Mērķis pārveidot Eiropu

Foto: A.F.I.

Francijas prezidents Žaks Širaks:

Elizejas līguma 40. gadadiena būs iemesls franču-vācu saišu atjaunošanai. Kāda varētu būt šo saišu nākotne 25 valstu Eiropā?

Franču un vācu harmoniskā saikne ir izpaudusies jau kopš Eiropas izveides sākuma, un ik reizi, kad vien tas ir bijis nepieciešams, kas noved pie vienkārša secinājuma: kad vien Vācija un Francija spēj vienoties, progress ir vērojams visā Eiropā; ja tās nespēj viena otru uzklausīt, Eiropa nonāk strupceļā. Tas ir vienkāršs secinājums, un tā nav vēlme apliecināt savu hegemoniju. Mēs tuvojamies nozīmīgam punktam. Eiropas institucionālā nākotne ir milzīgs uzdevums. Francijas un Vācijas mērķi ir bijuši atšķirīgi - Vācija vairāk bija federālistiski noskaņota, savukārt Francija lielāku vērību piešķīra valstu sadarbībai. Tomēr mēs esam spēruši nozīmīgu soli viens otram pretī, kas mums ļāva izstrādāt kopīgus priekšlikumus, kas, kā mēs ceram, būs pieņemami visām ES valstīm.

Jūs esat izteicis franču-vācu priekšlikumu par Eiropas dubultprezidentūru. Vai tas nevarētu izraisīt zināmu apjukumu - laikā, kad Eiropai pasaulē ir jāuzstājas vienā balsī, to pārstāvēs kāda noteikta persona?

Pašlaik Eiropā ir trīs prezidentūras: Ministru padome, Komisija un Parlaments. Katrai no tām ir savi uzdevumi. Ministru padomes ziņā ir lēmumu pieņemšana un kontrole, Komisijai - iniciatīva un izpilde. Franču-vācu priekšlikums paredz katrai no šīm prezidentūrām, galvenokārt Ministru padomei un komisijai, piešķirt spēju risināt arvien vairāk un vairāk problēmu, kas reizē ar paplašināšanos kļūst arvien sarežģītākas. Kas attiecas uz Eiropas parlamentu, tā loma būtu nostiprināma, jo tam būs jāievēl Komisijas prezidents.

Kādi ir Vācijas un Francijas mērķi Eiropā?

Mūsu mērķi, kuriem, es domāju, pievienojas visi mūsu partneri, vispirmām kārtām saistās ar Eiropas projekta atjaunošanu. Ir ārkārtīgi svarīgi dot Eiropai konstitūciju, ko es piedāvāju jau pirms trim gadiem. Tādu konstitūciju, kas atdzīvinātu un ietvertu kopējās vērtības, it īpaši tās, kas ir definētas Pamattiesību hartā; un kas noteiktu, kurš par ko ir atbildīgs.

Otrs mūsu mērķis ir paplašināšanās. 2004.gada pavasarī mūsu būs par desmit valstīm vairāk, kas būs atkarīgs arī no līgumu ratifikācijas attiecīgajās valstīs. Paplašināšanās nav pabeigts process. Savienības dibinātāji vēlējās, lai Eiropa spētu apvienot visas Eiropas valstis ar vienu nepārprotamu mērķi: nostiprināt demokrātiju, mazināt kara draudus un stimulēt ekonomisko un sociālo progresu.

Trešais mērķis ir radīt drošības un aizsardzības Eiropas Savienību, jo, kā to pierāda vēsture, vienīgi kopīgi ir iespējams nodrošināt aizsardzību, aizstāvot tās vērtības, kas tiek atzītas par universālām.

Un pēdējais mērķis, kas ir ārkārtīgi būtisks, ir nostiprināt Eiropu kā progresa, brīvības, drošības un taisnīguma telpu visiem tās pilsoņiem.

Tie ir mērķi, kuriem jākalpo daudz leģitīmākām un efektīvākām institūcijām. Jau izveidotās institūcijas ir veiksmīgas, tomēr tās jāpiemēro jaunajiem apstākļiem. Tādam jābūt franču-vācu ieguldījumam Žiskāra d’Estēna vadītajā Konventā.

Vai jūs atbalstāt kopīgu pārstāvību noteiktās starptautiskajās organizācijās, piemēram, SVF vai ANO Drošības padomē, lai palielinātu Eiropas lomu pasaulē?

Kas attiecas uz pārstāvību noteiktās starptautiskajās organizācijās, tad šis jautājums būtu jāizskata. Drošības padomes jautājumā es atbalstu reformas. Tomēr pašreizējā situācijā Francija uzskata, ka tā vēlētos saglabāt savu vietu. Drošības padomei vajadzētu nodrošināt, lai tā spētu funkcionēt pilnīgi suverēni.

Kur atrodas galējās Eiropas robežas?

Ir svarīgi ievērot noteiktas civilizācijas vērtības. Vienotā Eiropā var apvienoties vienīgi tās valstis un tautas, kas atbalsta vienādas sabiedrības vērtības, un kas ievēro cilvēktiesības. Tos mēs saucam par Kopenhāgenas kritērijiem. Tā ir neapšaubāma prasība.

Otrkārt, mūsu mērķis nav izveidot tādu Eiropu, kas varētu atgādināt cietoksni. Ar apkārtējām valstīm mums jāveido arvien ciešākas attiecības. Vispirmām kārtām tas attiecas uz tādām valstīm kā Turcija, kas ir kļuvusi par kandidātvalsti un kurai vispirms būs jāpierāda, ka tā spēj ievērot Eiropas demokrātijas kritērijus. Tas attiecas arī uz pārējām valstīm, kas netiecas iestāties ES, taču kuras vēlas nodibināt tiešas, dziļas un strukturētas attiecības. Te var runāt par atsevišķām Austrumeiropas valstīm, tai skaitā Krieviju, un tas attiecas arī uz Vidusjūras reģionu.

Pēc “Le Figaro”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.