“Gribu allaž justies piederīga Latvijai”

Sandra Kalniete, ārlietu ministre, — “Latvijas Vēstnesim”

— Mūsu saruna notiek ļoti zīmīgā laikā — Latvijas Republikas de iure atzīšanas 82. gadskārtā. Kādas pārdomas jums raisa šis datums — 26. janvāris?

— Es gribētu teikt — izjūtas. Īpaši šogad man tās ir triumfējošas. Es spēju iedomāties, kā 1921. gada 26. janvārī jutās rīdzinieki un visi Latvijas iedzīvotāji. Faktiski 27. janvārī, jo vēsts par to, ka sabiedrotie 26. janvārī ir atzinuši mūsu valsti, toreiz Latviju sasniedza dienu vēlāk. Jo nebija jau kā šodien, kad ziņas ikvienu pasaules nostūri sasniedz dažās minūtēs vai pat sekundēs. Toreiz cilvēki izgāja ielās, gavilēja un nesa plakātus “Latvija atzīta de iure!”. Zināmā mērā es šobrīd jūtos līdzīgi, vien ārējās izpausmes man ir atturīgākas. Šogad mēs šo dienu svinam apstākļos, kad būtiski nostiprināta Latvijas neatkarība un mēs esam uzaicināti kļūt par NATO un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Tas ir darbs, ko esam padarījuši visi kopā, bet, protams, man, diplomātei, ir daudz labāks priekšstats par to, cik pašaizliedzīgi, lai to sasniegtu, strādājuši tieši mani kolēģi Ārlietu ministrijā. Ne vienmēr diplomāta darbā, kas principā ir garlaicīgs darbs, ir tādi notikumi, kādus lemts piedzīvot mūsu paaudzes cilvēkiem.

— Bet vienlaikus ar prieka brīžiem Latvijai šis ir arī ārkārtīgi atbildīgs gads.

— Gads ir atbildīgs ne tikai ārpolitiski, bet arī iekšpolitiski. Ir stājusies amatā jauna valdība. Tā rīkojas ļoti enerģiski, un visapkārt, kad runāju ar saviem ārvalstu partneriem, vai tie būtu vēstnieki vai ministri, es dzirdu ļoti atzinīgu novērtējumu, ka šī ir ļoti jauna, enerģiska, rīcības spējīga valdība. Un es lepojos, ka arī es vēl tieku pieskaitīta pie jaunām un dinamiskām personām, kaut man aiz muguras jau ir pusgadsimts un milzīga dzīves pieredze. Tajā pašā laikā, koncentrējot savas pārdomas uz ārpolitiku, jāteic, ka, protams, šogad visaktuālākais uzdevums ir veicināt ratifikācijas procesu abās starptautiskajās organizācijās. Tikai šeit ir būtiska atšķirība, jo NATO dalībvalstis ratificē pašu parakstītos protokolus, bet Latvija risina tikai tehniska rakstura sarunas ar NATO ekspertiem. Attiecībā uz ES, tas ir Latvijas un ES līgums, tātad daudzpusējs līgums, kuru parakstīs abas puses. Tas notiks Grieķijas prezidentūras laikā, 16. aprīlī, Atēnās, un šis līgums jāratificē kā ES dalībvalstīm, tā arī uzaicinātajām valstīm. Tāpēc mums būs jāstrādā divos virzienos. Es saku “mums”, jo jāstrādā ne vien Ārlietu ministrijai, bet visai Latvijas sabiedrībai, lai, pirmkārt, veicinātu Latvijas pieņemšanu citu valstu parlamentos un tautās un, otrkārt, lai mēs spētu izskaidrot un palīdzēt atrast atbildes, kāpēc vienam latviešu cilvēkam būtu jāsaka “jā” ES. Jo tam jābūt dziļi pārdomātam un apzinātam “jā”. Nedrīkst būt tā, ka aizveram acis un lecam bezdibenī. Tā nē! Vajag radīt tādu informācijas un dialoga noskaņu, lai cilvēki saprastu šī vēsturiskā lēmuma nozīmīgumu gan katram individuāli, gan arī tā nozīmi saviem bērniem, mazbērniem un mūsu valstij.

— Atceroties jūsu aktīvo līdzdalību Atmodas notikumos pirms nepilna pusotra gadu desmita, lūdzu jūs raksturot arī savas tā laika izjūtas.

— Jā, man Atmodas laikā bija ļoti nozīmīgi amati. Tautas frontes pirmajā gadā es biju domes atbildīgā sekretāre, vēlāk, otrajā gadā, biju valdes priekšsēdētāja vietniece.

Es nezinu, vai tagad man šī atbildība būtu lielāka nekā 1991. gadā, kad Latvija tika atkal atzīta starptautiski, vai kā 1990. gadā, kad 4. maijā Latvijas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību. Manuprāt, šī atbildība mums vienmēr bijusi ļoti augsta. Ikvienā posmā, risinot katru konkrēto soli, lai virzītos uz savu augsto mērķi.

— Jums aiz muguras tagad ir liela profesionāla pieredze, un jūsu rokās ir reāla vara.

— Atmodas laikā šī atbildība izpaudās citādi, jo katrreiz, kad tika pieņemts konkrēts lēmums, kurā iesaistīti daudzu cilvēku likteņi, šī atbildība bezgalīgi nomāca. Jo katrreiz, īpaši Atmodas pirmajā posmā, sasaucot masu manifestāciju, bija jādomā arī par to, ka šī manifestācija var beigties asiņaini. Reizēm par to bija ārkārtīgi grūti balsot. Tagad šī ir pavisam cita veida atbildība, kas, neapšaubāmi, ir daudz profesionālāka, un es vēl arvien, pēc desmit gadiem, Ārlietu ministrijā nejūtos simtprocentīgi profesionāla. Es izturos paškritiski pret visu, ko saku un ko daru. Bet, domāju, brīdī, kad kļūšu pašapmierināta, man būtu laiks vairs nepieņemt atbildīgus lēmumus. Jo tad es būtu zaudējusi to nervu, kas viena cilvēka atbildību saista ar viņa rīcības sekām.

— Diemžēl politikā ne visi sevi vērtē tik paškritiski.

— Te man jāpaskaidro, ka es neesmu politiķe pēc sava aicinājuma vai izvēles, un arī šobrīd es sevi vairāk redzu kā valsts pirmo vēstnieci. Jūs zināt, kādreiz Francijas karalim bija tāda brīnišķīga formula “pirmais starp līdzīgajiem”. Līdzīgi es arī izjūtu savu lomu šajā ļoti pieredzējušajā kolektīvā. Jo es esmu veidojusies līdzīgi tam, kā veidojusies Latvijas ārpolitika. Es esmu sākusi strādāt Ārlietu ministrijā, kuras vienīgais aprīkojums bija Pirmā pasaules kara laikā ražota rakstāmmašīna. Es biju tā, kas 1990. gadā no Zviedrijas atveda pirmās rakstāmmašīnas, vienu nolietotu datoru un kopējamo aparātu, ko mums iedeva kāda Zviedrijas ministrija no saviem norakstītajiem krājumiem. Tās bija lietotas mantas. Es biju šeit asiņainajā janvārī, kad tās pašas nožēlojamās lietas tika aizvestas un noslēptas viena mūsu darbinieka lauku mājās. Es ar to visu esmu dzīvojusi kopā. Pirmās lielās diplomātiskās atzīšanas 1991. gadā! Pirmās starptautiskās vizītes atkal kā neatkarīgai valstij! Līdz pati kļuvu par Latvijas pārstāvi ANO, tad par vēstnieci Francijā. Ja mani būtu interesējusi politika, es nebūtu izvēlējusies šo ceļu. Tādēļ arī pēc ministres perioda beigšanās es nedomāju iesaistīties aktīvajā politikā. Jo politika ir citāda. Politiķi domā iekšpolitiskās kategorijās. Es esmu brīva no tā. Es domāju par lielajām prioritātēm, kas mums ir ārpolitikā. Nesaistot ārpolitikas atspoguļojumu ar kādu iekšpolitisku procesu.

— Vai, beidzot savu ministres darbību, jūs atkal labprāt strādātu par vēstnieci?

— Jā, tas gan! Un iedomājieties, kāda man tad būs profesionālā pieredze un kāds man tad būs prestižs citu valstu vēstnieku vidū! Diplomāta darbā vissvarīgākās iezīmes ir prestižs un pieredze, jo diplomātija ir ļoti hierarhiska. Mana pieredze un prestižs tad ļoti palīdzēs Latvijai.

— Tagad, ministres pienākumus pildot, pieredze krājas ļoti intensīvi. Milzīgi daudz vēsturisku, nozīmīgu notikumu tik īsā laikā.

— Jā, milzīgi daudz.

— Deviņdesmito gadu vidū tika pieņemta valsts ārpolitikas koncepcija, kas ir īstenota apbrīnojami konsekventi. To apliecina Prāgas un Kopenhāgenas galotņu apspriežu pozitīvie lēmumi. Tagad šī programma ir izpildīta. Kas notiks tālāk? Vai, jūsuprāt, Latvijai jāizstrādā jauna ārpolitikas koncepcija?

— Es uzskatu, ka ir jāizstrādā jauna ārpolitikas koncepcija un tai par pamatu jāņem tas, ka Latvijai būtiski mainījusies situācija. Latvija no valsts, kas atrodas ceļā, ieguvusi vienu stabilu statusu. Mums jāsāk savu politiku plānot tieši no šī skatupunkta. Daudz stabilāks pēc abu mūsu ārpolitikas mērķu sasniegšanas kļuvis arī viss reģions. Drošības situācija un tā ekonomiskās izaugsmes perspektīvas. Šajā jaunajā situācijā mums jānosaka, kas ir mūsu nacionālās intereses. Ko mēs vēlamies savā pierobežā. Kā mēs veicināsim stabilitāti pierobežā. Kā mēs piedalīsimies ES programmās, kas vērstas uz valstīm, kas dzīvo lielā nabadzībā. Kā veidosim savas attiecības ar lielvalstīm, kas nav ES dalībvalstis... Es šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Tur ir arī milzīgais drošības bloks. Pašlaik mēs Ārlietu ministrijā esam nolēmuši izveidot darba grupu, kas sastāvēs no trim sociālajiem slāņiem. Tie ir Ārlietu ministrijas eksperti — ierēdņi. Tālāk pieaicināsim, protams, arī politologus, kas pašlaik akadēmiskajā vidē nodarbojas ar Latvijas ārpolitiku kā pētnieki. Un, neapšaubāmi, šajā grupā vieta būs nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Mēs to izlēmām pirms dažām dienām, un ir vēl pāragri runāt, kāds būs šīs darba grupas darba ritms un personālijas.

— Kā jūs raksturotu citu Latvijas institūciju uzdevumus mūsu valsts virzībā uz NATO un ES šajā izšķirīgajā gadā? Nav noslēpums, ka daudziem cilvēkiem liekas — valsts virzība uz ES un NATO ir tikai un vienīgi Ārlietu ministrijas darbs.

— Tieši tādēļ es nevaru raksturot citu institūciju uzdevumus. Šie uzdevumi jāapzinās katrai institūcijai pašai, un tas jau arī notiek. ES sarunu procesā ne jau Ārlietu ministrija diktēja. Mandātus, kas pamatojās uz ekspertu slēdzienu, piedāvāja pašas ministrijas. Valdība tos apstiprināja, un tālāk Ārlietu ministrija devās to aizstāvēt uz Briseli. Vienīgais, ko es pašlaik redzu kā neatliekamu uzdevumu un kas cieši saistīts ar mūsu ārpolitikas mērķiem, ir informēšana par ES. Kā zināms, par ES informēšanas organizētāju vai rīkotāju valdība apstiprinājusi Ramonu Umbliju, kas, manās acīs, ir viena no izcilākajām rīcības personām. Viņas uzdevums ir vairākslāņains. Vispirms — palīdzēt apkopot spēkus, lai izveidotu stratēģiju, kas jādara. Otrs slānis — kā tas jādara. Un trešais — kas ir darītāji. Tas ir mans skatījums. Atbilstoši tam slānī “kas ir darītāji” es esmu gatava vislielākajā mērā iesaistīties. Esmu devusi arī norādījumu maniem kolēģiem Ārlietu ministrijā neplānot man no maija līdz septembrim ārvalstu vizītes, izņemot tās, kas saistītas ar visneatliekamākajām lietām. Lai es varētu aktīvi visu laiku piedalīties šajā sarunā un ar savu argumentācijas spēku mēģināt cilvēkus iepazīstināt ar savu viedokli un savu pārliecību, kāpēc es referendumā teikšu “jā!”.

— Atskatoties uz vēsturiskajiem notikumiem pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem, redzams, cik būtiska nozīme tolaik bija Baltijas vienotībai. Arī Prāgas un Kopenhāgenas galotņu konferenču pozitīvos rezultātus lielā mērā noteica tieši Baltijas valstu vienotība, vienlaikus apliecinot šīs mūsu stratēģijas pareizumu. Kā jūs iztēlojaties trīs Baltijas valstu vienības nozīmīgumu pēc tam, kad būsim kļuvušas ES un NATO dalībvalstis?

— Jā, ja deviņdesmito gadu vidū varēja rasties šaubas par Baltijas vienotības nozīmi mūsu tautu nākotnē, tad tieši mūsu mērķtiecīgā virzība uz NATO un ES mūs ir ļoti tuvinājusi. Jo mums ir tie paši ārpolitiskie mērķi un tie paši līdzekļi, kā tos sasniegt. Paplašinātā ES būs nacionālo valstu savienība, nevis valstu federācija. Arī tas pastiprina šo objektīvo Baltijas valstu tuvību. Es jau nemaz nerunāju par ģeopolitisko situāciju, kas nav mainījusies un nemainīsies. Ja laiku pa laikam mums parādās kāds strīdus elements, tad tas neizslēdz ne mūsu labo saskaņu, ne mūsu vienotos mērķus.

— Šķiet, viena no pašām lielākajām ugunskristībām jums bija tikšanās ar bijušajiem kolēģiem vēstniekiem Latvijas diplomātisko misiju vadītāju ikgada apspriedē decembrī.

— Jā, tas man bija tiešām liels pārbaudījums. Es pat neesmu tik satraukta, ejot uz tikšanos ar ASV valsts sekretāru, jo zinu, ka tā būs profesionāla saruna. Bet uzruna vēstnieku konferencē, īpaši tāpēc, ka tas bija tūlīt pēc Kopenhāgenas, kad vēl bija jādara Kopenhāgenas pēcdarbi un man nebija iznācis laika apsēsties un padomāt, ko es kā ministre, ne vairs kā vēstniece, gribētu teikt saviem kolēģiem. Kādi tagad ir mūsu uzdevumi. Un pievienojās tas, ka bijām sasnieguši abus izvirzītos mērķus. Tas bija dziļu pārdomu brīdis bez laika pārdomām. Man tas bija liels pārdzīvojums. Es arī nedomāju, ka attaisnoju viņu gaidas un izpildīju uzdevumu, ko pati sev biju izvirzījusi. Bet es ceru, ka man tāda iespēja vēl būs. Jo es arī gribētu ierosināt Saeimai ārpolitiskās debates, kur gribētu aizstāvēt mūsu ārpolitiskās koncepcijas piedāvājumu. Kad tas būs, tas atkarīgs no tā, cik laika būs nepieciešams šāda dokumenta sagatavošanai.

— Uzrunā vēstniekiem jūs jau pašā sākumā apliecinājāt, ka nākat no viņu vidus un gaidāt visnotaļ nesaudzīgu kritiku.

— Jā, atklātība jau vienmēr ir labākais veids, kā aizsargāties.

— Šajā uzrunā jūs arī iezīmējāt savu attieksmi pret ministres amatu un deklarējāt, ka negatavojaties ministrijas darbiniekus “briesmīgi” kontrolēt, bet gaidāt no ikviena iniciatīvu. Kā savu pozitīvu īpašību jūs minējāt spēju mobilizēt cilvēkus kopīgam darbam. Vai šajos trīs mēnešos jūs jau esat izjutusi, ka šī attieksme attaisnojas?

— Jā, par to esmu jau daudzkārt pārliecinājusies. Jo es strādāju jomā, kur nepieciešamas ļoti specifiskas, precīzas zināšanas. Un tās es varu gūt tikai tad, ja uzticos saviem kolēģiem un ja kolēģi uzticas man. Un pirmo nedēļu sajūta, kad viņi nezināja, vai esmu joprojām tā pati iepriekšējā Sandra, kas vienu brīdi bārsta jokus un tad mēdz būt ļoti nopietna, ir pāri. Viņi ir sapratuši, ka esmu tā pati Sandra. Vienīgā atšķirība ir tā, ka esmu daudz, daudz aizņemtāka. Un tas ir arī tas, ko es pati sevī izjūtu. Ka man aizvien mazāk paliek tā, ko es sauktu par saskarsmi. Jo saskarsme prasa ieguldīt laiku, kas man ir visdārgākais. Es kļūstu aizvien sausāka un lietišķāka. Un, domāju, līdzīgi kā tas notika arī Tautas frontes periodā, es arī tagad ļoti dārgi samaksāšu, arī cilvēcisko attiecību jomā, par laiku, ko būšu pavadījusi ministres amatā. Ar atsvešināšanos no draugiem. Un pienāks brīdis, kad man tas sausais personāžs, par ko es būšu kļuvusi, būs atkal jāpiepilda ar cilvēcisko siltumu, kas man visus šos gadus ir palīdzējis pārvarēt atšķirtību no draugiem un arī tur, tālumā Parīzē, justies piederīgai Latvijai.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors