Lai spēks ir tikumisks

Raimonds Locs, Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns, — “Latvijas Vēstnesim”

Kā savienojama kristīga dzīve ar karavīra amatu? Kristietības sākumā īsteni ticīgu karavīru bija pavisam maz, un šāds jautājums droši vien nepastāvēja. Vēlāk, kad kristīgo karavīru skaits strauji pieauga, baznīca deklarēja, ka kristietim neklājas brīvprātīgi pieteikties dienestā, bet, ja kāds par kristieti kļūst, būdams karavīrs, tam arī nav jāpamet amats. “Ierocis dod varu. Vienīgais šīs varas attaisnojums ir neapbruņoto neaizsargāto uzticēšanās cilvēkam, kurš nes ieroci. Uzticēšanās kā savam aizstāvim un sargam. Nes to ne kā privilēģiju, bet kā pienākumu!” — tā saka arhibīskaps Jānis Vanags. Kas jauns un kādas problēmas ticīgo karavīru aprūpē mūsu bruņotajos spēkos? Stāsta Latvijas Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns virsniekvietnieks Raimonds Locs.

— Vai, veidojot kapelānu dienestu, jūs varat atskatīties vēsturē?

— Latvijas armijā pirms Otrā pasaules kara kapelānu dienests kā institūcija nepastāvēja. Garīdznieki nāca no attiecīgām baznīcām un sadarbojās ar armijas struktūrvienībām. Galvenokārt šo darbu atbalstīja Evanģēliski luteriskā baznīca, bija daži garīdznieki no Katoļu baznīcas. Arī speciālas formas un zīmotnes nebija. Tā ka mēs kapelānu dienestu veidojām no jauna.

— Pēdējā laikā aktīvi tiek pētītas un restaurētas mūsu armijas tradīcijas, rosīgi strādā Heraldikas komisija. Vai kapelāniem būs savi formas tērpi?

— Kapelānu dienestam nav oficiāli apstiprināta formas nēsāšanas reglamenta, bet projekti ir. Tie izskatīti un apstiprināti Heraldikas komisijā. Formastērpi būs līdzīgi attiecīgai spēku struktūrai. Jautājums par kapelānu atšķirības zīmēm un dažām tērpu detaļām vēl nav pilnībā izlemts. Tā kā kapelāni atrodas dubultpakļautībā — no vienas puses, kā militārpersonas, no otras, augstākās garīdzniecības pakļautībā — formas būs divas. Reliģisko rituālu brīžos kapelāni lietos baznīcas reglamentā paredzēto sakrālo tērpu. Piemiņas pasākumos, sākot ar bataljonu līmeni, kapelāns būs tērpies talārā, aukstā laikā apmetnī ar galvassegu.

— Vai visos bataljonos ir kapelāni?

— Nav, jo visos bataljonos nav štata vietas. Citur tas ir sapratnes jautājums. Dažiem bataljonu komandieriem jāpierāda, ka kapelāns nepieciešams. Okupācijas gadu ietekme bijusi pārāk spēcīga. Citi komandieri uzskata, ka kapelāna vietā jābūt psihologam. Es domāju, ka vajadzīgi abi, bet tas ir saistīts ar izdevumiem.

— Kā jūs domājat atrisināt dažādu konfesiju karavīru aprūpi?

— Svarīgākais nav konfesiju jautājums, bet tas, ko mēs spējam dot saviem karavīriem. Jāatzīst, ka armijā nav kristiešu, kas baznīcas apmeklētu ļoti bieži un kam būtu tik svarīgi, kādā baznīcā viņi ietu — luterāņu vai katoļu. Mūsu uzdevums ir nodrošināt reliģisko aprūpi. Mūsu valstī ir reliģiju plurālisms. Ja likums uzliktu kapelāniem veikt reliģisko aprūpi, tad katrs konfesijas karavīrs būtu tiesīgs prasīt savas konfesijas kapelāna aprūpi. Tad rastos grūtības ar katoļu un protestantu baznīcu ticībā esošo aprūpi. Bet protestantu (baptistu) baznīcai nav sevišķas pretenzijas, ja svētbrīdi vada luterāņu kapelāns vai abu ticību kapelāni kopā. Cits jautājums ir svētais sakraments.

To var veikt, ja to atļauj mācītāja sirdsapziņa, ja ne — tad jāsadarbojas ar lielajām baznīcām. Ja karaspēka daļā notiek svētbrīdis, tad tajā piedalās visu konfesiju karavīri, un kapelāns nelieto savas baznīcas terminoloģiju, bet vispār pieņemto, ko saprot visi.

— Arvien vairāk ļaužu var redzēt baznīcās, arī jaunatni. Vai jūs šo tendenci saskatāt arī armijā?

— Arī karavīri biežāk iet baznīcā. No obligātā dienesta iesaukuma arvien mazāk ir tādu jauniešu, kuri līdz armijai nav ne reizi bijuši baznīcā. Bet vai tāpēc viņi ir kristieši? Komandieri vēl neapzinās ticības nozīmi. Kāpēc? Tas ir visas sabiedrības jautājums, valsts un baznīcas attiecību jautājums. Bīstami ir tas, ka mūsu valstī, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, arvien vairāk rodas netradicionālo reliģisko novirzienu piekritēju. Šo novirzienu popularizētāji ir aktīvāki. Viņi izmanto jaunatni pievilinošas metodes — mūzikas veidus, izklaides, solījumus, gan materiālus, gan fiziskus. Bieži vien seko vilšanās, bet tad jau sirdis ir izpostītas. Te ir tā valsts loma, ierēdņu attieksme pret ticības mācību skolās, slimnīcās utt. Kā mēs izglītojam jaunatni reliģijas jomā? Jauniešiem, beidzot vidusskolu, būtu jābūt skaidrībai par savu ticību, jo viņi ar to dzīvē saskarsies. Tad būtu mazāk dažādu sektu nomakšķerēto.

— Vai ir kādi ierēdņi, kuriem jūs ieteiktu nožēlot grēkus?

— Pirmkārt, Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekus. Ierēdņus vairāk uztrauc materiālā puse — vai dabūs klāt latu pie algas, bet neuztrauc, ka skolu izglītības sistēma ir nesakārtota, ka bērni neapgūst mācību priekšmetus demokrātiskā ceļā. Nevar iepotēt, ka ir tikai viena patiesība. Netiek dota iespēja vairāk mācīties Latvijas vēsturi, bioloģiju. Ir aizmirsts komunistiskās ideoloģijas vietā iedot citu ideoloģiju. Jaunieši, kas izauga no Atmodas bērnu vecuma, bija spiesti saņemt to sajukumu, kas valdīja un valda sabiedrībā un ģimenē. Mums nav ne stipras ģimenes, ne sakārtotas izglītības sistēmas. Strādājot pie kapelānu dienesta reglamenta, mani pārsteidza Labklājības ministrijas ierēdņu vienaldzīgā nostāja, tā teikt — ja tas neskar mani personīgi, tad tas nav aktuāli.

— Vai arī Aizsardzības ministrijā par kapelānu dienesta nepieciešamību ir jāpārliecina?

— Domas par kapelāna nozīmi armijā mainās, turklāt uz pozitīvo pusi, jo to veicina bruņoto spēku vadības attieksme. Ministrs daudz dara kapelāna dienesta izveidē, jo saprot tā nepieciešamību. Arī sadarbība ar baznīcām veicas labi — sevišķi ar Doma un Torņakalna draudzēm. Nacionālajā aizsardzības akadēmijā iekārtota skaista kapela, pateicoties kapelāna Ata Vaickovska un virsnieku aktivitātēm. Kapela ir arī Jūras spēku mācību centrā Liepājā.

Cenšamies izveidot atsevišķas nelielas telpas visās daļās, kur strādā kapelāni. Jābūt vietai, kur karavīrs var pabūt kopā ar Dievu, lai atslēgtos no smagās ikdienas. Armijai nepieciešams ne tikai spēks, bet arī garīgais līdzsvars.

— Vai arī NATO ir kādas prasības armijas reliģiskajās lietās?

— Pie NATO štāba darbojas ētikas un morāles komisija. Tajā ir visu NATO dalībvalstu pārstāvji. Parasti rietumvalstu armijās kapelāni ir vecākie virsnieki. Kapelāni ir komandieru sirdsapziņa. Kapelāni kopā ar komandieriem spriež par ētikas un morāles jautājumiem armijas struktūrvienībās. Cik attīstīts ir kapelāna dienests armijā, tik augstas arī morāles un ētikas vērtības šajā armijā. Katru gadu NATO komisija savā ziņojumā par sagatavošanās gaitu iestāšanās jautājumos ietver arī kapelāna dienesta sakārtošanu un reliģisko izglītību armijā. Mums vēl ir pietiekami daudz problēmu.

— Kāds ceļš ejams, lai kļūtu par kapelānu?

— Jāiegūst teologa izglītība, jākļūst par garīdznieku. Mums ir vajadzīgi kapelāni Liepājā, Rēzeknē, bet piesakās tikai Rīgas garnizona robežās. Izglītību var iegūt Norvēģijā, Igaunijā, Kanādā. Pašlaik Jūras spēku mācību centra kapelāns Ojārs Freimanis mācās ārzemēs.

— Kristietis ir personība sev pašam, — pirms vairāk nekā 470 gadiem sacīja Mārtiņš Luters. Vai ir tā — jo vairāk kristiešu armijā, jo tā morāli spēcīgāka?

— Kristietis nepacels roku pret savu līdzbiedru, nepazemos vājāko, kā nereti vēl notiek armijā. Kapelāni šodien ir sabiedrības morāles ātrā palīdzība. Obligātā dienesta karavīri dienestā ir īsu brīdi — tikai gadu. Cenšamies saglābt tos, kuri sevi nav garīgi izpostījuši. Galvenais — lai spēks būtu tikumisks.

Andris Kļaviņš

— “Latvijas Vēstnesim”

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns virsniekvietnieks Raimonds Locs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis (apakšējā attēlā)