu ugunskuriem stāvēja par taisnību, ar taisnu muguru”. Prezidente pauda savu vēlēšanos, kaut katrs ikdienā ietu “ar pārliecību par sava darītā taisnību un godīgumu, tad arī mēs kopā izveidosim savu valsti par tādu, kā uz brīvības barikādēm tika sapņots”.

Prezidente nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, kā arī barikādēs bojāgājušo atceres vietās Bastejkalnā.

Viesojoties Jura Podnieka studijā, prezidente runāja ar Antru Cilinsku, Anriju Krenbergu, Uldi Milleru, Daini Kļavu, Vairu Strautnieci, Aleksandru Demčenko, Andri Zemīti, Sandru Alksni, Nilu Skapānu, Zigurdu Vidiņu, Robertu Vinovski, Ievu Salmani, uzsverot — ja 1991.gada janvārī pasaules žurnālisti nesaņemtu filmētos kadrus no Baltijas valstīm par šeit notiekošajiem satraucošajiem notikumiem, kuru mērķis bija apslāpēt to neatkarības kustības, iespējams, PSRS sabrukums un Baltijas valstiskuma atjaunošana būtu apgrūtināta vai pat nežēlīgi apklusināta.

Sarunā tika pausta pārliecība, ka tik neseno Latvijas brīvības izcīnīšanas notikumu mācīšana ir pastiprināti jāiesaista skolu programmās, lai paaudzes, kas to nav piedzīvojušas, gūtu dzīvu un pārliecinošu iespaidu. Prezidente pauda pateicību par to darbu, ko J.Podnieka studija izdarījusi dzīvās vēstures dokumentēšanā, un interesējās par studijas nākotnes plāniem un iecerēm.

Rīgas Doma laukumā 20.janvārī: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga aizdedz barikāžu piemiņas ugunskuru. Jura Podnieka studijā 20.janvārī: Valsts prezidente (centrā) tiekas ar studijas darbiniekiem — Zigurdu Vidiņu, Vairu Strautnieci, Antru Cilinsku, Anriju Krenbergu (1.rindā no kreisās), Oskaru Domu, Uldi Milleru, Aleksandru Denčenko, Andri Zemīti, Sandru Elksni, Ievu Salmani, Robertu Vinovski (2.rindā no kreisās) Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidenta preses dienests

Vakar, 20.janvārī, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre tikās ar 1991.gadā bojāgājušo barikāžu dalībnieku tuviniekiem

Vakar, 20. janvārī, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais tikās ar 1991. gadā bojāgājušo barikāžu dalībnieku tuviniekiem.

Saeimas priekšsēdētāja I.Ūdre un klātesošie atcerējās vēsturiskos notikumus pirms divpadsmit gadiem, kas pašos pamatos mainīja mūsu dzīvi. “Mēs apliecinām visdziļāko cieņu bojāgājušo barikāžu dalībnieku tuviniekiem un dalām sāpi ar jums,” teica Saeimas priekšsēdētāja. Viņa arī uzklausīja bojāgājušo barikāžu dalībnieku ģimenes locekļu un tuvinieku šodienas sasāpējušo problēmu izklāstu un solīja savu iespēju robežās palīdzēt tās risināt. Tikšanās dalībnieki bija vienisprātis, ka nepieciešami grozījumi likumā par policiju, kas sniegtu lielākas sociālās garantijas 1991. gadā bojāgājušo barikāžu dalībnieku tuviniekiem. “Daudz kas no barikāžu laikā izsapņotā un cerētā vēl nav īstenojies, bet nevar noliegt, ka Latvija savā attīstībā gājusi uz priekšu straujiem soļiem. Šodien mūsu visu uzdevums ir nezaudēt dūšu un unikālo barikāžu laika vienotības sajūtu, nenoliekt galvu grūtību priekšā, bet turpināt mūsu senču un tuvinieku ar lielu apņēmību un pašaizliedzību uzsākto brīvības ceļu,” uzsvēra I.Ūdre.

Foto: A.F.I. Saeimas namā 20.janvārī: Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais; Ingrīda Ūdre (centrā) kopā ar bojāgājušo barikāžu aizstāvju tuviniekiem

Saeimas preses dienests

Svētdien, 19.janvārī, Kara muzejā pulcējās Sakaru centra aizstāvji, lai atcerētos 1991.gada barikāžu kopīgās dienas un naktis

Viens no nepelnīti aizmirstajiem barikāžu laika apsargājamiem objektiem ir Telekomunikāciju un sakaru centrs Dzirnavu ielā starp Krišjāņa Barona un Marijas (toreiz Suvorova) ielu. Kopējā barikāžu veidošanas stratēģijā šai ēkai bija svarīga nozīme, lai ienaidnieka uzbrukuma gadījumā tās aizstāvji spētu noturēties vismaz pusstundu, lai pa starptautiskiem sakaru kanāliem paspētu paziņot visai pasaulei, ka komunistu armija ar ieročiem uzbrūk neapbruņotiem brīvības aizstāvjiem. Šo objektu citu starpā bija uzdots apsargāt zinātniekiem — Latvijas Zinātņu akadēmijas darbiniekiem.

Emocionāli spilgti savas atmiņas par to trauksmaino dienu notikumiem pauda Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, akadēmiķis, habilitētais ķīmijas zinātņu doktors, profesors Ivars Kalviņš:

“Zinātņu akadēmijas un Organiskās sintēzes institūta misija uz šīs barikādes sākās agrā rītā pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā. Tur bija jau daudz cilvēku, jo barikādes sāka celt naktī. Bija jaušams neliels sajukums. Tā kā daudzi bijām ar militāru izglītību, vismaz padomju armijas rezerves virsnieki, tad uz aizsardzības organizāciju raudzījāmies no militārā viedokļa. Gadījumam, ja uzbruktu specvienības un tanki, aizsardzības līnija bija pārāk izstiepta, tāpēc to pārveidojām. No institūta atgādājām gāzmaskas, uztaisījām dūralumīnija vairogus utt. Pašu vadības štābu pārvietojām uz Berga bazāru, nelielas aizsargvienības izvietojām apkārt sakaru centram pa perimetru pāri ielai. Sakarus uzturējām un pavēles saņēmām no Vidzemes priekšpilsētas Latvijas Tautas frontes koordinācijas centra, kur tad atradās Dzintars Rasnačs, Andris Grīnbergs u.c. Ka posteņa uzraudzība bija stingra, par to liecina fakts, ka reiz tajā neielaida Ivaru Godmani ar visu apsardzi, jo krēslā nebija viņu pazinuši. Mums bija savi izlūki, kas šifrēti ziņoja par OMON mašīnu pārvietošanos un citu aizdomīgu iespējamā ienaidnieka rīcību. Telefoncentrālei apkārt tika uzcelta betona bloku siena, aizmetinātas durvis, izplānotas evakuācijas iespējas. Vēlāk palīgā ieradās arī miliči no Cēsīm un Limbažiem, bruņoti ar automātiem.

Telekomunikāciju un sakaru centra barikāžu vadītājs Ēriks Miķelsons, akadēmiķis Ivars Kalviņš, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Dzintars Rasnačs; barikāžu dalībnieks šoferis Ivars Puisis–Puiše Foto: Andris Kļaviņš

Par to, kāds haoss valdīja Augstākajā padomē un valdības struktūrās, liecina incidents, kas varēja traģiski beigties. Barikāžu štābs noteica tikai piecus svarīgākos objektus, kuriem piekomandēja bruņotos miličus. Mums atsūtīja divdesmit piecus miličus, no kuriem otrajā dienā objektā ieradās tikai pieci. Kad zvanīju uz štābu, man atbildēja, ka aizsūtīti visi divdesmit pieci. Pienāca ziņa, ka telecentrāles ēkā kāpņutelpā staigā aizdomīgi vīri ar automātiem, iespējams, omonieši. Kāpņutelpā durvis bija aizbarikādētas. Pagriezām savus bruņotos miličus pret durvīm. Izrādījās, ka tie ir miliči no Cēsīm, kuri bija mums atsūtīti, neprecīzi izskaidrojot mūsu dislokāciju. Kad zvanīju uz štābu ar pārmetumiem, ka gandrīz notika asinsizliešana starp savējiem, man atbildēja, lai ar tādām “ pupu mizām” netraucējot.

Otrs kritisks brīdis bija tajā naktī, kad sākās uzbrukums iekšlietu ministrijai. Nolēmām, ka no objekta jāevakuē visas sievietes, to mūsu postenī bija ļoti daudz. Vedām viņas pa evakuācijas ceļu uz autobusu Elizabetes ielā. Es nekad vairs no sievietēm neesmu dzirdējis tādas lamas kā toreiz. Viena no sievietēm sacīja, ka vīrieši cīnās kā lauvas, ja blakus ir sievietes, bet, kad viņu nav, tad nevar zināt.

Par drošsirdību. Domājām, ja būs lemts, tad kritīsim, bet vismaz pusstunda viņiem paies, kamēr tiks ar mums galā. Tad jau pasaule uzzinās. Ar mums tas nenotika, tomēr mūsu vīri ir nolikuši savas galvas par neatkarību. Man ir mazliet neērti, un desmit gadus neesmu piedalījies nevienā atmiņu sarīkojumā, jo vienkārši uzskatīju, ka tad tas bija mūsu pienākums. Mūs tad nenošāva, ko tad mēs bozīsim tās spalvas. Un tomēr.., vērojot, kā tas “ baļķis stiepjas arvien garāks” (domāta līdzība ar komunistisko sestdienas talku baļķa stiepšanu kopā ar Ļeņinu — A. K.), viens otrs nav teicis radio runas, aicinot novākt barikādes, cits nav aicinājis ielaist krievu tankus, kuri mūs aizsargās no OMON, tad nu jānāk un jāsāk runāt, ka tā jau gluži nebija. “

Viens no pašiem pirmajiem barikāžu praktiskajiem cēlājiem pie Telefonu centrāles Ēriks Miķelsons, bijušais sporta biedrības ‘Daugava” Jūrmalas padomes priekšsēdētājs:

“Taisnā ceļā no tautas manifestācijas Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī devos uz Dzirnavu ielu 105. Sākumā mēs bijām daži vīri, bet, kā liecina mūsu statistiķes, dienā, kad ASK stadionā Alfrēds Rubiks un interfronte rīkoja savu mītiņu, mūsu barikādes aizsardzībā bija iesaistīts ap 5800 cilvēku. Tur bija jūrmalnieki, baldonieši, no dažādām Latvijas lauku pusēm, sportisti, jo pats esmu brīvās cīņas treneris, slēpotāji Fizkultūras institūta pasniedzēja V.Šūtova vadībā u.c.

Uzbrukumu un incidentu nebija mazums. Kā vienu no pavēlēm atceros, ka aizliedzu šoferiem sēdēt pie stūres, ja mašīna stāvēja, un tas vismaz kādam vīram izglāba dzīvību. Kad tika šauts uz vienu no mūsu autobusiem toreizējā Suvorova ielā, lode tika raidīta tieši šofera vietā. Bija incidents ar miličiem, kurus nācās aizturēt ar fizisku spēku, jo viņi ārdījās tramvajā uz Krišjāņa Barona ielas.”

Jānis Veners, toreiz Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskās aparatūras izgatavošanas un remonta speciālists:

“Esmu tehnisks cilvēks. Toreiz akadēmiķis Elmārs Grēns uzsāka savus pētījumus gēnu inženierijā. Mēs taisījām dažādas zinātniskās pētniecības iekārtas, tāpēc mani uzdevumi bija saistīti ar tehnisko nodrošinājumu. Vajadzēja pastiprinātājus, no dūralumīnija izgatavojām vairogus, iekārtojām nelielu hospitāli, ar infekcijas slimnīcas palīdzību dabūjām ātrās palīdzības mašīnu, sagādājām gāzmaskas. Atceros, kā pie mums uz interviju ieradās Japānas žurnālisti.”

Ivars Puisis–Puiše bija pirmais, kas ar smago mašīnu vilcēju aizšķērsoja Dzirnavu ielu, uzsākot barikādes praktisko celtniecību:

“Man piezvanīja Jānis Ambainis no Sakaru ministrijas pārvietojamās mehanizētās kolonnas, lai ar savu treileri dodos uz barikādēm. Garā mašīna pilnībā aizšķērsoja ielu, drīz ieradās arī kolēģis Jānis Lapsa, un pa abiem aizšķērsojām ielu no Krišjāņa Barona ielas līdz toreizējai Suvorova ielai. Sakrāva virsū blokus, un tā es tur divas nedēļas nodzīvoju.”

Tās bija atmiņas, tikai atplaiksnījums to dienu ugunskuros, kad vīri cēlās sešos rītā kājās, lai ar cerībām un spītu, cepures rokā savīstījuši, dziedātu Latvijas Radio translēto valsts himnu, apliecinot savu gatavību ziedot dzīvību savas valsts pastāvēšanai. Tas bija pats svētākais laiks šai paaudzei.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Vakar, 20.janvārī, valsts augstākās amatpersonas, militārpersonas, ārvalstu diplomāti un tauta apmeklēja piemiņas vietas Bastejkalnā

Vakar, 20.janvārī, Bastejkalnā: Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Ministru prezidents Einars Repše; Ārvalstu diplomātu korpusa vecākais, Ukrainas vēstnieks Viktors Mihailovskis, Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks; Nacionālo bruņoto spēku komandiera vietnieks kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots; Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs un iekšlietu ministrs Māris Gulbis ”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV