Par sabiedrības attīstības stratēģiju

Kultūras akadēmijas rektors Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Dr.habil.art. prof. Pēteris Laķis:

Foto: A.F.I.

Es labi atceros astoņdesmito gadu beigas, kad attiecībā uz kultūras vietu valstī kā viens no galvenajiem lozungiem līdztekus cenzūras un ideoloģisko spaidu atcelšanai tika minēts tas, ka mums ir jāizbeidz kultūras finansēšana pēc pārpalikuma principa. Es domāju, ka tas bija zināms naivums, ideālisms un arī grūtības paredzēt to, kas mūs reāli sagaida. Arī šodien notiek finansējums pēc pārpalikuma principa. Valsts ir pietiekami nabadzīga, lai tā nevarētu domāt par sabiedrības attīstības stratēģiju. Par to ļoti spilgti liecina gan finansējums kultūrai, gan zinātnei. Netiek domāts par to, kā mēs varētu veidot savu attīstības perspektīvu pēc 10, 15, 20 gadiem. Valstij šādos saspringtos apstākļos pirmām kārtām ir jānodrošina tas, ar ko saskaras ļoti liela sabiedrības daļa, t.i., veselības aprūpes, sociālās aizsardzības un izglītības minimums. Kad pamatvajadzības ir apmierinātas, tad parādās otrs, kam ir jādod līdzekļi, tās ir valsts politiskās prioritātes – Eiropas Savienības un NATO bloks. Es negribu komentēt, cik veiksmīgi šie līdzekļi tiek izlietoti, manuprāt, ne visai prasmīgi un efektīvi.

Un tad nāk trešā prioritāte, ko deklarē gandrīz visi un neaizmirst ierakstīt priekšvēlēšanu programmās, – kultūra, izglītība. Taču tā nav šīs valsts funkcionēšanas nepieciešamība. Politiskās partijas, protams, apzinās, ka tās saņems negatīvu vērtējumu un zaudēs kādu procentu balsu vēlēšanās, ja, piemēram, nevarēs pat sākt Nacionālās bibliotēkas celtniecību, vai – ja Operā būs vairs ne pieci, bet tikai divi iestudējumi gadā u.tml. Publicitāte un troksnis tam sekos. Negatīvā reakcija sagādās zināmus zaudējumus, tomēr tie nebūs tik lieli, jo cilvēkam pirmām kārtām ir nepieciešams domāt par savām sociāli ekonomiskajām problēmām.

Pašreizējā valdība ir saņēmusi ļoti nepatīkamu mantojumu. Es domāju, ja nebūtu šī valdība, bet būtu iepriekšējā, ir nenopietni domāt, ka bibliotēku sāktu celt. Nelaime šai valdībai ir tā, ka ir bijis jāsaskaras gan ar smagām finansiālajām problēmām, gan arī ar ļoti cinisku iepriekšējās elites attieksmi pret kultūru. Un šie cilvēki mēģina godprātīgi pateikt savu viedokli un saņem pārmetumus. Viņi vēl nav tik pieredzējuši, tik rafinēti, lai tik rupji melotu, kā to darīja iepriekšējie.

Es negribu teikt, ka viss ir bijis negatīvi, bet daudzās vietās situācija bija nepatīkama. Tā ir tāda strausa politika, – dodam ļoti maz līdzekļu, piemēram, teātriem un prasām, lai tie mēģinātu savienot mākslu ar naudas pelnīšanu. Nezin, cik daudz Eiropā ir tādu teātru, kuri to spēj. Dabiskais mākslas process ir tāds, ka no piecām izrādēm viena ir spoža, viena – ciešama un trīs – neveiksmes. Tā ir normāla parādība. Cerēt, ka visi rezultāti būs spoži, ir nereāli. Un, ja teātrim dod mazāk par pusi no budžeta dotācijas, kaut kā tam šī nauda ir jānopelna, izīrējot telpas vai uz trim skatuvēm kaut ko nepārtraukti “griežot”. Līdzīga situācija ir arī citās kultūras jomās.

Valdības uzturētā kultūrpolitika nav spējīga konstatēt reālo situāciju un meklēt risinājumu.

Ar likumdošanas, praktiskas ieinteresētības palīdzību ir jāmēģina atbildībā iesaistīt privātsektoru. Pat lielās, bagātās zemēs valsts viena nevar “pavilkt” visu. Valstij ir jāstimulē privātsektora ieinteresētību – tas ir darbs, kas jādara.

Sabiedrības attīstības stratēgija kultūrpolitikā nav izveidota, tāpat kā nav izveidota visas valsts stratēģija. Man pat rodas iespaids, ka Latvija kā valsts beigs pastāvēt pēc tam, kad iestāsies Eiropas Savienībā un NATO, – ne jau tāpēc, ka tiks apspiesta mūsu suverenitāte, bet tāpēc, ka politiķi nezina valsts attīstības stratēģijas mērķus. ES un NATO ir tikai līdzeklis. Piemēram, ir skaidrs, ka, iestājoties šajos blokos, daudz vairāk cilvēku, mūsu augstskolu absolventu aizplūdīs no Latvijas. Tā ka vajadzētu padomāt, kuras jomas un kā stimulēt, lai mūsu cilvēkiem būtu interese te atgriezties, lai būtu darba iespējas, pienācīgs atalgojums u.tml. Ir jāmēģina noteikt prioritātes, ko šeit saglabāt, kam dabūt līdzekļus.

Latvijas sabiedrība savu ieinteresētību kultūrā ir pierādījusi, un nevar pārmest, ka šī ieinteresētība būtu zudusi. Valsts pienākums ir nodrošināt, lai cilvēki, kas vēlas apmeklēt operu, teātri, var to atļauties, lai tie, kas vēlas iegādāties grāmatas, var tās nopirkt, lai tiem, kas vēlas lasīt kultūras laikrakstu, šāds laikraksts iznāktu. Citādi mēs nepanāksim to, ka pazīstam savu kultūru.

“IZGLĪTĪBA UN KULTŪRA”; pēc B. Kalnas raksta “Nav izveidota sabiedrības attīstības stratēģija kultūrpolitikā