Par vēl pilnveidojamo demokrātiju

Ratgera universitātes (ASV) politikas zinātnes asoc.prof. Jans Kubiks:

Vai būtu pareizi runāt par universālu politisko kultūru?

Ar jēdzienu “politiskā kultūra” mēs saprotam cilvēku uzskatus, priekšstatus par politiku, attieksmi pret to. To, kādu cilvēki iedomājas piedienīgu rīcību politikā. Acīmredzami pastāv kaut kas tāds, ko mēs varētu saukt par “Rietumu politisko kultūru”. Kaut gan arī šeit būs ārkārtīgi lielas atšķirības starp, teiksim, Vāciju, Franciju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Taču, iespējams, ir dažas vispārējas idejas, kas savieno Rietumu politisko kultūru.

Kādas ir šīs idejas?

Ideja par pilsonisko un politisko brīvību, demokrātiskās pārstāvniecības ideja, varas dalīšana izpildvarā, likumdevējvarā un tiesu varā. Es arī uzskatu, ka Rietumos tik izteikti kā nekur citur izpaužas ideja, ka dažādām sabiedrībā institucionalizētām sfērām jābūt nodalītām, lai arī tās ir savstarpēji saistītas. Piemēram, valstij un ekonomikai jābūt nošķirtai – brīvā tirgus ideja. Nodalītām jābūt partiju sistēmai un valstij. Nošķirtām vienai no otras jābūt valstij un pilsoniskajai sabiedrībai. Tātad, tā ir vesela ideju buķete, kas radusies Rietumu attīstības rezultātā, gan attīstoties šīm idejām, gan īstenojot tās praksē, īpaši pēdējo 300 gadu laikā.

Šeit, postsociālistiskajās valstīs, cilvēki bieži sūkstās par zemu politisko kultūru un saka, ka tā ir pilnīgi pretēja tai, kas pastāv Rietumos. Kur tad ir robeža starp šīm politiskajām kultūrām?

Zemas politiskās kultūras vispār nav. Politisko kultūru var skaidrot, pieejot tai aprakstoši vai normatīvi. Pirmajā gadījumā tas ir tikai attieksmju un uzskatu modelis. Te būtu jāizvairās domāt, ka viens modelis ir labāks, otrs sliktāks, viens ir augstāks, otrs – zemāks. Šie modeļi vienkārši ir atšķirīgi un, protams, mēs cenšamies noskaidrot, kā tie ietekmē īstenoto politiku. Savukārt normatīvā pieeja saka, ka dažkārt atsevišķās vietās politiskā kultūra ir augstāka. Ar to parasti tiek domāts, ka attiecīgajā vietā pastāv Rietumu pilsoniskajai politiskajai kultūrai līdzīga politiskā kultūra. Taču šāda domāšana slēpj sevī briesmas, jo tās apgalvojumi balstās uz pieņēmumu, ka Rietumu pasaule ir attīstītāka un ka Rietumu politiskās idejas ir it kā augstākas par citām. Pirmskara Austrumeiropas valstu politiskās sistēmas demokrātijas ideju izpratnē bija nepilnīgas. Laika posmā no 1918. līdz 1939.gadam demokrātijas bija relatīvi vājas. Tomēr pastāvēja noteikti demokrātiskas valsts iekārtas elementi, un tāpēc ir zināma vēsturiska pieredze. Manuprāt, tas nozīmē, ka demokrātijas iedibināšana Austrumeiropā ir vieglāka nekā daudzās citās pasaules daļās.

Tātad demokrātija šeit vēl tiek celta.

Pilnīgi noteikti! Demokrātija ir sarežģīta, un ir svarīgi, kā mēs to definējam. Ļoti lietderīgi paraudzīties uz procedurālās un patstāvīgās demokrātijas atšķirībām. Saskaņā ar pirmo jābūt iedibinātām noteiktām procedūrām. Viduseiropā un Baltijas valstīs tās darbojas relatīvi labi. Otrs ir patstāvīgā demokrātija. Proti, demokrātijai būtu jārada pārliecība, ka tā ir vislabākā politiskā sistēma, kura nav apšaubāma. Tātad, runa ir par demokrātijas leģitimitāti. Taču šajā ziņā te pastāv dažas nepilnības. Kā jūs zināt, daudzi cilvēki gaidīja, ka pēc komunisma sabrukuma demokrātija radīs kaut kādu ekonomisku brīnumu.

Vai tad zemāks dzīves līmenis ir iemesls tam, kāpēc cilvēki politisko kultūru valstī sauc par zemu?

Zemāks ekonomiskās attīstības līmenis un sliktāka vajadzību apmierināšana diezgan skaidri samazina cilvēku vērtējumu par politiskajām institūcijām. Tā ir tāda politiskā kultūra, kur ļaužu domas par demokrātiju bieži saistās ar ekonomiskās situācijas vērtējumu. Tas nav nekas neparasts. Tā tas ir visā pasaulē, tikai izskatās, ka šobrīd postkomunisma sabiedrībās vismaz dažas cilvēku grupas to pauž izteiktāk nekā citur.

Deviņdesmito gadu sākumā valdīja noskaņojums, ka ikvienam, kurš atbalsta Latvijas neatkarību, jāiesaistās tās atgūšanā. Taču tagad cilvēki no politiķiem norobežojas. Kā Jūs skaidrotu šo procesu?

Tas nav nekas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Politiskās elites un sabiedrības atsvešināšanās ir visā pasaulē izplatīts fenomens.

Tas notiek tagad?

Tagad. Apmēram pēdējos desmit gadus ir vērojama uzticības krīze politiskajām elitēm. Neesmu pārliecināts, vai šim procesam visur ir vienādi cēloņi, taču atsevišķas kopīgas iezīmes var saskatīt. Pirmkārt, pastāv uzskats, bet es domāju, ka tas ir kas vairāk nekā tikai uzskats, ka pārlieku lielu lomu politikā spēlē nauda. Neesmu drošs, vai pirms simts gadiem naudai politikā bija mazāka nozīme. Taču tagad tiek domāts, ka tā ir daudz par lielu un politiķi ir pārāk piesaistīti pie šīs lielās naudas. Otrkārt, es novēroju, ka politiķi kļūst augstprātīgāki, īpaši šeit, Austrumeiropā. Viņi ir daudz augstprātīgāki nekā tas pašiem nāktu par labu. Ar to es domāju to, ka viņiem nav vajadzīgo prasmju attiecībās ar sabiedrību, lai noslēptu savu pārākuma apziņu, kura ir nepamatota, bet tomēr patiešām viņiem piemīt. Nu, šeit protams ir arī izņēmumi. Taču vairums no viņiem nezina, kā radīt iespaidu, ka viņi nāk no tautas, ka viņi ir gatavi sarunāties, iejukt cilvēkos. 8.Saeimas vēlēšanu naktī es vēroju deputātu amata kandidātus. Protams, es nesapratu, ko viņi saka, taču viņu ķermeņa valoda bija briesmīga. Vairums no viņiem bija stīvi, izturēšanās pauda: “Es esmu pārāks”. Politiķiem jāspēlē ļoti grūta spēle. Viņiem jāatrod līdzsvars starp sava atšķirīguma demonstrēšanu, no vienas puses, jo cilvēki gaida, lai viņi būtu citādāki. Viņiem jābūt līderiem, ar noteiktām prasmēm. Tieši tāpēc viņi ir tur. Taču, no otras puses, viņiem jāizturas tā, lai būtu redzams, ka viņi nāk no tautas un ir kopā ar tautu. Tikai nedaudzi politiķi to spēj teicami izdarīt. Lehs Valensa to spēja neparasti veiksmīgi. Es domāju, ka tas arī ir viens no “Solidaritātes” kustības panākumu iemesliem Polijā. Arī Ronalds Reigans ASV pirms daudziem gadiem to prata. Bet šeit šīs prasmes patiešām trūkst. Un tas, manuprāt, lielā mērā arī ir uzticības krīzes pamatā – uzskats par politiķu saistību ar lielu naudu un vajadzīgo prasmju trūkums attiecībās ar sabiedrību.

Kam tad būtu jānotiek, lai situācija mainītos un cilvēki vairs nejustos atstumti? Vēl kādai revolūcijai?

Nē, nē, revolūcijas nekad nav labas. Es atbalstu evolūcijas ceļā radušās būtiskas izmaiņas. Tāpēc ir jāiedibina un jāuztur spēcīgs, caurskatāms atbildības mehānisms. Tam, savukārt, nepieciešama ļoti aktīva pilsoniskā sabiedrība, kas būtu spēcīga un spētu mobilizēties.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV; pēc R. Kašas (Radio “Brīvā Eiropa”) intervijas