Par mūsu lepnuma jauno dzīvi

SIA “Gaiziņkalns–1” direktore Inese Apele:

Kad mani vecāki atstāja Latviju, viņi bija divdesmitgadnieki. Mums Amerikā – gan man, gan maniem vecākiem, gan vectēvam – ne prātā nevarēja ienākt, ka pienāks diena, kad varēs atgūt īpašumus Latvijā. Man svešumā Latvija likās kā neaizniedzama sapņu zeme. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mans tēvs bija pārliecināts, ka nekad Latviju vairs neredzēs. Diemžēl viņam pēc atgriešanās Latvijā nācās piecus gadus tiesāties, lai īpašumu atgūtu. No vienas puses – ir liels prieks par zemi, par Latvijas augstāko virsotni, par slēpošanas trasēm, no otras puses – reizēm pārņem bezspēcība, jo Latvijā vēl arvien jautājumus nerisina, kā vajadzētu. Visvairāk nospiež naudas trūkums – šeit ieguldīti manu vecāku un mani ietaupījumu, bet izdevumiem vēl arvien gala neredz.

Vai zināt, kopš kura laika jūsu dzimtas pārstāvji te saimniekojuši?

Manam vecvectēvam Jēkabam bija interesants uzvārds – Gaiziņš. Viņš šeit zemi nopircis no muižas. Te bija māja, liela kūts.

Kā jūs pati kļuvāt par Gaiziņkalna saimnieci?

Sākumā šeit darbojās mūsu pieņemtais pārvaldnieks. Diemžēl pēc kāda laika, kad ierados Latvijā, man nācās konstatēt neizdarības. Tā to slogu uzņēmos pati. Bet man kabatā taču bija Amerikā pirktā aviobiļete arī atpakaļceļam. Tā, protams, aizgāja zudumā. Re, kā tai dzīvē notiek – atlidoju uz vienu mēnesi, bet nu jau Latvijā nodzīvoti pieci gadi. Pirmajos mēnešos es šeit jutos kā tēva sūtne, kam dots uzdevums. Tēvam jau toreiz bija lieli plāni – ne vien sakopt apkārtni un ierīkot slēpošanas trases, bet arī uzcelt piemērotu skatu torni un tā galā pacelt sarkanbaltsarkano karogu, lai tas tur plīvotu tāpat kā savulaik pirms Otrā pasaules kara, īsi sakot, sakārtot Gaiziņkalnu kā visas Latvijas lepnumu. Tēvam jau 85 gadi, viņa mērķis nu kļuvis arī par manu mērķi. Ar humoru saku, ka beidzot kļūstu par īstu latvieti. Jo vairāk te iesakņojos, jo tālāka kļūst Amerika.

Lielu naudu prasa gan vecā torņa nojaukšana, gan jaunā uzcelšana. Ja mēs būtu bagāti ļaudis, ne brīdi nevilcinoties, nežēlotu līdzekļus cēlajam mērķim. Esam domājuši lūgt Amerikas latviešus ziedot tik cildenai lietai. Jauns tornis izmaksātu ap pusmiljonu latu. Lai veco nojauktu, vajadzīgi 35 tūkstoši latu. Šo summu mums nāksies maksāt pašiem, labi ka palīdzību apsolījušas pašvaldības – gan Bērzaunes pagasta, gan Madonas rajona. Lai atgūtu savu īpašumu, mums nācās par 2000 latiem nopirkt avārijas stāvoklī esošo torni. Un tagad vēl jāmaksā barga nauda par tā uzspridzināšanu. Ko lai dara, tik ievērojama vieta prasa savus upurus.

Te paveras brīnišķīga ainava tāpat vien, bez skatu torņa.

Jā, burvīgi! Saulainā laikā tik tālu var redzēt! Bet tumsā, kad ieslēgts slēpošanas trases apgaismojums, var izbaudīt neaprakstāmu ziemas pasaku. Protams, no torņa pavērtos vēl plašāka panorāma. Tas vilinātu šurp atbraukt ne vien vairāk Latvijas iedzīvotāju, bet arī ārzemju tūristu.

Kādu iedomājaties jauno torni?

Mans tēvs vēlas, lai šeit atrastos ļoti moderna celtne, citiem vārdiem, lai izmantotu torņu projektēšanas un celtniecības pašus jaunākos sasniegumus. Tornī, protams, jābūt liftam, skatu laukumiem, iespējams, pat kafejnīcai.

Kas uzcēla to torni, kas Gaiziņkalnā stāvēja jau pirms kara un kam galā visu laiku plīvoja valsts karogs?

To lika uzcelt Kārlis Ulmanis. Ne vien torni, bet arī kiosku, no kura vēl saglabājušies pamati. Kad celtnes bijušas gatavas, Ulmanis manam vectēvam teicis: “Saimnieko!”

Liela daļa Latvijas iedzīvotāju nezina, kā tagad Gaiziņā īsti ir, – vai jāmaksā jau par to vien, ka sper soli uz augstākās virsotnes pusi?

Nē, cilvēki var kāpt Gaiziņkalnā un baudīt ziemas priekus par velti. Jāmaksā ir par inventāra nomu un pacēlāja izmantošanu. Priecājamies par bagātīgo sniegu. Gaiziņkalnam sevišķi daudz apmeklētāju bija vecā gada nogalē un jaunā gada pirmajās dienās. Vislielākie prieki, protams, ir bērniem. Viesu mājā varam uzņemt 40 cilvēkus, gadās, ka uzņemam pat 50. Jau ilgi pirms jaunā gada visas vietas bija pasūtītas. Daļa vēlas atbraukt, palikt pa nakti, izstaigāties, labi paēst. Daļai patīk aktīvāka atpūta. Mums prieks par visiem, bet man tuvāki, protams, ir tie trakie, kas priecājas par stāvajām nogāzēm un ātrumu, ar kādu var laisties lejā. Kas nevēlas kāpt virsotnē vai tāpat pastaigāties ārā sniegā un salā, var iziet uz lielā balkona un tur kaut vai dejot. Pagalmā ir liels pīlādžkoks – atpūtniekiem ļoti patīk sarkano ogu ķekari zem baltajām sniega cepurēm, daudzi tur fotografējas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Grīnberga intervijas “Gaiziņkalna saimniece”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.”