Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā

“Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi, pārdomas un atziņas

Nobeigums. Sākums “LV” Nr. 36, 6.03.2001., Nr. 38, 8.03.2001., Nr. 42, 15.03.2001., Nr. 52, 30.03.2001., Nr. 58, 11.04.2001.

Par Latviju runājot:

Indonēzijas demokrātijas šūpulī

Indonēzijas foto

“Tas bija galvenais demokrātijas ideju un protesta kustības šūpulis Suharto autoritatīvā režīma laikā,” indonēzieši ne reizi vien teica par Gadžahmadas universitāti Džokjakartā, kur bija paredzēta lekcija par Latviju. Vēlāk, pēc negaidīti dzīvās diskusijas ar šīs augstskolas pasniedzējiem un studentiem, sapratu, cik mērķtiecīgi darījusi Indonēzijas Ārlietu ministrija, Latvijas žurnālista lekcijai par atjaunotās suverenitātes un demokrātijas pieredzi izvēloties tieši Gadžahmadas universitāti.

...Pie Gadžahmadas universitātes Politoloģijas un sociālo zinātņu fakultātes ēkas novietota zīmīga trīs studentu skulptūra: divi jaunekļi un meitene. Tāda joprojām ir studentu proporcija Indonēzijas augstskolās, un arī to pasaules lielākajā islama valstī uzskata par lielu sasniegumu. (Pēc oficiālās statistikas, Indonēzijā uz katriem simt tūkstošiem iedzīvotāju ir vidēji 751 studente un 1341 students.) Pasniedzēji Gadžahmadas universitātē ir gandrīz tikai vīrieši, un arī klausītāji bija galvenokārt kungi labākajos gados.

Gatavojoties lekcijai, bija atnesta 1989. gada Eiropas karte, kurā Latvija vēl noklāta ar sārto padomju okupācijas krāsu. Pārvarējis pirmo aizvainojumu, vien noteicu: “Kā redzu, jūs vēlaties, lai sāku ar Latvijas neseno pagātni — padomju okupācijas laiku un mūsu dziesmoto revolūciju.”

Un tieši šī lekcijas daļa izraisīja auditorijas vislielāko interesi. Simtiem tūkstošu veidotais “Baltijas ceļš”. Neapbruņotie civilisti Vecrīgas barikāžu sardzē, gatavi kailām rokām stāties ceļā impēristu tankiem... Mūsu Atmodas laika lozungs “Ar gara spēku pret karaspēku” izraisīja auditorijas saviļņošanos. “Tas ir tik līdzīgi Mahatmas Gandija nevarmācīgās pretošanās idejai Indijā,” teica Socioloģijas un politoloģijas fakultātes dekāns Dr. Sunjoto Usmans. “Bet latvieši ir simtreiz mazāka nācija par jūsu toreizējiem pretiniekiem. Tātad Latvijā nevardarbīgās pretošanās ideja guva vēl spilgtāku izpausmi nekā Indijā ar simtiem iedzīvotāju miljoniem.”

“Kā jums Latvijā izdodas saglabāt politisko stabilitāti?” vaicāja dekāna vietnieks Mohtars Masoeds. “Vai tiešām jūsu valstī viss ir tik ideāli nokārtots, ka sabiedrībā valda pilnīga saskaņa un neviens ne pret ko neprotestē?!”

Stāstīju par Saeimas sastāvu, par aso priekšvēlēšanu cīņu un karstajām, asajām debatēm parlamentā, par bieži vien niknajām diskusijām plašsaziņas līdzekļos..., bet klausītāji turpināja jautāt: “Vai tiešām politiskās cīņas Latvijā notiek vienīgi parlamentā un masu medijos? Kā jums izdodas izsargāties no vardarbības?!” Un man bija jāmin vēl viena ļoti būtiska mūsu valsts priekšrocība — Latvijas demokrātijas pieredze. Kaut arī mums pašiem tā vēl liekas tik maza.

Zīmīgs bija indonēziešu mācību spēku spriedums par Latvijas ekonomikas perspektīvām. “Jūsu valstij pats liktenis lēmis Singapūras lomu,” teica profesors Usmans, kad biju pastāstījis par Latvijas ekonomisko situāciju.

“Singapūras?!” pirmajā mirklī jutos pārsteigts, iedomājoties miniatūro valstiņu Indonēzijas pievārtē. Taču, dzirdot diskusijas biedru balsīs cieņu, atcerējos Singapūras milzīgos ienākumus no tranzīta biznesa un pakalpojumiem. Līdzīgu viedokli par Latvijas ekonomiskajām perspektīvām bija izteicis arī Indonēzijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izpildsekretārs doktors Tuluss Tambunans un autoritatīvākais šīs kameras konsultants profesors Surjo Sedijono Džakartā...

četrdesmit piecām minūtēm paredzētā lekcija Gadžahmadas universitātē jau bija izvērtusies pāris stundu diskusijā, taču nedaudzās studentes auditorijā joprojām klusēja.

“Vai tad jaunajām dāmām mana valsts nemaz neinteresē?” es atļāvos. Un viena no musulmaņu jaunavām, pasniedzēju drošināta, mulsi atbildēja: “ Ļoti interesē, bet jūs jau visu pastāstījāt. Tomēr pastāstiet vēl, kādas ir Latvijas sieviešu iespējas izvirzīties politikā un vispār veidot karjeru.”

Šis tad nu bija īstais brīdis uzdāvināt fakultātes vadībai Latvijas Valsts prezidentes fotogrāfiju un informāciju par Vairu Vīķi–Freibergu. Bet saruna tagad jau iegriezās jaunā gultnē. Nācās arī atzīt sieviešu relatīvi mazo īpatsvaru mūsu parlamentā, kas gan acīmredzot liecina vienīgi par sieviešu atturīgāko attieksmi pret politiku. Toties fakts, ka daudzas Latvijas sievietes sekmīgi darbojas biznesā, auditoriju atstāja dziļās pārdomās.

“Latvija mums tagad šķiet kā skaista līgava, pēc kuras tīko daudzi precinieki,” noslēdzot diskusiju, teica Socioloģijas un politoloģijas fakultātes dekāna vietnieks Mohtars Masoeds.

“Jā, arī līdz šim daudzi iekārojuši mūsu zemi un centušies to sagrābt ar varu. Tagad mēs izvēli izdarām paši, un šī izvēle ir — par Eiropas Savienību un NATO. Par Latvijas drošību,” es atbildēju.

Sultāns demokrātisko reformu avangardā

Sevišķa Indonēzijas apmeklējumā bija tikšanās ar Džokjakartas īpašās administratīvās teritorijas gubernatoru, sultānu Hamengku Buvono X. Gubernatora amatā sultāns tika inaugurēts 1989. gada 3. oktobrī, bet šīs dīvainās karaliskās un demokrātiskās varas sintēzes saknes rodamas vēl Hamengku Buvono X tēva atbalstā suverēnai un demokrātiskai Indonēzijas Republikai 1945. gadā.

...Visus trīssimt piecdesmit gadus, kad Indonēzija bija Nīderlandes kolonija, un arī japāņu okupācijas gados Otrā pasaules kara laikā, Javas dienvidos pastāvēja suverēnais Džokjakartas sultanāts. Kad 1945. gadā tikko kā proklamētās Indonēzijas Republikas valdība Džakjartā sadūrās ar administratīvās infrastruktūras un lojālas ierēdniecības trūkumu un citām smagām problēmām, sultāns piedāvāja uz laiku pārcelt republikas galvaspilsētu uz Džokjakartu un izmantot viņa administratīvo aparātu. Drīz sākās antikoloniālais karš, un Džokjakarta veselus trīs gadus bija visas Indonēzijas galvaspilsēta. Ar sultāna autoritāti rēķinājās arī koloniālā karaspēka pavēlniecība. Dramatiskajās 1948. gada dienās, kad nīderlandiešu karaspēks iegāja Džokjakartā, sultāns Hamengku Buvono IX ieslēdzās savā pilī un turpināja garīgi vienot partizānu spēkus laukos un pilsētā. Novērtējot šo palīdzību republikai grūtajā laikā, Indonēzijas konstitūcijā tika iekļauts punkts, ka Džokjakartas īpašā reģiona gubernatora amatā tiek inaugurēts sultāns, un ka šis amats sultāna ģimenei pieder mantošanas kārtībā. Vēlāk sultāns kļuva arī par Indonēzijas viceprezidentu. Vairums javiešu šo politisko transformāciju uztvēra kā apliecinājumu sultāna varas autoritātei, kas jaunajos apstākļos bija vēl vairāk nostiprinājusies.

Pašreizējais sultāns Hamengku Buvono X ir vienīgais līdz mūsu dienām izdzīvojušais Indonēzijas monarhs. Simt divdesmit miljoniem Javas iedzīvotāju viņš joprojām ir arī mītiskas varas simbols.

Pirms piecdesmit pieciem gadiem Džokjakartas Sultāna pilī, telpā ar balti nomazgātām sienām, aukle nesen dzimušo troņmantnieku saudzīgi ielika svētītajā bambusa šūpulī, kur bija ievietota arī grāmata, zīmulis, nauda, kosmētikas piederumi. Visuzticamākie galminieki ar aizturētu elpu vēroja, kuru lietu troņmantnieks satvers pirmo. Šis rituāls bija sena indonēziešu likteņa raudzību ceremonija, lai redzētu nākamā monarha dzīves ceļu. Taču laikam gan vēl nevienam sultāna dēlam liktenis nebija izrādījies tik sarežģīts kā nākamajam sultānam Hamengku Buvono X .

Kad 1965. gadā ģenerālis Suharto pārņēma prezidenta amatu, viņš visā Indonēzijā par gubernatoriem iecēla savas “Golkar” partijas reģionālo organizāciju vadītājus. Arī sultāns Hamengku Buvono X tūdaļ pēc kronēšanas (pēc viņa tēva nāves), saskaņā ar Indonēzijas konstitūciju kļūstot par Džokjakartas īpašā rajona gubernatoru, automātiski iekļāvās prezidenta Suharto varas struktūrā. Taču Džokjakartas īpašais statuss ļāva saglabāt lielāku neatkarību gan sultānam pašam, gan arī Džokjakartas īpašās teritorijas sabiedrībai. Un gadu ritējumā aizvien skaidrāk izpaudās sultāna un prezidenta atšķirīgā varas līdzekļu un it īpaši politiska līdera morālās atbildības izpratne.

Ģenerālis Suharto pēc prezidenta amata sagrābšanas savu varas struktūru izveidoja, kopējot sultāna varas modeli. Tā bija varas piramīda, kuras smailē atradās pats neierobežotais valdnieks, un viņa vārds bija likums. Šī principa iemiesošanu nodrošināja augstos amatos ieceltie Suharto dzimtas locekļi un režīmam paklausīgu ierēdņu tūkstoši. Suharto dzīvoja karaliskai pilij līdzīgā celtnē. Viņu pastāvīgi ielenca liels miesassargu un iztapīgu ierēdņu pulks, kuru rituāli atgādināja Sultāna pils tradīcijas. Suharto sieva Ibu Tiena bija senā Solo karaļnama atvase. Daudzi Indonēzijā joprojām uzskata, ka Suharto ilgās varas fenomens bijis nevis paša ģenerāļa, bet tieši viņa sievas nopelns un ka viņa varas noriets sācies jau tūdaļ pēc Ibu Tienas nāves 1996. gadā.

Indonēzijā man ne reizi vien atgādināja arī Suharto iemīļoto teicienu: “Lai arī ko būtu darījuši vecie cilvēki, jaunajiem tas jāaizmirst.” Suharto šo principu uzspieda visai valsts dzīvei, un tā vārdā vajadzēja ignorēt un aizmirst viņa korumpēto ierēdņu, vispirms jau Suharto radinieku, savtīgās nelikumības. “Valdnieka pazemības vietā Suharto savu varas piramīdu balstīja uz egoismu, militārismu un vardarbību,” tagad apgalvo Indonēzijas varas tradīciju pētnieki.

Džokjakartas sultāna namam ar ģenerāli Suharto jau izsenis bija īpašas attiecības. Antikoloniālās cīņas laikā Suharto, tolaik vēl pajauns partizānu komandieris, Hamengku Buvono IX pilī guva patvērumu no nīderlandiešu armijas vienībām. Taču pateicības vietā viņš pats sagrāba varu Džokjakartā, nobīdot sultānu otršķirīgā lomā.

Sultāna Hamengku Buvono X gubernatora varai atvēlētais Džokjakartas apgabals izvērtās par politiskās opozīcijas citadeli. Gadžahmadas universitāte kļuva par demokrātijas tradīciju šūpuli. No Džokjakartas studenti demokrātijas idejas aiznesa uz Džakartu. Daudzi studenti tika arestēti, daudzi pazuda bez vēsts. Bet Indonēzijas tautā, par spīti cenzētajai presei un televīzijai, no mutes mutē ceļoja nostāsti par demokrātisko un taisnīgo Džokjakartas sultānu. Un pats sultāns Indonēzijai izšķirīgajā 1998. gada maijā, kad pazīstamais musulmaņu līderis un politologs Amins Raiss aicināja cilvēkus protesta gājienam pret Suharto režīmu, savas pils priekšā uzrunāja ļaužu miljonus, aicinot pievienoties manifestācijai.

Jaunie laiki gan atnesuši arī diskusijas par gubernatora amata mantošanu, un Hamengku Buvono X jau atzinīgi izteicies par konstitūcijas maiņu un gubernatora ievēlēšanas kārtību. Iespējams, uz šādu lēmumu viņu pamudināja fakts, ka ģimenē ir vienīgi meitas, bet sultāna titulu un tātad arī gubernatora amatu var mantot tikai dēls. Vēlēšanu gadījumā par gubernatoru varētu kļūt kāda no sultāna meitām. Bet pašam Hamengku Buvono X Indonēzijas politisko notikumu attīstība Indonēzijā radījusi jaunu izaicinājumu.

1999. gada rudenī, prezidenta vēlēšanu priekšvakarā, daudzi politiskie analītiķi sultānu Hamengku Buvono X minēja kā iespējamo Indonēzijas prezidentu, kurš ar savu vēsturisko auru un demokrātisko stāju būtu stabilizējošs elements tobrīd tik aktuālajā vardarbības un nestabilitātes gaisotnē.

Sultāna vārds arī tagad tiek minēts — Indonēzijas politiskās nākotnes prognozēs. Un tas tikšanos ar šo personību vērta jo intriģējošāku. Ielidojis Džokjakartā, es jau pēc savas kontaktpersonas, pazīstamas indonēziešu žurnālistes, balss intonācijas sapratu, cik liela privilēģija piešķirta Latvijas žurnālistam. Izteiksmīga bija arī Džokjakartas universitātes profesoru godbijīgā reakcija, uzzinot par tikšanos ar sultānu. Vairākkārt tika atgādināts, ka citi ārvalstu žurnālisti uz interviju ar sultānu gaidot mēnešiem ilgi.

...Audienci sultāna pilī ievadīja samērā ilgs rituāls. Vispirms bija jāparakstās godaviesu grāmatā. Tad cauri plašai, vēsai verandai un daudziem gaiteņiem, aizvien prāvākas pavadoņu svītas ielenkts, beidzot tiku ievests plašā baltām keramikas plāksnēm apdarinātā telpā. Pie sienas greznojās lieli sultāna un viņa sievas portreti, zemāk atradās sultāna tronis. Sarunas laikā gan sultāns sēdēja vienkāršākā tronim līdzīgā sēdeklī. Man tika ierādīts zeltītiem kokgriezumiem rotāts dīvāns. Vidū bija zems galdiņš ar tējas traukiem.

Sultāns ienāca pa nelielām sānu durtiņām privātsekretāra un miesassarga pavadībā. Slaids, smaidošs kungs sportiskā žaketē. Ogļu melnie mati viņu vērta negaidīti jauneklīgu, taču ar sportisko stilu kontrastēja vienīgi masīvie zelta gredzeni viņa pirkstos. Vērojot monarha žilbinoši baltos, smaidā atsegtos zobus, ienāca prātā pirms tam dzirdētais salīdzinājums ar divdesmito gadu Holivudas kinozvaigzni, tomēr saruna izvērtās dziļa un mērķtiecīga.

Vispirms sultāns uzmanīgi noklausījās informāciju par Latviju un pārjautāja, vai tiesa, ka Latviju parasti uzlūko kontekstā ar vēl divām Baltijas valstīm. Mani interesēja sultāna varas savdabīgais fenomens un tā saskaņa ar mūsdienām, kā arī Hamengku Buvono X viedoklis par Suharto autoritārā režīma ietekmi uz nācijas psiholoģisko noskaņojumu. Atgādināju sultānam arī Eiropas karaļnamu tradīciju, kad monarhiem ir galvenokārt simboliska reprezentācijas funkcija un nācijas suverenitātes simbola misija.

Pirms atbildēt, sultāns, palūdzis manu piekrišanu, izvilka milzīgu dārgu cigāru un, ilgi knibinājies ap celofāna iesaiņojuma papīrīti, beidzot ar baudu aizsmēķēja.

Taču intervija izvērtās vairāku cigāru garumā.

Viņa Karaliskā augstība

sultāns Hamengku Buvono X — “Latvijas Vēstnesim”

— Jūsu Karaliskā augstība, kā jūs vērtējat pēdējo gadu lielās pārmaiņas Indonēzijā?

— Lai izprastu 1998. gada maija notikumus un demokrātisko reformu prasību, jāatskatās mūsu valsts vēsturē. Būtībā Indonēzijā tā īsti nemaz nav izveidojušās demokrātijas tradīcijas. Līdz 1964. gadam mūsu valsts attīstība ritēja samērā mierīgi, bet ārvalstu inspirētais komunistiskais pučs 1965. gadā un tā apspiešana izraisīja asiņainu notikumu virkni. Pie varas nāca ģenerālis Suharto, kurš uz ilgu laiku ieviesa totalitāru režīmu. Tiesa, līdz Dienvidaustrumu Āzijas finansu krīzei 1997. gadā Indonēzijas ekonomika funkcionēja visai veiksmīgi, to sekmēja arī Indonēzijas tradicionālo izejvielu cenas pasaules tirgū. Taču nepastāvēja demokrātiskās brīvības, tika pārkāptas cilvēka tiesības. Kad prezidents Suharto 1998. gadā beidzot atkāpās no amata, viņa vietā nāca viceprezidents Habibi, kuram nebija pietiekamas ietekmes, lai ilgstoši vadītu valsti. Un pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās par prezidentu kļuva Abdurahmans Vahids, par viceprezidenti — Megavati Sukarnoputri.

Tagad Indonēzijā iedibināta Rietumu parauga demokrātija. Taču valdība nespēj īsā laikā sakārtot visu totalitārisma gados sakropļoto valsts mehānismu. Man šķiet, ka valdība arī nespēj izvēlēties savas prioritātes. Valstī ir lielas problēmas. Par pašām smagākajām es nosauktu birokrātiju. Taču jūtams arī valdības gribas trūkums straujākam problēmu risinājumam.

— Kāpēc jūs, monarhs, sultāns, 1998. gadā aizstāvējāt demokrātijas spēkus?

— Jūs neesat pirmais, kas man uzdod šo jautājumu. Patiešām, liekas neloģiski, ka sultāns — būtībā feodālas institūcijas iemiesojums — iestājas par demokrātiju. Īsi sakot, es ticēju, ka rīkojos pareizi, jo aizstāvēju savu tautu. Tautai vienmēr ir taisnība. Bet pilnīgai manas pozīcijas izpratnei jāatceras javiešu mentalitāte un vēsturiskās tradīcijas. Sultāna vara Javas salā ir arī politiskās stabilitātes zīme un plašs filozofisks simbols. Sultāns tautai personificē pašu būtiskāko vērtību modeli. Šo principu pamattēze ir sultāna atbalsts tautas gribai. Ideja, kas balstīta islama mācībā. Es esmu musulmanis un savu dzīvi veltu tautai. 1998. gadā iestājoties par demokrātiju, es paudu ne tik daudz savu, cik tautas gribu. Sultāns nebūt nav visuvarens — viņš brīvprātīgi kalpo savai tautai. Šo principu es apliecināju arī 1998. gadā, pievienojot savu gribu tautas gribai. Sultāna un tautas attiecību būtību var labi redzēt arī Džokjakartas Sultāna pils apkārtnē. Paskatieties, cik cieši manu pili ieskāvušas vienkāršo indonēziešu mājas. Šī tuvība simbolizē sultāna un tautas tuvību.

Sultāna vara simbolizē arī tautas labklājību, tās garīgo un fizisko veselību. Tāpēc cilvēki vēl XXI gadsimta sākumā joprojām vēlas redzēt sultānu kā savu augstāko vadītāju. Reālajā dzīvē sultānam vairs nepieder izpildvara, es vairāk iemiesoju garīgo varu. Sultāna vārdos tauta ieklausās, tic tiem. Līdz ar to sultānam ļoti jākontrolē savi vārdi un domas. Agrāk premjerministrs bija sultāna vietnieks, bet tagad premjerministrs aizvien vairāk ir patstāvīgs izpildvaras īstenotājs.

Sultāna attiecības ar tautu simbolizē arī mans koka zobens pie rituālā tērpa. Mani brāļi svinīgajās ceremonijās valkā ar dārgakmeņiem inkrustētus tērauda zobenus. Turpretim sultāns drīkst nēsāt tikai koka zobenu, tā apliecinot, ka viņam sveša mantrausība un savtīgums. Koka zobens ir arī uzskatāms atgādinājums, ka sultāns kontrolē savas vēlmes un vajadzības. Līdzīgi principi vadīja arī mana tēva rīcību. Kā zināt, koloniālajā laikā, kad Indija atradās Holandes varā, manam tēvam sultānam Hamengku Buvonam IX Džokjakartā piederēja suverēna vara. Tomēr, kad tika proklamēta Indonēzijas Republika un tauta cēlās antikoloniālajam karam, tēvs pievienojās tautai. Tāpat kā es to darīju pirms trim gadiem. Kopš vēsturiskajiem četrdesmitajiem gadiem, kad mans tēvs palīdzēja jaunajai republikai uzvarēt koloniālo karaspēku, sultāna varas tradīcijas ir daļa no republikas varas mehānisma. Šis piemērs varbūt vēl uzskatāmāk liecina, ka sultānam sava vara jāsaskaņo ar tautas gribu. Šādas sultāna varas attiecības ar tautu izveidojušās gadu simteņos, un tauta no sultāna sagaida tieši šādu rīcību.

— Prezidents Suharto savu autoritārās varas mehānismu veidojis, izmantojot daudzus tradicionālos sultāna varas principus un rituālus.

— Jā, bet prezidenta amatā Suharto bija tāls mūsu tautas vēsturiskajiem varas filozofijas principiem. Tas, ka es 1998. gadā nostājos pret prezidentu Suharto, nebūt nenozīmē, ka es viņu ienīstu personīgi kā cilvēku. Es biju pret Suharto varas izpratnes filozofiju. Suharto, formāli būdams demokrātiskas valsts prezidents, pats sevi it kā kronēja par monarhu. Tautai šis princips nebija pieņemams, un sultānam atlika vien respektēt tautas gribu.

— Kā jūs pats izprotat prezidenta institūciju?

— Es uzskatu, ka prezidents ir ne vien leģitimēts politiskais līderis, bet arī cilvēks ar īpašu misiju. Prezidentam jāgādā par tautas drošību un labklājību, integritāti, par drošu nākotni. Pašlaik prezidenta galvenais uzdevums Indonēzijā ir sekmēt visas mūsu milzīgās valsts vienotību. Vienotību dažādībā, respektējot Indonēzijas daudzo mazo tautu un tautību tradīcijas un nacionālo savdabību.

— Pasaules ceturtās lielākās valsts vienotībā un demokrātiskā attīstībā ieinteresēta visa cilvēce.

— Tieši tā. Un tas vēl jo vairāk parāda mūsu prezidenta varas milzīgo atbildību. Bet vienotība iespējama vienīgi tad, ja tiek izprasta un respektēta tautas griba. Es domāju, tieši šī misijas apziņa ir ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai kļūtu par prezidentu.

— Kā jūs, sultāns Hamengku Buvono X, rīkosities, ja jums piedāvās balotēties nākamajās prezidenta vēlēšanās?

— Mana pozīcija ir skaidra un negrozāma. Es pēc šī amata nekāroju, taču zinu, ka daudzi ietekmīgi politiskie spēki manī saskata stabilizējošu politisko faktoru. Arī par sultānu es nekļuvu pēc savas gribas. Tāds bija mans liktenis. Piedzimstot par sultāna dēlu, mans dzīves ceļš jau bija noteikts — kalpot savai tautai. Un nav nemaz tik svarīgi, kādā amatā. Es tiku kronēts ne vien atbilstoši senajai tradīcijai, bet arī tāpēc, ka tāda bija tautas griba. Tauta akceptēja arī manu inaugurāciju par gubernatoru. Es neesmu iesaistīts politiskajā infrastruktūrā. Es nepiederu ne pie vienas politiskās partijas. Tā ir loģisku apsvērumu diktēta pozīcija. Ja es pievienošos kādai politiskajai partijai, šī partija tūdaļ izmantos sultāna varas autoritāti savās interesēs un centīsies manipulēt ar mani. Ja tauta gribēs, lai es balotējos par prezidenta amata kandidātu, es neteikšu “nē”. Taču es nerīkošu priekšvēlēšanu kampaņu. Lai notiek tautas griba. Es uzskatu, ka brīvai tautas gribas izpausmei nav nepieciešama skaļa reklāma. Un, ja mani reiz ievēlēs par Indonēzijas prezidentu, es izmantošu prezidenta iespējas, lai jaunā kvalitātē turpinātu kalpot savai tautai. Arī tagad kā gubernators es pildu šī reģiona līdera misiju, atbalstot savu tautu visās tās problēmās. Būtisks varas elements, manā ieskatā, ir varas struktūru atklātums jeb caurspīdīgums. Tieši tas ir ļoti būtisks priekšnoteikums, lai liktu demokrātijai un ekonomikas attīstībai kalpot tautas labklājībai.

— 1989. gadā savā kronēšanas ceremonijā jūs esot teicis: “Tas ir kronis kultūrai.”

— Lai pilnībā izprastu manus vārdus, atkal jāatceras sultāna un tautas ciešā saistība. Jau toreiz es jutu, ka tautai nepieciešamas pārmaiņas — lielāka labklājība, turklāt ne tikai materiālā izteiksmē. Es redzēju, ka cilvēkiem vajag lielāku demokrātisko brīvību, cilvēka tiesību respektēšanu. Taču, iemiesojot šos principus, jārēķinās arī ar mūsu tautas specifisko mentalitāti. Mūsu tauta grib ap sevi redzēt Indonēzijai raksturīgās vērtības, nevis Rietumu tradīcijas. Jā, cilvēki grib, lai vairotos viņu labklājība. Grib paši iespaidot sabiedrības attīstību. Cilvēki grib labākas izglītības iespējas. Taču tautai jāaptver jaunās demokrātiskās iespējas, kas paver iespēju aktīvāk iesaistīties mūsu jaunās sabiedrības veidošanā. Šo iespēju apjausma prasa aizvien lielāku politiskās kultūras līmeni un dziļākas demokrātijas tradīcijas. 1949. gada konstitūcija noteica mūsu valsts juridisko suverenitāti. Bet vēl ir jāpieliek daudz pūļu, lai suverenitātes izpratne, republikas uzbūves un demokrātisko iespēju apziņa aizietu līdz katram indonēzietim. Suharto veikli izmantoja demokrātisko tradīciju trūkumu un tautas zemo politiskās kultūras līmeni. Arī tagad diemžēl daudzi mūsu politiskajā elitē izmanto demokrātijas tradicionālo izpratni, ignorējot vai pietiekami nenovērtējot mūsu savdabīgās politiskās tradīcijas. Indonēzijā tā ir aplama demokrātijas izpratne. Valdošā elite it kā demokrātijas vārdā ierobežo valdības leģitimitāti, bet tas destabilizē situāciju. Tautai grūti orientēties šajās politiskajās spēlēs, un daudzos gadījumos tauta vienkārši tiek apmuļķota.

Kad es savā kronēšanas ceremonijā teicu, ka tas ir kronis kultūrai, mani vārdi bija arī solījums, ka, būdams gubernators, es savā Džokjakartas gubernatora varas aparātā ieviesīšu caurspīdīgumu un nodrošināšu cieņu pret likumu. Varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka to esmu izpildījis. Es ceru, ka tauta to saprot un ka tā mani atbalstīs arī turpmākajā rīcībā. Protams, vārdi “kronis kultūrai” bija domāti arī tiešā nozīmē. Sultāna pils manā valdīšanas laikā kļuvusi par kultūras centru. Pils telpās un pagalmā regulāri notiek mākslas koncerti un izstādes, kas pulcē gan indonēziešus, gan ārzemju viesus. Šiem mākslas pasākumiem ir arī dziļāka jēga — tie palīdz saglabāt un nostiprināt mūsu nācijas garīgās bagātības.

— Kādas iespējas jūs redzat Indonēzijas un Latvijas divpusējām attiecībām? Vai būtu iespējama arī kāda Latvijas reģiona sadarbība ar Džokjakartas īpašo administratīvo teritoriju?

— Es domāju, šādai sadarbībai būtu daudz iespēju. Taču tehniski Indonēzijas ļoti smagnējā birokrātiskā valsts aparāta dēļ būtu labāk, ja iniciatīva nāktu no Latvijas puses. Sāksim ar korespondenci, ar abpusēju informācijas apmaiņu. Redziet, cik ilgi mēs jau sarunājamies. Jums, Latvijas žurnālistam, šī ir ļoti svarīga misija — pastāstīt par Indonēziju savas valsts sabiedrībai. Es varu tikai atkārtot, ka mēs esam patiesi ieinteresēti starptautisko kontaktu paplašināšanā. Ne velti es uzņemu ļoti daudzas starptautiskas misijas.

— Jūsu karaliskā augstība, vai jūs esat laimīgs?

— Laikam tas ir pats grūtākais jautājums. Jā, man kā sultānam un gubernatoram ir plašas iespējas. Bet man ir piecdesmit pieci gadi, un savu dzīvi tagad redzu citādi nekā jaunībā. Redzu skaidrāk, reljefāk. Bet, lai objektīvi vērtētu un atbildētu uz jūsu jautājumu, man atkal jāvēršas pie sultāna attiecībām ar tautu. Pēdējos gados man bijis arī daudz raižu pilnu brīžu, domājot par savu tautu. Vai varu justies laimīgs, ja tautai jārisina smagas dzīves problēmas? Bet kā individualitāte, vienkārši kā cilvēks, es varu teikt, ka jūtos labi. Un bieži vien man šķiet, ka jūtos laimīgs...

...Prognozējot sultāna Hamengku Buvono X lomu Indonēzijas nākotnē, aizvien vairāk cilvēku jautā, kuru priekšmetu viņš likteņa raudzību ceremonijā pirms piecdesmit pieciem gadiem satvēra pirmo. Karaļnama tradīciju glabātāji atbild, ka tas ir noslēpums.

Noslēpumā tīta daudziem šķiet arī Indonēzijas nākotne. Bet man, atceroties indonēziešu pašu raksturīgāko iezīmi — sirsnīgos smaidus, ar kuriem sāku savu aprakstu, gribas ticēt šīs savdabīgās plašās valsts demokrātiskai nākotnei.

Viņa Karaliskā augstība sultāns Hamengku Buvono X, Džokjakartas īpašā reģiona gubernators, aplūko “Latvijas Vēstneša” materiālus par Latviju;

“Latvijas Vēstneša” ārpolitikas virsredaktors Jānis Ūdris (centrā) pēc lekcijas un ieinteresētām sarunām kopā ar Gadžamadas universitātes Socioloģijas un politoloģijas fakultātes mācībspēkiem un studentiem augstskolas dārzā;

ar sveicieniem “Latvijas Vēstneša” kolektīvam un galvenajam redaktoram — Indonēzijas Nacionālās ziņu aģentūras “Antara” izpilddirektors un galvenais redaktors Mahamads Sobars;

lielās valsts mazie pilsoņi

Foto: Jānis Ūdris “LV”