Par jaunu skatījumu uz Baltiju

Par jaunu grāmatu “Baltija — jauns skatījums”

Prof. Dr. habil. art. Ojārs Spārītis, LZA korespondētājloceklis, — sarunā ar Zviedrijas radiokorespondenti Dagniju Lapsu

Saruna autorizēta “Latvijas Vēstnesim”. Par grāmatu “Baltija — jauns skatījums”, Rīga, Atēna, 2002., 358 lpp.

Dagnija Lapsa: — Grāmatas „Baltija — jauns skatījums” veidošanās idejas pamatā ir Valmieras simpozijs 2000. gada martā. Vai varat mūsu klausītājiem atgādināt, kas tas bija par pasākumu? Kas tajā bija būtiskākais, no kā izauga grāmata?

Ojārs Spārītis: — Līdz grāmatai „Baltija — jauns skatījums” ceļš bija garāks nekā no 2000. gada martā Valmieras augstskolā notikušās konferences līdz apgādam „Atēna” un grāmatu veikala plauktiem pagājušā gada Ziemassvētkos. Šo ceļu vairāku gadu garumā iezīmēja daudzu Latvijas un Zviedrijas muzeju darbinieku, arhivāru, vēsturnieku un kultūras pētnieku darbs projekta „Trīs zvaigznes — trīs kroņi” gatavošanai jau kopš 1990. gadu beigām. Taču pētnieciskā interese par Latvijas un Zviedrijas, Latvijas un Skandināvijas zemju kopējām vēsturiskajām paralēlēm un iespējām izzināt vēl nepētītas Latvijas kultūras lappuses bija radusies jau, krītot „dzelzs priekškaram”. Protams, tik vērienīga projekta kā „Trīs zvaigznes — trīs kroņi” izstādes un kataloga veidošana ļāva pārcilāt muzeju relikvijas un dokumentus abos Baltijas jūras krastos un pa jaunam ieraudzīt daudzas ģeopolitiskās sakarības. Un tie paši zinātnieki, kuri strādāja „Trīs zvaigžņu — trīs kroņu” projektam un kuru vārdi lasāmi izstādes kataloga redkolēģijā — Leifs Ternkvists, Sune Birke, Larss Eriksons, Jānis Krēsliņš — ir arī grāmatas „Baltija — jauns skatījums” „idejas tēvi”, entuziasma pilnajā darbā vēl iesaistot mākslas vēsturniekus Stīvenu Mansbahu no Amerikas Savienotajām Valstīm un Larsu Olofu Larsonu no Ķīles universitātes. Tādēļ arī būs pilnīga taisnība tiem, kas šo jauno rakstu krājumu saskatīs kā loģisku projekta „Trīs zvaigznes — trīs kroņi” turpinājumu. Tā līdzveidošanā nācās piedalīties arī man, Stokholmas Karaliskajā bibliotēkā tiekoties un apmainoties domām ar Jāni Krēsliņu un pārspriežot, kurus Baltijas vēstures, ģeogrāfijas, dabaszinātņu un kultūras pētniekus aicināt, lai gūtu mūsdienīgu skatu uz šīs Eiropai tik būtiskās ziemeļaustrumu daļas attīstību mums tik ierastajā, bet ne gluži tik vienkāršajā vides un sociokultūras veidojumā. Atgriežoties pie jautājuma par Valmieras tikšanos 2000. gadā, tad minētā konference bija vairāk kā tāds pētījuma tēmu izvēles, uzaicināto autoru atlases un spēku pārbaudes pasākums.

Foto: A.F.I.

Dagnija Lapsa: — Grāmatas nosaukums „Baltija — jauns skatījums” šķiet intriģējošs gan speciālistam, gan lasītājam vispār. Kas, jūsuprāt, ir šis “jaunais skatījums”?

Ojārs Spārītis: — Virsrakstā solītais jaunais skatījums ir plaši reģionāls problēmu tvērums, iesaistot izziņas laukā vairākas zemes un tautas gan ģeogrāfiskajā telpā ap Baltijas jūru, gan dziļi dimensionētā vēsturiskajā laikā, kurā pētījumu autori cenšas vērtēt notikumus nevis atrauti no Eiropas ģeopolitiskajiem procesiem, bet saistībā ar tiem. Internacionālais autoru kolektīvs, kam ir liela pieredze akadēmiskajā darbā dažādu zemju arhīvos, augstskolās, muzejos un pētniecības institūtos, ir centies atsacīties no nacionāli vai ideoloģizēti iekrāsotās 19.—20. gadsimta historiogrāfiskās tradīcijas, ar kuru saskaņā baltvācieši rakstīja vēsturi tikai no sava skatu punkta, bet latvieši pēc 1918. gada savas zemes vēstures, kultūras un pārējo sasniegumu attīstību skatīja tā, it kā vāciešu, poļu, zviedru un krievu paralēlās eksistences, politiskās virsvaras un līdznesto kultūras fenomenu nemaz nebūtu bijis. Tieši tāpat šīs grāmatas mērķis ir pārvarēt ideoloģizēto padomju laika vēstures interpretāciju, kas vienpusīgi pozitīvā gaismā krāsoja ar Krieviju saistītos faktus, bet absolūti kritiski vērtēja pārējo vēsturi veidojošo subjektu lomu.

— Vai jums šķiet, ka kopumā grāmatā to ir izdevies formulēt un atklāt?

O. Spārītis: — Grāmata “Baltija — jauns skatījums” visās nozarēs nevar atklāt jaunu metodoloģisku pieeju un vienlaikus sniegt atbildes uz ģeoloģijas, botānikas, paleontoloģijas un kultūras vēstures jautājumiem. Pamēģiniet iedomāties, cik daudz vietas trimdas latviešu grāmatu plauktos aizņem A. Spekkes, E. Dunsdorfa, A. Johansona, E. Andersona rakstītā Latvijas vēsture, un jums kļūst skaidrs, ka arī šie daudzie tūkstoši lapaspušu nesniedz atbildes uz daudziem jautājumiem. Grāmata „Baltija — jauns skatījums” ir vai nu cikla, veselas nākotnē turpināmas sērijas sākuma darbs, vai arī to var uzlūkot par Eiropas ziemeļaustrumu reģiona zemju zinātnieku mēģinājumu ar globāliem kritērijiem vērtēt lokālus notikumus vienotā pasaules vēsturisko procesu kontekstā. Šādas grāmatas pēdējos gados iznākušas Polijā, Vācijā, Igaunijā un Krievijā. (Wikinger und Slaven. Zur Fruehgeschichte der Ostseevoelker. Berlin, 1982.; Niderlandyzm w sztuce Polskiej. Warszawa, 1995.; Tsar Peter och kung karl. Tva harskare och deras folk. Stockholm, 1998.; Svenskarna vid Nevans Strander. Essaer. Stockholm, 1998.; Sten Karling and Baltic Art History. Tallinn, 1999.) Kā prototips Zviedrijā iecerētajai un Latvijā iespiestajai grāmatai varēja kalpot manis Jānim Krēsliņam atvestais 1998. gadā Helsinkos iespiestais vācu, somu un krievu vēsturnieku kopdarbs “Der Finnische Meerbusen als Brennpunkt. Wandern und Wirken deutschsprachiger Menschen im europaeischen Nordosten”. Tajā ir analizēti gan kopīgie, gan atšķirīgie procesi, kuros atklāti gan jauni krustpunkti, gan jaunas atziņas.

— Jūsu raksts par Latvijas un Zviedrijas mijiedarbību arhitektūrā un mākslā ievietots nodaļā “Kultūras ainavas”. Kādus reģiona kultūrvēsturiskos vaibstus iezīmē šī nodaļa? Ko uzsvēruši dažādi autori, un kas ideālā gadījumā vēl te būtu bijis minams?

O. Spārītis: — Par kultūras jautājumiem veltītajiem rakstiem jūtos vairāk tiesīgs izsacīties, taču mana izjūta saka priekšā, ka grāmatai nebūtu nācis par sliktu arī kāds ziņojums par atklājumiem zinātnes vēsturē, Baltijas jūras piekrastes zemju kartogrāfisko fiksāciju, reģionam raksturīgo saimniecisko nozaru — zvejniecības, agrārās kultūras, amatniecības — dinamiku un specifiku. Tādas ieceres jau bija, taču acīmredzot bija krietni vien vairāk jāpaplašina autoru loks un līdz ar to arī atlases pasākumi. Runājot par manu rakstu “Latvijas un Zviedrijas mijiedarbība arhitektūrā un mākslā 17. gadsimtā”, varu sacīt, ka tajā paustās atziņas ir ilgāku pētījumu rezultāts, kurā izpaudusies interese par maz zināmo Latvijas un Zviedrijas kultūras mijiedarbību. Pilsētbūve un cietokšņu celtniecība, muižu un baznīcu arhitektūra, mākslas pieminekļi Rīgā un Stokholmā ir tie būtiskākie aspekti, kuros Zviedrija kā sava laika Baltijas iekarotāja parādās arī kā kultūras formu starpniece, mākslas kvalitātes celšanas katalizators un savdabīgas Ziemeļu-Dienvidu dimensijas ienesēja starptautiskajos ekonomiskās apmaiņas procesos. Līdz Zviedrijas ekspansijas sākumam Baltija bija iepazinusi preču apmaiņas mehānismus Austrumu-Rietumu virzienā, kurā mūsu zemē un tai pāri merkantilisma politiku piekopa iekarotas zemes ekstensīvu izmantotāju un tranzīttirgotāju psiholoģijas vadītie Vācijas, Holandes, Polijas un Krievijas tirgotāji. Zviedrija savās attiecībās ar Baltiju ienesa investīciju politikas iedīgļus, sakārtojot anektēto teritoriju nevis feodālai ražošanai, bet modernai kapitālistiskai lielražošanai un preču apmaiņai. Padarot Igauniju un Vidzemi par savas valsts daļu, Zviedrija izturējās pret šo teritoriju ar saimnieka attieksmi — pretēji vācu ieceļotājiem, kas šo iekaroto un ar savu dzimteni administratīvi nesaistīto koloniālzemi tikai tukšoja. Ar laiku, protams, arī vācu ienācējiem Baltija kļuva par „savu” apdzīvotu un administratīvi pārvaldītu telpu, kas daudzās paaudzēs šeit dzīvojošajiem baltvāciešiem bija vienīgā dzīves vieta, dzimtene, kaut arī ārpus pamatnācijas apdzīvotās valsts un zemes.

Ja man būtu bijusi iespēja veidot grāmatas struktūru, es citādi grupētu autoru rakstus un liktu vienā kopīgā nodaļā T. DaKostas Kaufmana rakstu par Nīderlandes ietekmi uz arhitektūru un mākslu, L.O. Laršona pētījumu par Baltijas zemju vizuālās mākslas attīstības paradigmām, manu rakstu un S. Mansbaha apceri par Baltijai raksturīgās un Eiropas modernās mākslas attiecībām. Tad vienotajā grāmatas telpā kļūtu redzami Baltijas jūras piekrastes zemes vienojošie kultūras kontakti un globālie mākslas procesi. Šobrīd rodas iespaids, ka atsevišķu zinātnieku starptautiskais imidžs redakcijas uzturēto grāmatas veidojuma pamatideju ir atstājis otrā plānā. Jā, varu raksturot arī katru no man pazīstamajiem autoriem, kultūras jautājumu interpretiem, atsevišķi. Tomass DaKosta Kaufmans no ASV Prinstonas universitātes ir spožs Eiropas renesanses un manierisma kultūras aspektu pētnieks, neapšaubāma autoritāte arhitektūras un mākslas izcilāko parādību analīzē un sistematizācijā. Viņš ir vairāku pasaulē plaši pazīstamu monogrāfiju autors par renesanses un manierisma mākslu Prāgā karaļa Rūdolfa II galmā, Dānijas valdnieka Kristiana IV laika kultūru, Francijas, Nīderlandes un arī Polijas, Zviedrijas mākslas spožākajām izpausmēm. Šo kultūras virsotņu fonā Baltijas arhitektūras un mākslas parādības varētu šķist marginālas, pat provinciālas un tajās viņš nav iedziļinājies, bet pārpublicējis pasaules literatūrā, tajā skaitā arī manos rakstos, pieejamus spriedumus par Latvijas mākslu. Nenoliedzami, Baltijas vēsturiskais liktenis ģeopolitisko koordinātu asīs bija lēmis šīm zemēm būt par placdarmu lielvaru cīņā un neļāva pašām attīstīt elitāru galma kultūru līdz pasaulē ieraugāmam lielumam un kvalitātei. Tādā ziņā Larss Olofs Laršons, Ķīles universitātes profesors, Baltijas kultūrvēsturisko procesu izpratnei ir ticis daudz tuvāk. Te palīdz viņa zviedriskā izcelsme, Ķīles universitātes Mākslas vēstures institūta zinātnisko pētījumu ilggadēja un mērķtiecīga virzīšana Baltijas jūras piekrastes zemju un Eiropas valstu kultūras konteksta meklējumos. Personīgi apceļojis Baltijas valstis, sekodams šeit publicētajiem pētījumiem un organizēdams simpozijus, rakstu krājumus un zinātniskas ekspedīcijas, L.O. Laršons arī pats veido Eiropas starptautisko domu objektīvai un daudzpusīgai mūsu reģiona problēmu izpratnei. L.O. Laršons daudzu gadu garumā uztur radošus kontaktus ar baltvāciešiem un M.K.A. Beklera fondu, kura viens no galvenajiem uzdevumiem ir Baltijas kultūras fenomenu izziņa un popularizēšana. Viņa raksts šim krājumam, pēc manām domām, ir visideālākais un vislabāk atbilst grāmatas specifikai.

Savukārt Merilendas universitātes profesors Stīvens Mansbahs kā 20. gadsimta kultūras procesu analītiķis arī ir vairākkārt bijis Baltijā, seko mūsu pētījumu gaitai un mēģinājumiem integrēt šī reģiona modernās mākslas parādības Eiropas stilistisko strāvojumu paradigmās. No pēdējo gadu publikācijām iepazinis Baltijas valstu mākslas pētnieku viedokļus, S. Mansbahs ir tos grupējis, salīdzinājis ar saviem priekšstatiem, pārstāstot tos internacionālajai lasītāju auditorijai, taču neatklājot nekā jauna mums — šejienes kultūras interpretiem.

— Jūs savā rakstā meklējat atbildes uz jautājumu — par kādu pilsētu zviedru valdīšanas 100 gados kļuva Rīga. Par kādu gan?

O. Spārītis: — Manā rakstā fiksēti daudzi aspekti, kuros Rīga un citas Latvijas pilsētas, muižas un dievnami 17. gadsimtā, kad Vidzemi bija anektējusi Zviedrija, ir bagātinājušies ar renesanses un baroka kultūras formām, stereotipiem un tostarp arī atzīstamām kvalitātēm. Latvijas fenomens ir tas, ka Zviedrijas politiskā klātbūtne neveicināja „zviedriskuma” uzpotēšanos pilsētu un lauku kultūrā sociāli pamanāmi dominējošajam vācu mākslas un amatniecības “celmam”. Gluži otrādi. Līdzīgi Krievijai Pētera I laikā, kas gadsimtu vēlāk kļuva par Eiropai atvērtu un tās iespaidus alkaini uztverošu zemi, ar Zviedrijas klātbūtni Baltija iemantoja dzīvu internacionālu kultūras fenomenu apmaiņu. Tā nesalauza šeit kopš vācu kolonizācijas sākuma gadsimtiem izveidoto amatniecības un saimniecisko struktūru, taču papildināja mūsdienu Latvijas kultūras panorāmu ar dāņu, zviedru, holandiešu un vācu speciālistu pienesumu, kas šai Zviedrijas valsts perifērijas zemei ļāva sajust renesanses entuziasma un humānisma augļus, kā arī baroka kultūras pompozo formu asnus. Rīga 17. gadsimtā bija Zviedrijas neformālā metropole, bet Baltija Zviedrijas sastāvā nekļuva par impērijas izkoptās monarhistiskās dzīves formu spoguli. Igaunija un Vidzeme pildīja pret Poliju un Krieviju izveidota nocietināta priekšbastiona, aizsargvaļņa funkciju, bet Tallina un Rīga vienlaikus bija arī nozīmīgi impērijas spēka un ekonomikas atbalsta punkti Baltijas jūras dienvidu krastā, īpaši pēc kara zaudēšanas un zviedru armijas izspiešanas no Centrāleiropas.

Tā šejienes izglītotā un prūšu kārtībā ieaudzinātā pilsētu sabiedrība spēja novērtēt novitātes un labprāt tām arī atsaucās. Tas bija redzams agrārreformas, zemes uzmērīšanas un kartēšanas, muižu redukcijas, cietokšņu un pilsētu izbūves laikā, jo jaunais politiskais un administratīvais spēks vājināja vācu zemes īpašnieku un pilsētu pārvaldes feodālās pārvaldes sistēmas prestižu, liekot vecajai sistēmai pārkārtoties un mainīties saskaņā ar Zviedrijas likumiem, ieviešot progresīvākus saimnieciskos principus. Šajā situācijā, kad savā starpā par tiesībām pastāvēt sacentās modernākais zviedru un arhaiskākais vācu administratīvās pārvaldes modelis, pamatiedzīvotājiem šķita, ka viņu klaušas, nodokļi un feodālie spaidi it kā kļuvuši vieglāki un kļuvis brīvāk elpot. No šejienes ieskats par „gaišajiem zviedru laikiem”, kas atsevišķos punktos arī bija progresīvāki kaut vai tādēļ, ka Zviedrijas valsts likumi bija rakstīti pašu tautai un tos karaļa priekšā aizstāvēja vēlēti zviedru sabiedrības pārstāvji. Šis apstāklis atšķīra zviedru pieeju likumdošanai, ar kuru salīdzinājumā kolonizētajā zemē vācu iedibinātie pārvaldes principi bija rakstīti dzimtnieciski atkarīgajiem, etniski un sociāli no vāciešiem šķirtajiem Baltijas pamatiedzīvotājiem. Bija sācies cits laiks, kas izvirzīja sabiedrībai jaunas prasības un piedāvāja arī citas, nebijušas iespējas. Tādējādi Baltiju anektējušajai zviedru varai tīri psiholoģiskā plānā vajadzēja radīt par sevi labāku iespaidu par vācu imigrantu un kolonizatoru sabiedrību, tāpēc arī vairākiem nebūtiskiem un pat „kosmētiskiem” jaunievedumiem bija sociāli stabilizējoši panākumi.

Un politiskās konkurences cīņā zviedri ieguva iekarotās zemes iedzīvotāju simpātijas ar centieniem sakārtot likumus, normēt klaušu un nodevu apjomu, atvērt skolas, ar Bībeles tulkojumu un atbalstu baznīcu celtniecībai. Šie un citi līdzīgi pasākumi nesa plusus morālā plāksnē, jo feodālo kārtu principiem pārkāpt nespējīgā Baltijas muižniecība un pārējā vācu sabiedrība palika konservatīvs privileģēto zemes īpašnieku, tirgotāju un amatnieku slānis, kas nebija iekustināms progresīvām pārmaiņām. Vienīgais spēks, kas varēja to veikt, bija zviedru karaļa un viņa ierēdņu rīkojumi “no augšas”, kas tika izdoti ar uzvarētāja tiesībām, un, iespējams, neslēpjot savu gandarījumu par piederību jauna laika nesējiem.

Par ko kļuva Rīga? Par Zviedrijas impērijas cietokšņpilsētu Baltijas jūras dienvidu krastā, par simbolisku karaļa un viņa vietvalža — gubernatora rezidences vietu ar pili, Citadeles cietoksni centrā un svarīgu ostu Zviedrijas tirdzniecības un kara flotei. Rīga kļuva par pilsētu, ko bija iecerēts veidot kā renesanses un baroka plānojuma principiem atbilstošu modernu lielpilsētu ar dzīves telpu tirdzniecībā, amatniecībā un militārajā celtniecībā erudītam iedzīvotāju slānim, kā arī ierēdniecībai. Rīga bija resursu „pumpis” pāri jūrai uz Stokholmu, kas līdzīgi zviedru okupētajai Vismārai, Štrālzundei un Rostokai “baroja” karaļvalsti ar amatniekiem, celtniekiem, lielgabalu un zvanu lējējiem, deva labību armijai un papildināja dzīvā spēka resursus nepārtrauktajai karadarbībai visās tajās kampaņās, kurās Zviedrija bija iesaistīta. Iekarotā Rīga zināmā mērā bija karaļa varas lepnums un valsts varenības spogulis, jo ordeņa, bīskapu un Hanzas tirgotāju vara tika izveidojusi Rīgu par stabili strukturētu saimniecisku kodolu ar visiem sen dibinātai un lielai pilsētai raksturīgiem atribūtiem.

Rotāt valsts mundieri ar šādu „piespraudi” kā Rīga bija gods. Ne velti pēc karalienes Kristīnes iniciatīvas tiek veikti Rīgas pils pārbūves darbi un tās erkera tornī ievietoti Vāzu dinastijas un Zviedrijas valsts ģerboņi, Gustava Ādolfa un, pieļaujams, arī pašas Kristīnes portrets. Rīgas nozīmi rāda inženiera fortifikatora, pilsētbūvnieka un arhitekta Ē. Dālberga klātbūtne un loma Daugavgrīvas un Citadeles cietokšņu aizsardzības spēju stiprināšanā. Bez Zviedrijas karaļnama labvēlības nevarēja Rīgas Melngalvju namā rasties tādas kvalitātes valdnieku portretu galerija, kuras paraugi toreiz un arī šodien rotā Gripsholmas, Stremsholmas un Stokholmas piļu zāles. Un šo kultūras simbolu „metavalodu” Melngalvju brālības pārstāvji prata godam kultivēt, jo Zviedrijas protektorātā uz brīvu, kapitālistisku tirdzniecību balstītie panākumi bija saprotami kā zviedru, tā vācu, krievu, angļu, holandiešu un citiem tirgotājiem.

— Daudz strādājot zviedru arhīvos, esat secinājis, ka informācijas par tematu — Zviedrija un Livonija — ir ļoti, ļoti daudz. Kuri jūsu atradumi un secinājumi jums pašam bijuši visinteresantākie un emocionāli aizkustinošākie?

O. Spārītis: — Neliegšos, darbošanās pagātnes izpētes laukā tiešām var sniegt daudz aizraujošu izjūtu, kādas pazīst ikviens. Tajās ir kaut kas no nezināmu kontinentu pirmatklājēja vai mednieka instinkta vadītās trauksmes sajūtas, ar kuru intuīcija ļauj „dzīt pēdas” gan paredzamiem, gan arī pilnīgi negaidītiem atklājumiem. Tā ir bijusi laime — iet pa nezināmu taku kā pirmajam no Latvijas, un tas ir bijis gods apjaust patiesību, ka pirms pusgadsimta pa šīm pašām pēdām ir gājis tāds cilvēks, tāda vēstures izziņas autoritāte kā Edgars Dunsdorfs. Mani pētījumu mēneši Upsalas Universitātes bibliotēkā, Stokholmas Kara arhīvā, Zviedrijas Valsts arhīvā un Stokholmas Kara muzeja fondos ir bijuši saviļņojošu jaunumu piesātināti. Piemēram, Valmieras pilsētas saistību ar Zviedrijas karalim tuvu stāvošo Akseli Oksenstjernu zina katrs, bet viņa dzimtas dokumenti Valsts arhīvā kļuvuši pieejami tikai pirms kādiem desmit gadiem. Un tajos man bija laime uziet vairākus 17. gadsimta vidū zīmētus plānus, kas ļāva izprast regulāro apbūves kvartālu un ielu tīkla attīstību par nocietinātu vēlās renesanses un baroka laikmeta pilsētas struktūru. Stokholmas Kara muzeja fondi glabā pārsteidzošas kvalitātes albumus ar to lielgabalu tehniskajiem rasējumiem, kurus zviedri kā trofejas bija ieguvuši uzvaras nesošajās kaujās pie Mūrmuižas, Kokneses, Spilves pļavās un citur. Greznie sakšu algotņu lielgabali, lietišķie Rīgas meistaru darinātie stobri un krievu karaspēka apbruņojumā bijušie arhaiskie lielgabali ir neparasti precīzs laikmeta militāro iespēju, viena karaspēka uzvaru un otras armijas zaudējumu spogulis.

Ar Stokholmā nonākušo dokumentu palīdzību bija iespējams noskaidrot Rīgas Sv. Jāņa baznīcas kora luktās iebūvēto Kristus ciešanu jeb Passio gleznu cikla autora — Korda Meijera vārdu. Savirknējot atradumu ķēdē zināmos faktus par gleznotāja izcelsmi no Lineburgas, par viņa dzimtajā pilsētā 1672. gadā iespiesto ļoti ievērojamas kvalitātes ilustrēto Bībeli un minētā gleznu cikla kompozīcijas paņēmienus, radās skaidri pierādāma gleznu rašanās vēsture un to stilistikas argumentācija. Tā ļāva no Vācijas valdības saņemt vajadzīgo finansējumu „vācu kultūras mantojuma glābšanai ārpus valsts robežām”, jo Vācijā ir iedibināta īpaša finansējuma programma projektiem, kuri līdzīgi šim iestājas par nācijai būtisku vērtību saglabāšanu.

Šķiet, ka, pētot zviedru arhitektūras sasniegumus, varētu būt atminēts arī Rīgas būvvēsturei tik svarīgais jautājums par Dannenšterna nama arhitektu. Kā darba hipotēzi uzdrošinos izsacīt apgalvojumu, ka šī ēka, iespējams, celta pēc Štrālzundes būvmeistara N.I. Eosandera projekta. Tieši viņš 1680. gados Štrālzundē radīja H. Vrangela pils tēlu — tik identisku Dannenšterna namam, ka ticama šķiet versija, ka Rīgas lieltirgotājs varēja iegūt analogu projektu prestižai būvei savu darījumu ostas pilsētā.

Aizkustinoši momenti dažkārt mijas arī ar pretrunīgām izjūtām. Man izdevās uziet milzīgi biezu dokumentu sējumu ar rīdzinieku sūdzībām Zviedrijas karalim, no kura kā dieva cerēja sagaidīt izpratni un problēmu atrisinājumu jūras otrajā krastā. Un sūdzējušies rīdzinieki tolaik ir gluži par tām pašām lietām kā šodien: par pārkāptu zemesgabala robežu, par agresīvu konkurenci, par apvainojumiem un personiskiem aizskārumiem, par ķildām Lielās ģildes un Melngalvju brālības zeļļu starpā. Tik cilvēciski, un tik pazīstami!

— Vai savus pētījumus par šo tematiku turpināt?

O. Spārītis: — Reiz uzsāktu pētījuma lauku neviens zinātnieks neatstāj ilgu laiku novārtā. Projekts „Baltija — jauns skatījums” man palīdzēja turpināt pētījumus Latvijas un Zviedrijas kultūras kontaktu laukā. Es tos atradu Gotlandē — tik tuvajā Zviedrijas salā, kuru apmeklēt man jau sen bija karsta vēlēšanās, lai iepazītu Latvijas kristianizācijas sākotnei raksturīgo baznīcu arhitektūru, sakrālo mākslu. Pagājušā gada vasarā apceļojot Gotlandi, man izdevās novērot daudz zīmīgu arhitektūras paralēļu. Tagad atliek tikai vispārināt novērojumus un uzlikt uz papīra.

— Latvijas un Zviedrijas kopprojekts „Trīs zvaigznas — trīs kroņi” ar grāmatas publicēšanu noslēdzies. Kā jūs, atskatoties arī uz pārējām kopprojekta sastāvdaļām (speciālistu sadarbība, izstāde, grāmata), vērtējat galvenos šīs sadarbības ieguvumus? Kur tie ir?

O. Spārītis: — „Trīs zvaigžņu — trīs kroņu” projektā galvenais bija panākt savstarpēji koordinētu, cieņas un uzticības pilnu attieksmi zinātnieku starpā. Varu apliecināt, ka visi autori, redkolēģijas locekļi un projekta koordinatori šajā vairāku gadu ilgajā darbā piedalījās ļoti atbildīgi un ar maksimālu interesi, kā rezultātā veikums ir uzteicams. Zuduši vairāki agrākie aizspriedumi un nostiprināta pārliecība par bagātu un izpētes cienīgu muzejisko un arhīvu faktu klāstu katrā no projektā iesaistītajām zemēm. Visus pētniekus vieno atziņa par Baltijas un Skandināvijas zemju vēsturnieku izpētes metodoloģijas kopību. Saskaņotā procesā ir iespējami līdzīgi kopprojekti, un par to, ka tie var būt rezultatīvi un nepieciešami, liecina interese par grāmatu, kā arī vairāku Vācijas akadēmisko vēstures žurnālu gatavība par šo krājumu publicēt recenzijas. Izstāde „Trīs zvaigznas — trīs kroņi” bija laba, katalogs — teicams, un šī grāmata — nozīmīgs sasniegums arī tad, ja autoru un tematikas ziņā varēja būt vēl plašāka.

— Vai jūs apmierina interese par Baltijas vēsturi Latvijā — sevišķi jaunatnes vidū?

O. Spārītis: — Mūsdienu jaunatnes vidū interese par Baltijas vēsturi, manuprāt, nav dominējoša, salīdzinājumā ar pragmatiskākām zināšanām, bet, iespējams, ka tas saistīts ar humanitāro zinātņu krīzi visā pasaulē. Vēstures zināšanu minimums ir skolu un augstskolu programmās, bet cerīgu intereses atdzimšanu par vēstures un kultūras jautājumiem es vēroju tūrisma kā tautsaimniecības nozares darbinieku vidū. Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes maģistratūras studiju programmā, tūrisma menedžmenta kursu klausītāju vidū, gidu sagatavošanas lekcijās, kā arī Valmieras un Liepājas augstskolu specializēto apmācības programmu ietvaros jautājumi par novada, reģiona kultūras saistību ar globāliem Eiropas vēstures procesiem kļūst par būtisku mācību sastāvdaļu. Pārējā sabiedrības daļa, kura savu biznesu tiešā veidā nesaista ar tūrismu vai citu nozari, kur ar šīm zināšanām varētu nodrošināt savu labklājību, diemžēl paliek inerta un vadās tikai no veciem uzskatu stereotipiem un puspatiesībām. Tāpēc arī būtiska sabiedrības daļa, kas paliek ārpus akadēmiskajām aprindām, nereti kļūst par upuri politiķu spekulācijām un tiražētiem aizspriedumiem. Baltijas vēstures jautājumi padziļināti pētīti ir akadēmiskajā vidē — pie Valsts prezidentes kancelejas izveidotajā Vēstures komisijā, Latvijas valsts Vēstures arhīvā, kas var lepoties ar regulārām savu atklājumu publikācijām, Latvijas Universitātes Vēstures institūtā, kas izdot nozīmīgus rakstu krājumus, bet tas ir gandrīz viss. Protams, iespēju robežās ar savām kolekcijām un to pētījumiem lepojas vairāki Latvijas muzeji. Dienas gaismu paretam ierauga humanitāro augstskolu doktoru disertācijas un mācībspēku monogrāfijas.

— Ko no sava skatupunkta varat teikt par pēdējā laika iniciatīvu — panākt pirmās latviešu grāmatas atdošanu Latvijai, to saistot ar “sagriezto kuģi”? Kā tas saistās ar jūsu pieredzi kontaktos ar Zviedriju?

O. Spārītis: — Jautājuma nostādni par ekonomisko vai politisko pretenziju pārcēlumu uz demonstratīviem draudiem un apsūdzībām pāridarījumos kultūras, sociālajā vai cilvēktiesību sfērā, turklāt ar trīssimt gadu novēlošanos, es uzskatu par komisku, ja vien tā dažkārt nebūtu ar traģikomisku pieskaņu. Jā, zviedri Latvijai ne īpaši izdevīgā laikā un veidā ir „piespēlējuši” režisora Holandera filmu par prostitūciju Rīgā, un tā nav vairojusi Latvijas tēlu pasaulē pozitīvā nozīmē. Kaimiņi pamanījušies inscenēt spriegumus ar Latvijas mencām un, boikotējot mūsu preces, celt akcijas savu pilsoņu acīs. Arī tiesvedībā par “sagriezto kuģi” vainas un soda mērs man šķiet neproporcionāls, jeb tas ir tieši atbilstošs mūsu noziedzīgajai muļķībai. Bet pamēģiniet iedomāties līdzīgu situāciju, kāda tā citā mērogā notiek ar vecajām automašīnām, ko trūcīgie latvieši par lūžņu cenu iepērk Eiropas zemēs. Turienes firmas ir laimīgas, tikušas vaļā no utilizējamiem atkritumiem, kuru pārstrāde vai glabāšana ir ekonomiski neizdevīga. Toties pie mums vai katrā lauku sētā ir vairāki rūsoši antīkās auto vai trakta tehnikas “pieminekļi”. Tādēļ kaimiņu attieksme pret Latviju man atsevišķos gadījumos šķiet netaisna, uz mazākā rēķina vairojot savu lielvalsts pašapziņu. Nedomāju, ka Zviedrija pret Angliju, Vāciju vai Franciju atļautos tik pamācošus un Latvijas politiķiem profilaktiski audzinošus „jociņus”. Bet pret Latviju var, jo mums jāizturas lojāli, ja vēlamies Zviedriju par draugu. Tāpēc jāatbild: skumji, ka politika ir tik reāla, jo tur mēs konkurējam. Bet zinātne ir ideāla substance! Kultūras sfērā mēs esam un paliekam partneri, domu biedri, draugi. Un te valda uzticēšanās un, kā rāda pieredze, arī abpusēji vislielākā labvēlība.