No Dzegužkalna virsotnes

Uz savu pilsētu raugās rakstnieks Zigmunds Skujiņš

— 800 gadu pilsētai ir daudz vai maz?

— Reiz tālas zemes zoodārzā redzēju bruņurupuci, kuram bija vairāk nekā 200 gadu. Man mazliet pāri sešdesmit. Domājot par to, ka slinkais čāpotājs tāpat bija čāpojis jau tad, pirms Džeimss Kuks piestāja Austrālijas krastiem, bez šaubām radās priekšstats, ka bruņurupucim ir d a u d z gadu. Jo es skatījos uz bruņurupuci, kas manā priekšā tāpat kā pirms 200 gadiem čāpoja ar tām pašām resnajām kājām.

Rīgai, ko redzam un jūtam šodien, 800 gadu ir nosacīti kaut vai tāpēc, ka pilsētas nemitīgi mirst un nemitīgi dzimst.

Lībiešu un vācu seno kopīgo apmetni, kam bīskaps Alberts savulaik pārmeta kristību krustu, pagrūti stādīties priekšā. Tās dažas celtnes, kas it kā saglabājušās no 13.gadsimta, laika skrejā pārmainījušās tādā mērā, ka patiesībā ir jau citas. Vecpilsēta no pašreizējās Rīgas platības aizņem nepilnus divus procentus. Tālab Rīgas gadu daudzumu vai mazumu, manuprāt, varētu mērīt tā kā dzejnieks:

Es esmu bagāts. Man pieder viss.

Kas ar mani ir noticis.

Ar Rīgu, kā zināms, noticis daudz kas. Pat ļoti daudz. Ar šo daudz, respektīvi, ar savu vēsturisko uzkrājumu, Rīga uz mani tad arī lielā mērā runā.

Ievērojamu daļu no Rīgas vēstures aizņem pilsētas cīņas par patstāvību, par neatkarīgo statusu. No šī fakta tomēr nevajadzētu secināt, ka pilsēta ir kas līdzīgs baložu būdai, ko var uzmeistarot jebkurā vietā. Garš pilsētas mūžs neapšaubāmi liecina par vides vitalitāti, kurā pilsēta gūst savas dzīvības sulas. Varbūt der atcerēties, ka tikai nedaudz vēlāk nekā Rīgu, proti, 1208.gadā, Romas pāvests Innocentijs III zem sava spārna tāpat ņēma Vidzemes Straupi, kam tātad gandrīz tikpat gadu kā Rīgai, bet kas par pilsētu tomēr nav izaugusi.

— Kurš rakstnieks par Rīgu atstājis visinteresantākās un nozīmīgākās liecības?

— Jūs gribat, lai nosaucu vienu rakstnieku? To nu es neuzņemšos. Daudz dzirdēts vecs stāsts par Siāmas aklajiem, kas taustot mēģinājuši izzināt ziloņa veidolu. Kurai vietai katrs piekļuvis, tāds arī secinājums: garš un tievs, apaļš kā muca, resns kā stabs...

Ar Rīgu un rakstniekiem tāpat. Neviens visai Rīgai visos laikos klāt nav ticis.

Vairāk vai mazāk iespaidīgi atspoguļots “kaut kas”.

Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) vērīgi izpētījis Rīgas vēsturi un samērā veikli izklāstījis plašu faktu materiālu par reformācijas nemieriem, par tā sauktajiem zviedru laikiem, par latvietības raisīšanos. Diemžēl sižeti sekli tverti.

Vērtību nav zaudējis Augusta Deglava diždarbs “Rīga”. Runā acu un izjūtu liecinieks, un tas aizvien atstāj iespaidu. Deglavs pirmais objektīvā aukstasinībā pievērsās faktiem, ko retais vēlējies pamanīt, – Rīgas Latviešu biedrību ar sava cilvēka Ivana Himillera palīdzību patiesībā nodibināja krievi, lai mazinātu latviešu sadarbību ar vāciešiem, kas neatbilda cariskās impērijas politiskajām intrigām. Varbūt Deglava piemērs sadūšos arī kādu mūsdienu rakstnieku patiesības vārdā atklāt Maskavas politiskās inspirācijas Trešās atmodas sākotnē. Un to, kā ievirzes kārtējo reizi izlauzās no kontroles un radīja mums labvēlīgas sekas. Šāds lūkojums atgādinātu par politisko gājienu ieciklēto nemainību visos laikos. Un diemžēl arī to, ka no vēstures neviens nemācās. Pasaule virzās uz priekšu, atkārtojoties vecām iespējām un vecām kļūdām.

Par trīsdesmito gadu Rīgu iespaidīgas liecības atstājis Anšlavs Eglītis. Grāmatā “Sarunas ar jāņtārpiņiem” esmu jau teicis, ka viņa darbos “ieliktas tik precīzas laika zīmes, ka pret tām, gluži kā pret seno laiku inku tempļos iebūvētajām zvaigžņu ailēm, iespējams orientēt kalendāru”.

Rīgas elpu dvašo Ērika Ādamsona dzeja. Tās īpatnība – laikmetu pārklāšanās un saplūsme. Reālā pilsēta dzejnieku interesē maz. Viņš savu Rīgu sabrūvē pats no seniem eliksīriem un garšvielām, ko atstājuši aizgājušie gadsimti. Atcerēsimies Ādamsona dzeju grāmatu nosaukumus: “Ģerboņi”, “Saules pulkstenis”, “Sudrabs ugunī”. Arī atsevišķu dzejas darbu virsrakstus. “Balāde par karakalpu”, “Dziesma par gadsimteņiem”, “Vasaras svētki Rīgā”. Ādamsona dzejas objekts ir izjūtas, ko viņā rada Rīgas vīzijas.

Nostalģiskā atskatā no trimdas tālienes atmiņu stāstos Rīgu krāsaini zīmē Mariss Vētra un Andrejs Johansons. Un mūsdienās Vizma Belševica ar “Billi” un Jānis Rokpelnis ar “Rīgas iedzimtā” tēlojumiem.

Par šo tematu varētu runāt gari. Minēt zināmus, pat pārlieku zināmus un gluži nezināmus vārdus. Svarīgi, ka par Rīgu rakstīts daudz un dažādi. Un šī dažādība un daudzkārtība gluži kā varavīksne aizvien ir vai nu aiz muguras, vai priekšā.

— Kāda būtiska iezīme atšķir Rīgu no citām Eiropas metropolēm?

— Domāju, ka galveno atšķirību iezīmē tieši Rīgas vēsture. Par Londonu, piemēram, bez iebildēm un piebildēm var teikt, ka to izaudzējis angļu gars, un par Parīzi — ka tā ir Francijas spogulis. Rīgas likteņi gadsimtu garumā vijušies raibi, daudzējādā ziņā latviešiem neizdevīgi. Mūsu senču diskriminācija izpaudās efektā, ko apraksta Gabrjels Garsija Markess savos romānos — viņi bija un piedalījās, bet viņus neredzēja.

Joprojām bieži lietotais sižets, ka vācu kuģi piestājuši primitīvu cilšu apdzīvotā krastā un uzcēluši Rīgu, ir absurds. Rīga radās politiskas spēles un līgumattiecību rezultātā starp spēkiem, kas tolaik nebūt nebija nesamērojami. Ar lībiešiem rēķinājās gan Roma, gan vācu stratēģi līdz brīdim, kamēr to diktēja intereses. Vēlāk viss mainījās. Gluži kā 1940.gadā, Padomju Savienībai okupējot Latviju.

Vēstures ironijai labpaticis, ka latviešiem par savu vietu Rīgā aizvien nācies sūri cīnīties, kaut mūsu tiesības uz šo pilsētu ir neapstrīdamas un ieguldījums tās veidošanā acīmredzams. Eiropā atdzimusī interese par jūgendstilu par Rīgas visdaudzinātāko arhitektu izvirzījusi Mihailu Eizenšteinu, kura projektētie nami saskaitāmi uz pirkstiem. Tajā pašā laikā Jānis Baumanis, Kristaps Morbergs, Konstantīns Pēkšēns u.c. latviešu arhitekti uzcēluši (projektējuši) simtiem Rīgas centra ievērojamāko namu un sabiedrisko celtņu. Starp citu, arī jūgendstilā.

Seja lielā mērā izsaka garu. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados neatkarīgās Latvijas valstī Rīga iegūst tādus īpašus spēcīgus akcentus kā Brāļu kapi, Brīvības piemineklis, Kara muzejs, Tiesu pils, Finansu ministrija u.c.

Bēdīgi — bet tas jāpatur prātā — cīniņš par latviešu vietu Rīgā turpinās joprojām. Precīzāk, tam jāturpinās, jo Eiropā un, šķiet, pat pasaulē diez vai atradīsim otru galvaspilsētu, kurā kari un okupācijas tādos apmēros varmācīgi mainījušas etnisko sastāvu.

Okupācijas muzejs Vecrīgā ir griezīgs atgādinājums nevis ar savu arhitektūru — kā dažkārt dzirdams —, bet ar šeit izveidotajām apsūdzībām un liecībām par aizvestajiem, nogalinātajiem, mocītajiem. Rīgai visriņķī uzbūvētais spokaini bezsejainais dzīvojamo spīķeru loks ir grandiozs Okupācijas muzeja brīvdabas eksponāts.

Protams, Rīgu no citām Eiropas metropolēm atšķir ne jau vienīgi negatīvais. Rīgu vairāk vai mazāk izmanto gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs, ar ko, piemēram, nevar lepoties ne Parīze, ne Londona, ne Madride, ne Roma. Rīga ir unikāls tautas sapulču centrs. Dziesmu svētku kopkorī Mežaparkā dzied aptuveni katrs simtais Latvijas iedzīvotājs. Lai sacenstos ar Rīgu, Parīzei korī būtu jāsapulcē 550 000 dziedātāju!

Rīgai ir ērta pieeja pie jūras un plašas dabiskās pludmales, ar ko var dižoties tikai nedaudzas Eiropas valstis. Rīgas centru apskauj lietpratīgi izveidotais, tiesa, pēdējā laikā apdraudētais, parku loks. Ne jau katra metropole divreiz vasarā slīkst lauku smaržās. Kad zied ceriņi un kad zied liepas.

— Vai jūsu bērnības Rīga ir stipri mainījusies?

— Atbilde laikam jādala divās daļās. Runājot par manu bērnību, jāatkāpjas visai tālā pagātnē, respektīvi, jāiet atpakaļ uz kādu citu pasauli, kura diez vai vispār vēl kur atrodama. Pirmām kārtām tā bija citas morāles pasaule. Kā vienu no pirmajām likumībām māte man iedzina pakausī, ka visdārgākā manta ir cilvēka dzīvība un, ja kāds to noziedzīgi otram atņem, pats samaksā ar savu dzīvību. Un es laikam nomiršu nesapratis, kāda jēga mūsdienu “humānismam”, kas dzīvības vērtību pārcenojis kā sezonai nepiemērotu kurpi, ļaujot profesionāliem slepkavām dzīves laikā divas vai pat trīs reizes pelnīties ar asinsdarbiem.

Tā bija pasaule, kur vēl pastāvēja un darbojās tādi jēdzieni kā gods, grēks, kauns.

Šodien droši vien atradīsies daudzi, kas, izdzirduši vārdu “tinte”, ķers pie vārdnīcas, lai uzzinātu šī vārda nozīmi. Pirms gadiem sešdesmit, septiņdesmit tinte bija intelektuālās pasaules sula. Latvijas lielākie bagātnieki Benjamiņi sapelnīja miljonus, izdodami pieprasītus preses izdevumus un apgādādami Latviju ar “Burtnieka” tinti. Tinte plūda, visi rakstīja ar tintē mērcētu spalvu. Visi – ministri un skolēni, rakstnieki un grāmatveži.

Apgaismošanā petrolejas lampām vēl bija ziedu laiki. (Septiņus gadus mājas darbus esmu pildījis pie stikla cilindrā gailošas dakts.) Ielās valdīja zirgu vilkti rati. Vieglie ormaņi, smagie ormaņi. Uz baznīcu laulāties brauca karietēs. Līķratos pēc palicēju maksātspējas jūdza divus, četrus vai pat sešus zirgus. Protams, tāds zirgu daudzums pilsētā bija sajūtams arī ar degunu. Sētnieki un zvirbuļi nokritušos zirgābolus naski medīja. Zvirbuļi ar knābjiem lasīdami ārā veselās auzas, sētnieki ar slotām un “šaufelēm”.

Par tālrādi avīzēs rakstīja kā par fantastisku nākotnes sapni. Jaunais iestādījums r a d i o tik tikko sāka ieviesties. Galvenā mūzikas mašīna bija gramofons ar plīstošām platēm, kas drīz jo drīz sāka čerkstēt.

Lidot ar lidmašīnu skaitījās pārdroši. Lidaparāti bija lēni un bez nosēšanās spēja pārvarēt nelielus attālumus.

Tāda apmēram bija mana bērnības pasaule. Manas bērnības Rīga ir Iļģuciems.

Pa Daugavgrīvas ielu no Rīgas centra uz Spilves lidostu braukāja lepni limuzīni, bet piecu minūšu gājiena attālumā sākās plašās Spilves pļavas, kur varēja klīst un klīst kā pa mežonīgu prēriju. Te bija Rātsupe un Lāčupe, Pērzakupe un Hapakgrāvis. Cīruļi virs galvas un Dieva sētu ziedu hektāri. Uz rietumiem stiepās mežs līdz pat Vārnukrogam, kur Buļļupe ietek Lielupē. Protams, Iļģuciemā bija arī fabrikas un kokzāģētavas, Daugavas atzarā — Zunda kanālā — uzņemt stutmalkas kravas iebrauca lieli kuģi zem dažādu valstu karogiem.

Godīgi runājot, Iļģuciema vispār vairs nav. Tam, kas atrodams vietā, kur Iļģuciemam vajadzētu būt, ar kādreizējo Iļģuciemu pēctecība nav lielāka kā skrandainam putnu biedēklim ar dzīvu cilvēku, kas šīs drānas, koptas un aprūpētas, kādreiz nēsājis. Iļģuciems – tāpat kā pārējās Rīgas priekšpilsētas — saņēma naža dūrienu sirdī, kad padomju iekārta likvidēja privātīpašumu un līdz ar to varmācīgi pārtrauca nomaļnieku gadsimtiem ierasto dzīvesveidu. Sociālismam, kam ceļazīmes savulaik salicis Marksa kungs, ir būtisks trūkums — tas nedod atslēgu bezsaimnieka saimniekošanai. Vecais Iļģuciems nebija bagāts, bet bija apsaimniekots. Manas bērnības Iļģuciemā neviens logs nestāvēja, aizsists ar finieri, eņģēs nekarājās nevienas durvis bez roktura.

Nekas nav tik briesmīga kā māja, kas pilna ar cilvēkiem, bet bez saimnieka. Žogs sakritis, bez jēgas novietotas atkritumu tvertnes, kāds būcenis motociklam, pagalma vidū sarūsējusi metāla garāža... Bet tāds jau nav vienīgi Iļģuciems. Saimnieka trūkums joprojām apzīmogo Rīgas lielāko daļu.

Jā, Rīgas centrs pamazām atkopjas. Un mazas saliņas šur un tur, kur ienāk jaunie bagātie būvētāji. Bet vissliktākais, ka piecdesmit “sociālisma” gados ar to visu tā sarasts, ka vaļā palaistais kūtrums, neko nemainot un nelabojot, ļauj mierīgi dzīvot tālāk un ļoti daudziem pat sapņot reiz jau redzētus utopiskus sapņus.

— Vai Rīgas lakstīgalu, kas skaisti dzied torņa galiņā, vanags vēl nav saplosījis?

— Daina par lakstīgalu Rīgas torņa galiņā, kuru draud nodot vanagam apēšanai “pa vienai spalviņai”, man allaž likusies dīvaina. Bet varbūt aiz miglainās alegorijas patiesībā slēpjas smeldzīgs stāsts?

Latviešu balsis un latviešu domas Rīgā ilgstoši diriģējuši te vieni, te otri, no dziedātājiem prasot vienīgi skaistu dziedājumu. Neskaistie dziedātāji nereti arī saplucināti. Tādā lūkojumā šķietami dramatiskais teksts iegūst griezīga sarkasma skaņu.

Zelta gaiļi, kas sēž Rīgas torņu galos un modri vērš galvas pret vēju, kā zināms, stāv sardzē dziļā klusumā. Uz viņiem laiku laikos kāri glūnējuši ne jau vanagi, bet vēl zobaināki, vēl negantāki plēsoņas.

Taču apgalvot, ka Rīgā nebūtu putnu, nekādi nevar. Vai gan savādāk Iļģuciema lepnums un Rīgas augstākā virsotne (28 m virs jūras līmeņa) sauktos par Dzegužkalnu? Un Rīgā pie Gaisa tilta katrs var pastaigāties pa Lakstīgalu ielu. Īsts putnu rezervāts ir Mežaparks ar piegulošo Meža un Brāļu kapu zaļo stūri. Pavasaros tur var dzirdēt gan dzeguzes kūkojam, gan strazdus svilpojam, gan žubītes vīterojam, gan erickiņus čiepstam.

Ir arī lakstīgalas. Vesetas ielas rajons kādreizējā hipodroma tuvumā, kur dzīvoju ilgus gadus, uz ostas pusi pāriet vēsturiskajās pilsētas ganībās. Vieta joprojām maz apbūvēta, lielu daļu aizņem tā sauktie dārziņi, kur kādreiz sameistarotās vasaras mājelēs un būdās tagad mitinās bezpajumtnieki un bomži. Taču gadu gaitā iestādītie koki turpina augt. Ziedu laikā ķirši, ābeles, plūmes un mandeles te puto ar baltiem un rožainiem mākoņiem.

Dažas no šeit tradicionāli mītošajām lakstīgalām nez kālab emigrē uz centra pusi. Varbūt patiesi kārodamas ar laiku tikt līdz kāda Rīgas torņa galiņam līdzīgi tam, kā kaijas jau redzamas Brīvības pieminekļa smailē.

Tie ir pasakaini rīti, kad, mazā gaismiņā pavēris acis, es dzirdu — aiz loga ievā vai liepā trallina, klakšķina un svilpo mazā, neredzamā dziedātāja, ar kuru nevar sacensties ne Marija Kallasa, ne Montserata Kabaljē.

Vienalga, tiešā vai pārnestā nozīmē, mans skepticisms nekādā gadījumā nav bezcerīgs. Rīgas lakstīgalas apēst nav nemaz tik vienkārši.

— Cilvēks veido pilsētu vai pilsēta — cilvēku?

— Gan viens, gan otrs. Spilgts piemērs – Kristaps Morbergs, kas 19.gadsimta vidū kā Zemgales zēns ar maizes kulīti plecos, pastalās auts, ienāca Rīgā, bet pāris gadu desmitus vēlāk brauca sešu zirgu vilktā karietē pa vienu no lielākajiem Rīgas bulvāriem, ko pats bija radījis.

Jo — kas tad ir pilsēta? Filozofiski — tās iedzīvotāju materializēts prāta, enerģijas, domāšanas, dzīves uztveres kopums. Rīga ir gan ubags, kas stāv uz bulvāra stūra, gan Pēterbaznīcas tornis, kas paceļas augstu pāri Vecrīgai. Iebraucējs, vērtēdams pilsētu, redzēs kā vienu, tā otru. Šis kopāsalikums pirmajā brīdī var likties dīvains, taču pamatos tas ir patiess. Protams, ubags un tornis ir nesalīdzināmi lielumi. Bet torņi paši no sevis kā sēnes mežā neaug. Tos būvē daudzi, tomēr b ū t vai nebūt nereti izšķir viena vienīga cilvēka misijas apziņa, gribasspēks un drosme. Šodien grūti pat iedomāties, ka turpat trīsdesmit gadus pēc kara Pētera baznīcas torņa vietā joprojām rēgojās tikai pamatnes stumbenis. Nav izslēgts, ka Rīgai vēl šobaltdien būtu laupīta staltākā smaile, ja daži apņēmīgi cilvēki — katrs atsevišķi un visi kopā — neuzņemtos risku padomju apstākļos iezīmēt sevi pilsētas ainavā. Šajā gadījumā nevis ar savām figūrām, bet ar torni.

Mēs varam pateikties Dievam, ka grūtajā visas pasaules ekonomiskās krīzes laikā, kad latvieši sadūšojās Rīgas centrā uzcelt Brīvības pieminekli, mums bija tāds tēlniecības ģēnijs kā Kārlis Zāle. Viņš neapšaubāmi ir izmainījis Rīgas galvenos akcentus un lielas tautas daļas vērtību apjēgu.

Un otrādi — vai Aleksandrs Čaks bez Rīgas būtu dzejnieks, ko zina vai katrs rīdzinieks? Un Eriks Ādamsons? Vācieši kara laikā aizliedza viņam ar paša vārdu publicēt romānu “Sava ceļa gājējs”, un viņš pieņēma pseidonīmu Eriks Rīga. Tādus publiskus apliecinājumus bez dziļāka pamatojuma nemēdz sniegt.

— Kuri cilvēki Rīgai devuši dvēseli?

— Vai “dvēseles došana” vispār ir cilvēku kompetence? Un nevis Dieva?

Mistiķis neesmu, taču zinātniskās teorijas priekšstatus par esamību satricinājušas pamatu pamatos. Ja kāds grauds patiesības ir Li Smolina versijā par atsevišķu universu nāvi, kolapsējot tā sauktajos “melnajos caurumos”, lai pēc tam kosmiskā sprādzienā izkaisītu sēklu jauniem universiem, tad dvēseles esamībai (ceļojošai esības enerģijai) jāsāk ticēt.

Bet tādā gadījumā arī zemeslode nav nekas cits kā Visuma dobē augošs stāds ar ieprogrammētu kodu. Un Rīgas dvēselei pamatā jābūt jau gatavai partitūrai.

Lai kā arī būtu, Rīgas dvēseli grūti iedomāties kā solo dziesmu. Drīzāk kā pamatīgu dvēseļu kori vai —vēl ticamāk — kā kuplu simfoniju, kurā viļņo, brāzmo un skan daudzas dažādas balsis, visai atšķirīgas un pretrunīgas.

Pareizāk, šķiet, būtu runāt par Rīgas dvēseles medijiem. Taču arī viņus neņemšos nosaukt, pulks pārāk liels, pārāk raibs.

Dvēsele — dažādi tulkojams, subjektīvi izjūtams miglains jēdziens.

Bez īpašām grūtībām nosaukšu četrus cilvēkus, kas radījuši Rīgas sejā vaibstus, ar kuriem saistās mani priekšstati par manu pilsētu. Tie ir: Kārlis Zāle, Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu autors, Ruperts Bindenšū, Pēterbaznīcas torņa būvmeistars, Georgs Kūfalts un Andrejs Zeidaks, Rīgas parku zaļās rotas radītāji.

Bet varbūt viss ir pavisam otrādi. Varbūt pilsēta ir telpa, kas dzīvo ar mūsu dvēselēm, atkarībā no apstākļiem liekot vai nu tām sarauties kā sveču lāktīm caurvējā, vai drošā pavēnī ļaujot degt ar spožu, plašu liesmu.

Kopš Rīgā ar savu dvēseli ienācis Barontēvs un Rainis, Emīls Dārziņš un Jāzeps Vītols, Jānis Endzelīns un Janis Rozentāls, Rūdolfs Blaumanis un Jānis Poruks, Imants Ziedonis un Pēteris Vasks un citi viņiem līdzīgi, mēs paši esam kļuvuši vairāk paši, auguši ticībā saviem spēkiem un mērķu noturībā.

— Vai ilgojaties pēc kādām citām pilsētām vai esat laimīgs kopā ar Rīgu?

— Pilsētnieka attieksme pret vietu, kur tas dzīvo, ir citādāka nekā lauciniekam. Laucinieks ar savu apkārtni saistīts gluži fiziski. Tēlaini runājot, tās ir tādas kā laulāto attiecības. Lauciniekam no savas dzīvesvietas mīlestības viss dzimst un top.

Pilsētnieka mīlestība pret to, kas apkārt, ir vairāk platoniska. Pilsētnieks pilsētā apvārsni neredz. Kāda ēka, iela vai rajons viņā var radīt estētisku pārdzīvojumu, bet izšķiroši saistīts viņš ir ar nožogotā telpā novietotu mašīnu, rakstāmgaldu, datoru, rasējamo dēli, ērtībām. Tieši šī īpatnība 20.gadsimtā izveidoja jaunu cilvēku šķiru – asfalta nomadus. Senāk ganu tautas klīda no vienas vietas uz otru, sekojot saviem ganāmpulkiem. Mūsdienu nomadi klīst no vienas pilsētas uz otru, no valsts uz valsti, no kontinenta uz kontinentu, meklējot lielākas ērtības, labāku vietu pie mašīnām, rakstāmgaldiem, datoriem, rasējamiem dēļiem.

Latviešu pilsētnieciskums, paldies Dievam, pagaidām vēl plāns. Katrs no mums šādi vai tādi joprojām jūtas saistīts ar laukiem. Un sevī nes kādus laucinieka psiholoģijas recidīvus. Manā stāstā “Zirgs uz sienas” atrodami šādi vārdi: “Rīga ir skaista pilsēta — mūsu pilsēta. Ar visu benzīna smaku un dūmiem. Gluži tāpat kā ar savām skaidrajām, saulainajām debesīm, pavasarīgos aprīļa rītos mikli tīrajiem bruģa akmeņiem, pirmo sniegu uz Bastejkalna melnā kūkuma, rudenīgi krāsainajām lapām kanāla brūnajos ūdeņos un neona ugunīgajiem kāviem. Un tomēr mums bija pilnīgi nepieciešami apzināties, ka kaut kur tālu pavisam citā pasaulē bija arī tāds čigāns (zirgs, Z.S. ), kura skatiens piebūra mieru. Un Salaca, kas mēnesnīcā sidrabaini zvīļoja, un mežmala, pa kuru pastaigājas aļņi un tramīgas stirnas. Bet varbūt tas nemaz nebija tik tālu. Un varbūt tā bija daļa no mūsu pašu pasaules, ko nedrīkstēja pazaudēt, bez kuras dzīve kliboja gluži kā cilvēks, kam tikai viena kāja.”

Arī es esmu tipisks latvietis, pat dubulti, ja tā var teikt. Pirmkārt, ar savu vēl nenovājināto gēnu mantojumu, jo abi mani vecāki bija lauku ļaudis, Rīgā ienākuši pēc Pirmā pasaules kara. Otrkārt, mana bērnības Rīga — Iļģuciems — no urbānisma viedokļa ir apšaubāma pilsētvide.

Jā, es esmu pilsētnieks. Tomēr pavasara vakaros Rīgā es tramīgi pētu koku zarus, kas snaikstās pret vieglajām, gaišajām debesīm, un man liekas, ka es jūtu atkusušās zemes smaržu. Varbūt tā ir kāda iekšēja oža. Un ap mani plešas klusums, ko pilsētas trokšņi netraucē. Tāpat kā lauku novakarēs klusumu netraucē govju māvieni, suņu rejas un cilvēku balsis.

Ir ļaudis, kas ar aizrautīgu nopūtu čukst: ak, kaut es varētu dzīvot Parīzē! Ak, kaut es varētu dzīvot Romā ... Londonā ... Ņujorkā! Šajās pilsētās esmu bijis un varu apliecināt — skaistas, šarmantas pilsētas. Taču manī ir sajūta, kas stāv pāri visam — pēc tālas prombūtnes es sēžu lidmašīnā, jau tiek izlaisti elevoni un būkšķ riteņu šasijas, vēl tikai mazs loks, pēdējais pagrieziens, apakšā ir Rīgas zaļie torņi, Daugava ar tiltiem, pilsēta, ko es pazīstu kā mīļu seju. Sirds rimst, es aizveru acis un tomēr visu redzu. Man gribas laimīgi smaidīt, es esmu atgriezies mājās. Pasaulē ir daudz skaistu pilsētu, bet tikai Rīgā es esmu mājās.

— Vai Rīga ir harmoniska pilsēta? Vai tomēr šinī tranzītpilsētā tirgotāji vienmēr dominēs pār kultūras cilvēkiem?

— Tad man jums jājautā— ko nozīmē “harmoniska pilsēta”? Ja es šodien, ne jau uz ielas, bet, teiksim, universitātes gaitenī mēģinātu noskaidrot, kādā veidā Venēcija savulaik tika pie bagātības, nez vai daudzi zinātu, ka – prasmīgi sālot siļķes. Vai Venēcija bija harmoniska pilsēta, kad tajā darbojās Džordžone, Ticiāns, Tintoreto? Un kuri pār kuriem dominēja, un kādā veidā dominēšana izpaudās? Vieni taisīja naudu, otri taisīja mākslu, respektīvi, kultūru. Taču šodien kādreizējās sālsraktuves un siļķu mucas nevienu vairs neinteresē, un ne jau tālab Venēcija pasaules pilsētu vainagā joprojām ir reta pērle. Uz Venēciju brauc satikties ar Tintoreto, Ticiānu un Džordžoni. Starp naudu un kultūru, pēc manas saprašanas, harmonija nevar pastāvēt. Jo nauda top, izmantojot kultūru, un kultūra top, izmantojot naudu.

Ar tā sauktās privatizācijas piepalīdzību, kā tas notiek pie mums, latvieši savā zemē atkal kļūst nevis par īpašnieku, bet kalpu tautu. Nauda grozās rokās, kam mūsu kultūra interesē maz, lai neteiktu ļaunāk. Un vēl kultūrai jāiztur lielo valstu bagātīgi finansēts iebrukums no ārienes un skrubināšana no iekšpuses. Lai par to pārliecinātos, jāapstājas pie Rīgas reklāmstabiem un reklāmdēļiem un jāpalasa, ko tie sludina. Vai ir paskaitīts, cik dienas gadā mūsu teātrus, Operu un koncertzāles iznomā dažādiem viessarīkojumiem? Un vai kāds grib apzināties, ka valsts tālrāde un valsts radio pamazām vien pārtop par apmaksātu raidījumu pajumti? Pati parādība, ka mūziku pasūta tas, kurš maksā, pēc būtības mani neuztrauc. Mani uztrauc pieklājīga samēra trūkums.

— Vai pietiekami daudz darīts, lai vēsturei nepaliktu tikai Rīgas izcilās celtnes, bet arī Rīgas dzimtas, kas sāka veidoties ... Vai redzat tām turpinājumu šodien?

— Pretrunā celtnēm, kuras kaut kādā mērā iespējams atsaukt no viņpasaules, pat ja tās nolīdzinātas ar zemi, iznīcinātas dzimtas, par nožēlošanu, atjaunot nav iespējams. Skaidrības labad gan precizēsim, ka runa ir par Rīgas latviešu dzimtām.

Ja ar vārdiem “pietiekami daudz darīts” jūs domājat šo dzimtu apzināšanu un dokumentēšanu, tad, protams, iespējas vēl ne tuvu nav izsmeltas. Diemžēl tie galvenokārt būs memoriāli pūliņi. Vēsturisks atskats.

Mēs priecājamies par Latvijas ģeogrāfisko stāvokli: mums nav ne zemestrīču, ne lielu plūdu, ne sals pārlieku stindzina, ne saule izdedzina. Tomēr mūs vienmēr apdraudējušas un joprojām apdraud citas ne mazāk postošas stihijas – lielvalstu kārība, iebraucēju plūdi, varasmaiņu trīces. Mums gandrīz nekad nav bijusi iespēja veidot sakarīgas paaudžu virknes, vienas paaudzes pūliņu augļus atstājot nākamajai paaudzei. Regulāri mums viss atņemts vai gājis bojā. Te karš, te revolūcija, te svešas varas iebrukums, te izsūtīšana, te ... te... te...

Dziesmu svētkos, kad Rīgas ielās piecas sešas stundas garām plūdis tautas gaumes pušķotais svētku gājiens un varētu domāt, ka redzēta gandrīz visa latviešu tauta, es satrūkstos no atmiņām. Gājiena dalībnieku skaits — kā kuro reizi — svārstās no 20 līdz 30 tūkstošiem. Bet 1949. gada pavasarī vienā naktī komunisti lopu vagonos aizveda uz Sibīriju 42 tūkstošus Latvijas cilvēku! Pirms tam, bēgdami no padomju okupācijas, uz Rietumiem bija devušies apmēram 200 000 cilvēku. Un vēl pirms tam —1941.gada pavasarī — uz Sibīriju aizsūtīja 14 000 cilvēku.

Sacīt, ka latvieši šodien Rīgā sastopami vienīgi nemantīgās aprindās, kas saimnieciskās dzīves stūri savās rokās netur un Rīgas likteņus ietekmēt nespēj, būtu nepareizi. Latvieši darbojas, turklāt rīkodamies ar tādiem kapitāliem, kādi agrāk pat sapņos nerādījās. Taču šo cilvēku vidū velti meklēt kādu no Šteinhaueriem, Nāriņiem, Dombrovskiem, Ķuzēm, Ērenpreisiem, Benjamiņiem, Hiršiem vai Graudiem.

Pēctecības saiknes ir sarautas. Uz skatuves uznākuši citi ļaudis. Uz viņu ballēm ar personīgām lidmašīnām ierodas viesi no Maskavas, Vīnes, Cīrihes un Londonas. Viņi finansē vēlēšanas un izdod miljonus, rotaļādamies ar sportu, viņi būvē greznas rezidences un iegādājas jahtas.

Skaitīt viņus pie Rīgas ievērojamām dzimtām tomēr šķiet pāragri. Šo cilvēku “ievērojamību” laiks vēl nav atklājis.

Dzimtu pēctecības saglabāšanā nedaudz labāks stāvoklis, paldies Dievam, ir kultūras cilvēku aprindās. Turpinās Stērstu-Liekņu (Virzu) dzimta, turpinās Skulmju lielģimene, Pētersoni-Auškāpi, Grēviņi, Endzelīni, Varslavāni, Māsēni, Skultes u.c.

Tauta ir providences radīts organisms, kura uzdevumi dziļākajā būtībā mums nemaz nav izprotami. Mana pārliecība saka: ja latviešu esamība būs nepieciešama, tad mēs arī saglabāsimies. Tajā skaitā latviešu dzimtas. Un arī Rīgā.

Es neesmu redzējis, piemēram, nevienu egli, kas, gaisā slejot nozāģētu galotnes stumbeni, pārstātu augt. Nē. Kāds no zariem paceļas uz augšu, un rodas jauna galotne.

Vai citādi vispār var būt?

— Vai ir tādas vietas Rīgā, kas jums dod enerģiju, kur jūs smeļaties iedvesmu?

— Vai nu tieši enerģiju un iedvesmu ... grūti pateikt. Bet ir vietas, kur laiku pa laikam man gribas atgriezties. Varbūt aiz ieraduma, varbūt aiz bailēm. Varbūt dzinulis, līdzīgs tam, kas cilvēkam ar svarīgām atslēgām kabatā tramvajā, burzmā vai tumsā kinoteātrī liek laiku pa laikam aptaustīt kabatu un pārliecināties, ka atslēgas nav pazudušas.

Viena tāda vieta ir Dzegužkalna virsotne, no kuras paveras skats uz Rīgas panorāmu. Visi dižie torņi vienā skupsnā. Turpat tilti, turpat ostas, turpat Daugava.

Es biju mazs puika un pazinu tikai mūsu mājas pagalmu un tuvāko apkārtni, kad māte mani uzveda te, Dzegužkalna galā, pacēla sev uz pleca un sacīja: re, skaties, tā ir Rīga!

Kopš tām dienām es šajā vietā esmu atgriezies atkal un atkal. No šīs vietas esmu redzējis Rīgu svētku raķešu jārībās un Rīgu biedīgā bēru dekorējumā —ar melnu ugunsgrēka dūmu priekškaru pāri saulei debesīs. Rīgu pelēkā veļu miglā un Rīgu tik priecīgi gaišā spožumā kā pastkarti ar zelta sveiciena vārdiem stūrī: daudz laimes dzimšanas dienā!

Tā viņa tur stāv — spītīgi, apņēmīgi, skaisti. Ar savu torņu puduri vidū, ap kuru dzīve griežas apkārt kā raibs karuselis ap stabilu serdi.

— Bet kādā radiointervijā jūs teicāt, ka Rīga no Dzegužkalna vairs nav redzama. Priekšā muļķīgi sabūvēti prasti, nevajadzīgi mūri, džungļo vēja sasēti koki.

— Jā, tā ir. Bet tas neko negroza. Vieta no tā nemainās. Nav otra punkta, no kura vēl pavērtos tik skaists skats uz Rīgu. Ne velti jau Brocem ir zīmējums “Skats no Dzegužkalna”. Tieši no šīs vietas. Un tas ir 18.gadsimts. Es tiem mūriem un biežņai redzu cauri. Gan jau Iļģuciemam atkal radīsies saimnieki.

— Domāju, ka Rīga savā jubilejā no viena sava populāra un mīlēta rakstnieka cer sagaidīt tostu.

— Tosts tas nebūs. Tas būs redzējums.

Viņruden man radās izdevība lidot ar gaisa balonu. Mēs pacēlāmies, saulei lecot, un lidojām virs vienas no Latvijas krāšņākajām vietām. Rudens krāsoti Gaujas krasti. Ezeriņi, apsegušies ar miglu. Gauja arī. Mežmalā ganās aļņi. Ieraudzījuši balonu, nebēg vis, izslej galvas un ziņkārīgi seko brīnumam, kas brīdi pa brīdim pūš ugunis un tā savādi krāc. No mājas, čīkstinādama durvis, iznāk veca māmiņa, paceļ plaukstas virs acīm un sauc: “Dēliņi, vai tad jums tur augšā nav auksti?”

Balonu sauca “Rīga”, un mākslinieks apjomīgo bumbu visriņķī bija rotājis ar Rīgas torņu siluetiem. Cik pareizi, man iešāvās prātā, es vienlaikus esmu gan Rīgā, gan Latvijā. Latvijas klaidums un Rīgas augstums. Zemes noturība un apvāršņa tālums. Lidojuma prieks un zemes rūpes.

Latvija un Rīga kopā. Vienmēr. Allaž. Uz visiem laikiem un visur.

2001.gada 20.martā,

iestājoties pavasarim,

intervēja Helēna Grīnberga