“Mums pašiem ir jāiztīra sava māja”

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 30. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Pagājušajā ceturtdienā mēs šajā laikā jau runājām par ministru Auderu un par viņa privātpraksi, tādēļ pie tā šodien vairs neatgriezīsimies. Tikko ir noticis Saeimā balsojums, kurā izteikta uzticība ārstam Auderam. Man tikko zvanīja viena mūsu kolēģe un jautāja tā — vai jums vajadzēja uzņemties atbildību par Auderu, jo arī daudzi balsojot sacīja, ka viņi paļaujas uz jūsu atbildību.

Einars Repše: — Jā, es domāju, ka tas bija pareizi no šāda viedokļa — mums pašiem ir jāiztīra sava māja, proti, mums pašiem ir jāpieprasa sava ministra demisija tajos gadījumos, kad to atzīstam par nepieciešamu, nevis jāpaļaujas uz opozīcijas priekšlikumiem. Šinī gadījumā tās ir arī ugunskristības koalīcijai, jo jautājums patiešām bija ļoti sarežģīts. Es atzīstu, ka pamats kritikai pret ministru Auderu tik tiešām bija, turklāt pamats kritikai abos šajos jautājumos. Un tas tika ļoti principiāli izvērtēts un izanalizēts. Bet svarīgi ir tas, ka pirmām kārtām mēs tomēr šinī gadījumā balsojām pret opozīcijas priekšlikumu un nepaļāvāmies iet opozīcijas pavadā, otrām kārtām —šis ir ļoti nopietns uzticības kredīts gan mūsu valdībai, gan it īpaši ministram Auderam, no kura mēs sagaidām, ka tiešām tiks īstenotas ļoti nopietnas veselības aprūpes reformas, ar kurām būs apmierināti gan pacienti, gan ārsti, gan medicīnas māsas un citi medicīnas darbinieki. Jā, mēs sagaidām, ka varētu būt neapmierināti atsevišķi slimnīcu vadītāji, kuru darbā tiks konstatēti pārkāpumi, tā ir cita lieta. Bet lielākajam vairumam ārstu, medicīnas māsu, pacientu ir jābūt apmierinātiem ar rezultātiem, un tas būs tas, ko mēs no ministra šobrīd prasīsim un kas galarezultātā noteiks, vai viņš paliks amatā vai nepaliks. Protams, pārmetumi lietās, kuras šodien tika cilātas, bija, vismaz daļēji, pamatoti — automašīnas iegādē tik tiešām viņam vajadzēja rūpīgāk pārraudzīt sev pakļautās iestādes darbu un pirmajam uzdot jautājumus, vai procedūras tiks ievērotas, vai konkurss, taupības režīms tiks ievērots, un tā tālāk. Viņa kļūda šinī gadījumā bija tā, ka nepietiekami tika kontrolēta Valsts obligātās veselības aprūpes aģentūra, kas reāli nopirka dienesta automobili Veselības ministrijai. Šeit tik tiešām ir bijuši pārkāpumi, un es pat nedomāju, ka rājiens ir pietiekami stingrs sods šajā gadījumā, jo galu galā, ja aģentūras vadītāja Bluķe var nopirkt vienu automobili tādā veidā, tad droši vien viņa līdzīgā veidā var arī organizēt veselības aprūpes pakalpojumus un citus valsts pasūtījumus.

— Jūs ieteiktu viņu, piemēram, atbrīvot no amata?

E.Repše: — Nē, es šobrīd to neieteikšu, ja jau ministrs ir pieņēmis lēmumu izteikt rājienu, bet uzmanība tam noteikti ir pievēršama arī turpmāk, un valsts iestāžu vadītāji nedrīkst pieļaut likuma pārkāpumus valsts iepirkuma procedūrās, un ministriem ir, protams, jāuzrauga un jānodrošina, lai šādi pārkāpumi netiek pieļauti un attaisnoti. Taču šinī gadījumā ministrs pats to automobili nepirka, un tas, ko viņš lūdza, ir — nodrošināt Veselības ministrijai, kas tikko veidojās, dienesta automašīnu. Tehniskais izpildījums bija Bluķes rokās, un šeit tika pieļautas nopietnas kļūdas, diskutējams ir jautājums — apzināti vai neapzināti. Attiecībā uz privātprakses lietām — jā, mēs labi zinām problēmas, kas pastāv veselības aprūpes sistēmā, zinām, ka daudzi ārsti, tai skaitā Auders, ir šīs sistēmas sastāvdaļa, upuris – sakiet, kā gribat. Un mēs zinājām, ka pretrunas ar ministra Audera personību saistās, vēl pirms viņš tika izvirzīts par ministra kandidātu, bija publiska apspriešana, šie jautājumi tika izskatīti.

Darba grupa, kurā bija vairāk nekā 20 dažādi veselības aprūpes sistēmas darbinieki, kas pazina ministru Auderu praktiskā darba laikā, zinot arī visas šīs kontraversijas, uzticējās viņam kā reformu īstenotājam. Un tāpēc šobrīd mēs reformu interesēs gaidām no viņa rezultātus. Tas būs galīgais tests, tas būs par pamatu lēmumam. Vēl par to, vai mums bija vai nebija jāiet opozīcijas pavadā. Tātad, ja šinī gadījumā mēs būtu atbalstījuši opozīcijas ieteikumu par demisiju, tādā gadījumā virziens ir skaidrs — rociet tik kompromitējošos materiālus par vienu, par otru, par trešo, vairāk vai mazāk pamatotus, un tādējādi var faktiski pamazām izjaukt jebkuru valdību. Pārfrāzējot teicienu “Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu”, mēs varam teikt — pasaki, kas ir tavi ienaidnieki, un mēs pateiksim, kas esi tu. Šinī gadījumā iniciatīva nāk no Tautas partijas, kas ir tieši atbildīga par pārmērībām austrumu robežas būvē, kas ir tieši atbildīga par policijas ēkas kompleksa celtniecību un ar to saistītajiem daudzajiem simtiem tūkstošu, ja ne miljoniem latu nelietderīgi izšķērdētas valsts naudas, kas ir atbildīga par “Saulesdārzu” un ar tā privatizāciju saistītām problēmām. Ja no šīs partijas mēs šodien dzirdam ļoti emocionālus uzstādījumus pret ministru Auderu, tad tas skan vismaz groteski. Protams, paldies opozīcijai, un tas ir tās uzdevums — nelikt valdībai mieru ne minūti, tā ir demokrātiskas valsts sastāvdaļa un pamats, taču mums pašiem ir jātiek skaidrībā par savu māju, mums pašiem tā ir jāiztīra.

— Par vienu no jūsu koalīcijas partneriem — zaļie un zemnieki ir aicinājuši īstenībā šo iniciatīvu veikt jums, un es domāju, ka vairāk šajā brīdī Audera kungam — pašam atkāpties, viņi tā ir aicinājuši.

Einars Repše: — Esmu šo situāciju rūpīgi izvērtējis, un, kā jau es jums teicu, tad zināmā mērā iebildumi pret Audera kungu ir pamatoti. Es arī vakar rūpīgi vēroju pārraidi “Kas notiek Latvijā?”, un dažas Audera kunga atbildes man ļoti patika, bet dažas ļoti nepatika. Arī, protams, redzēju, kāda bija sabiedrības attieksme pret šo problēmu vakardienas balsojumā, un ļoti nopietni izvērtēju jautājumu, kā rīkoties šajā situācijā. Taču mans lēmums bija — pieprasīt no Audera kunga reālas reformas un jau tuvākajā laikā šī darba nopietnu uzsākšanu.

— Kā mēs redzējām raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, gan arī LNT ziņās, kur izteikti lielais vairums cilvēku uzskatīja, ka Auders ir zaudējis viņu uzticību, gan arī tomēr itin daudzi mediķi pēdējā laikā, arī Slimnīcu biedrība, daudzu slimnīcu ārsti, vairāki simti parakstījuši vēstules, lūdzot tomēr Audera kungu apturēt savu darbību, vai, ja ministrs zaudē uzticību abās pusēs, viņš tādā gadījumā nav sasaistīts veikt kaut kādas reformas, jo neviens jau viņam vairs neuzticas īsti?

E.Repše: — Redziet, te ir divas daļas. Pirmām kārtām ir labi saprotama sabiedrības subjektīvā attieksme pret notikumiem, pret ārstu pieprasītiemhonorāriem, pret dienesta automašīnām, kas tiek iepirktas un, protams, ir klajā pretrunā ar taupības režīmu, un tamlīdzīgas lietas. Emocionālā attieksme cilvēkiem ir ļoti skaidra, un nav jautājumu. Otra lieta ir tā pretestība, ko ministram Auderam un reformām izrādīja organizēti a) reformas pretinieki, b) tie cilvēki, kuru darbība jau patlaban tiek pakļauta nopietnai revīzijai, kuri ir veikuši nopietnus pārkāpumus, nesalīdzināmi lielākus par vienas dienesta automašīnas iegādē pieļautām neprecizitātēm, ko nav izdarījis pats ministrs Auders. Tad, lūk, šī organizētā pretestība ir sagaidāma arī turpmāk, un reizēm ir diezgan nopietns jautājums — vai organizētā pretestība neizpaužas arī tādā veidā, ka tiek manipulēts ar sabiedrisko domu? Piemēram, vakar skatoties Tautas partijas pārstāvja Kalvīša uzstāšanos televīzijā, bija ļoti skaidri redzams pat iestudēts un precīzs uzbrukums pa atsevišķiem sāpīgiem punktiem. Tātad viņu rīcībā ir informācija, ko viņi prasmīgi un metodiski izmanto, lai grautu ministra tēlu, valdības tēlu un galarezultātā torpedētu reformu. Audera kungs nav nekāds eņģelītis, kā neviens mēs neesam, bet viņš arī nav noziedznieks, viņš noteikti nav nelabojams noziedznieks. Es ļoti ceru, ka no tām problēmām un tiem sitieniem, ko viņš šobrīd ir saņēmis, viņš ir arī mācījies. Un ka viņš vairs tās kļūdas un neprecizitātes, kas tika pieļautas šinī gadījumā, nepieļaus, ka mācīsies ne tikai viņš, bet arī citi ministri, ka ministriem ir jābūt augstākiem un nevainojami ētiskiem uzstādījumiem nekā tām iestādēm, kuras viņi pārrauga, viņiem ir jārāda piemērs. Un es ļoti, ļoti ceru, ka šī mācība ir apgūta un tiks lietderīgi izmantota. Ja ne, tādā gadījumā mēs izdarīsim secinājumus paši, lūgsim atkāpties jebkuru ministru, kas nespēs nodrošināt uz viņiem liktās reālās, praktiskās cerības uz reformu īstenošanu valsts pārvaldes sakārtošanā.

— Varētu teikt tā — jūs ministram pagaidām piedodat, tā to varētu saprast. Vai līdz ar to ministram, tālāk vērtējot dažu slimnīcu vadītāju darbus un tamlīdzīgi, nebūtu, kā saka, pirmajā reizē jāpiedod?

E.Repše: — Labs jautājums. Piedot vai ne, tas ir atkarīgs no tā, vai mums ir pārliecība, ka cilvēks spēs savas kļūdas labot. Proti, nav pašmērķis nevienu, pat tiesas atzītu noziedznieku, sodīt, tas nav pašmērķis. Pašmērķis ir izveidot sistēmu, kurā noziedznieki saņemtu sodu, kurā viņi tiktu atturēti no nozieguma veikšanas, kurā viņi labotos. Tātad jautājums ir vienmēr — vai tāds vai citāds lēmums vedīs uz sistēmas uzlabošanu vai uz pasliktināšanu. Proti, ja tiek konstatēti pārkāpumi kāda cilvēka vai amatpersonas rīcībā un šī amatpersona patiesi izrāda gatavību pārkāpumus turpmāk nepieļaut un mainīties, tādā gadījumā piedošana ir iespējama un ir iespējams ļaut tai mēģināt turpmāk. Ja gadījumā ir pamatota pārliecība, ka tomēr tas nebūs iespējams, labošanās nebūs iespējama, ka būs jauni recidīvi un īstenībā tie pārkāpumi, kurus mēs redzam, ir tikai aisberga virsotne, tādā gadījumā acīmredzot ar piedošanu ir krietni vien sliktāk.

— Tas varētu attiekties uz Proļa kungu kā iespējamu Biķernieku slimnīcas vadītāju, uz Zatlera kungu kā Traumatoloģijas slimnīcas vadītāju, uz Leimaņa kungu kā Tuberkulozes centra vadītāju, kuri šobrīd visi ir zem “āmura”?

E.Repše: — Pilnīgi noteikti, un šeit ministram Auderam, pieņemot lēmumus par atsevišķiem gadījumiem, tik tiešām ir jāizvērtē, kur ārsti ir nonākuši tādā pašā neapskaužamā, pazemojošā un grūtā situācijā faktiski nepareizi īstenotas valdības politikas dēļ un kur, izmainot sistēmu un nosacījumus, šie paši cilvēki kā lieliski ārstējošie ārsti, lieliski speciālisti un organizatori varētu turpināt nodrošināt labus veselības pakalpojumus un kuros gadījumos varbūt ir citādi, proti, ja ārsti ir aizrāvušies ar personiskā pašlabuma meklējumiem, mahinācijām un tā tālāk. Līdz ar to, jau agrāk diskutējot par veselības aprūpes sistēmā esošajām problēmām, man nekad nav vērusies mute nosaukt ārstu saņemtos pacientu maksājumus par kukuļiem, līdzīgi kā tas būtu policista, ierēdņa vai jebkuras citas amatpersonas gadījumā. Jo ārsti saņem naudu par savu darbu, ko viņiem ilgstoši un hroniski nenodrošina valsts, nenodrošina valsts veselības aprūpes sistēma. Protams, šī sistēma ir jālabo, taču ārstu pateicības jeb maksājumi ārstiem ir pavisam ačgārnā kārtā tikuši pieļauti un to ir akceptējuši pat iepriekšējo valdību ministri. Līdz ar to šeit ir patiešām rūpīgi jāizvērtē, kuri ārsti, kuru slimnīcu vadītāji ir gatavi jaunos apstākļos strādāt ar pavisam citām metodēm un uzskatāmi drīzāk par sistēmas upuriem un kuri tādi nav. Arī šajā jautājumā, domāju, ministram Auderam ir jāparāda ļoti liela ētiskā iedziļināšanās.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā