Latvijas cukura rūgtās nianses

Par cukura nozares problēmas risinājumu

Ministru kabineta (MK) 21. janvāra sēdē zemkopības ministrs Mārtiņš Roze iepazīstināja valdību ar ministrijas izstrādāto koncepciju “Par cukura nozares problēmas risinājuma variantiem”. Vēl pirms jautājuma izskatīšanas M. Roze “Latvijas Vēstnesim” atzina: “Šodien mēs vēlētos gūt valdības konceptuālu atbalstu konkrētam nozares atbalsta variantam, lai ministrijas speciālisti varētu turpināt detalizētu tā izstrādi.”

Kā minēts Zemkopības ministrijas (ZM) izstrādātajā koncepcijā, cukura cenas Latvijas iekšējā tirgū un ārējā tirgū būtiski atšķiras. Pērnā gada novembrī vidējā pasaules cukura cena Londonas biržā bija 134,4 lati par tonnu. Pēc ievedmuitas (120 latu par tonnu cukura) un 18% pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samaksāšanas importētā cukura cena Latvijā ir 354 lati par tonnu. Savukārt Latvijā ražotā cukura cena decembrī bija 460 latu par tonnu. No visām Baltijas valstīm Latvijā ir visaugstākā cukura cena.

Situāciju sarežģī tas, ka Baltijas Brīvā tirdzniecības līguma dalībvalstīs ir pilnīgi atšķirīga cukura nozares politika. Igaunijā nav savas cukurrūpniecības, līdz ar to valstī tiek patērēts importa cukurs par pasaules cenām. Salīdzinoši lēto cukuru izmanto arī Igaunijas pārtikas ražotāji, kas savus produktus brīvi eksportē uz Latviju. Pašmāju līdzīga veida pārtikas produkti vietējā tirgū nespēj konkurēt ar kaimiņvalstī ražotajiem, jo Latvijas ražotāji vietējam tirgum izmanto tikai Latvijas cukurfabrikās ražoto cukuru, kura cena ir augstāka.

Savukārt Lietuvā ir ieviests cukura nodoklis. Visi valstī ienākošie cukuru saturošie produkti un cukurs tiek aplikts ar nodokli, bet, eksportējot no Lietuvas cukuru un to saturošos produktus, šis nodoklis tiek atmaksāts atpakaļ. Šī iemesla dēļ no Lietuvas mūsu valstī ievesto cukuru saturošo produktu pašizmaksa un līdz ar to arī cena ir zemāka nekā Latvijā ražotajiem līdzīga veida produktiem.

Lai aizsargātu iekšējo cukura tirgu, ZM izveidotā cukura importa licencēšanas komisija saskaņā ar likuma “Par cukuru” nosacījumiem līdz šim neizsniedza baltā cukura importa licences uzņēmumiem, kuri ražo produkciju vietējam tirgum. Tādējādi tika nodrošināts Latvijā ražotā cukura patēriņš. Tomēr daudzi ražošanas uzņēmumi salīdzinoši dārgo vietējo cukuru aizvieto ar cukura sīrupu vai cukura aizvietotājiem, kuriem nav nepieciešama importa licence un nav ievedmuitas.

Pagājušā gada 25. oktobrī a/s “Laima”, a/s “Staburadze” un SIA “Spilva” iesniedza tiesā sūdzību pret cukura importa licencēšanas komisiju par lēmumu neizsniegt licenci.

Cukura pārstrādātāji uzskata, ka, neļaujot uzņēmumiem ievest šo izejvielu, tiek pārkāpts Pasaules tirdzniecības organizācijas līgums un Brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm.

Novembra beigās Ziemeļu rajona tiesa nolēma, ka cukura ievešanas licences šiem uzņēmumiem ir jāizsniedz, taču ZM neuzskatīja lēmumu par taisnīgu, tāpēc decembra beigās iesniedza tiesā apelācijas sūdzību.

Tomēr, lai kāds arī būtu tiesas spriedums, tas neatrisinās Latvijas cukura tirgū radušos situāciju, ko cukurbiešu audzētāji, cukura ražotāji un pārstrādātāji uzskata par kritisku. Ja tiktu pieņemts lēmums, ka cukura licencēšanas komisijas darbība ir prettiesiska, Latvijā brīvi varētu importēt cukuru, pašu saražotais cukurs nebūtu konkurētspējīgs un 2003. gadā netiktu pārdots valstī noteiktais cukura ražošanas kvotas apjoms. Līdz ar to viena gada laikā pilnībā tiktu sagrauta vietējā cukurrūpniecība un izputināti ap sešsimt cukurbiešu audzētāju. Ja tiesas spriedums būs pretējs, netiks atrisināts jautājums par Latvijā ražotu cukuru saturošo produktu aizsardzību iekšējā tirgū.

Tā kā Eiropas Savienībā (ES) stingri tiek aizsargāts vietējais cukura tirgus un cukurbiešu audzētāji, ir nepieļaujami gadu pirms iestāšanās savienībā novājināt nozari, par kuras turpmāko attīstību valsts ir cīnījusies iestāšanās sarunu procesā, panākot, ka Latvijai piešķir 66,505 tonnu cukurbiešu cukura ražošanas kvotu. Tāpat ir nepieciešams rast risinājumu cukura pārstrādātāju konkurētspējas stiprināšanai.

ZM izstrādātajā koncepcijā piedāvāti seši varianti: cukura iepirkšana intervencē, cukura cenas daļēja kompensācija, cukura nodokļa ieviešana, subsīdiju piešķiršana cukurfabrikām vai cukurbiešu audzētājiem, kā arī cukura un cukuru saturošo produktu ievedmuitas palielināšana.

Kā preses konferencē iepriekšējās nedēļas nogalē pastāstīja Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Valters Bruss, lauksaimnieki par labāko nozares atbalsta variantu uzskatot cukura nodokļa ieviešanu. Tāds pats viedoklis ir arī cukura ražotājiem, apliecināja a/s “Liepājas cukurfabrika” ģenerāldirektore Valija Zabe. Turpretī a/s “Laima” un a/s “Staburadze” valdes priekšsēdētājs Juris Jonaitis un a/s “Pūres cehs” valdes priekšsēdētājs Aivars Žimants uzskata, ka vislabākais risinājums būtu cukura cenas daļēja kompensācija uzņēmumiem, kuru ražotajos pārtikas produktos cukura ir 5% un vairāk.

20. janvārī, tiekoties ar zemkopības ministru, cukura ražotāji un pārstrādātāji vienojušies par kopēju nostādni nozares problēmas risināšanā un nolēmuši valdībai ieteikt, ka šogad par pārstrādē izmantoto vietējo cukuru ir jāpiešķir kompensācija 1,992 miljonu latu apmērā, kā arī jāievieš cukura nodoklis.

Kā pastāstīja M. Roze, arī ZM speciālisti uzskata, ka optimālais risinājums būtu cukura nodokļa ieviešana, jo tas mūsu valsti tuvinātu ES īstenotajai nozares atbalsta praksei. Plānots, ka ar cukura nodokli tiks aplikts viss Latvijā saražotais cukurs, importētais cukurs, kā arī cukuru saturošie produkti. Ar šā nodokļa ieviešanu tiks aizsargāts vietējais tirgus, jo cukura nodoklis palielinās importētā cukura un cukuru saturošo produktu cenas.

Tā kā nodokļa ieviešana nav uzreiz īstenojams pasākums — plānots, ka to varētu ieviest līdz šā gada 1. maijam, jo jāveic izmaiņas normatīvajos aktos, — ZM rosina līdz tam laikam saglabāt cenu kompensācijas mehānismu. Lai atbilstu ES prasībām, cukura nodoklis vai vismaz tā administrēšana līdz šā gada novembrim būs jāievieš tik un tā, piebilda ministrs. Par pusgadu paātrinot šo procesu, Latvija būs sasniegusi divu mērķus: nosargājusi cukura nozari un izveidojusi ES prasībām atbilstošu atbalsta mehānismu.

Lai gan diskusija par cukura nozares turpmāko attīstību izvērtās plaša, lēmums par to, kuru no ZM piedāvātajiem problēmas risinājuma variantiem konceptuāli atbalstīt, tomēr vēl netika pieņemts. Norādot uz vairākām problēmām ZM virzīto priekšlikumu īstenošanā, pret pārsteidzīgu lēmuma pieņemšanu iebilda Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, ekonomikas ministrs Juris Lujāns un finanšu ministrs Valdis Dombrovskis. Valdība uzdeva ZM turpināt darbu un izskatīšanai MK sagatavot ar citām ministrijām saskaņotus priekšlikumus.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore