Izcilais tehnisko zinātņu latvietis

Šā gada janvāris ir bagāts ar izcilu Latvijas zinātnes un kultūras darbinieku jubilejām – Rūdolfam Blaumanim — 140, Kārlim Mīlenbaham — 150. Nevar nepieminēt arī izcilo neatkarīgās Latvijas laika inženierzinātņu pārstāvi Alfrēdu Vītolu, kuram atzīmējam 125. dzimšanas dienu. Par godu šim notikumam Latvijas Zinātņu akadēmija un akciju sabiedrība “Latvenergo” ar savām balvām godina izcilākos Latvijas inženierzinātņu pārstāvjus

Profesoram Alfrēdam Vītolam – 125

Decembra beigās tapa zināms Latvijas Zinātņu akadēmijas un valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” 2002. gada Alfrēda Vītola balvas laureāts. Tas ir LZA Fizikālās enerģētikas institūta vadošais pētnieks profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors Viktors Zēbergs. Viņš apbalvots par darbu kopu “Enerģijas efektivitātes problēmas Latvijas enerģētikas sektora ilgtspējīgai attīstībai”. Pirms viņa 1999. gadā šo prestižo balvu ieguva LZA Fizikālās enerģētikas institūta direktors LZA īstenais loceklis Juris Ekmanis par izcilu veikumu enerģētikas zinātnes organizēšanā un tās rezultātu ieviešanā Baltijas valstīs.

Ko mēs zinām par pašu Alfrēdu Vītolu, kura vārdā balva nosaukta un kura 125. dzimšanas dienu atzīmējam šogad?

Ālfrēds Vītols ir Latvijā pirmais inženierzinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors, prorektors, hidromehānikas speciālists. Izvirzījis un pamatojis jaunas atziņas hidrodinamikā. Darbojies vairāku hidrostaciju projektos, tiltu laidienu aprēķināšanā. Publicējies starptautiskos zinātniskos žurnālos, piedalījies starptautiskās konferencēs, organizējis Baltijas valstu hidrologu konferences. 1944. gadā pāri jūrai devies uz Zviedriju, kur miris 1945. gadā.

Šķiet, pēdējie fakti bija par iemeslu, ka Alfrēda Vītola vārds padomju gados bija “piemirsts”. Izņēmums ir universālais Latvijas zinātnes pārzinātājs profesors Jānis Stradiņš, kurš “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 1978. gada 1. numurā publicējis rakstu “Profesora Alfrēda Vītola simtgade”. Tajā pašā 1978. gadā toreiz Kanādā iznākošais žurnāls “Technikas Apskats” savā 84. numurā arī ir publicējis rakstiņu “Profesora Dr. ing. A. Vītola 100 g. piemiņai”. Saliekot kopā to, ko pirms 25 gadiem nevarēja rakstīt padomju Latvijā, bet varēja Kanādā, kā arī pieaicinot talkā citas publikācijas (piem., “Latvijas Universitāte 1919–1929”, “Alfrēds Vītols zinātnē” – “Technikas Apskata” nr.129, 1995), varam labāk iepazīt Alfrēdu Vītolu.

Izcilais latviešu inženierzinātnieks Alfrēds Vītols (1878–1945); Alfrēda Vītola balva

Dzimis 1878. gada 8. janvārī Vidzemē Katvaru pagasta skolā, kas atrodas Stirnu mājās. Tēvs – skolotājs, Jāņa Cimzes semināra audzēknis, māte – zviedru izcelsmes. Rīgas ķeizarisko Nikolaja I klasisko ģimnāziju Alfrēds beidza ar zelta medaļu. Tālākais ceļš veda uz Pēterburgu, uz ķeizarisko Aleksandra I Satiksmes ceļu inženieru institūtu, izcilu mācību iestādi, kurā strādāja izcili zinātnieki. 1906. gadā pabeidzis institūtu, Alfrēds Vītols ar pilnu krūti metās praktiskā darbā, ar ko jau bija iepazinies studiju prakses laikā, piedaloties dzelzceļa staciju apūdeņošanas darbos stepes apstākļos, kesonu nolaišanā Vjatkas upē zem tilta balstiem, ūdens caurlaižamo ietaišu pārbūvē utt. Jaunais Pēterburgas Ūdenssatiksmes ceļu valdes speciālists piedalījās tiltu pārbūves darbos, vēlāk tika iecelts par Volhovas hidroenerģijas pētīšanas partijas vadītāju, Volgas ūdensceļa tehniski administratīvā iecirkņa priekšnieku Tverā, kur viņa vadībā tika veikti Volgas pietekas Tvercas pētīšanas darbi visā tās 180 km garumā un sastādīts ūdensceļa projekts.

Pirmā pasaules kara laikā A. Vītolu komandēja uz Rīgu, kur viņš ar bēgļu darbaspēku armijas vajadzībām uzcēla vairāk nekā 1 km garu tiltu pār Daugavu starp Ķengaragu un Katlakalnu. Par sekmīgu darbu apbalvots ar ordeni un paaugstināts par Tartu–Pleskavas ūdensceļu priekšnieku ar uzdevumu izmantot Narvas hidroenerģiju un izveidot nepārtrauktu ūdensceļu uz Baltijas jūru.

1919. gadā Alfrēds Vītols atgriezās Latvijā un sāka strādāt valsts dienestā par ūdensceļu direktoru, vienlaikus piedaloties inženieru fakultātes dibināšanā Universitātē. No 1919. gada A. Vītols bija Universitātes docents hidraulikā, 1921. gadā viņu ievēlēja par tehniskās mehānikas katedras docentu. 1924. gadā viņš pirmais Latvijas Universitātē aizstāvēja doktora disertāciju inženierzinātnēs un tika ievēlēts par profesoru. Disertācija saucās “Mēģinājums uzstādīt lietus ūdens noteces teoriju” un bija uzrakstīta franču valodā. Kā raksta pats A. Vītols: “Savu aizstāvamo darbu esmu nosūtījis sekojošu augstskolu profesoriem: Prāgas, Štutgartes, Parīzes, Kopenhāgenas, Helsingforsas, Varšavas, Lembergas, Budapeštas, Romas, Atēnu, Ziemeļamerikas, Kanādas, Stokholmas, Lisabonas, Lozannas.” A. Vītols prata svešvalodas. Viņa 72 zinātniskie darbi publicēti latviešu, vācu, franču, angļu, krievu un spāņu valodā.

Kas tad Alfrēda Vītola darbos bija tas jaunais, kas piesaistīja citu valstu zinātnieku uzmanību? Jau strādājot Pēterburgā, A. Vītols saskārās ar tiltu avārijām, kam par cēloni bija neprecīzi ūdens daudzuma aprēķini. Pastāvošās spraugu aplēses vai nu noveda pie tilta sabrukšanas, vai arī pārspīlēti sadārdzināja būvdarbus. A. Vītols piedāvā principiāli jaunu pieeju. Svarīgs ir ne tikai noteces baseina laukums, bet tas, cik liels ir laukums, no kura vistālākā punkta lietus ūdens pilieni noteiktā laika sprīdī nonāk līdz ūdens caurlaišanas ietaisēm. Par A. Vītola disertāciju LU Inženierceltniecības fakultātes ekspertu komisijas slēdzienā rakstīts: “Darbā izdarīts mēģinājums uzstādīt lietderīgāku teoriju lietus ūdeņu daudzuma noteikšanai, kas pēc līdz šim lietotām formulām un uzskatiem ne visai labi atbilda praksei un šim apstāklim, pēc autora domām, jāpieraksta katastrofas un ceļu dažādo ūdens caurlaižamo ietaišu bojājumi. Darbu nevar neatzīt par izdevušos, tas ienes jaunas idejas ļoti svarīgā jautājumā, kas nebija līdz šim pietiekoši precīzi izstrādāts.”

Savukārt LU Mehānikas fakultātes komisija atzīst: “A. Vītola pētījumiem ir liela teorētiska vērtība un svarīga nozīme ceļu un dzelzceļu būvē, jo viņa atrasto aplēses paņēmienu noteiktība, nesamazinot drošību, ļauj ievērojami samazināt būves izdevumus.”

Prof. J. Stradiņš raksta: “A. Vītols bija Pasaules enerģijas konferences komitejas loceklis, Tautu Savienības nozīmēts arbitrs Polijas un Dancigas brīvpilsētas konfliktā par mola izbūvi pie Vislas ietekas Baltijas jūrā un bagarēšanas darbu veikšanas (1932), eksperts vairākos Ķeguma spēkstacijas un Daugavas ūdensceļa izbūves jautājumos (1937–1939). Viņš piedalījās arī jaunceļamā Liepājas dzelzceļa un Lubāna ezera nosusināšanas aprēķinos.

No A. Vītola zinātniskajiem darbiem ievērību izpelnījās pētījumi par ūdens spēkstaciju dambju hidraulisko profilu, par lietus ūdens noteces likumībām, upju gultņu profilu nevienmērīgumu un gultņu morfoloģiju, par aizsprostotas upes līmeņu izmaiņu, par plostu kanālu kinemātisku aplēsi un vairāki citi.”

Kā jau teikts, A. Vītols bija Baltijas valstu hidrologu konferenču inciators un pastāvīgi piedalījās tajās ar referātiem. Šīs konferences notika no 1926. līdz 1938. gadam pārmaiņus Rīgā, Tallinā, Varšavā, Ļeņingradā, Helsinkos, Lībekā, Berlīnē. A. Vītols bija Latvijas Universitātes prorektors laikā no 1936. līdz 1940.gadam, pirms tam Mehānikas fakultātes dekāns.

Ja Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komiteja (1932–1940) būtu paspējusi pārtapt par Zinātņu akadēmiju, tad Alfrēds Vītols būtu kļuvis par LZA īsteno locekli, jo profesoru A.Vītolu jaunizveidotajā Zinātņu komitejā uzņēma jau 1932. gada 4. maijā, vēl pirms tās oficiālā dibināšanas akta 23. maijā, kura fotogrāfijā A. Vītols sēž pirmajā rindā līdzās Ludim Bērziņam. Prof. A. Vītols no komitejas “kārtējiem biedriem” bija visražīgākais zinātnes atziņu paudējs – viņš Zinātņu komitejas sēdēs nolasīja astoņus referātus. Par šīm sēdēm prof. J. Stradiņš grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības” raksta: “RLB zinātņu komitejas galvenā darbības forma bija sēdes, kas notika RLB runasvīru zālē, ik reizes piedaloties tikai 10–20 personām. Vienīgi profesors Alfrēds Vītols lasīja LU auditorijās – Raiņa un Kronvalda bulvārī, un viņa uzstāšanās bija apmeklēta stipri kuplāk (100–150 cilvēku).”

Profesora A. Vītola mūža gals bija skumjš. Par to žurnālā “Technikas Apskats” raksta Roberts Legzdiņš.

“Kad Otrā pasaules kara beigās sarkanā armija ieņēma Latviju, vajadzēja doties bēgļu gaitās. Ap 200 cilvēku liela grupa, kurā bija A. Vītols ar ģimeni, inž. A. Gauģis, K. Skalbe un šo rindu rakstītājs, Kurzemes jūrmalā, Vārves pagastā, gaidīja uz laivām no Gotlandes, kas bēgļus pārvestu uz Zviedriju. Gaidīšana bija krietni ilga no 1944.g. oktobra vidus. Jāpārguļ bija šķūņos un uz kūtsaugšas. Gaidīšana un neziņa padarīja cilvēkus nervozus. Šinī laikā prof. Vītols sadraudzējās ar K. Skalbi un caurām dienām, grimuši dziļās pārdomās, staigāja pa ābeļdārzu. Kādu nakti profesors bija nosapņojis, ka laimīgi tikšot pāri jūrai. Viņš atstāstīja sapni tik pārliecinoši, ka visiem garastāvoklis uzlabojās. Laiva pienāca 10. novembrī, un Vītols laimīgi nokļuva Sturvretas nometnē pie Upsalas. Iebraucis Upsalā, viņš cieta autokatastrofā un mira slimnīcā 1945. g. 22. jūnijā.”

Īsajā Zviedrijas periodā prof. A. Vītols paspēja piedalīties Latviešu inženieru un arhitektu biedrības Zviedrijā dibināšanā, jo ilgus gadus Latvijā viņš bija Latvijas Inženieru biedrības priekšnieks.

Par prof. A. Vītola iecerētās jaunās, vispārinātās hidraulikas pamatprincipiem prof. J. Stradiņš raksta: “[..] diemžēl līdz Otrā pasaules kara sākumam un savai negaidītai bojāejai Upsalā 1945. gadā A. Vītols nepaguva šos pētījumus un to galvenos rezultātus pilnā mērā darīt pieejamus pasaules speciālistu aprindām. Tas būtu varējis kļūt par vienu no izcilākajiem Latvijas Republikas zinātnes sasniegumiem.”

Zaiga Kipere