Par kopīgām garīgām saitēm ar Itāliju

Itāļu vēsturnieks Valerio Perna monogrāfijā par mūsu valstu diplomātiskajām attiecībām 20. gadsimta 20. un 30. gados

Prof. Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Pēc Otrā pasaules kara un īpaši pēc PSRS sabrukuma ārzemju zinātnieki, kā latvieši, tā cittautieši, uzrakstījuši un izdevuši ne vienu vien grāmatu par Baltijas reģiona valstu, Latviju ieskaitot, vēsturi. Protams, galvenokārt angļu, vācu, franču, kā arī dažās citās Eiropas valodās. Latvijas izdevēji viņiem vien zināmu iemeslu dēļ diemžēl šos pētījumus tikpat kā netulko un nepublicē dzimtajā mēlē. Šādu godu izpelnījušās tikai dažas grāmatas.

1997. gadā interesenti saņēma apgāda “Liesma” latviskoto Žana de Bosa (1903—1981) “Franču diplomāta piezīmes”, kurās aculiecinieks, Francijas sūtniecības pirmais sekretārs Rīgā, stāsta par 1940. gada sociālistisko revolūciju Latvijā. 2001. gadā iznāca ASV bijušā valsts sekretāra (1973—1978) Henrija Kisindžera 1005 (!) lappuses liela grāmata “Diplomātija”. Tiesa , Baltijas valstu vārds, kā liecina indekss, tur minēts tikai 9 un Latvijas – pat tikai vienu reizi, taču tas nemazina šā izdevuma nozīmīgumu. Tas ir fundamentāls pētījums par ārpolitiskajiem procesiem un starptautisko attiecību problēmām vairāk nekā trīssimt gadu garumā. Lielākā vērība pētījumā veltīta tieši 20. gadsimta aktualitātēm. H. Kisindžera grāmata ir vērtīgs ieguvums visai latviešu auditorijai, kuru saista ārpolitikas pagātne un tagadne.

Tāpat tikai labu var teikt par pērnā gada beigās klajā laisto šai tematikai veltīto izdevumu, kuram gan ir šaurāka amplitūda. Runa ir par itāļu vēsturnieka profesora Valerio Pernas monogrāfiju Itālija un Latvija”. Diplomātisko attiecību vēsture”, kuru Daces Meieres tulkojumā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Itālijas Republikas vēstniecības finansiālu atbalstu izdevis apgāds “Jumava” un kas, piezīmēsim, gandrīz zibensātrumā pazuda no pārdotavu letēm.

Vidusaustrumeiropas valstu vēstures lietpratējs V. Perna ir grāmatu “Polijas vēsture starpkaru laika posmā”(1990) un “”Galeaco Čāno. Operācija “Polija”” (1999) autors, raksta specializētajiem žurnāliem, publicējis pētījumus par Polijas, Krievijas un Baltijas valstu vēsturi, papildinājies Prāgas, Varšavas, Ļubļanas un Latvijas Universitātē.

Itālijas un Latvijas diplomātisko attiecību vēsture (Italia e Lettonia. Storia diplomatica) 2001. gadā izdota Itālijā. Balstoties gan uz Latvijas, gan otras puses arhīvu dokumentiem, kā arī presi, autors apskata abu valstu saskarsmi šajā laukā no tās sākumiem līdz 1940. gadam. Itālijas un Latvijas diplomātiskās attiecības tika pārtrauktas laikā, kad Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, bet atsāktas 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas.

Monogrāfijas ievadā norādīts, ka pēc triju lielo impēriju – Krievijas, Vācijas un Austroungārijas – sabrukuma 1917. un 1918. gadā radās iespēja Eiropā dzimt jaunām valstīm, kuru vidū atradās arī Latvija. Itālija bija garīgi tuva Baltijas tautām, jo arī tā pabeidza nacionālās apvienošanas procesu tieši Pirmā pasaules kara laikā, kā arī bija ieinteresēta nostiprināt savu nesen radīto Eiropas lielvalsts tēlu. Citas dižvalstis izturējās pret baltiešiem daudz piesardzīgāk. Lielbritānija bija ļoti atturīga pret iesaistīšanos Austrumeiropas norisēs. Arī Francija vilcinājās, gaidot, līdz Krievijā beigsies pilsoņu karš. Itālija turpretim no paša sākuma nesavtīgi atbalstīja mazās valstis, kas bija izveidojušās, pateicoties karam, revolūcijām un 1919. – 1920.gada miera līgumiem.

Latvijas un Itālijas attiecības sāka iegūt konkrētas aprises, kad savstarpēji tika iecelti diplomātiskie pārstāvji, kuriem bija jādodas uz Romu un Rīgu. Latvijas Ministru kabinets uz mūžīgo pilsētu nosūtīja Dr. Miķeli Valteru, Pagaidu valdības bijušo iekšlietu ministru, kas labi pazina Rietumeiropu un kuru labi pazina rietumnieki, jo viņš bija ilgus gadus nodzīvojis trimdā Šveicē. M. Valters ieradās Romā jau 1919. gada 30. decembrī ar pirmo galveno uzdevumu noskaņot rezidences valsti un tās sabiedrisko domu Latvijas neatkarības oficiālai atzīšanai.

Itālijas valdība darbam Rīgā 1919. gada 6. novembrī norīkoja pieredzējušu diplomātu ģenerālkonsulu Džīno Makjoro Vivalbu, kura kompetencē ietilpa arī Lietuva. Tas bija pirmais oficiālais lielvalstu diplomātiskais pārstāvis Latvijā, kas arī liecināja par Itālijas labvēlīgu nostāju pret sava ģenerālkonsula rezidences zemi. Dž.M. Vivalba, ieradies Rīgā, izteica pārliecību, ka visas Antantes locekles, sekojot viņa valsts piemēram, drīz nosūtīs savus pārstāvjus uz Rīgu un vistuvākajā laikā atzīs Latviju de iure.

Arī Vatikāns 1920. gada sākumā dibināja kontaktus ar Latviju. Dž. Vivalba 22. martā ziņoja savai Ārlietu ministrijai, ka Rīgā drīz ieradīšoties Akille Rati, pāvesta nuncijs Varšavā, kuram dots uzdevums novērtēt latviešu puses priekšlikumu par konkordāta noslēgšanu ar Svēto Krēslu. Taču šā dokumenta izstrādāšana izrādījās diezgan sarežģīta, un konkordāts tika noslēgts tikai 1922. gada maijā.

Itālijas labvēlīgā attieksme pret Latviju spilgti izpaudās Tautu Savienības pilnsapulcē Ženēvā 1920. gada decembrī. Itāļu delegāts Tomazo Titoni 16. decembra sēdē uzstājās par nepieciešamību nekavējoties uzņemt šajā organizācijā Latviju un Igauniju (Lietuvai šajā laikā bija konflikts ar Poliju Viļņas dēļ). Taču pārsvaru guva pretējais viedoklis, ko pauda Francijas delegācija, kuras pārstāvis šajā sakarā raksturoja Baltijas zemes kā izolētas un vēl nenobriedušas valstis. Zigfrīds Meierovics, ārlietu ministrs, kas vadīja Latvijas delegāciju, jau nākamajā dienā devās uz Romu, lai panāktu, ka Itālija atzīst Latviju de iure, tādējādi radot precedentu un pamudinot uz šādu soli pārējās lielvalstis. Vēl neatzītās Latvijas diplomātu pieņēma ne tikai Itālijas ārlietu ministrs Karlo Sforca, bet arī premjermistrs Džovanni Džoliti, Vatikāna valsts sekretārs kardināls Pjetro Gasparri un pat karalis Viktors Emanuēls II. Z. Meierovocs izbrauca tālāk uz Parīzi un Londonu.

Antantes Augstākā padome, kura sapulcējās Parīzē, 1921. gada 26. janvārī atzina Latvijas valsti. Tas nozīmēja arī to, ka Latvija tiks uzņemta Tautu Savienībā, kas notika tā paša gada 15. septembrī. Pēc Latvijas juridiskās atzīšanas tās pārstāvniecība Romā un Itālijas pārstāvniecība Rīgā tika paaugstinātas līdz sūtniecību rangam. Dž. Makjoro Vivalba un Dr. M. Valters tika akreditēti kā ārkārtējie sūtņi un pilnvarotie ministri. Pēc viņiem šos ne tikai godpilnos, bet arī atbildīgos amatus ieņēma Renāto Pjačentīni (1923 – 1926), Augusto Stranjēri (1926 – 1929), Nikola Makārio (1929 – 1933), Frančesko Mameli (1933 – 1936) un Delfīno Rodžēri (1936 – 1940). Latviju reprezentēja pēc M. Valtera Vilis Šūmanis (1924 – 1926), Pēteris Sēja (1927 – 1933) un Arnolds Spekke (1933 – 1940).

V. Perna neizvairās rakstīt arī par sarežģījumiem Latvijas un Itālijas attiecībās. 20. gadu sākumā tie bija divi. Saeima 1922. gada pavasarī negaidot, pēc sociāldemokrātu frakcijas ierosinājuma nobalsoja par finansējuma samazināšanu Latvijas sūtniecības uzturēšanai Romā, kas itāļiem, protams, nepatika. Otra problēma, kas vēl vairāk pasliktināja abu valstu attiecības bija Latvijas agrārreformas likums. Tas paredzēja, neizmaksājot nekādas kompensācijas, atsavināt arī piecas muižas kopā 10 tūkstošu hektāru apjomā, kuras piederēja Itālijas pilsoņiem. Viņi pieprasīja atbilstošu atlīdzību un bija iesnieguši savas prasības Latvijas valdībai, taču bez panākumiem. Tad itāļi vērsās pie savas valdības, aicinot to iestāties pret likumu, kas pārkāpj viņu tiesības. Roma, aizstāvot savu pilsoņu intereses, sāka spiediena politiku pret Latviju, kura turpinājās ne vienu vien gadu.

Tēma, kura dabiski caurvij visu V. Pernas monogrāfiju, ir fašisma nākšana pie varas Itālijā 1922. gadā un abu aplūkojamo valstu saskarsmes jautājumi šajā kontekstā. M. Valters vērtēja Benito Musolīni un viņa domubiedru uzvaru kā notikumu, kas nav pretrunā ar Latvijas interesēm. M. Valters bija pārliecināts demokrāts, taču jāņem vērā , ka jaunais režīms viņa rezidences zemē tikko bija nodibināts un diezin vai varēja prognozēt tā tālāko attīstību.

1922. gada 10. novembrī Latvijas diplomātu pieklājības vizītē pieņēma duče, kas izteicās, ka panslāvistiskā Krievija kopā ar Vāciju vienmēr apdraudēšot Baltijas valstu pastāvēšanu. Apskatāmās grāmatas autora vērtējumā, Itālijas valdības pretkomunistiskais noskaņojums varēja būt garantija tam, ka Roma pievērsīs īpašu uzmanību valstīm, kuras bijušas lielinieku apdraudētas”.

V.Perna Latvijas sūtni Romā V.Šūmani dēvē par “reālistu”. Acīmredzot tālab, ka jaunais pārstāvis vienā no savām informācijām – privātā un slepenā 1925. gada 3. februāra ziņojumā Z.Meierovicam – bija ļoti pragmatisks, runājot par saviem uzdevumiem Itālijā. Pēc V.Šūmaņa domām, vajadzēja: 1) noslēgt tirdzniecības līgumu un atklāt tiešu kuģu satiksmi (tas netika izdarīts – R.T.); 2) atrisināt strīdu par kompensācijām ekspropriētajiem itāļu zemes īpašniekiem; 3) veikt stratēģisku izvēli par labu draudzībai ar Itāliju, tādējādi nodrošinot vismaz Romas labvēlīgu aizbildniecību Rīgas un Maskavas attiecību saspīlējuma mazināšanā.

Tirdzniecības līguma sagatavošana 1925. gada vasarā bija pabeigta, un Z.Meierovics 25. jūlijā ieradās Romā, lai parakstītu to. Delegācijā vēl ietilpa Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļas vadītājs Vilhelms Munters un V.Šūmanis. Vienošanās garantēja Latvijas un Itālijas pilsoņiem tiesības otrā valstī nodarboties ar tirdzniecību un rūpniecisku darbību. Tika nodrošināta brīva tranzīta kustība un abu zemju precēm paredzēts augstākās labvēlības statuss muitas procedūrās.

Pēc Romas Z.Meierovics vēl apmeklēja Parīzi, Berlīni, Londonu, Prāgu un Varšavu, kā arī tūlīt pēc atgriešanās dzimtenē sniedza presei ļoti glaimojošas atsauksmes par Itāliju, uzsvērdams saskanīgo gaisotni, kas vedusi pie 25. jūlija līguma parakstīšanas: šis dokuments ir “apliecinājums Itālijas vēlmei saglabāt senās draudzības saites ar Latviju (..), jo Itālija šo līgumu uzlūko vairāk no draudzības politikas nekā ekonomisko interešu skatu punkta”. Ministrs, kā pieņemts, klanoties otrajai pusei, tomēr gan zaudēja mēra sajūtu: “Musolīni ir atjaunojis (izcēlums mans – R.T.) Itāliju, viņš ir darbīgs un apņēmīgs.”

Kultūras sakari abu valstu starpā arī turpināja paplašināties. 1925./1926. gada ziemā Rīgā notiekošos itāliešu valodas kursus apmeklēja ap 300 klausītāju, kuru rīcībā bija vajadzīgās mācību grāmatas, periodiskie izdevumi un bibliotēka ar aptuveni 700 grāmatām – klasiķu un moderno itāļu autoru darbi. Arī Latvijas Universitātē tika mācīta itāļu valoda un notika lekcijas par Itālijas vēsturi. Savukārt konservatorijā itāliešu valodas zināšanas bija obligātas dziedāšanas klases studentiem, un, visbeidzot, nacionālā repertuārā netrūka viņu dramaturgu lugas.

20. gadu beigās bija izveidojušies labvēlīgi priekšnoteikumi trīs svarīgu Latvijas un Itālijas vienošanos noslēgšanai: konsulārās konvencijas, juridiskā reglamenta un samierināšanas konvencijas, kā arī konvencijas par noziedznieku izdošanu un juridisko palīdzību krimināllietās. 1932. gada 11. maijā abu valstu attiecībās tika sperts vēl viens nozīmīgs solis: Romā parakstīja konsulāro konvenciju, kas pavēra ceļu konsulātu atvēršanai un tātad deva iespēju labāk rūpēties par savstarpējām interesēm.

1939. gada rudenī par Latvijas sūtni Itālijā iecēla romāņu filoloģijas profesoru Arnoldu Spekki. Viņš nebija pieredzējis karjeras diplomāts, bet Latviešu zemnieku savienībai tuvu stāvošs intelektuālis, kas labi pazina Romu, jo, saņēmis Rokfellera stipendiju, bija tur pavadījis 1932./1933. gada ziemu. Profesors perfekti pārvaldīja ne tikai klasiskās, bet arī jaunās valodas, saprotams, itāliešu ieskaitot. Pirms A.Spekke devās uz jauno darba vietu, viņš saņēma norādījumus no K.Ulmaņa. Sūtņa pirmais uzdevums bija pamatīgi iepazīt fašistisko iekārtu no tās politiskās struktūras līdz sociālajai sistēmai.

V.Perna norāda, ka Itālijas prese labvēlīgā tonī plaši aprakstīja 1934. gada 15. maija apvērsumu Latvijā. Tā apsveica latviešus, ka likvidēta parlamentārā sistēma, ka bijis nepieciešams atgūt zaudētās vērtības un tāpēc varu bija pārņēmusi spēcīga autoritāte. Pētnieks atzīmē, ka 1934. gadā bija novērojams īpašs pacēlums Latvijas un Itālijas attiecībās kā ārpolitikas, tā iekšpolitikas laukā. Viņš raksta: “Latvijas režīms pievērsa ļoti lielu uzmanību Itālijas modelim un centās to atdarināt (..). K.Ulmanis atzina, ka fašisms ir spējis radīt emocionālu un entuziasma pilnu klimatu, kas veicina masu mobilizāciju un darbīgumu, viņš arī augstu vērtēja Musolīni spējas nostiprināt “vadoņa” tēlu, proti, “vadoņa”, kurš pieprasa paklausību, ir nepielūdzams un tomēr līdzjūtīgs, kurš māk radīt sajūsmu, lai panāktu vislielāko atbalstu, un Ulmanis visbeidzot apbrīnoja to, ka par fašisma vadošajām idejām nostiprinājusies ticība, vienotība un paklausība.” K.Ulmanis, 1935. gada 27. aprīlī runājot mazpulku vadītāju sanāksmē, izteica politiski visai zīmīgu apgalvojumu, ka viņš atklāti pievienojas fašisma idejām, un apliecināja, ka jūt sirsnīgu apbrīnu pret Musolīni personību. Viņa paziņojums tika apsveikts itāļu presē, un pats duče pauda “simpātijas Latvijas valdības vadītājam” par viņa runu.

Šie uzmanības apliecinājumi, norāda V.Perna, šķita liecinām par K.Ulmaņa nodomu pārņemt itāliešu fašisma modeli. “Patiesībā tas nekad nenotika. Latvijas valsts pārvalde vienmēr palika valdības vadītāja un valdības rokās un nekad netika nodota vienai vienīgajai partijai, kura būtu klātesoša visās sabiedrības sfērās un būtu veidota pēc fašistu partijas parauga. Taču, no otras puses,” uzsver zinātnieks, “Itālijas valsts iekārta un režīma darbība Latvijā kļuva par vērīgas analīzes objektu un pastāvīgu atskaites punktu, un tas ietekmēja arī diplomātiskā korpusa attieksmi pret duči un fašismu.” Pat A.Spekke sāka cildināt Musolīni režīmu, ko viņš nekad agrāk nebija darījis.

K.Ulmanis kā autoritārā režīma vadītājs vairāk domāja par to, ko var mācīties no radniecīgās iekārtas Apenīnu pussalā, bet praktiskos abu valstu sadarbības jautājumus bez sūtņiem kārtoja ārlietu ministri. Latvijas aspektā kā pēdējais V.Munters, kas 1933. gada jūlijā kļuva par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru, bet tieši pēc trim gadiem par šā resora vadītāju.

Ar V.Muntera vārdu ir saistīts lielākais skandāls Rīgas un Romas attiecībās 30. gadu otrajā pusē. Lūk, kas par to ir stāstīts apskatāmajā pētījumā. Kad Itālija 1935. gada oktobra sākumā uzbruka Etiopijai, Tautu Savienības pilnsapulce nolēma piemērot pret agresoru finansiālas un ekonomiskas sankcijas. Latvija balsošanā atbalstīja šo lēmumu, pēc V.Perna domām, tikai formāli, jo V.Munters paziņoja, ka Latvija uzskata par absolūti nepieciešamu panākt tādu Etiopijas jautājuma risinājumu, kas pilnībā apmierinātu Itāliju, jo vēl bargāka sankciju piemērošana kaitētu ne vien Eiropas valstīm, bet arī pašai Tautu Savienībai. Savuties K.Ulmanis, patvarīgi 1936. gada aprīlī kļuvis arī par Valsts prezidentu, atbildot uz B.Musolīni apsveikumu, ne aci nemirkšķinot, deklarēja: “Jūsu valdība ir dižākā no visām pastāvošajām.”

Duče un viņa znots ārlietu ministrs Galeaco Čāno centās panākt, lai Latvija publiski atzītu Etiopijas inkorporāciju Itālijas sastāvā. Šim nolūkam tika izmantota V.Muntera vizīte Romā 1938. gada sākumā, iesakot viņam par godu rīkotajās pusdienās uzsaukt tostu “Par viņa majestāti Itālijas karali, Etiopijas imperatoru”, kas bija vienīgā itāliešu pusei pieņemamā uzruna Viktoram Emanuēlam III. Augstais viesis, ar savas valdības piekrišanu, bet nekonsultējies ar sabiedrotajām Igauniju un Lietuvu, tā arī izdarīja, kas nozīmēja Itālijas impērijas atzīšanu. Tas izraisīja starptautisku skandālu. Itālijas prese apsveica šo V.Muntera soli ar cildinošiem virsrakstiem. Latvijas laikraksti izturējās atturīgāk, bet igauņu prese un valdība asi nosodīja šādu V.Muntera rīcību. Visai naidīgi uz to reaģēja arī Francijas Ārlietu ministrija.

Lai gan K.Ulmaņa valdība ar V.Muntera muti pēc būtības atzina Etiopijas aneksiju, tā, realizējot savu svārstīgo ārpolitisko līniju, neatteicās pēc Albānijas okupācijas, ko Itālija veica 1939. gada aprīlī, piešķirt albāņu karalim Zogu un viņa ģimenei politisku patvērumu tieši Latvijā, kur viņus uzņēma atbilstoši starptautiskajai bēgļu uzņemšanas kārtībai. Zogu izvēli īpaši rosināja A.Spekkes sirsnīgā attieksme, ko viņš bija parādījis gan 1934. gadā akreditācijas laikā, gan karaļa kāzās 1938. gadā.

Pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas 1940. gada vasarā Baltijas valstu diplomāti Romā 27. jūlijā iesniedza Itālijas valdībai protesta notas pret šo PSRS akciju. Ārlietu ministrijas kabineta vadītājs Filipo Anfūzo, ziņodams Musolīni par baltiešu sūtņu rīcību, rakstīja: “Gaidām Jūsu norādījumus, Duče.”

Kamēr itāļu diplomāti gaidīja vadoņa norādījumus, padomju ārlietu ministrs V.Molotovs 11. augustā iesniedza notu Itālijas valdībai, paziņodams, ka Latvija, Lietuva un Igaunija iekļautas PSRS sastāvā un ka attiecīgi tiek pārtrauktas to tiešās diplomātiskās attiecības ar citām valstīm. Darbība bija jāizbeidz Itālijas sūtniecībām Baltijas republikās un otrādi. Latvijas pārstāvniecība Romā pārstāja strādāt 11. augustā, Itālijas sūtniecība Rīgā – 24. augustā. Reizē ar sūtniecību tika slēgti Latvijas konsulāti Dženovā, Milānā, Neapolē, Turīnā un Triestē. A.Spekke palika dzīvot Itālijā kā privātpersona.

V.Pernas tekstu kā nopietnu zinātnisku darbu papildina daudzas atsauces pēc katras no grāmatas piecām nodaļām, notikumu hronika, saīsinājumu saraksts un personu rādītājs. Pēdējais atšķiras no daudziem citiem analogiem izdevumiem ar to, ka visiem nelatviskiem uzvārdiem iekavās minēta to oriģinālrakstība.

Visiem vērtētājiem un lasītājiem labi zināms, ka pat pašos nopietnākajos darbos, kāds neapšaubāmi ir V.Pernas pētījums, var atrast arī pa kādai vājai vietai, kļūdai vai kļūdiņai. Tādas ir arīdzan iztirzātajā monogrāfijā. Atzīmēsim dažas būtiskākās no tām (žēl, ka tās nav palīdzējis novērst grāmatas zinātniskais konsultants Valters Ščerbinskis).

Jaunizdevumā apgalvots (88.lpp.), ka pēc 15. maija apvērsuma K.Ulmanis “piešķīra likumdošanas funkcijas īpašai valdības komitejai”. Patiesībā vienīgais “likumdevējs” bija Ministru kabinets. Valdība nevis ievēlēja (107.lpp.), bet iecēla K.Ulmani par Valsts prezidentu, turklāt nevis 21., bet 11. aprīlī. Atsevišķiem politiķiem, piemēram, Ludvigam Ēķim (108.lpp.) un Andrejam Višinskim (167.lpp.), nepareizi minēti viņu amatu nosaukumi. Visbeidzot, Latvija 1939. gada 30. oktobrī nenoslēdza traktātu (161.lpp.), bet līgumu ar Vāciju par viņu tautiešu repatriāciju.

Pēdējā laikā arī Latvijas pētnieki profesori A.Stranga un A.Zunda ir publicējuši plašākus pētījumus par Latvijas attiecībām ar PSRS un Angliju 20. un 30. gados. Gribētos, lai V.Pernas grāmatai līdzīgi pētījumi parādītos arī par mūsu zemes saskarsmi, sacīsim, ar tādām dižvalstīm kā ASV, Francija un Vācija. Lasītāju šādiem izdevumiem netrūks.