Ar mūžīgo: mīlestību, uzticību, lāstu, atbrīvotību, brīvību

Šodien Latvijas Nacionālajā operā Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” pirmizrāde

Šodien, 31.janvārī, Latvijas Nacionālā opera pulcē klausītājus uz izcilu pirmizrādi – Riharda Vāgnera romantisko operu “Klīstošais holandietis”.

1839.gadā R.Vāgners, bēgdams no Rīgas uz Londonu, devās ceļā ar kuģi. Taču vētra novirzīja kuģi no kursa, un paredzēto astoņu dienu vietā ceļojums ilga trīs nedēļas. Pārcietis vētras un nāves bailes, viņš nonāca Norvēģijas fjordos. Savā autobiogrāfijā komponists raksta, kā guvis impulsu operas mūzikai: “Mani pārņēma neizsakāmi patīkama sajūta, kad milzīgajās granīta sienās atbalss atkārtoja ekipāžas saucienus. Šo saucienu tvirtais ritms man skanēja ausīs kā uzmundrinošs priekšvēstījums, un manā iztēlē pēkšņi iznira matrožu dziesmas tēma “Klīstošajam holandietim”, kura ideja manī brieda jau sen. Tagad tikko saņemto pārdzīvojumu ietekmē šī ideja ieguva noteiktu poētisku muzikālu nokrāsu”.

Libreta fabulas pamatā ir teika par jūrnieku Klīstošo holandieti, kurš nolādēts traucas pa visām pasaules jūrām. Tikai reizi septiņos gados viņam ļauts izkāpt krastā. Ja Klīstošais holandietis sastaptu meiteni, kas būtu uzticīga līdz nāvei, lāsta spēks zustu. Opera uzdod jautājumus: vai mīlestība ir patvērums, vai uzticība ir zvērests vai lāsts, vai liktenis ir izvēle vai apsēstība?

Operu uzvedis LNO direktors Andrejs Žagars, Klīstošā holandieša lomu izdzied Egils Siliņš, viņa glābējas Zentas lomā – Ieva Kepe, citi – Krišjānis Norvelis, Antra Bigača, Nauris Puntulis, Sergejs Dobriševskis.

“LV” informācija

Par operu un operas varoņiem

Rihards Vāgners:

Skati no operas “Klīstošais holandietis” Foto: Gunārs Janaitis

(..) Zentas lomā ir grūti kaut ko pārprast – būtu jābrīdina tikai no tā, lai viņas sapņainā būtība netiktu uztverta kā modernās, slimīgās sentimentalitātes lieciniece! Viņa ir ļoti stipra ziemeļu jaunava un pat savā šķietamajā sentimentalitātē ir gluži nepieredzējusi. Tikai pavisam naivā meitenē ziemeļu dabas īpatnības, balāde par Klīstošo holandieti un bālā jūrnieka attēls var radīt tik savdabīgu tieksmi kā šo dziņu atpestīt nolādēto: tā izpaužas viņā kā spēcīga apmātība, kāda raksturīga tikai pavisam sirdsšķīstām iedabām. Ir novēroti gadījumi, kuros norvēģu meitenes jutušas ar tādu spēku, ka sirds pēkšņā apklusumā iestājusies nāve. Apmēram tā būtu jāuztver šķietamā slimīguma klātbūtne bālajā Zentā. (..)

(..) Arī Ēriks nedrīkst būt sentimentāls smilkstētājs: tieši pretēji, viņš ir vētrains, spēcīgs un drūms kā Vientuļnieks (ziemeļu plakankalnē). (..)

(..) Dālanda atveidotāju mudinu neieslīgt lomas tīri komiskajā izpratnē: viņš ir daļa no šīs raupjās dzīves, jūrnieks, kurš peļņas dēļ spītē vētrām un briesmām un kuram, piemēram, meitas pārdošana bagātam vīram – zināmā mērā tāds iespaids var rasties – nevarētu šķist tikuma trūkums: viņš prāto un darbojas tāpat kā simtiem un tūkstošiem jau pirms viņa, turklāt nedomājot, ka tiek darīts kaut kas nepiedienīgs. (..)

Andrejs Žagars:

– Dālhallas operas festivāla rīkotāju vēlme redzēt tieši šo operu mūsu teātra izpildījumā bija impulss, lai sāktos jauns etaps Riharda Vāgnera operu tradīciju atdzimšanai mūsu teātrī. Ar Rīgu R.Vāgneru saista gan aktīvais diriģenta un komponista daiļrades sākuma periods, gan viņa leģendārā aizbraukšana un vētrainais jūras ceļojums (Rīga – Londona), kurš iedvesmoja operas “Klīstošais holandietis” tapšanu.

Rīga vienmēr lepojusies ar R.Vāgnera klātbūtnes faktu operas teātra vēsturē. Vācu teātrī viņa operu uzvedumi apsteidza pat Eiropas kultūras metropoles. 20. gadsimta 20. – 30. gados R.Vāgnera operu iestudējumi kļuva par teātra repertuāra vadmotīvu. Padomju laikos Rīgas operteātris bija pirmais visā savienībā, kas uzdrošinājās iestudēt politnekorektā komponista darbus. Tapa slaveni iestudējumi, dziedāja izcili solisti. Ir pienācis laiks turpināt!