Atmiņu drumslas par profesoru Alfrēdu Vītolu

Profesors Jānis Stradiņš un pirmais Alfrēda Vītola balvas laureāts profesors Juris Ekmanis pie Alfrēda Vītola atdusas vietas kapsētā Stokholmā 2002.gadā

Pārlasot Zaigas Kiperes konkrēto un lakonisko rakstu profesora Alfrēda Vītola 125 gadu jubilejas reizē, man radās vēlēšanās pievienot kādas subjektīvas atmiņu rindkopas, jo šajā pasaulē vairs būs palicis samērā nedaudz to, kam bijis lemts skatīt vaigā šo ievērojamo personību.

Profesoru Alfrēdu Vītolu no savas bērnības patiešām atceros ļoti reljefi, jo mūsu ģimenes līdz 1944. gadam bija visai tuvā saskarē. Kaut gan mans tēvs, medicīnas profesors Pauls Stradiņš, bija 18 gadu jaunāks par Alfrēdu Vītolu, viņus abus vienoja atmiņas par studiju gadiem Pēterburgā, abi viņi bija studentu organizācijas Fraternitas Metropolitana (Pēterburgas laikos – Fraternitas Petropolitana) filistri, abi bija Latvijas Universitātes profesori un Kārļa Ulmaņa valdības izveidotā Zinātniskās pētniecības fonda (pirmais šāds fonds Latvijā!) valdes locekļi. Mana māte un A. Vītolas kundze Marija Aleksandrovna bija tuvas draudzenes, un tā nu bija sanācis, ka Vītolas kundze tika izvēlēta par manu krustmāti. Vītoli bija bieži viesi mūsmājās, savukārt mēs bieži gājām ciemos pie Vītoliem. Kā bērns tiku ņemts līdzi ne tikai dāmu saiešanas reizēs, bet pa reizei arī lielākās viesībās.

Sākumā Vītoli dzīvoja pie Āgenskalna priedēm, vecā koka mājā Baložu ielā 30, pašaurā, bet ļoti omulīgā dzīvoklītī. Vēlāk profesors Vītols uzcēla plašu māju pie Zasulauka stacijas, Fabrikantu ielā 5 (krievu laikos to pārdēvēja par Darba ielu). Šo pelēcīgo māju, plašu, celtu no kādiem jauniem, neredzētiem būvmateriāliem, pabeidza tikai 1939. vai pat 1940. gadā, neilgi pirms sarkanarmijas ienākšanas. Atceros kādas lielākas viesības, kas tur varēja būt sarīkotas vai nu sakarā ar mājas pabeigšanu, vai profesora dzimšanas dienu, vai varbūt pat ar Ķeguma spēkstacijas atklāšanu, aptuveni 1940. gada janvārī. Kopā nākuši bija daudzi paziņas, Universitātes profesori, inženieri, ostas priekšnieks Pēteris Stakle, Ķeguma direktors, bijušais finanšu ministrs Alfreds Valdmanis. Lielajā viesistabā bija uzkārta A.Vītola korporanta cepurīte no Pēterpils laikiem ar violetu virsmu ( vēlāk Fraternitas Petropolitana mainīja krāsu secību, un virsa bija zeltaina). Atceros mazliet draudīgā noskaņā atkārtotu vārdu “Pērkonkrusts”, kura nozīmi nesapratu. Gan profesors A.Vītols, gan viņa viesu vairākums bija liberālu uzskatu cilvēki, kam ekstrēmi novirzieni nevarēja likties diez cik simpātiski. Mani kā puiku gan laida pie viesiem uz neilgu brīdi, vairāk uzturējos Vītolu uzticamās kalpones Mimi istabā vai kopā ar savām māsām pie Vītolu meitas Irēnas.

Tāpat prātā palicis izbrauciens (varbūt pat vairāki) uz Vītolu lauku mājām – Katvaru “Stirnām” aiz Limbažiem, kur Vītolu ģimene dzīvoja vasarās pie sava rentnieka un mēs bijām aicināti pasērst kādas dienas. Ap mājām bija dārzs ar retiem augiem un kokiem, par kuriem interesējās arī profesors pats (tagad tur skaitās dendrārijs pie mežniecības). Vasaras mājā bija arī profesora A.Vītola darba kabinets, kur profesors atvaļinājuma dienās rakstīja un kaut ko rēķināja. Gājām uz Katvaru ezeru un Katvaru muižu. “Stirnas” atradās pie pašas dzelzceļa stacijas. Nupat bija atklāts Rīgas – Saulkrastu – Rūjienas dzelzceļš, kura veidošanā bija piedalījies arī profesors, stacijas ēkas un viss iekārtojums šķita jauns, arī tas intriģēja – kas tālāk, aiz Katvariem?

Profesors A.Vītols bija koku draugs. Atceros, kā, būdams Universitātes prorektors, viņš vadīja arī Meža dienas Rīgā pie Māras dīķa, šķiet, Alma mater 20 gadu jubilejā, kad tika stādīta bērzu birzs pie peldētavas Mārupes ielā, tur, kur tagad piemineklis sabombardētajiem kara gaisa spēku izpalīgiem. Arī mani šajā stādīšanā bija paņēmis līdzi tēvs, kurš nāca ar saviem medicīnas studentiem no tuvējās slimnīcas.

Bieži viesi Vītolu mājās bijām arī vācu laikā, bet tad viss likās drūmāks, pelēcīgāks, tumšāks. Lielā Fabrikantu ielas māja netika apkurināta, profesors savā darba kabinetā joprojām rēķināja, tērpies garā mētelī. Viņš bija slaida, skaisti proporcionāla auguma, nopietnu, atturīgu, taču laipnu sejas izteiksmi. A.Vītola kundze bija impozanta liela dāma sirmiem matiem, visai cēla un aristokrātiska, kā man likās. No kundzes – manas krustmātes – man bija mazliet bail, toties ar profesoru bijām atraduši labu saskari. Nereti viņš mani “eksaminēja” dažādās zināšanās (toreiz, deviņu desmit gadu vecumā, aizrāvos ar vēsturi, salīdzināmo valodniecību) un bija (atceros to ar lepnumu) apmierināts ar dzirdēto, uzteica mani, arī saviem viesiem, pārspīlēti augstos epitetos. Vispār toreiz es kā savu krusttēvu (otrs mans krusttēvs bija anatomijas profesors Jēkabs Prīmanis) uztvēru profesoru Vītolu, bet godājamā krustmāte man šķita pārāk lepna, nepieejama. Ar savu kundzi un manu mammu “Alfreds Mihailovičs” bieži runāja krieviski, bet ar mani un vispār mājās tikai latviski, taču tika pārbaudītas arī manas franču un vācu valodas zināšanas. Profesors perfekti zināja svešvalodas.

Alfrēds Vītols 1944. gadā nebija pārāk noskaņots atstāt Latviju, taču viņa meitas Irēnas vīrs bija mobilizēts leģionā. A.Vītols ļoti mīlēja meitu un mazdēlu, nevēlējās, lai tas tiktu šķirts no tēva – karotāja, tādēļ, sarkanarmijai tuvojoties, devās vispirms uz Kurzemi, pēc tam uz Zviedriju, cerībā savienot ģimeni. Iznāca otrādi – Irēnas vīrs Blese (valodnieka dēls) krita krievu gūstā, vēlāk bija skolotājs Koknesē, bet Vītolu ģimene nonāca Zviedrijā. Tur nonāca arī Vītolu dēls Juris, Latvijā – students, metropolitanis, vēlāk pazīstams zviedru inženieris.

Zviedru kolēģi labi pazina profesoru Alfrēdu Vītolu, esot bijis nodoms 1945. gada rudenī viņam piešķirt atbilstošu darbu, varbūt pat akadēmisku vietu. Diemžēl liktenis nebija tā lēmis – A.Vītolam pirms Līgo svētkiem Upsalā uzbrauca kāda automašīna, viņš pēc kontūzijas tika ielikts slimnīcā un tur dēla Jura klātienē mira. Alfrēds Vītols tika apglabāts kapsētā pašā Stokholmas centrā, pie Ādolfa Frederika baznīcas, netālu no U. Palmes, latviešu kopējā apbedījuma vietā kopā ar Franci Balodi, Dr. Jāni Lībieti (no Ķemeriem), 1946. gadā pašnāvībā gājušiem latviešu leģionāriem, kurus bija paredzēts izdot PSRS. Zīmīgi, ka baznīciņā savu atdusas vietu bija radis slavenais Renē Dekarts (vēlāk pārbedīts Parīzē), kurš bija 1649. gadā devies uz Stokholmu, lai pēc pusgada tur nomirtu. Līdzīgs bija arī profesora Alfrēda Vītola liktenis…

Tieši pēdējie mūža gadi profesoram (nomira 67 gadu vecumā) bija īpaši radoši. Viņš centās izveidot vispārinātu hidraulikas teoriju (to sauca par “psammnohidrauliku” – “smilšu hidrauliku”, vēlāk par “psaltikohidrauliku”), mēģinot ģeneralizēt un paplašināt pazīstamo Bernulli formulu. Tieši tam bija veltītas viņa pēdējo gadu aplēses, kuras viņš veica nekurinātajā pelēkajā namā pie Zasulauka stacijas, garajā mētelī satinies… Par to bijis paredzēts kāds ziņojums, šķiet, Starptautiskajā ģeofiziķu konferencē Vašingtonā 1939. gadā, bet kara apstākļu dēļ vairums rezultātu palika nepublicēti. Dažus manuskriptus un arī Alfrēda Vītola rasetni man uzdāvināja viņa dēls Juris (Georgs), inženieris enerģētiķis, kad tikāmies 1976. gadā Vesterosā. Pāris Alfrēda Vītola grāmatu mēs ar tēvu paņēmām no viņa kabineta 1945. gada pavasarī, kad pēc karaspēka daļas iziešanas mājā bija postaža, saplēsti, sagānīti, izmētāti papīri.

Alfrēdu Vītolu varēju pieminēt savā referātā IV latviešu tehnisko zinātņu kongresā Kanādā, Monreālā, 1976. gadā, ierosinot godināt viņa piemiņu simtgadu jubilejā, kas tuvojās. Nākamais trimdas latviešu tehnisko zinātņu kongress notika tieši A. Vītola simtgadē Gotlandes salā un lielā mērā bija veltīts viņa piemiņai (ja nemaldos, referātu nolasīja K. Skalbes znots arhitekts R. Legzdiņš). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas rosināju nosaukt A. Vītola vārdā kādu Rīgas Politehniskā institūta stipendiju vai prēmiju, bet toreizējās institūta vadības atsaucību neguvu. Kad kļuvu par Latvijas ZA prezidentu, 1998. gadā atkārtoju šo ierosinājumu Latvijas Zinātņu akadēmijā, un tās Senāts iedibināja Alfrēda Vītola balvu (tieši profesora 120 gadu jubilejas gadā!). Reāli piešķirt šo balvu varēja tikai, pateicoties “Latvenergo” finan™u atbalstam, kas arī izveidoja attiecīgu balvas statueti. Tas notika pusotru gadu vēlāk. Ir gandarījums, ka pirmais šīs balvas saņēmējs ir akadēmiķis Juris Ekmanis, Fizikāli enerģētiskā institūta direktors, labs enerģētikas problēmu pārzinātājs un risinātājs Latvijā (kurš arī pieder pie Fraternitas Metropolitana saimes). Nupat to saņēmis arī profesors V.Zēbergs, kurš 1992. gadā atjaunoja Pasaules enerģijas konferences Latvijas nodaļu (ko savulaik līdz 1990. gadam vadīja A.Vītols) un tagad ir tās goda prezidents.

Ceru, ka šī balva un tās nesēji saglabās Alfrēda Vītola piemiņu vismaz Latvijā, ka radīsies tādi mehānikas, hidrodinamikas vēsturnieki, kas izanalizēs A. Vītola atstātos darbus, izvērtēs to oriģinalitāti un iespējamo nozīmību pasaules mērogā. Katrā ziņā neatkarīgās Latvijas laikā, pirmajā republikā, Alfrēds Vītols bija viens no izcilākajiem tehnisko zinātņu pārstāvjiem. Man personiski viņš palicis atmiņā kā ļoti gaišs un gudrs cilvēks.

Latvijas Zinātņu akadēmijas  prezidents prof. Jānis Stradiņš