Par eiropiešu bailēm no mums

Firmas “Lido” īpašnieks Gunārs Ķirsons:

Kāpēc “Lido”, jūsuprāt, ir tik populārs?

Esmu jau sen teicis, ka pamatu pamats ir mīlēt savu klientu un domāt ne tikai, kā dabūt no klienta naudu, bet arvien ko viņam labu dot.

Otrkārt, nepieciešams vienmēr izzināt, kas ir vajadzīgs tieši tajā laikā. Ar to es nedomāju sezonas vajadzības, bet gan izpratni par to, kā cilvēki šajā brīdī sociāli un pat politiski dzīvo. Par “Lido” dažkārt viens otrs ir sacījis, ka virtuvē tiekot gatavoti pārāk trekni ēdieni, jo darba cilvēks te ikdienā nenāk ēst, viņam ir par dārgu, alga vēl nav tik liela. Viņš iegriežas tikai reizēm kopā ar bērniem panašķoties. Vairāk naudas nopelna biroju cilvēki un viņiem nevajag tik kalorijām bagātu maltīti kā fiziska darba strādniekiem. Arī šādos apsvērumos jāiedziļinās ļoti nopietni.

Trešais nosacījums ir – mīlēt savu darbinieku. Ja tu viņam nedosi pienācīgu atalgojumu un neizturēsies labi pret viņu, tad viņš neizpildīs tavu labo ieceri, vēlēšanos, nodomu attiecībā pret tavu klientu.

Ko no jūsu piedāvātā izvēlējās Maskavas mērs Jurijs Lužkovs?

Klājām zviedru galdu. Uzņemošā puse pirms tam mums aizrādīja, ka šoreiz varbūt to nevajadzētu, jo augsti viesi ir pieraduši, ka viesmīļi viņus apkalpo. Mēs tomēr pratām pārliecināt, ka šādās tikšanās reizēs, kurās kaut kas ir jāpārrunā, jāapspriež, zviedru galds ir vispiemērotākais. Esam ēdinājuši daudzas godājamas personas – pie mums ir viesojušies visi Baltijas un ziemeļu valstu premjeri un Eiropas Savienības augsti ierēdņi. Vienīgais, kas no prominencēm pie mums neatbrauca, bija princis Čārlzs.

Kad Rīgā viesojas Mstislavs Rostropovičs, viņš ierodas pie mums katru dienu. Patīkams, šarmants kungs, kurš vienmēr prot pateikt komplimentus. Kad stāstīju par savu seno ieceri uzcelt lielisku namu nabadzīgiem cilvēkiem, viņš uzreiz teica: esmu gatavs atbraukt uz atklāšanu un nospēlēt par velti. Viņš, kuram pasaulē maksā tik lielus honorārus!

Jums ir vaicāts, vai nevēlaties veidot “Lido” ēdināšanas uzņēmumus citās valstīs, tajā skaitā arī Krievijā. Kāds bija Lužkova priekšlikums?

Vismaz vienu nopietnu piedāvājumu mēnesī saņemu. Divas reizes Ķīnas vēstnieks Latvijā ir ieteicis veidot “Lido” tīklu Pekinā. Mēs par piedāvājumu pateicāmies, bet atbildējām, ka vēl neesam gatavi.

No Krievijas vairākkārt ir bijuši piedāvājumi, ko mēs esam izskatījuši un jau apdomājuši, kā ieiet Krievijā, tikai nevis ar savu darbu, bet ar pieredzi un zināšanām. Pirmais mēģinājums ir Baltkrievijā, kur pašreiz strādājam pilnā sparā. Tur noslēgts līgums ar prezidenta Lukašenko kancelejas vadību par to, ka pārdodam zināšanas, turklāt pirmo “Lido” kompleksu paši uzcelsim. Redzēsim, kā “Lido” veiksies Baltkrievijā, un tad domāsim tālāk par Krieviju. Tur pārdosim tikai zināšanas – tātad izstrādāsim savu koncepciju, interjerus un savu brendu – tehnoloģiju, apmācīsim cilvēkus un noteiksim, kādai jābūt cenu politikai.

Ar baltkrieviem notiek pārrunas, ka viņi savu ēdināšanas tīklu pārveidos pēc mūsu parauga, ieskaitot pat atalgojuma sistēmu. Es teicu, ka vadītājam būtu jāpelna tūkstotis, pat varbūt divtūkstoš dolāru mēnesī. Ministrs iebilda, kā tas varot notikt, ja viņam alga esot 300 dolāru! Es sacīju, ka Latvijā dažs firmas vadītājs saņem trīskārt un pat desmitkārt lielāku algu nekā prezidente. Piekodinām: jāievēro visi mūsu ieteikumi; ja tā nedarīs, tad visa sistēma var sabrukt. Baltkrievijā ir tā, ka valsts nosaka, ko par kādu cenu drīkst pārdot un tā tālāk. Kā notiks pārmaiņas – nezinu, bet viņi teicās esam gatavi pieņemt mūsu ieteiktos spēles noteikumus.

Ne viens vien latviešu uzņēmējs ir teicis: “Mums ir tā – ja tev kaut kas izdodas, tad tik pie laika raugies, kā sekmīgāk to pārdot, jo tik un tā būsi spiests to pārdot ārzemniekiem.”

Es domāju, ka mēs esam ļoti gudra un strādīga tauta. Visās lietās darbojas princips: kad tev ir nauda, tu spēj uzcelt dzīvokli vai māju. Kad tās nav, grūti uzcelt tādu māju, kādu tu gribi. Tādēļ visu var darīt tad, kad esi tam gatavs. Man ir bijuši arī sadarbības piedāvājumi no Vācijas. Bet turp mēs dosimies, tiklīdz būsim tam gatavi un pārliecināti, ka vācieši tikpat labprāt iegriezīsies mūsu ēstuvēs tur, kā tas notiek šeit. Protams, domāju, ka nākotnē Eiropas valstīs taisīsim “Lido” ķēdi.

Kas, jūsuprāt, Eiropā ir tāds, kas mums dod iespēju tur konkurēt? Ja jūs aicina uz Vāciju – kā tad viņiem pašiem tur trūkst?

Uzdrīkstēšos teikt pat tā: tagad vācietim ir jāmācās no mums, vismaz ēdināšanas jomā. Protams, katrā tautā ir dažādi cilvēki, uzņēmumi un tā tālāk, bet, ja noliktu blakus simt ēdināšanas lokālus Latvijā un simt Vācijā, mans secinājums: mēs jau tagad protam daudz ko izdarīt skaistāk un labāk. Tur ne tikai firma “Lido” spētu konkurēt, bet daudzi mūsējie varētu braukt strādāt un ļoti nopietni ietekmēt situāciju sabiedriskajā ēdināšanā. Kad būsim pilntiesīga Eiropas Savienības valsts, daudzi mūsu uzņēmēji brauks turp – ne tikai uz Vāciju, bet arī uz citām zemēm un dažam sagādās tur galvassāpes.

Redzams, ka viss pamazām globalizējas. Čehijā – jā, tur vēl palicis daudz savu tradīciju – kā alus dzeršanas kultūra – un tas ir patīkami. Bet Vācijā skaties: tur argentīniešu bistro, tur brazīliešu bistro, vjetnamiešu… un vāciešu pašu krodziņu maz.

Vācijā vidējais slānis ir tik turīgs, ka mājās vairs nevakariņo. Tāpēc krodziņiem klientu ir daudz un konkurence maza. Otrs iemesls, kāpēc vāji notiek attīstība: tur strādāt ieradušies daudzi ne jau tie labākie ļaudis no bijušā Austrumu bloka. Viņi izvēlas strādāt tur, kur paši var paēst. Ja ne nozagt, tad vismaz par brīvu paēst. Tur strādā poļi, dienvidslāvi, krievi, arī latvieši. Un tad viņi iemāca gan vāciešus, gan vācu saimniekus strādāt tā, kā paši to saprot: svarīgi ir šodien nopelnīt, bet, kas būs rīt, tad jau redzēs.

Savējiem es ne reizi vien esmu teicis – kungi, nepaies ne pieci gadi, kad eiropieši brauks uz šejieni un redzēs kultūru, redzēs Latvijā etnogrāfiju, redzēs Latvijā latvieti un ļoti labu kvalitāti! Manuprāt eiropiešiem no mums ir vairāk bail nekā mums no viņiem.

“LAUKU AVĪZE”; pēc D. Kokarevičas un V. Krustiņa intervijas “Gunārs Ķirsons: – Eiropiešiem no mums vairāk bail.”