Par eiropeiskas solidaritātes sākumsoli

Francijas vēstnieks Mišels Fušē, Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds:

Pirms 40 gadiem 1963.gada 22.janvārī Vācijas kanclers Konrāds Adenauers un Francijas prezidents Šarls de Golls Parīzē parakstīja Elizejas līgumu, kas apliecināja izlīgumu starp mūsu tautām un lika pamatus ilglaicīgam mieram Eiropā. Līgums ir īss dokuments ar 19 pantiem, ko papildina politiska deklarācija. Ar to aizsākās bezprecedenta sadarbības periods starp abām valstīm, kas deva izšķirošo impulsu arī Eiropas celtniecībai.

Eiropas ekonomiskā kopiena tika izveidota, pateicoties Francijas un Vācijas paustajai savstarpējas tuvināšanās gribai. Vispirms bija kanclera Konrāda Adenauera un Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana 1950.gada 9.maija kopīgā deklarācija, kam sekoja Eiropas ogļu un tērauda kopienas izveidošana un kopējā tirgus radīšana 1957.gadā. Pēc 1950.gada 9.maija Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga pievienojās Francijas un Vācijas iniciatīvai. Šajā dienā tika definēta Eiropas celtniecība: «Eiropa netiks radīta vienā paņēmienā; tā taps, īstenojot konkrētus darbus, radot vispirms patiesu solidaritāti.»

Elizejas līgums noteica Francijas un Vācijas sadarbības pamatmērķus un darbības principus. Viens no pamatnosacījumiem ir regulāras tikšanās visos līmeņos, lai rosinātu kopdarbību trijās jomās – ārlietās, aizsardzībā, izglītībā un jaunatnes lietās. Līgums ir ticis modificēts vienu vienīgu reizi – tā 25.gadadienā, izveidojot divus jaunus sadarbības mehānismus: kopīgo aizsardzības un drošības padomi un kopīgo ekonomikas un finanšu padomi. Līgums nav novecojis, tas ir saglabājis savu aktualitāti un tā simbolisko nozīmi nevar nepieminēt.

Notiek ne tikai regulāras politisko vadītāju tikšanās. Pirms četrdesmit gadiem sāktā procesa oriģinālais raksturs un spēks ir apstāklī, ka jau no paša sākuma tajā ir iesaistīta pilsoniskā sabiedrība, uzskatot par prioritāriem pasākumus, kas saistīti ar jauno paaudzi. Tā Francijas un Vācijas Jauniešu sadarbības forums ir devis iespēju tikties vairāk nekā septiņiem miljoniem jaunu vāciešu un franču no licejiem, skolām, universitātēm, asociācijām. 2002.gadā šādās tikšanās piedalījās 150 000 jauniešu.

Sadarbības forums ir atvērts arī mūsu partneriem no citām Eiropas valstīm. Aizvien biežāk notiek jaunu ierēdņu stažēšanās otras valsts pārvaldes iestādēs. 1999.gadā tika nodibināta Francijas–Vācijas Universitāte. Daudzas pilsētas un reģioni iesaistīti kopprojektos, tādējādi radot blīvu kontaktu tīklu, kas pārklāj abas valstis. 80.gadu beigās tika izveidots televīzijas kanāls ARTE, kas ir Eiropas kultūras televīzijas priekšvēstnesis.

Tieši savstarpējo kontaktu kāpums padara iespējamu ilglaicīgu un efektīvu tuvināšanos. Divpusējo attiecību un Eiropas jautājumu politiskā saskaņošana var balstīties uz pilsoņu reālu atbalstu un padarīt saskaņu starp abām valstīm par Eiropas celtniecības virzītājspēku. Tas, ko uzcēlušas dalībvalstis, balstoties uz šiem pamatiem, ir patiess veiksmes stāsts.

Savienības pašreizējā paplašināšana, uzņemot Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, ir ārkārtīgi nozīmīga vēsturiskajā un ģeopolitiskajā aspektā – notiek Eiropas atkalapvienošanās un vēstures netaisnību izlabošana. Kopenhāgenā runa bija nevis par to, lai paplašinātu kādu elitāru klubu, bet gan par to, lai ļautu atgriezties Eiropā tautām, kas bijušas traģiski šķirtas no tās. 1963.gadā Robērs Šūmans, kurš toreiz bija Eiropas parlamenta goda priekšsēdētājs, rakstīja: «Eiropa mums jāveido ne tikai brīvo tautu interesēs, bet arī tādēļ, lai varētu uzņemt austrumu tautas, kuras pēc atbrīvošanās no apspiestības, ko tās cieš pašlaik, mums lūgtu uzņemt tās un sniegt morālu atbalstu.»

Tagad tā ir kļuvusi par realitāti. Nepieciešams organizēt 25 suverēnu valstu kopienu tādā veidā, lai tā būtu demokrātiskāka, efektīvāka un ar lielāku ietekmi pasaulē. Institūcijas sākotnēji bija iecerētas sešām valstīm. Saglabājot galveno, kas ļāva gūt panākumus, Eiropas institūcijas jāpielāgo jaunajai situācijai. Tieši tādēļ mūsu valstis nupat ir nākušas klajā ar savu priekšlikumu Eiropas partneriem, kas varētu būt ieguldījums institūciju arhitektūrā – apstiprināt Eiropas Savienības Padomes (valstu un valdību vadītāji) vadošo politisko lomu, ievēlot tās pastāvīgo prezidentu; nostiprināt Komisiju kā Eiropas vispārīgo interešu sargu ar prezidentu, ko ievēl Eiropas Parlaments, kura nozīme arī tiktu palielināta. Minētais priekšlikums tika iesniegts Konventā, lai visi partneri varēto to brīvi apspriest.

Četrdesmit pēdējo gadu pieredze mūs māca, ka tad, kad abas mūsu valstis nevar panākt vienošanos, Eiropā iestājas stagnācija; kad tās prot panākt nepieciešamos kompromisus un Francijas–Vācijas motors darbojas, arī visa Eiropa kopumā progresē.

“DIENA”; pēc M. Fušē un E.Herolda raksta “Eiropa – patiesas solidaritātes izpausme”