Eiropas Savienības virzītājspēks

Pēdējā laikā arvien biežāk bija dzirdamas balsis par nepieciešamību atdzīvināt franču-vācu ciešās attiecības, lai atsāktu darboties ES dzinējspēks. Taču nekad vairs neatgriezīsies agrākā pasaule un de Golla-Adenauera, Šmita-Žiskāra vai Kola-Miterāna Eiropa. Pagājušajās desmitgadēs franču un vācu līderi ir centušies apvaldīt savas nesaskaņas, lai spētu paust vienotu Eiropas gribu. Viņiem ir izdevies sasniegt savus mērķus - mieru, kopējo tirgu, eiro, kopējo politiku, neatgriezenisku Eiropas struktūras veidošanu, reizē ar to mainot arī vēstures gaitu. Tomēr šādas rīcības rezultātā viņi ir veidojuši tādu Eiropu, kuras ietvaros Francijas un Vācijas lomas vairs nebūs agrākās.

Eiropai tik izšķirošā laikā ārkārtīgi nepieciešama ir stabila, reāla un aktīva Francijas un Vācijas savienība. Un tikai 2002.gadā vēlētāji gan vienā, gan otrā valstī atkal padarīja šo attiecību atjaunošanu iespējamu. Tomēr viens no galvenajiem priekšnosacījumiem bija tas, ka Francija un Vācija neļāva savām savstarpējām pretrunām kavēt Eiropas progresu. Vācijai un Francijai jāvienojas par priekšlikumiem galvenajos Eiropas jautājumos.

Jāmin arī citas jomas, kurās vajadzētu vienoties, piemēram, budžeta un kopējās politikas finansēšana pēc 2006.gada. Eiro zonas ekonomiskā pārvalde. Vispārējie sociālās politikas virzieni. Tieslietu, policijas un imigrācijas jautājumi. Eiropas ārējā, drošības un aizsardzības politika, kas aptver trīs sarežģītas problēmu jomas: aizsardzības budžeta apjomu, attiecības ar Savienotajām Valstīm, kā arī lēmumu pieņemšanas veidu, citiem vārdiem sakot, vairākuma un vienbalsīguma principu shēmu, kā arī kvalificētā vairākuma sistēmu. Jārunā arī par ES “ārlietu ministra” lomu.

Svarīgs ir arī jautājums par Eiropas robežām un tās identitāti, kā arī stratēģisko kaimiņattiecību partnerību ar tām ES kaimiņvalstīm, kam ilgāku laiku nebūs iespēja integrēties Savienībā.

Reizē ar paplašināšanās procesu un Eiropas sistēmai kļūstot arvien daudzpusīgākai, ir nepieciešama daudz pragmatiskāka pieeja savstarpēji saistītām interesēm. Nākotnē būtu vairāk jāņem vērā arī pārējo eiropiešu pozīcijas. Vācija un Francija neapšaubāmi atgūs noteicošo lomu, tomēr tās, iespējams, vairs neveidos ES galveno dzinējspēku. Tādēļ Francijai un Vācijai vajadzētu kļūt par brīvprātīgām iedvesmotājām, nepretendējot uz vienīgās “lokomotīves” lomu. Šajā mehānismā jāņem vērā arī Lielbritānijas (kas Eiropas drošības un aizsardzības politikā ir nenovērtējama), Itālijas, Spānijas, Polijas, kā arī visu pārējo, un vēl jo vairāk Komisijas un Parlamenta, loma.

Lai šādā jaunā kontekstā nodrošinātu savu ietekmi, Francijai un Vācijai būs jāpievērš uzmanība ne tikai savu valdību, bet arī sabiedrības pārliecināšanai. Faktiski Eiropā pašlaik nav jūtams globāls antieiropeisks naidīgums, vairāk gan var runāt par to, ka tiek nopietni kritizēts Eiropas funkcionēšanas veids, un tiek izteiktas dažādas idejas par to, kā veiksmīgāk veidot tās struktūru.

Pašlaik ir nepieciešamas atklātas diskusijas. Būtu jārunā par to, kas ko Eiropā dara, kādām jābūt tās galīgām robežām, tās mērķiem un lomai globalizētajā pasaulē.

Pēc “Le Monde”