Lai mēs nemelojam pasaulei un sev

ASV ārlietu ministrs Kolins Pauels:

Vai Jūsu valdība nožēlo, ka tā vispār ir konsultējusies ar ANO Irākas jautājumā?

Gluži pretēji – starptautiskā sabiedrība ir jākonfrontē ar Irākas problēmu. Šī iemesla dēļ ASV prezidents Džordžs V. Bušs pilnsapulcei Ņujorkā atgādināja par tās atbildību. Viņš atgādināja par iepriekšējos divpadsmit gados Bagdādes sistemātiski ignorētajām ANO rezolūcijām. Šeit runa ir par ANO problēmu. Rezolūcijā Nr. 1441 ir skaidri pateikts, ka galvenajiem inspektoriem Hansam Blikam un Mohamedam el Baradei 27. janvāri ir jāinformē Drošības Padome, un ka pēc tam visām piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm no ziņojuma ir jāizdara secinājumi. Mēs līdz tam laikam nogaidīsim, taču, spriežot pēc visa, ko mēs līdz šim esam piedzīvojuši, Irāka nekādā gadījumā nepildīs rezolūcijā uzstādītās prasības. Bagdāde nesadarbojas un nav arī iesniegusi nevienu ticamu deklarāciju, tā apgrūtina piekļūšanu dokumentiem, melo inspektoriem un traucē viņiem strādāt. Jautājumi, kas 27. janvāri sev būs jāuzdod ASV un Drošības Padomes loceklēm ir pavisam vienkārši: Vai Irāka ievēro rezolūciju? Vai Bagdāde patiesi ir iznīcinājusi savus ieročus? Par to ir jāspriež Padomei. Un te mēs nedrīkstam mānīt paši sevi.

Kas Padomē būs galvenais pierādījums?

Šajā gadījumā viss pierādījumu slogs gulstas uz režīmu, kas jau agrāk ir mēģinājis izstrādāt masveida iznīcināšanas ieročus, kas to vienmēr ir darījis ar nolūku un kam ir tam nepieciešamās kapacitātes. Tieši tādi ir fakti, lai gan ir ļoti daudz cilvēku, kuri tajos nesaskata nekādus pierādījumus, neko par to visu negrib zināt un vislabprātāk vispār izvairītos no šīs problēmas.

Pašreiz rodas iespaids, ka ASV nevēlas ieroču inspektoriem dot papildus laiku ...

Kontrolieri taču Irākā atgriezās tikai tāpēc, ka mēs bijām skaidri pateikuši, ka Sadams Huseins ir jāatbruņo tādā vai citādā veidā. ASV un citu sabiedroto militārie draudi ir daļa no diplomātiskā spiediena, ko mēs izdarām uz Bagdādi. Prezidents Bušs vēl nav pieņēmis lēmumu par karu. Viņš saka, ka labprāt redzētu mierīgu atrisinājumu, taču, ja tāda nebūs, starptautiskās sabiedrības pienākums būs atbruņot Irāku pielietojot spēku. Un tāpēc 27. janvāris būs svarīga diena, kad mums būs jāpieņem kā individuāli, tā arī kopēji lēmumi.

Tad kāpēc tāda pēkšņa Vašingtonas steiga? Vai prezidents Bušs grib tikt galā ar Irāku vēl pirms vēlēšanu cīņas, ko viņš pēc gada sāks Ņūhempšīrā, lai tiktu ievēlēts atkārtoti?

Nē. Tam nav nekā kopēja ar mūsu iekšpolitiku Taču beidzot mums ir jāieskatās acīs draudiem, uz kuriem mēs neesam reaģējuši daudzus gadus. Mēs nevēlamies, lai Bagdāde arī turpmāk spēlētos ar mums un visu pasauli. Ja Sadams pēc viena vai diviem gadiem pēkšņi ķersies pie masveida iznīcināšanas ieročiem, mēs sev jautāsim, kāpēc neviens īstajā laikā pret to neko neuzsāka. Mēs nepavisam nesteidzamies ar vērtējumu. Mēs pat domājam, ka iepriekšējos 12 gados šis process ir virzījies uz priekšu samērā lēni.

Vai ASV apsver otru ANO Drošības Padomes rezolūciju? Un vai tā ir vajadzīga vispār?

Otra rezolūcija ir iespējama. Taču mēs vienmēr esam teikuši, ka ASV – arī bez otra balsojuma Padomē – paturēs sev tiesības rīkoties, ja Irakas īpašumā joprojām būs masveida iznīcināšanas ieroči un tā pat mēģinās palielināt to arsenālu. Mēs domājam, ka starptautiskajām tiesībām ir pietiekami liela autoritāte, lai, ņemot vērā neskaitāmos ANO rezolūciju nepildīšanas gadījumus, veiktu attiecīgus pasākumus un valsti atbruņotu. Mēs nevēlamies spekulēt par otru rezolūciju. Taču mēs apzināmies, ka daudzas nācijas to labprāt vēlētos kā legālu pamatu militārajām akcijām. Mēs esam pacietīgi un lietas pārāk nesasteidzam. Taču vienlaicīgi mēs nevaram kavēties ar secinājumu izdarīšanu tikai tāpēc vien, ka daži baidās no akcijām, kas viņiem nav pa prātam un ko viņi nevēlas atbalstīt. Sadamam Huseinam ar 1441. rezolūciju tika dota pēdējā iespēja, taču līdz šim viss norāda uz to, ka viņš šo iespēju neizmantos.

Cik pamatota ir kritika, ka Vašingtonas izturēšanās pret Irāku salīdzinājumā ar attieksmi Ziemeļkoreju nav objektīva?

Irākas gadījumā mēs divpadsmit gadus meklējām diplomātisku ceļu. Taču Bagdāde ir to iemācījusies izmantot ļaunprātīgi. Kas attiecas uz Ziemeļkoreju, tad astoņus gadus mēs izmantojām diplomātiskus līdzekļus un beigās situācijā, kas nebija daudz savādāka kā šodien, atradām veidu kā saprasties. Bez tam arī Klintons savā laikā neizslēdza militāru intervenci, lai aizsargātu Dienvidkoreju un aizstāvētu mūsu intereses. Astoņus gadus starptautiskā sabiedrība un arī ASV domāja, ka džins ir atkal pudelē. Taču, kad mēs vēlējāmies attīstīt tālāk attiecības ar Ziemeļkoreju, mēs atklājām, ka tā bagātina urānu. Mēs nevēlamies krīzi un nevēlamies arī karu. Mums attiecībā pret Ziemeļkoreju nav ļaunu nodomu. Taču mēs esam norūpējušies, jo valsts ir lauzusi savu solījumu un tagad mēs meklējam diplomātisku atrisinājumu. Es te nesaskatu nekādas pretrunas. Mēs nekad neesam teikuši, ka visas “ļaunuma ass” valstis saņems to, ko ir pelnījušas. Mēs teicām, ka šīs valstis dara lietas, kas kaitē to tautām vai pasaulei. Tikai tāpēc vien, ka tagad mēs rīkojamies šādi nepavisam nenozīmē, ka tā ir jābūt vienmēr un visur.

Vai Jūs esiet norūpējies par antiamerikānisma parādīšanos pasaulē un iespējamo padošanos imperiālisma vilinājumam?

Antiamerikānisms eksistē. Taču viļņiem, tas nāk un iet. Es ceru, ka mēs spēsim starptautisko sabiedrību pārliecināt par to, ka tam, ko mēs darām, nav nekā kopēja ar ASV imperiālismu. ASV nav imperiālistiska valsts. Mēs neesam bijuši kolonizatori, bet gluži pretēji.

Pēc “Die Welt”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.