Valsts nostāja pašlaik ir nemainīga

Ārlietu ministre Sandra Kalniete intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 29. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Siksnis

— Vispirms es jums gribētu jautāt par šobrīd tik aktuālo Irākas jautājumu. Šodien notiks Latvijas Nacionālās drošības padomes sēde, un tajā, cik noprotams, ir paredzēts vienoties par Latvijas attieksmi pret iespējamo karu Irākā.

Sandra Kalniete: — Nacionālās drošības padomes sēdes darba kārtībā kā vienu no darba jautājumiem diskusijai es un arī aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis esam lūguši iekļaut jautājumu par situāciju Irākā. Tas nozīmē, ka mēs abi, katrs savas kompetences ietvaros, sniegsim drošības padomes locekļiem ziņojumu par to, kāda pašreiz ir situācija, kā arī mēģināsim izteikt prognozes, kā situācija reāli varētu attīstīties, jo iespējami jau ir vairāki scenāriji. Un atbilstoši tam drošības padomes locekļi spriedīs, kāda katrā konkrētajā attīstības scenārija gadījumā varētu būt Latvijas rīcība.

— Kāds ir jūsu, ārlietu ministres, viedoklis par to, kādu nostāju Latvijai vajadzētu ieņemt šajā jautājumā?

S.Kalniete: — Latvijas nostāja pašlaik ir nemainīga, to vispirms apstiprināja Valsts prezidente, uzstādamās ANO Ģenerālajā asamblejā iepriekšējā gada rudenī, Latvija apsveica ANO rezolūciju Nr. 14.41. Arī mēs uzskatām, ka tās valodā ir pietiekami skaidri formulēts, ka gadījumā, ja Irāka brīvprātīgi neatbruņosies, pasaules sabiedrībai ir tiesības šo atbruņošanos īstenot konsekventi ar visradikālākajiem paņēmieniem. Un šajā ziņā nekas nav mainījies. ANO Drošības padome ir noklausījusies bruņojuma inspektoru ziņojumu par darbu Irākā, tagad sāksies šī ziņojuma apspriešana. Ir dažādi viedokļi, ir valstis, kas uzskata, ka būtu jādod laiks vēl strādāt, tajā pašā laikā citas uzsver, ka šis jaunais posms neko kvalitatīvi jaunu nedos, ja Irāka nemainīs savu attieksmi, jo Irākas uzdevums ir pašai atklāti un godprātīgi sadarboties, nevis ANO inspektoriem būt izmeklētājiem, kas mēģina pieķert vainā.

— Šī jūsu pieminētā ANO rezolūcija atļauj būtībā arī Savienotajām Valstīm vienpusēji iebrukt Irākā, ja tās uzskata, ka Irāka nav izpildījusi prasības. Vai tas nozīmē, ka Latvija varētu atbalstīt šādu ASV vienpusēju, bez ANO piekrišanas veiktu uzbrukumu?

S.Kalniete: — Faktiski jau ANO piekrišana ir dota šajā dokumentā.

— Tieši šodien sākas ANO Drošības padomes jaunākās diskusijas par to, kādai vajadzētu būt turpmākai rīcībai Irākas jautājumā, un šeit ir iespējams, ka ANO padome var arī nespēt vienoties par kopīgu rīcību. Vai šādā gadījumā nevar izveidoties tāda situācija, ka Latvijai būs jāizvēlas, kurā pusē nostāties — ar ASV, Lielbritāniju un citām valstīm, kuras vēlas šo uzbrukumu Irākai, vai ar Franciju, Vāciju un Krieviju, kuras vismaz pagaidām pret to iebilst?

S.Kalniete: — Es gribētu atbildot kliedēt kādu neskaidrību. Ir izveidojies maldīgs priekšstats, ka pastāv divas pozīcijas. Nav divu pozīciju, ir vienots uzskats, kas ir kā viņpus okeānam, tā šajā pusē, — Irāka ir jāatbruņo. Pašlaik uzskati vēl arvien nav vienoti par taktiku, kā to izdarīt. Bet jāuzsver arī, ka Amerikas Savienotās Valstis uzskata militāru darbību par pēdējo un galējo līdzekli tad, kad visi citi līdzekļi būs izsmelti. Lēmumu par to, ka citi līdzekļi izsmelti, Amerikas Savienotās Valstis vēl nav pieņēmušas, un 5.februārī Drošības padomē uzstāsies valsts sekretārs, kurš pēc prezidenta rīkojuma nodos vērtējumam Amerikas izlūkdienesta informāciju par nelegālo masu iznīcināšanas ieroču atrašanās vietām Irākā.

— Kā jūs uzskatāt — šis ANO ieroču inspektoru ziņojums, kas šīsnedēļas sākumā bija ANO Drošības padomē, pietuvināja vai attālināja karu Irākā?

S.Kalniete: — Tas ir atkarīgs no tā, kā veidosies diskusija un valdību oficiālā nostāja šajā jautājumā. Jo ne jau autonoms ziņojums spēj šādas lietas izšķirt. Pašreizējās indikācijas parāda, ka dalībvalstis vēl arvien nav zaudējušas pirmo mērķi — atrast mierīgu risinājumu.

— Nākamnedēļ jūs dosities vizītē uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un domājams, ka Irākas jautājums šīs vizītes laikā būs viens no galvenajiem.

S.Kalniete: — Jā, neapšaubāmi, es vēlēšos dzirdēt, kāds ir Amerikas Savienoto Valstu skatījums uz šo jautājumu, jo tad atkal būs pagājušas dažas dienas, iespējams, ka arī diskusijas Drošības padomē uzrādīs jaunus elementus. Diemžēl mana tikšanās ar valsts sekretāru notiek pirms viņa ziņojuma Drošības padomē. Tātad būtiskākais jaunais elements vēl nebūs parādījies.

— Kā jūs komentētu ASV valsts sekretāra Donalda Ramsfelda pagājušās nedēļas izteikumu, kad viņš, kritizējot Vācijas un Francijas nostāju šajā lietā, paziņoja, ka Austrumeiropa ar laiku kļūs svarīgāka par, viņa vārdiem runājot, veco Eiropu? Vai tas nav uzskatāms par mājienu, ka Savienotās Valstis Irākas jautājumā tomēr vēlas plašāku atbalstu no topošajām NATO dalībvalstīm, tai skaitā Latvijas?

S.Kalniete: — Es šo Ramsfelda paziņojumu uztvertu drīzāk kā līdzību, nevis fundamentālu ASV ārpolitiskās doktrīnas akcentu maiņu, jo arī NATO kopējā nostāja pašlaik vēl arvien ir vienota. Amerikas Savienotās Valstis jau nav lūgušas NATO, lai iesaistītos Irākā tieši karadarbībā. Amerikas Savienotās Valstis ir lūgušas NATO plānot iespējamo Turcijas gaisa telpas nodrošinājumu, Amerikas Savienoto Valstu karaspēka aizsardzību Turcijas teritorijā Vidusjūrā un citas blakusoperācijas. Tādēļ es domāju, ka nav nekāda pamata pretnostatīt Rietumeiropu Austrumeiropai. Neapšaubāmi, mūsu nozīme pašlaik pieaug, bet tā pieaug objektīvi, neatkarīgi no Irākas krīzes situācijas, jo NATO pieņēma lēmumu paplašināties, lai Eiropa atkal būtu vienota, tas bija Eiropas stabilitātes vārdā.

— Bet kā jūs prognozējat — vai, nākamnedēļ tiekoties ar ASV amatpersonām, jūs tomēr nevarētu saņemt uzaicinājumu Latvijai aktīvāk iesaistīties šajā lietā, aktīvāk atbalstīt Amerikas Savienotās Valstis?

S.Kalniete: — Manuprāt, politiskā līmenī Latvija jau vienmēr ir deklarējusi savu nostāju Irākas jautājumā pietiekami skaidri, šeit nekādu divdomību nav bijis. Kas attiecas uz konkrētu iesaistīšanos vai nu fona operācijās, vai pat karadarbībā Irākā, tad šo uzaicinājumu diez vai saņemšu es. Šis uzaicinājums, ja tāds būs, droši vien tiks iesniegts pa diplomātiskiem kanāliem, tas vispirms ir piedāvājums, kas ir Aizsardzības ministrijas kompetencē, tad šis piedāvājums būs konfidenciālā valdības sēdē, pēc tam ir Saeimas lēmums par katru konkrēto situāciju — vai mēs nosūtām mediķu vienību, vai mēs nosūtām speciālo vienību. Mēs jau nelemsim par kara pieteikšanu Irākai.

— Vai šajā Irākas jautājumā ir domāts par vienotu Baltijas valstu nostāju?

S.Kalniete: — Jā, man ir paredzētas konsultācijas par Eiropas Savienības jautājumiem, par Konventa jautājumiem, un to ietvarā es runāšu arī par šo jautājumu. Pašlaik arī Ārlietu ministrijas attiecīgais drošības politikas departaments konsultējas jau ar lietuviešu un igauņu kolēģiem.

— Tagad nedaudz par citu tematu, proti, par mūsu pieminēto Vāciju un Franciju, kuras pagājušajā nedēļā nosvinēja Elizejas līguma 40. gadadienu un solīja padarīt daudz ciešāku savu savstarpējo sadarbību. Daudzi novērotāji ir izteikuši bažas, ka šāda abu valstu savienība varētu pārāk dominēt Eiropā. Kā jūs domājat?

S.Kalniete: — Vispirms es gribētu uzsvērt to, ka Eiropa nekad nedrīkstētu aizmirst savu pagātni, cik dramatiskas sekas ir katru reizi piemeklējušas mūsu kontinentu, kad bijušas būtiskas domstarpības starp Franciju un Vāciju. Un es Francijas un Vācijas tuvināšanos redzu tikai kā pozitīvu faktoru. Ilgajos gados, ko es nostrādāju kā vēstniece Francijā, es redzēju, cik ļoti Eiropas Savienības tālākvirzību bremzēja nesaskaņas starp Vāciju un Franciju, kas pamazām sāka iezīmēties par Eiropas nākotni. Un tad, kad beidzot Elizejas līguma svinību sakarā Francija un Vācija atrada otro elpu, dodot arī jaunus priekšlikumus par Eiropas nākotni, turklāt vienotas Eiropas, es to apsveicu. Cits jautājums ir, ka katrai Eiropas Savienības dalībvalstij, kā esošajai, tā nākamajai, ir ļoti rūpīgi jāanalizē šie priekšlikumi. Šis priekšlikums jau ir tikai viens no daudzajiem, kas pašlaik ir galdā.

— Tomēr tiek izteikts satraukums, ka vācieši un franči turpmāk varētu savā starpā vienoties par daudziem Eiropas Savienībai svarīgiem jautājumiem, tādējādi īpaši nerēķinoties ar mazo valstu domām.

S.Kalniete: — Tādēļ ļoti svarīgs ir viens cits paralēlais process, kas rit jau gandrīz gadu. Es domāju Eiropas Konventu, par to atklāto diskusiju, kādā pašlaik dalībvalstu valdības, parlamentu un sabiedrības pārstāvji mēģina atrast vienotu pieeju institucionālajai reformai, kas garantētu Eiropas stabilu funkcionēšanu. Un tur šīs debates bieži vien notiek ar ļoti pretrunīgiem viedokļiem, jo ir jāsaskaņo starpnacionālās intereses, tajā pašā laikā arī nacionālās intereses, un arī Latvijai nacionālo interešu daļa ir stipra un funkcionētspējīga Eiropas Savienībā. Tātad ir jāsaskaņo starp šīm šaurākajām un lielākajām nacionālajām interesēm, un tas nav viegls process, bet es domāju, ka Konvents beigs savu darbu ar panākumiem.

— Tāpēc, runājot par Vāciju un Franciju, jūs, kā arī citu Eiropas kandidātvalstu pārstāvji noraidījāt Vācijas un Francijas izvirzīto priekšlikumu par dubulto Eiropas Savienības prezidentūru?

S.Kalniete: — Es to nenoraidīju tieši Konventa diskusijā, jo šo priekšlikumu Konventa plenārsēdes darbības dienā tikai izplatīja kā oficiālu priekšlikumu, līdz tam Latvijai, tāpat kā citām valstīm, bija pieejami tikai dažādie analītiskie raksti presē, un tie mums nelikās pietiekams pamats. Bet principā mums šķiet, ka dubultā prezidentūra nav pietiekami pamatota. Tur ir daudz jautājumu, uz kuriem jārod atbilde, piemēram, jautājums, kā prezidentūra tiks savienota ar rotējošo valstu prezidēšanas principu, kas līdz šim ir veiksmīgi funkcionējis, lai gan pastāv likumība starp mazajiem un lielajiem skaitļiem, bet es neredzu iemesla, kādēļ tas būtu dramatiski, ja ik 12 gadus valsts prezidētu. Varbūt tā būtu vēl labāka un nozīmīgāk sagatavota prezidentūra.

— Varbūt vēl pavisam īsi jūs varētu nosaukt turpmākos svarīgākos punktus, kas ir jāapspriež Eiropas Konventam. Kur varētu būt vissarežģītākās diskusijas?

S.Kalniete: — Vissarežģītākās diskusijas būs neapšaubāmi par punktu, ko es jau pieminēju, tātad Eiropas institūcijas un konkrēti prezidentūra. Viedokļi dalās arī jautājumā par to, kādai jābūt Eiropas Savienības institūciju līdzsvara situācijai, cik lielā mērā iesaistīt nacionālos parlamentus. Latvija uzskata, ka nacionālie parlamenti ir jāiesaista kā līdzlēmēji. Kādi būs konkrētie uzdevumi Eiropas Komisijai, kāda būs tās loma — tie ir būtiski jautājumi, lai Savienība varētu funkcionēt. Un, protams, jautājums par to, kas tad ir Eiropas Savienība — nacionālo valstu savienība vai nacionālo valstu federācija.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā