Latvija saglabā cerības būt labāko kandidātvalstu vidū

Andris Ķesteris, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— 30. martā Eiropas Savienības (ES) iestāšanās sarunu vadītāju sanāksmē Briselē tika atvērtas astoņas jaunas un slēgtas divas sarunu sadaļas. Ir apritējis gads, kopš Latvija sāka iestāšanās sarunas. Kā jūs vērtējat līdz šim paveikto?

— Es uzskatu, ka varam būt visnotaļ apmierināti ar Latvijas sasniegto sarunās.

Pirmais gads — Portugāles un Francijas prezidentūras laiks — bija savā ziņā iesildīšanās periods. Pagājušajā gadā pārsvarā tika diskutēts par relatīvi vienkāršām sarunu sadaļām. Šajā laikā mēs iesildījāmies, izveidojām un izmēģinājām savu iekšējās koordinācijas kārtību, sākot ar sarunu delegāciju un beidzot ar Eiropas integrācijas padomi un valdību. Kā rāda līdzšinējā pieredze, šī savstarpējā sadarbība līdz šim ir noritējusi ļoti veiksmīgi un visas institūcijas pietiekami sekmīgi un fleksibli spējušas reaģēt uz dažādām izmaiņām sarunās.

Pagājušajā gadā galvenā cīņa bija par jaunu sarunu sadaļu atvēršanu, bet šogad galvenais uzdevums ir risināt problēmas, ar kurām saskaramies konkrētās sarunu pozīcijās. Protams, arī sarunu sadaļu atvēršana ir ļoti nozīmīgs process, kas prasa pamatīgu sagatavošanos. Lielisks piemērs tam, cik apjomīgs darbs tiek ieguldīts vēl līdz sarunu pozīcijas atvēršanai, ir fakts, ka šajā sarunu kārtā Latvija atvēra un tūlīt spēja arī slēgt likumdošanas apjoma ziņā vienu no plašākajām sarunu sadaļām — “Brīva preču kustība”. Jāsaprot, ka sarunu pozīciju atvēršana un slēgšana sarunu vedēju un ministru līmenī ir tikai aisberga pati augšējā daļa, apakšā ir ļoti daudz tehnisko konsultāciju, kuras norit nemitīgi, arī par sadaļām, kuras vēl nav atvērtas. Kā piemēru var minēt sadaļu “Tieslietas un iekšlietas”, par kuru diskusijas ar Eiropas Komisiju norit jau visai sen, turklāt jau par ļoti konkrētiem jautājumiem. Mēs rūpējamies par sarunu dokumentu kvalitāti, lai formālais sarunu process prasītu iespējami īsāku laiku. Sarunu procesā ir ļoti daudz jautājumu, atbilžu un diskusiju Latvijas un Eiropas Komisijas (EK) ierēdņu starpā. Ja viss šis process noritētu tikai formāli, tad sarunas prasītu neiedomājami daudz laika.

Runājot par šā gada sākumu — Zviedrijas prezidentūras laiku, zīmīgi ir tas, ka sarunas ir ievirzījušās tā saucamajā substanciālajā fāzē, kad tiek diskutēts par reālām sarunu problēmām, par sadaļām, kurās esam izvirzījusi īpašas prasības un aizstāvam savas nacionālās intereses. Mēs esam nokļuvuši līdz sadaļām, kurās sarunas prasa daudz apjomīgāku tehnisko darbu un nozīmīgākas politiskās izšķiršanās.

Zviedrijas prezidentūras laiks, atšķirībā no iepriekšējā sarunu procesa, iezīmējas ar ļoti daudzām tehniskām konsultācijām gan par atvērtajām, gan par vēl atveramajām sarunu sadaļām. Tas nozīmē, ka darba augļi lielā mērā varētu būt sagaidāmi Beļģijas prezidentūras laikā nākamajā pusgadā. Pašreizējās sarunas norit saskaņā ar pagājušā gada nogalē Eiropas Komisijas izstrādāto sarunu “ceļvedi” — grafiku, kurā noteikts, kad un par kuru sadaļu būs sarunas. Līdz ar to arī pašām dalībvalstīm ir visai mazas iespējas vilcināties sarunu procesa attīstībā.

Pašreizējā situācijā Latvijai nav nekāda pamata sūdzēties. Šajā sarunu posmā Latvija atvērusi astoņas jaunas sadaļas un slēgusi divas.

— Kad varētu tikt atvērtas atlikušās piecas sarunu sadaļas?

— Atlikušās sarunu sadaļas varētu tikt atvērtas vēl šajā pusgadā — līdz Zviedrijas prezidentūras beigām. Bet šeit jāsaprot, ka galvenais nav pēc iespējas vairāku jaunu sadaļu atvēršana. Ir radikāli mainījusies sarunu psiholoģija. Ja sākotnēji Latvijai bija jānopūlas, lai noliktu pietiekami daudz problēmu uz sarunu galda, tad tagad jau pamatuzdevums ir sadaļu slēgšana, kas saistīta ar nacionālo interešu detalizētu pamatošanu un aizstāvēšanu.

— Vai fakts, ka šajā pusgadā ES prezidējošā valsts ir Zviedrija, ir devis kādu reālu papildu ieguldījumu Latvijas sarunu iznākumā?

— Šeit ir saskatāmi vairāki pozitīvi aspekti. Pirmkārt, Zviedrija ir īpaši ieinteresēta paplašināšanās procesā. Otrkārt, Latvijai ar Zviedriju ir ļoti labi attīstīti savstarpējie kontakti, un mums nav jāiet sarežģīti diplomātiskie ceļi. Piemēram, ja man ir jāpārrunā kāds jautājums par iekšlietām un tieslietām, es kontaktējos tieši ar Zviedrijas Tieslietu ministriju. Šāda procesa vienkāršošana nenoliedzami atvieglo un paātrina sarunu procesu.

Taču nevar apgalvot, ka Zviedrija kā Latvijai tuvu esoša un visādā ziņā draudzīga valsts dotu mums kādas atlaides sarunās par iestāšanos ES. Zviedrija nekādā ziņā nav “viegls” partneris sarunās, un, piemēram, tādā sadaļā kā “Vides aizsardzība” Zviedrijas nacionālā nostāja varētu būt pat stingrāka un prasīgāka par citu ES valstu attieksmi. Protams, Zviedrijai kā prezidējošai valstij nav tiesību izvirzīt kādus stingrākus noteikumus vai atvieglojumus sarunās. Tomēr skaidrs, ka Zviedrija ir ieinteresēta, lai kaimiņos būtu pilnībā sakārtoti vides jautājumi. Mums ar Zviedriju ir ļoti cieša sadarbība, bet tā ir dziļi egoistiska. Zviedrija ir ieinteresēta, lai Latvija iespējami drīzāk iestātos Eiropas Savienībā, taču katrā ziņā kā dažādās jomās sakārtota valsts.

— Laikā, kad Latvija paredzējusi slēgt sarunas par iestāšanos ES, prezidējošā valsts būs Dānija. Vai šim apstāklim būs kāda nozīme Latvijas sarunu procesa iznākumā?

— Pirmkārt, Latvijas mērķis ir virzīties uz priekšu saskaņā ar sarunu “ceļvedi”, tādēļ sarunas būtu jābeidz pirms Dānijas prezidentūras, Spānijas prezidentūras laikā jau nākamā gada vidū. Protams, sarunās būs vairāki problemātiski jautājumi, un ir skaidrs, ka visus tos nevarēs tik viegli atrisināt, tādēļ Dānijas prezidentūra — 2002. gada otrā puse — mums jāuzlūko kā laiks, kad Latvija varētu slēgt sarunas.

Otrkārt, Dānijas prezidentūrai ir simboliska loma paplašināšanās procesā, jo tieši Dānijā 1994. gadā tika definēti tā saucamie trīs Kopenhāgenas kritēriji jeb iestāšanās kritēriji, kuri jāizpilda kandidātvalstīm. Un tieši Dānijā arī varētu tikt dots vērtējums, vai kandidātvalstis ir spējušas šos kritērijus izpildīt.

Runājot par Latvijas iespējamajām priekšrocībām, jāsaka, ka — līdzīgi kā gadījumā ar Zviedriju — arī ar Dāniju būs tehniski un emocionāli vieglāk risināt problēmas. Bet Latvijas problēmas konkrētās sarunu sadaļās būs vienādas, vienalga, vai tā būtu Dānijas vai Spānijas prezidentūra.

— Latvija ir slēgusi 11, Lietuva un Malta — 13, Slovākija — 12 sarunu sadaļas. Vēl tikai divas otrās grupas kandidātvalstis — Rumānija un Bulgārija — pēc slēgto sadaļu skaita atrodas aiz Latvijas. Vai tas nozīmē, ka Latvija būtu pieskaitāma pie atpalicējiem Eiropas integrācijas procesā?

— Sarunas nav hokeja spēle, un slēgto sadaļu skaits konkrētā situācijā nav pats būtiskākais. Tomēr būtu jāpriecājas par katru slēgto sadaļu, jo tās vērtējamas kā Latvijas progresa atzīšana. Mēs nestrādājam no vienas tikšanās reizes līdz nākamajai, bet gan visas prezidentūras vai pat visa gada ietvaros.

Kā jau minēju, Zviedrijas prezidentūra uzskatāma par darba prezidentūru, tādēļ galvenie rezultāti gaidāmi Beļģijas pilnvaru laikā. Atšķirībā no iepriekšējām prezidentūrām Beļģija gatavojas strādāt bez vasaras atvaļinājuma jūlijā, tādēļ, iespējams, tiks paveikts vairāk nekā iepriekšējos gados.

Ja salīdzina Latviju ar citām otrās grupas kandidātvalstīm, piemēram, Lietuvu, tad, lai arī Lietuva ir par divām slēgtām sadaļām priekšā Latvijai, tomēr pēc sarunu dienaskārtības tā nav nekur īpaši tālāk.

Viena no sadaļām, ko Lietuva slēdza marta beigās, bija “Sociālā politika”, kur tā neizvirzīja nekādas prasības. Turpretim Latvija, iestājoties par savām nacionālajām interesēm, prasa trīs pārejas periodus. Tas sarunās prasa vairāk laika. Latvijai ir labas izredzes šīs prasības apmierināt, un šī sadaļa tiks slēgta drīzākajā laikā. Tāpat “Brīva kapitāla kustība”, ko slēdza Lietuva, ir viena no drošāk aizveramajām sadaļām, un Latvija to slēgs maijā. Vēl Lietuva pabeidza sarunas par sadaļu “Telekomunikācijas” (un to izdarījušas jau gandrīz visas kandidātvalstis), bet Latvijai ir problēmas ar tiesas procesu, kas ierosināts “Lattelekom” monopolstāvokļa novēršanas sakarā. Tas pagaidām traucē pieņemt svarīgas ES normas telekomunikāciju jomā. Līdzko tiks pieņemts jaunais telekomunikāciju likums, Latvija būs gatava šo sadaļu slēgt.

— 30. martā Latvija slēdza divas sarunu sadaļas. Cik sadaļu vēl gatavojaties slēgt Zviedrijas prezidentūras laikā?

— Mūsu optimistiskais mērķis ir šajā laikā slēgt kopumā sešas sarunu sadaļas. Zviedrijas prezidentūra beigsies ar tikšanos ministru līmenī 11. un 12. jūnijā, bet vēl pēc mēneša būs nākamā sarunu vedēju tikšanās jau Beļģijas prezidentūras ietvaros. Tādēļ Zviedrijas prezidentūras noslēgums nav galvenais atskaites punkts. Mūsu pamatmērķis ir līdz gada beigām izlīdzināties ar pirmās grupas kandidātvalstīm.

— Kā pašreiz veicas pirmās grupas kandidātvalstīm? Vai Latvija saglabā cerības kopā ar sekmīgākajiem kandidātiem iekļauties pirmajā ES paplašināšanās kārtā?

— Katrā ziņā Latvija saglabā cerības būt labāko valstu vidū, un tā labā visu laiku tiek strādāts. Tas ir mūsu stratēģiskais mērķis.

Ja vērtējam labākās no pirmās grupas valstīm, tad pašreiz vislabāk sokas Igaunijai, Slovēnijai un Kiprai, kuras katra slēgušas jau 18 sarunu sadaļas. Bet tādas pirmās grupas dalībvalstis kā Čehija un Polija ar 15 slēgtām sadaļām, formāli ņemot, ir pat tuvāk otrās grupas valstīm nekā pirmās grupas vadošajam trijniekam.

Lielākā daļa pirmās grupas dalībvalstu ir vēl turpat, kur pašlaik nokļuvusi arī Latvija, jo, piemēram, sadaļa “Vides aizsardzība”, par kuru sarunas sāka Latvija, ir uzskatāma par vienu no grūtākajām, un līdz šim to slēgusi tikai viena valsts — Slovēnija. Bet par lauksaimniecību vispār nav sāktas nopietnas diskusijas, un es nedomāju, ka Latvija šajā sektorā būs grūtākais gadījums. Arī sadaļā “Iekšlietas un tieslietas” sarunas ar pirmās grupas dalībvalstīm formāli sāktas jau pirms gada, bet vēl aizvien nav notikušas diskusijas pēc būtības. Latvija šajā jomā īpaši neatpaliek no pārējām valstīm. Sarunas par šīm un vēl vairākām citām smagajām sadaļām paredzēts risināt Beļģijas pilnvaru laikā. Tādēļ, lai pateiktu, kur pašreiz atrodas Latvija, ir jāgaida līdz gada beigām, kad būs redzams, kā norit sarunas tiešām sarežģītajos jautājumos. Līdz šim Latvija slēgusi galvenokārt vieglās sadaļas. Pirmā sarežģītā sadaļa, ko Latvijai izdevās pabeigt, ir “Brīva preču kustība”.

— Viena no smagākajām sadaļām Latvijai līdz šim bijusi “Vides aizsardzība”. Vai fakts, ka vides aizsardzībā Latvija prasījusi vairāk pārejas periodu nekā citas kandidātvalstis, varētu aizkavēt Latvijas iekļūšanu pirmajā paplašināšanās kārtā?

— Cilvēki Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ir ļoti kompetenti un ieinteresēti sava sektora sakārtošanā. Taču likumdošanas caurskatīšana notika sen un visai virspusēji, netika precīzi pateikts, kā ieviešama tā vai cita direktīva. Tāpēc Latvija sarunu pozīcijā pauda savas bažas un piesardzību par vairāku direktīvu ieviešanu, sākotnēji tika prasīti 23 pārejas periodi. Uz šīs Latvijas pozīcijas bāzes norisinājās aktīvas konsultācijas par visām mūsu prasībām, tādēļ bija iespējams reducēt lielu daļu pārejas periodu ar relatīvi nelielām papildu izmaksām no valsts budžeta. Tagad viss atkarīgs no tā, vai mēs spēsim ar konkrētiem investīciju plāniem pietiekami pamatot šos atlikušos deviņus pārejas periodus. Ja mēs to sekmīgi izdarīsim, tad jebkurš no šiem pārejas periodiem būs pieņemams arī Eiropas Savienībai. Vides sadaļas slēgšana sarunās ar Latviju ir absolūti prioritāra, lai jau tuvākajā nākotnē panāktu pirmās grupas valstis.

— Katru dienu masu medijos dzirdams, cik sarunu process ir straujš un dinamisks, kādi ir Latvijas panākumi, bet vai, jūsuprāt, sabiedrībai ir informācija, kādas praktiskas izmaiņas nesīs šis sarunu process, par ko Latvija cīnās un kādos jautājumos piekāpjas?

— Domāju, ka sabiedrībai trūkst informācijas, un ir skaidrs, ka sabiedrība nekad nebūs kompetenta par jebkuru detaļu sarunās. Galvenais ir panākt, lai sabiedrībā būtu uzticība valdībai, ka tā vada sarunas Latvijas nacionālajās interesēs, lai būtu uzticība parlamentam, kas iestāšanās procesā pieņem ES prasībām atbilstošus likumus.

Informācija par iestāšanos ES nav tik vienkārša kā, piemēram, par NATO, kur vienīgais aspekts ir drošība. Problēma slēpjas faktā, ka ES ir sarežģīts, daudzpusīgs un visaptverošs veidojums. Tādēļ 31 iestāšanās līguma sadaļa atspoguļo ļoti dažādas nozares, aptver ļoti dažādas iedzīvotāju grupas, katrai iedzīvotāju grupai šajā situācijā ir nepieciešama individuāla pieeja un informācija. Tas prasa arī daudz lielāku ieguldījumu informācijas kampaņā.

Ir viegli runāt par to, ko kopumā varētu dot dalība Eiropas Savienībā, bet ir ļoti sarežģīti komentēt katru sadaļu atsevišķi. Es varētu īsi komentēt atsevišķas sadaļas divos teikumos, bet tālākais jau būs ļoti tehniski un sarežģīti.

Galvenais uzdevums pašlaik ir iestāties ES, jo iestāšanās šajā valstu savienībā ir nopietns stimuls nacionālai sociālajai un ekonomiskajai attīstībai. Tāpat mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai situācija kādā sfērā pēc iestāšanās ES pēkšņi nepasliktinātos. Tādēļ ir rūpīgi jādefinē visi ar iestāšanos saistītie jautājumi. Arī Latvijai ir daži līdzīgi jautājumi, kur būs nepieciešami izņēmumi vai atkāpes no ES standartiem, tādēļ ir svarīgi aizstāvēt savas nacionālās intereses, lai, pārņemot ES likumdošanas normas, netiktu aizskartas vai ierobežotas kādas konkrētas sabiedrības grupas intereses.

Mēs Ārlietu ministrijā esam gatavi uzņemties atbildību par sarunu procesa iznākuma skaidrošanu, bet, atkārtoju, es neuzskatu, ka būtu sīki un detalizēti jāskaidro katrs sarunu solis, jo tas ir ļoti tehnisks process.

Svarīgi ir arī saprast, ka iestāšanās ES ir ne tikai Ārlietu vai Ekonomikas ministrijas politika — tā ir visas valdības kopēja politika. Tādēļ, domāju, valdībai būtu vairāk jādomā par to, kā informēt sabiedrību. Protams, šeit viena no lielākajām problēmām ir līdzekļu trūkums.

Ņemot vērā ierobežotos finansu resursus, galvenais uzsvars būtu jāliek uz to, lai nerastos nelabvēlīgas interpretācijas par iestāšanās procesu. Bet situācijā, kad sarunās skartais jautājums ir ļoti aktuāls un svarīgs kādai sabiedrības daļai, būtu veicama rūpīga izskaidrošana par Latvijas pozīciju konkrētajā jautājumā.

Artis Nīgals,

“LV” Eiropas lietu redaktors