Par Eiropas Savienību un Latvijas nacionālo suverenitāti

Oskars Cēris, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas Integrācijas institūta 3. kursa students, — “Latvijas Vēstnesim”

Nacionālā suverenitāte ir viens no fundamentālajiem mūsdienu politiskās sistēmas jēdzieniem, kura ģenēze aizsākās jau 1648. gadā ar Vestfālenes miera līgumu, kas lika pamatus nāciju valsts sistēmai Eiropā. Tautu tieksme pēc neatkarības un tiesībām pašām lemt savu likteni ir bijusi viens no cēloņiem ne vienas vien valsts un impērijas sabrukšanai — šeit minama Dienvidslāvija, PSRS, Britu, Otomaņu un Austroungārijas impērija, kā arī neskaitāmi citi gadījumi. Bez tam neatkarības un suverenitātes gars ne reizi vien licis vilties Norvēģijas valdības centieniem iestāties toreiz vēl Eiropas Kopienā (1972. gadā referendumā nobalsoja pret iestāšanos; 1994.gadā netika ratificēts iestāšanās līgums). Arī Šveices pilsoņi 1992.gadā nobalsoja pret pievienošanos Eiropas ekonomiskajai telpai. Savukārt Dānijas vēlētāji teica “nē” vienotās valūtas eiro ieviešanai savā valstī.

26. martā Eiropas Savienības informācijas centra Rīgā rīkotā Eiropas vakara temats saistījās ar tik ļoti svarīgu jautājumu kā nacionālā suverenitāte un tās liktenis, valstij iestājoties Eiropas organizācijā. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un eirooptimists Gunārs Kusiņš, kā arī Latvijas Juristu biedrības prezidents un eiroskeptiķis Aivars Borovkovs dalījās savos uzskatos un aktīvi debatēja par jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Ņemot vērā abu diskusijas dalībnieku juridiskās zināšanas, kā arī Eiropas Savienības iestāšanās procesa ciešo saikni ar juridiskiem aspektiem, pirmais no izvirzītajiem jautājumiem bija — Latvijas Republikas Satversme un tās grozīšana pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Kā un kāpēc norisināsies Satversmes grozīšana, un vai vispār tas ir nepieciešams? Cik daudz savas suverenitātes Latvijai būs jāatdod pārnacionālai birokrātiskai institūcijai, kāda pēc savas būtības ir Eiropas Savienība? Kas vispār saprotams ar jēdzienu “suverenitāte”?

Pirmkārt, kā diskusijā, atbildot uz šiem jautājumiem, uzsvēra G. Kusiņš, Latvijas Republikas 1920.gadā rakstītā Satversme ir izolētas valsts konstitūcija. Ņemot vērā toreizējos vēsturiski politiskos apstākļus, kādos tika iegūts Latvijas valstiskums, Satversmes “tēviem” nebija pat domu par pārnacionālismu. Latvija ir neatkarīga republika, kurā vara pieder tautai.

Tomēr, kā būs iespējams juridiski pamatot faktu, ka Latvijas tauta vairs nebūs vienīgā, kurai pieder vara pār Latvijas valsti? Kā juridiski būs iespējams pamatot to, ka Eiropas Savienības institūciju izdotajiem juridiskajiem dokumentiem būs augstāks spēks par Latvijas Satversmi un likumiem? Turklāt ES tiek pieņemti lēmumi, kuriem ir tieša iedarbība uz katru dalībvalsti un kuriem nav jāgaida, kamēr dalībvalsts, piemēram, Latvijas parlaments, ieviesīs to savā likumdošanā. Uz šiem jautājumiem vēl jāmeklē atbildes. Tādēļ jau šobrīd ar Ministru prezidenta rīkojumu izveidota darba grupa, kuras kompetencē ir atrisināt Latvijas Satversmes nesavietojamību ar valsts dalību Eiropas Savienībā.

Kā atzina G.Kusiņš, izvirzās vairāki aspekti, kurus būtu nepieciešams definēt Latvijas Satversmē. Pirmkārt, jānosaka tiesību deleģējums Eiropas Savienībai. Otrkārt, ir jāformulē arī iespēja izstāties no Eiropas Savienības. Un, treškārt, svarīgi ir nostiprināt tautas nobalsošanas nepieciešamību kā priekšnosacījumu, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā, kā arī tautas piekrišanas nepieciešamību, lai spertu turpmākus integrācijas soļus, Latvijai jau esot Eiropas Savienības dalībvalstij. Tomēr, atzina G.Kusiņš, nav noteikta veida, kā jaunās dalībvalstis risina šos jautājumus. Piemēram, Lielbritānijas gadījumā, tai 1972. gadā iestājoties ES, tika pieņemts Eiropas akts. Vācijas konstitūcijā savukārt ir iekļauta norma par tiesību deleģēšanu Eiropas Savienībai.

Līdz ar to otrs aktuāls jautājums saistās ar to, vai ir nepieciešams referendums iestāšanās procesa tiesiskuma nodrošināšanai. Formāli iestāšanās līgums ES ir starptautisks līgums, kuru saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi ratificē Saeima. Savukārt, lai grozītu Satversmi, piemēram, lai saskaņotu to ar valsts dalību ES, būtu nepieciešams 2/3 Saeimas deputātu balsu pārsvars. Tātad formāli šobrīd Latvijai, stājoties ES, nebūtu juridiskas nepieciešamības pēc tautas balsojuma.

Tomēr gan G. Kusiņš, gan A. Borovkovs, neraugoties uz savu viedokļu dažādību par ES, bija vienisprātis, ka jautājuma nozīmīgums prasa tautas nobalsošanu. Kā uzsvēra A. Borovkovs, ir jāizvairās no 1940. gada situācijas. Šoreiz, stājoties kādā valstu savienībā, ir nepieciešama skaidri izteikta tautas griba.

Tomēr, diskutējot par iestāšanās procesu un Latvijas dalību Eiropas Savienībā, A.Borovkovs izvirzīja vēl dažus ļoti būtiskus jautājumus. Pirmkārt, pēc viņas domām, sarunu process par Latvijas iestāšanos ES tika sākts nekorekti, kā arī secība, kurā norisinās iestāšanās process, ir nepieņemama. Jau pirms sarunu sākšanas ar Eiropas Savienību, viņaprāt, būtu bijusi vajadzīga tautas nobalsošana, lai noskaidrotu, vai Latvijas sabiedrība vispār atbalsta Latvijas virzību uz Eiropas Savienību, nevis ļaut tautai teikt “jā” vai “nē” Eiropas Savienībai tikai tad, kad jau ir iztērēti valsts līdzekļi, lai sasniegtu ES izvirzītos kritērijus. Otrkārt, valdība un sarunu vedēji, pēc A.Borovkova domām, uzvedas tā, it kā tauta jau būtu nobalsojusi par iestāšanos ES. Bet kas notiks Latvijā, ja tauta nobalsos pret? — jautāja A.Borovkovs. Treškārt, iestāšanās process ir liels “bizness”, kurā ir gan ieguvēji, gan zaudētāji, secināja A.Borovkovs. Šie jautājumi vien, viņaprāt, liecina par nepietiekamo valsts darbību sabiedrības informēšanā.

Sapratne par suverenitāti, Latvijas izredzēm un nepieciešamību pēc dalības Eiropas Savienībā ir svarīgākie aspekti, kuros būtiski atšķiras G. Kusiņa un A. Borovkova viedokļi. Pēc G. Kusiņa domām, suverenitātes jēdziens ir dinamisks, atrodas pastāvīgā attīstībā un tā mūsdienīgs traktējums pilnīgi netraucēti pieļautu Latvijas suverenitāti, tai esot Eiropas Savienībā. Savukārt A.Borovkova uzskats ir tam kategoriski pretējs. Valsts virzība uz Eiropas Savienību, viņaprāt, pirmām kārtām ir negodīga pret Latvijas Trešās atmodas dalībniekiem un tiem cilvēkiem, kuri teica “jā” tautas neatkarībai jau pirms desmit gadiem. Vai tiešām Latvijai būs izredzes ietekmēt lēmumpieņemšanas procesu Eiropas Savienībā? Vai Austrijas piemērs jau nebija pietiekams, lai parādītu īsteno Eiropas Savienības dalībvalstu suverenitāti un šīs savienības demokrātiskumu? — vaicāja A.Borovkovs.

G. Kusiņš atbalsta Latvijas dalību Eiropas Savienībā, bet A.Borovkovs ir ievērojami atturīgāks. No vienas puses, Latvijai pašlaik ir jāizlemj, vai integrēties Eiropas Savienībā, ņemot vērā to, ka uz austrumiem no Latvijas klājas ievērojami sliktāk, no otras puses, kā atzina A.Borovkovs, varbūt tomēr pastāv iespēja vismaz tuvāko desmit vai divdesmit gadu laikā Latvijai saglabāt tās “status quo”. Iestājoties ES, ir jārēķinās ne tikai ar iespējām, kuras tiek dotas, bet arī ar Latvijas lauksaimnieku, mazā un vidējā biznesa, kā arī arodbiedrību interešu apdraudējumu, secināja A.Borovkovs.

Vai, saskaņā ar izmaksu un ieguvumu metodi analizējot valsts integrāciju ES, var secināt, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm piedāvātās priekšrocības ir vērts pirkt par savas valsts suverenitātes cenu? Nav iespējams sniegt vienu atbildi uz šo jautājumu, ar šādu secinājumu beidzās ES Informācijas centra rīkotā diskusija.