Par sievieti ar lielo un parasto burtu

Pēc starptautiskās konferences “Dzīve tekstā: sieviete mūsdienu literatūrā un humanitārajās zinātnēs”

Latvijas Universitātes pētījumu centrs “Feministica Lettica”, Filozofijas un socioloģijas institūts un Norvēģijas Karalistes vēstniecība Latvijā rīkoja starptautisku zinātnisko konferenci “Dzīve tekstā: sieviete mūsdienu literatūrā un humanitārajās zinātnēs”. Tā notika aizvadītās nedēļas nogalē, 6. un 7. aprīlī, Rīgā, Reiterna namā. Bija sapulcējušies pieredzējuši un vēl tikai topoši filozofi, filologi, rakstnieki un zinātnieki. Interesantajā un intelektuāli piesātinātajā sarunā piedalījās gan sievietes, gan vīrieši.

Sveicot konferences dalībniekus, Norvēģijas vēstniecības pārstāvis Ivars Bārda Svensons teica: “Jautājums par dzimumu lomu un līdztiesību pēdējos 30 gadus Norvēģijā ir bijis viens no sabiedriskās diskusijas centrālajiem tematiem. Ar šiem jautājumiem sastopamies politikā, akadēmiskajā vidē un arī ikdienas dzīvē.” Atšķirībā no Skandināvijas valstīm Latvijas sabiedrībā līdz šim gan nav notikušas plašas diskusijas par dzimumu līdztiesību vai sieviešu diskrimināciju. “Mēs pieņemam, ka problēmu nav, ka viss ir kārtībā. Taču tā vis nav. Par to liecina arī doktoranšu un profesoru atbildes aptaujas anketās. Ir tomēr sajūta, ka sievietei, kandidējot uz kādu amatu, ir vairāk nekā vīrietim jāpierāda, ka viņa ir labāka,” sacīja profesore Baiba Rivža. Un viņa arī atzīmēja, ka šī pasākuma norises “kurinātāja” asociētā profesore Ausma Cimdiņa ir viena no pirmajām, kas cenšas aktualizēt šos jautājumus.

Konferencē tie ieguva starptautisku skanējumu. Ar skandināvu profesores Karinas Viderbergas feminisma pētījumu problēmām klātesošos iepazīstināja viņas rakstu tulkotājs profesors Jānis Vējš. Savukārt Bergenas universitātes doktorante Valentīna Ļeontjeva referēja par tematu — Austrumeiropas sieviete mūsdienu Norvēģijas medijos: par postsociālisma sieviešu identitāti, konfrontējot ar Rietumu stereotipiem.

Norvēģijas un Latvijas kultūras saites pēdējos gados ir strauji attīstījušās. Arī šī konference tika rīkota ar Norvēģijas vēstniecības finansiālu atbalstu, un tās ievadā I.Bārda Svensons teica: “Mums ir daudz kopīga kultūrā, un domāju, arī dzimumu jautājumā mums ir daudz kas apspriežams un diskutējams.” Šī jautājuma risināšanu Norvēģijā viņš raksturoja tā: “Piecdesmitajos gados norvēģu bērni lasīja grāmatās par mammām, kas gatavo ēst, un tēviem, kas lasa avīzi. To viņi redzēja arī savā ikdienā. Tagad Norvēģijas jaunieši ir pieraduši, ka ikdienā gan tēvs, gan māte daudz strādā. Attiecības starp dzimumiem ir mainījušās. Un tad, kad visi bērni apzināsies, ka dzimumam, seksuālajai orientācijai un ādas krāsai nav nozīmes viņu dzīves ceļa izvēlē, mēs būsim pietuvinājušies atvērtai un tolerantai sabiedrībai, kādu Norvēģijā vēlētos redzēt daudzi cilvēki.”

Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis uzrunā konferences dalībniekiem teica: “Ir relatīvi vienkārša, jau skolēniem saprotama hromosomu spēlīte, kura faktiski mūs sadala divās kopnēs ar atšķirīgām misijām.” Viņu kā vīrieti, arī kā Universitātes rektoru, mulsinot tas, ka pašlaik sievietei jācenšas sevi pierādīt, gandrīz vai sprinta distancē stājoties blakus vīrietim: “Jo sevišķi tas ir tā, kad runājam par habilitācijas jautājumiem, kad jāizšķiras, kuram uzticēt tos vai citus pienākumus. Tā tas ir ne tikai zinātnes piramīdā, tā tas ir faktiski visur.”

Konferences sarežģītajai tematikai, kā atzina I.Lācis, ir trīs atslēgvārdi: sieviete literatūrā, sieviete zinātnē un diskurss.

Sarunu par sievieti zinātnieci, par viņas vietu, iespējām un perspektīvām zinātnē ievadīja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja profesore Baiba Rivža ar referātu “Sieviete un Latvijas akadēmiskā sabiedrība”. Apzinoties, ka studentes ir nākotnes bāze, no kuras izaugs lektores, docentes un profesores, viņa sākumā sniedza pārskatu par studenšu skaitu Latvijas augstākajās mācību iestādēs. Vislielākais tas ir pedagoģiskajās augstskolās. Piemēram, Daugavpils pedagoģiskajā universitātē 83% no studentu kopskaita ir jaunietes, Latvijas Universitātē — 64%. Kopumā valstī 61% studējošo ir sievietes. Tas liecina, ka viņas vēlas un spēj izglītoties un ir ļoti centīgas sava mērķa īstenošanā. Lielākoties jaunietes izvēlas pedagoģiju — 84% studenšu, humanitārās zinātnes — 80%, mazāks sieviešu īpatsvars ir lauksaimniecības, dabaszinātņu un inženierzinātņu programmās.

36% no augstskolu akadēmiskā personāla ir sievietes. Turklāt, kā atzīmēja profesore B.Rivža, vērojama tendence, ka reģionu augstskolās, piemēram, Vidzemes, Ventspils un Rēzeknes, sieviešu īpatsvars ir ievērojami augstāks nekā vidēji valstī. Latvijā procentuāli ir maz sieviešu profesoru — tikai 4%. Taču, sacīja B.Rivža, ir 7% asociētās profesores un 25% — docentes, un tas ir cerīgi, jo daudzas vēlēsies iegūt profesores grādu, un līdz ar to sieviešu īpatsvars pieaugs. Salīdzinoši mazs sieviešu profesoru īpatsvars ir sociālajās zinātnēs (ekonomikā, jurisprudencē, politoloģijā).

Lai noskaidrotu, kādi faktori bremzē sievietes akadēmisko karjeru, B.Rivža bija aptaujājusi 20 profesores un 20 doktorantes. Saņemtās atbildes ļauj secināt, ka viens no šķēršļiem karjeras izaugsmē ir ļoti lielā slodze — gan mājās, gan doktorantūras darbā. Tāpēc secinājums: vīrieši jau bērnībā ģimenē jāsāk vairāk orientēt uz sievietes saudzēšanu. Nebūt ne mazsvarīgs faktors ir valsts attieksme. Tas anketās norādīts kā otrs būtisks apstāklis. Doktorantes domā, ka valsts politika pašlaik ir orientēta uz cilvēku vispār, tā nav vērsta uz sievieti, viņas vajadzību nodrošināšanu. Sabiedrība vairāk dzīvo pēc vīriešu loģikas. Un faktiski sievietes, kas veiksmīgi izveidojušas savu akadēmisko karjeru, ir pieņēmušas vīriešu loģikas noteikumus. Kā tas izpaužas? Vīrietim parasti ir lielāka uzdrīkstēšanās, viņš negaida, lai kāds viņu iesaka, virza. Sievietei gribas, lai viņu kāds balstītu, ieteiktu nākamajam akadēmiskajam amatam.

Protams, rodas jautājums — kā varētu sekmēt sieviešu akadēmiskās karjeras attīstību. Kā anketās raksta profesores, vispirms nepieciešams valsts atbalsts, finansiāla palīdzība, kas būtu saistīta ar studiju kredītu, stipendiju paugstināšanu, dažādiem grantiem. Tāpat nav mazsvarīga dažādu rakstu krājumu izdošana, lai doktorantēm būtu iespēja publicēt savus pētījumus. Un, kā atzinušas aptaujas dalībnieces, sievietēm pašām aktīvāk jāpauž sava vēlme piedalīties sabiedrības veidošanā, uzstājīgāk jāizvirza sava kandidatūra amatiem padomēs un enerģiskāk jāiesaistās dažādu programmu izstrādē. Izteikti arī ļoti radikāli priekšlikumi — piemēram, sekot skandināvu pieredzei un arī mums pāriet uz kvotu sistēmu.

Savu nostāju B.Rivža formulēja šādi: “Kopumā esmu optimistiski noskaņota un esmu pārliecināta, ka viss ir mūsu pašu rokās.” Un noteikti ikvienai mūsdienu sievietei kā uzmundrinošs moto noderēs kādas profesores anketā rakstītais: “Tu tici, un tu dzīvosi; tu šaubies, un tu bojā iesi!”

Sievietei zinātniecei savā stenda referātā “Sievietes kā vērtība Latvijas Zinātņu akadēmijā: ideāls un realitāte” pievērsās arī akadēmiķe profesore Maija Kūle.

Kopējais zinātnieku skaits neatkarīgajā Latvijā, salīdzinot ar 20. gadsimta 90. gadu sākumu, ir ļoti sarucis. No 18000 zinātnē strādājošajiem ir palikuši tikai aptuveni 5000 cilvēki, kas ir saistīti ar zinātnisko darbu. Jāatzīmē, ka sieviešu līdzdalība akadēmiskajā zinātnē 70. un 80. gados ļoti auga: no 3800 sievietēm 1970. gadā līdz 8400 sievietēm 1992. gadā, kad viņu īpatsvars zinātnē sasniedza 47 procentus. Tolaik tā bija visaugstāka sieviešu līdzdalības pakāpe zinātnē Baltijas valstīs.

90. gados Latvijas zinātnē sākās finansiāla krīze, kas bija saistīta ar zinātnes pārstrukturizēšanu mazas valsts vajadzībām. Vienlīdz cieta abu dzimumu pārstāvji un atlaišanā (aiziešanā no darba) piederība sieviešu dzimumam nebija noteicošā. Pēc 1998. gada datiem, ar Latvijas Zinātņu akadēmiju saistītajos institūtos bija 5140 zinātnieki, 1946 — sievietes. Kā redzams, sieviešu zinātnē proporcionāli ir kļuvis mazāk, taču tās joprojām ir ap 35–40 procentiem no kopējā skaita. Uz attīstīto Rietumvalstu fona šāda proporcija nav slikta un nebūt neliecina par tiešu diskrimināciju. Zinātnieces, kas ir izpildītājas vai nelielu projektu vadītājas, lielākoties apgalvo, ka savā tiešajā darbā, ekspertīzēs, novērtējumos viņas nejūt dzimumu diskrimināciju. Balstoties uz pašas novērojumiem, Maija Kūle apgalvoja: “Tiešu, vārdos izteiktu sieviešu dzimuma diskrimināciju nekad neesmu piedzīvojusi.”

Viņa salīdzināja stāvokli Rietumvalstīs un Latvijā:

“Rietumu feministiskajās kustībās liels akcents tiek likts uz cīņu par individuālajām tiesībām, tajā skaitā par sieviešu tiesībām ieņemt pienākošos sociālo lomu, iegūt labu sabiedrības novērtējumu un godīgu atalgojumu. Attīstītās Rietumu zemēs viena no centrālajām dominantēm ir attiecības starp indivīdu un sociālo sistēmu. Latvijā kā pārejas laikmeta sabiedrībā vēl nav izveidojies spēcīgs spriegums starp individuālo un sociālo.

Latvijā, manuprāt, noteicošais ir spriegums starp publisko un privāto, nevis starp individuālo un sociālo. Publiskās darbības sfēra ir daudz kas: izglītība, politika, zinātne, ražošana. Privātā darbības sfēra ir ģimene, individuālā dzīve.”

M.Kūle referātu noslēdza ar brīdinošu secinājumu:

“Zinātnieces Latvijā no tiešas diskriminācijas vēl joprojām glābj tas, ka zinātne kā radošas izziņas darbība pieder kultūras sfērai, nevis sabiedrības un varas aktualitātēm. Taču līdzko zinātne tiks pilnīgi iekļauta Eiropas Savienības sociālajās struktūrās un ekonomiskajā sistēmā, asimilējot Rietumu aizspriedumus, paaugstinot atalgojumu zinātnē un ieņemot tai sabiedrības acīs prestižu vietu, Latvijas zinātnieces nevarēs noturēt savas pozīcijas un procesuālo sastāvu.

Viena no lielākajām kļūdām, ko patlaban pieļauj Latvijas zinātnieces, ir tā, ka tiek atzīta samērā labā situācija, kādā atrodas sievietes zinātnē, augstskolās un Zinātņu akadēmijā, un no tā tiek secināts, ka tā varētu būt vienmēr. Uzskatu, ka jau savlaicīgi ir jāapjēdz mainīgā situācija, lai varētu sekot Skandināvijas valstīm, kas ir iedibinājušas stingrus noteikumus un likumus, lai nepieļautu dzimumu diskrimināciju.”

Mazāk ierastā aspektā feminisma jautājums skatīts skandināvu profesores Karinas Viderbergas pētījumā. Feminisma teorijas katrā valstī attīstās savas terminoloģijas ietvaros. Taču, iekļaujoties starptautiskā apritē, vēloties līdzdarboties pasaules forumos, rodas nepieciešamība jēdzienus, kas radušies vienā noteiktā kultūras un valodas situācijā, tulkot, “pārnest” uz citu. Ar terminoloģijas saskaņošanas problēmām K.Viderberga saskārusies, gatavojot angļu valodā mācību grāmatu par feminismu. Profesors Jānis Vējš iepazīstināja konferences dalībniekus ar šī raksta problēmām un atzīmēja, ka tikpat aktuālas tās ir arī latviešu valodā. Piemēram, angļu valodā lietoto jēdzienu “ sex ” un “ gender ” nošķiršana. J.Vēja piedāvājums šo jēdzienu tulkošanā lietot vārdus “dzimums” un “dzimumsocialitāte” (atšķirībā no bioloģiskā dzimuma, apzīmē sociālo dzimumu) jau tūlīt izraisīja diskusijas konferences dalībnieku vidū un radās jautājums: kāpēc nevar iztikt ar jau zināmajiem “dzimums” un “dzimte”.

Nav apšaubāms secinājums, ka “tulkojot dzimumsocialitātes izpratnei veltītus tekstus no vienas valodas citā, neizbēgami tiek zaudēti noteikti koncepti un kontekstuālās nianses, kādas pastāv vienā valodā, un tajā pašā laikā nākas ieviest gluži jaunus jēdzienus un citādu konceptuālu izpratni citā valodā”. K.Viderberga parāda, ka lingvistiskā problēma kļūst arī par pētnieciski metodoloģisku un ideoloģisku problēmu.

Turpinot un attīstot pārdomas par konferences tematu, profesore Maija Kūle to vērtēja no filozofijas viedokļa: “Filozofiskā attieksme un literatūras norises notiek vārdos un konceptos, kuru nozīmes mainās dažādās kultūras paradigmās. Vārdu nozīmju izmaiņas atainojas filozofijā un literatūrā kaut kādos laikmetu kopumos. Vienā laikā lieto vienus vārdus, citā — pavisam atšķirīgu leksiku.” Savā referātā “Konceptu “cilvēks” un “sieviete” statuss feministiskajā filosofijā un mūsdienu latviešu rakstniecībā” viņa runāja par to, kas notiek ar konceptu “cilvēks”, kad teorētiskajās feministiskajās aprindās sāk dominēt koncepti “sieviete”, “ gender ”, “femīnā identitāte”.

“Iepazīstoties ar literatūru, kas radusies ārzemēs 70., 80. un 90. gados, redzu, ka lielākoties konceptam “cilvēks” tiek piedēvēts maskulīnās (vīrišķās) domāšanas paradigmas raksturīgās iezīmes. Un tam iepretim liek jaunus akcentus, runājot par diferencētiem cilvēkiem,” sacīja M.Kūle. Viņa sniedza plašu ieskatu feminisma kā universiālas filosofijas pamatatziņās un noslēdza ar savu cerīgu atziņu: “Tekstam, teorijām, tai skaitā feminisma teorijām ir ārkārtīgi liela nozīme emancipatoriskajos procesos, prāta urķēšanā, jaunu konceptu radīšanā, taču, no otras puses, dzīve ir daudz universālāka nekā jebkura teorija, jebkurš diferencētais runas veids spēs parādīt. Dzīve nav uz papīra. Un tāpēc man joprojām paliek cerība, ka 21. gadsimta sākumā feminisma teorijā tomēr būs tādas izmaiņas, tāds pavērsiens, ka ne tikai tiks kritizēts un noliegts universālais humānistiskais klasiskais diskurs, bet ka būs iespējama savstarpēja saruna, un atgriezīsimies pie vienlīdz augsta statusa un vērtības vārdam, kas Eiropā ir lolots gadu tūkstošiem, tas ir, “cilvēks”.”

Konferencē tika nolasīti un prezentēti daudzi ļoti interesanti pētījumi par feminisma un literatūras attiecībām. Par sievieti tekstā un sieviešu rakstnieču tekstiem. Par tekstu un intertekstu, teksta interpretāciju, izjūtu tekstualizēšanu, par lasīšanu kā pasaules uztveres procesu. Tematu daudzkrāsaino spektru atklāj referātu nosaukumi: “Feministikas nākotne un attīstības īpatnības latviešu lieteratūrzinātnē”, “Trauma un izturība latviešu sieviešu autobiogrāfiskajos darbos”, “Sieviete un dievišķais Imanta Ziedoņa dzejā”, “Marģeris Zariņš un feminisma literatūrkritika”, “Pilsēta un seksualitāte”, “Sievietes identitāte: mumifikācija un dzīvīgums”.

Feminisms mūsdienās vedina uz atšķirību apzināšanos, un, kā norādīja akadēmiķe Maija Kūle, virziens “Feministica Lettica” veic nozīmīgu darbu, jo tas ar literatūras, mākslas un filozofijas palīdzību modina individuālo garu, femīnās patības un vērtību apjēgumu.

Dace Bebre, “LV” nozares redaktore