Par pārmaiņu laikiem zivrūpniecībā

Pagājušā gada beigas un šā gada sākums zivrūpniekiem nav veiksmīgs. Vecā gada pēdējās dienās izskanēja ziņas par SIA “Rojas konservi” Sabiles filiāli, kur no darba atbrīvoja ap 200 strādājošo. Līdzīga situācija ir arī Liepājas zivju konservu kombinātā, kur darbs pārtraukts no Ziemassvētkiem, bet 338 uzņēmumā strādājošie nebija saņēmuši algu par darbu no augusta. Sliktas dienas piedzīvo arī lielākais zivrūpniecības uzņēmums “Kaija”, kurā strādā ap 600 darbinieku.

Izdzīvošanas nolūkos pērn par apvienošanos izlēma divi zivrūpniecības uzņēmumi Salacgrīvā – AS “Brīvais vilnis” un “Salacgrīva–95”. Jau pāris gadu abiem uzņēmumiem ir viens īpašnieks. Kaut uzņēmuma pārstāvji ziņu aģentūrām apgalvo – ražošana sokas labi un produkciju pērk gan Krievijā, gan Austrumeiropā, taču zvejnieki, kas ir galvenie izejvielas piegādātāji, sūdzas par regulāriem maksājumu kavējumiem par piegādāto preci. Arī uzņēmumos strādājošajiem neklājas labāk – tiek kavētas algu izmaksas un samazināts darbinieku skaits.

Līdzīgus, tiesa, ne tik traģiskus, stāstus varētu stāstīt par lielāko daļu no 128 Latvijā reģistrētajiem zivrūpniecības uzņēmumiem.

Kāds tad ir iemesls daudzu zivrūpniecības uzņēmumu nedienām? Valsts zivsaimniecības pārvaldes priekšnieka vietniece Aina Afanasjeva skaidro – pērnais gads ir sākums lielām pārmaiņām šajā nozarē.

“Gadījums ar Sabiles cehu ir gluži likumsakarīgs. Šis ir viens no bijušajiem augļu un dārzeņu pārstrādes cehiem, kas deviņdesmito gadu vidū tika pārveidots par zivju pārstrādes uzņēmumu. Šis laiks zivju konservu ražotājiem bija ļoti labvēlīgs Krievijā bija ļoti liels pieprasījums, cena kāpa un vietējie Latvijas lielražotāji pat nespēja piegādāt preci tādos apjomos, kādos Krievija bija gatava pirkt. Tādēļ ne tikai piejūras ciematos, bet arī Latvijas iekšzemē saradās milzum daudz mazu konservu ražošanas uzņēmumu. Daudzi no tiem no neizdevīgās dārzeņu pārstrādes pārorientējās par zivju konservu ražotājiem. Jāatzīst, ka vairākumam šo uzņēmumu telpas nebija piemērotas zivju produkcijas ražošanai, kā arī nebija kvalificētu pārtikas tehnologu, kas zinātu, kā jāražo laba prece. Tādēļ šajos cehos ražoja samērā zemas kvalitātes konservus. Pēc Krievijas krīzes situācija ir mainījusies – krietni samazinājusies konservu cena un augstākas kļuvušas kvalitātes prasības. Šādos apstākļos vājākajiem tirgus dalībniekiem ir jāaiziet.”

Līdz pat pērnajam gadam uz Krieviju eksportēja 80–90 procentus no Latvijā saražotajiem zivju konserviem. Pērn – vairs tikai 64%. Gada beigās nepārdoto konservu apjoms uzņēmumu noliktavās bija sasniedzis 12 tūkstošus tonnu. Kāpēc?

Pēc krīzes Krievijā situācija ir nopietni mainījusies. Uz šo valsti vairs nevar eksportēt produkciju ar daudzu lielu uzņēmumu vadītāju saukli “Krievijā apēd visu”. Vairs neēd. Pērn šajā valstī sākuši darboties daudzi lieli zivrūpniecības uzņēmumi, kas ar lēto Krievijas darbaspēku, bet ar jaunām Rietumu tehnoloģijām spēj saražot augstākas kvalitātes un daudz lētākus konservus nekā Latvijā. Gaidāms, ka jau drīzumā lielās kaimiņvalsts prece sāks ceļot ne tikai uz ES valstīm, bet arī uz Baltiju.

Veidojoties stipriem uzņēmumiem, stiprāki kļūst arī Krievijas zivrūpnieku interešu aizstāvji varas gaiteņos. Jau aizpērn gada sākumā Krievija ieviesa likumu par minimālās cenas noteikšanu konserviem no Latvijas. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ pagājušā gada sākumā bankrotēja lielākais konservu ražotājs AS “Jūraslīcis” Jūrmalā.

“Vairs nevar strādāt pa vecam. Pagājušais gads pierādīja, ka jāuzlabo ražotņu tehniskais stāvoklis, jāievieš jaunas tehnoloģijas un galvenais – jāmaina domāšana. Cerēt, gan jau kāds nopirks konservus, kurus mēs esam šā tā saražojuši, ir bezjēdzīgi. Ir jāseko tirgus izmaiņām un jāsaprot, ka vecie laiki vairs neatgriezīsies,” saka A. Afanasjeva.

Katra uzņēmuma izdzīvošanas spēju noteiks pieprasījums Krievijā, Latvijā un nedaudz arī Austrumeiropā un ES. Kā piemērs izdzīvošanai, ja preci ved uz Krieviju, tiek pieminēts uzņēmums “Banga” Rojā, kas ražo augstas kvalitātes zivju konservus pievilcīgā iepakojumā. Pēc tiem, neskatoties uz augsto cenu, NVS valstu tirgos ir liels pieprasījums. Arī Latvijā ir iecienītas “Bangas” ražotās “Zelta šprotes”. Arī uzņēmums “Unda” veic lielus ieguldījumus, lai uzlabotu ražotni un ieviestu jaunas tehnoloģijas. Šis ir vienīgais zivrūpniecības uzņēmums, kas ieguvis SAPARD līdzekļus modernizācijai.

Par izdzīvošanu nesūdzas arī nelielie zivju kulinārijas ražotāji. Tā, piemēram, uzņēmums “Liedags”, kas deviņdesmito gadu vidū sāka siļķu salātu un citu siļķu produktu ražošanu, no tirgus veiksmīgi “izstūmis” Polijas ražotāju preci. Bet “Baltic Sea Food” nu jau pāris gadu uz Japānu eksportē vītinātas moivas.

Pērn Ventspilī sācis darboties uzņēmums “Stema International”, kas ražo anšovus (Ziemeļjūras brētliņu filejas) un drīzumā sāks arī garneļu apstrādi. Anšovus pirmais ražot sācis neliels uzņēmums. Ražotne izveidota ar Latvijas un Dānijas ieguldītāju naudu un Pareksa bankas kredītu.

“Mēs orientējamies uz Rietumu tirgu, kaut saprotam, ka tas nav vieglākais ceļš – ir vajadzīga augsta kvalitāte un piegāžu precizitāte. Taču tas ir stabils tirgus, kas nodrošina stabilus ienākumus,” saka “Stema International” vadītājs Māris Štīls. Viņš uzskata – zivrūpniecībā sākušies jauni laiki. Ar vecām tehnoloģijām un sliktu kvalitāti ceļš vedot uz nekurieni.

A. Afanasjeva: “Līdz šim vietējā un Rietumu tirgū pieprasītu preci spējuši ražot tikai nelieli uzņēmumi, kas veidoti no nulles. Lielajiem uzņēmumiem ir grūti pārveidot ražotnes. Bet visgrūtākais tiem ir – pārveidot domāšanu.”

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Tomsones raksta “Zivrūpniecības kurss – šprotes vai anšovi?”