Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.165., 13.11.2002., Nr.166., 14.11.2002., Nr.169., 20.11.2002., Nr.170., 21.11.2002., Nr.181., 11.12.2002., Nr.182., 12.12.2002., Nr.183., 13.12.2002., Nr.186., 19.12.2002., Nr.13., 24.01.2003., Nr.14., 28.01.2003., Nr.15., 29.01.2003.

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijas sagatavošanas sēdes protokols Nr. 217

Maskavā 1939. gada 21. jūnijā

 

Priekšsēdētājs: Korpusa kara jurists – b. Matuļevičs

Locekļi: Divīzijas kara jurists – b. Orlovs un

Brigādes kara jurists – b. Detisovs

Sekretārs: Jaunākais kara jurists – Filatovs

Piedalās: SZSA galvenais kara prokurors – armijas kara jurists – b. Rozovskis

Klausījās:	Nolēma:
Lietu Nr. 00256, kura	1. Apsūdzības slēdzienu apstiprināt un
1939.g. 4.06. saņemta	lietu pieņemt PSRS Augstākās tiesas
no SZSA Galvenās kara	Kara kolēģijas ražošanā.
prokuratūras, ar apsūdzības	2. Mārtiņu Jāņa dēlu Apsi nodot tiesai
slēdzienu par Mārtiņa Jāņa	par noziegumiem, kuri paredzēti KPFSR
dēla Apses nodošanu tiesai	KK 58. – 1.b pantā.
pēc KPFSR KK 58.—1.b panta	3. Lietu noklausīties slēgtā tiesas sēdē
Ziņotājs: b. Rozovskis	bez apsūdzības un aizstāvības dalības
Līdzziņotājs: b. Orlovs	un bez liecinieku izsaukšanas.
	4. Drošības līdzekli attiecībā pret
	Mārtiņu Jāņa dēlu Apsi atstāt iepriekšējo,
	t.i., turēšanu ieslodzījumā.

 

Priekšsēdētājs – korpusa jurists Matuļevičs

 

Sekretārs – jaun. kara jurists Filatovs

LVA, 1986.f., 2. apr., P–4400 lieta, 213.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijas slēgtās tiesas sēdes protokols

Pilnīgi slepeni

1939.gada 3. septembrī Maskavā

 

Šādā sastāvā:

Priekšsēdētājs: divīzijas jurists b. Romaničevs

Locekļi: brigādes jurists b. Detisovs un 1. ranga kara jurists b. Kļimins

Sekretārs: jaunākais kara jurists Mazurs

Pulksten 11 un 30 minūtēs priekšsēdētājs atklāja tiesas sēdi un paziņoja, ka tiks izskatīta lieta par pilsoņa Mārtiņa Jāņa dēla Apses apsūdzību, kurš tiesai nodots pēc KPFSR KK 58.–1.b panta.

Sekretārs paziņoja, ka apsūdzētais Apse, kurš līdz tiesai tika turēts ieslodzījumā, uz tiesu ir nogādāts un liecinieki par šo lietu nav izsaukti.

Priekšsēdētājs pārliecinās par apsūdzētā personību, kurš par sevi sniedza zemāk minētās biogrāfiskās ziņas.

Mārtiņš Jāņa dēls Apse, dz. 1893. g. Rīgā, pēc tautības latvietis, PSRS pilsonis, NK(B)P biedrs no 1912. gada un no partijas izslēgts sakarā ar šo lietu, izglītība zemākā, SZSA no 1919. gada, mans pēdējais ieņemtais amats SZSA – Aizkaukāza kara apgabala Kara padomes loceklis. Militārā dienesta pakāpe – korpusa komisārs. Aiz robežas ir māte un brālis, kuri dzīvo Rīgā. Sakari ar viņiem bija apmēram līdz 1929. – 1930.g.

Ieslodzījumā sakarā ar šo lietu atrodas no 1938. gada 3. janvāra.

Apsūdzības slēdziena kopiju saņēmu 1939.g. 29.8., lūgumu neesmu ierosinājis.

Tiek paziņots tiesas sastāvs un apsūdzētajam tiek izskaidrotas tiesības, ja tam ir pamats, noraidīt jebkuru no tiesas sastāva.

Noraidījums pret tiesas sastāvu netika saņemts.

Priekšsēdētājs apsūdzētajam izskaidro viņa tiesības tiesas izmeklēšanas laikā un jautā, vai viņam līdz tiesas izmeklēšanas sākumam ir kādi lūgumi vai paziņojumi.

Apsūdzētais: — Es lūdzu tiesas izmeklēšanas laikā kā lieciniekus manā lietā nopratināt Slavinu un Stucku. Citu lūgumu man nav.

Tiesa, apspriedusies uz vietas, nolēma: apsūdzētā lūgumu par Stuckas un Slavina izsaukšanu par lieciniekiem atļaut tiesas izmeklēšanas procesā.

Tiesa uzsāk tiesas izmeklēšanu.

Priekšsēdētājs nolasa apsūdzības slēdzienu un jautā apsūdzētajam: vai viņam, ir saprotama uzrādītā apsūdzība un vai viņš sevi atzīst par vainīgu?

Apsūdzētais: — Uzrādītā apsūdzība man ir saprotama, sevi par vainīgu nekur neatzīstu.

Priekšsēdētājs: — Iepriekšējā izmeklēšanā jūs sevi atzināt par vainīgu?

Apsūdzētais: — Tieši tā.

Priekšsēdētājs: — 1939. gada 3. aprīļa protokolā par izmeklēšanas pabeigšanu 509. – 510.lp. jūs rakstāt:

“Ar izmeklēšanas ražošanu manā lietā, kura man tika uzrādīta, es esmu iepazinies pilnīgi. Manas izmeklēšanai dotās liecības es pilnīgi apstiprinu un tām neko nevaru papildus piebilst.

Kamdēļ tad tagad jūs atsakāties no savām liecībām?

Apsūdzētais: — Iepriekšējā izmeklēšanā mani piespieda dot melīgas liecības kā par sevi, tā arī par citām personām.

Priekšsēdētājs: — Jūs arestēja 1938. gada 3. janvārī, bet tā paša gada 25. janvārī jūs esat parakstījis pašrocīgu paziņojumu, kurā jūs sīki izklāstāt savu kontrrevolucionāro darbību un bez tam atmaskojat piederībā kontrrevolucionārajai organizācijai 37 cilvēkus. Vai fakti, kuri ir minēti iesniegumā, atbilst patiesībai?

Apsūdzētais: — Minēto paziņojumu es rakstīju un parakstīju, taču tas neatbilst patiesībai un, lūk kamdēļ: šo paziņojumu es rakstīju pēc izmeklētāja Rassohina diktāta.

Minēto 37 cilvēku uzvārdus paziņojumā ierakstīju nevis es, bet izmeklētājs, kurš man šos uzvārdus nosauca un piespieda tos ierakstīt paziņojumā.

Priekšsēdētājs: — Lietas 33.—35.lp. ir jūsu otrreizējais paziņojums, kurā jūs rakstāt par to, ka jūs kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā ir savervējis Stucka un viņa uzdevumā esat veicis naidīgu darbību.

Ko jūs teiksiet sakarā ar šo paziņojumu?

Apsūdzētais: — 1938. gada maijā man tika uzrādītas Stuckas liecības, kurš mani it kā esot savervējis kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā.

Es noraidu Stuckas liecības, jo tās bija un ir nepatiesas.

Bet man izmeklētājs paziņoja: “Uz Stuckas liecību pamata uzraksti pašrocīgu paziņojumu ar atzīšanos. Ja neuzrakstīsi tagad, uzrakstīsi vēlāk.” Es uzrakstīju.

Priekšsēdētājs: — Jūs taču nesita?

Apsūdzētais: — Nē, bet morālā vardarbība piespieda mani uzrakstīt melīgu paziņojumu.

Priekšsēdētājs: — Lietas 40.lp. jūs dodat tādas liecības:

“Grīnbergs man ieteica, kā pareizi sastādīt Kropačeva partijas dokumentu pārbaudes aktus, nepārbaudīt, bet pieņemt tos tādus, kādi tie ir. Tad pat Grīnbergs man teica, ka Kropačovs ir mūsu organizācijas dalībnieks un izpilda viņam Slavina dotās direktīvas kā sazvērestības dalībniekam kaitniecībai Karēlijas nocietinātajā rajonā.”

Vai no Grīnberga jūs tādus norādījumus saņēmāt?

Apsūdzētais: — Nē.

Priekšsēdētājs: — Bet tās taču ir jūsu liecības?

Apsūdzētais: — Tieši tā. Es izmeklētājam pastāstīju, kādus norādījumus no Grīnberga saņēmu. Bet izmeklētājs manas liecības sagrozīja un uzrakstīja par kontrrevolūciju, par kaitniecību un vispār par to, kas dzīvē nav bijis. Bet es biju spiests šos melus parakstīt.

Priekšsēdētājs: — Savās 1938. gada 15. jūnija liecībās, lietas 38. – 51. lp. jūs par kontrrevolucionārās sazvērestības dalībnieku nosaucāt Matjuhovu un sīki izklāstāt viņa kontrrevolucionāro darbību.

Apsūdzētais: — Tas viss ir izmeklētāja sacerējums.

Priekšsēdētājs: — Cik pretpadomju militārās trockistu sazvērestības dalībniekus jūs nosaucāt?

Apsūdzētais: — Neatceros, jo vienā reizē es parakstīju vairākus protokolus. Protokolus gatavoja bez manis, bet pēc tam atnesa man un piespieda tos parakstīt.

Priekšsēdētājs nolasa apsūdzētā Apses liecības, l.52.—56.lp., par to, ka Apse, būdams noskaņots pretpadomju garā, 1928. gadā pieslējās Ļeņingradas kara apgabala augstākā komandējošā un politsastāva pretpadomju grupējumam, kuru vadīja Tuhačevskis, kopā ar viņiem piedalījās saietos, kuros tika izplatīti kontrrevolucionāri apmelojoši izdomājumi par partijas un valdības vadoņiem un vadītājiem un slavināti Buharins, Trockis un Zinovjevs.

Sakiet, no kurienes izmeklētājs to varēja ņemt?

Apsūdzētais: — Bija viens gadījums, kad 1929. gadā es no 60 cilvēku skaita tiku uzaicināts uz Politpārvaldes priekšnieka pavadīšanu. Nekādu pretpadomju runu nebija. Un kā gan tādas runas varēja būt lielā cilvēku masā, kur piedalījās arī kara tribunāla un kara prokuratūras darbinieki.

Par to es teicu arī izmeklētājam, bet viņš visu attēloja citā formā.

Priekšsēdētājs nolasa Apses liecības, lietas 57. – 60.lp., un jautā: no kurienes izmeklētājam bija zināmi jūsu sakari un sarunas ar latviešiem — Pētersonu, Kārli Šmidtu un citiem?

Apsūdzētais: — Izmeklētājs man jautāja, kurus no latviešiem es pazīstu. Es viņam nosaucu uzvārdus, bet viņš sacerēja it kā par manām sarunām ar viņiem, kuras es kategoriski noraidu.

Priekšsēdētājs: — Bet jūs taču to parakstījāt?

Apsūdzētais: — Parakstīju, taču tas nenozīmē, ka es to teicu.

Priekšsēdētājs: — Lietas 64.lp. jūs sakāt:

“Kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā mani 1937. gada sākumā (..) iesaistīja korpusa komandieris Stucka (..)”

Bet lietā savās liecībās jūs konkretizējat, kad pirmo reizi ar viņu iepazināties, kur satikāties un par ko sarunājāties utt.

Vai arī tas ir izmeklētāja “izdomājums”?

Apsūdzētais: – Kad man tika uzrādītas Stuckas liecības, es tās noraidīju un pieprasīju konfrontāciju ar viņu. Man to atteica. Bet manas liecības uzrakstīja izmeklētājs saskaņā ar Stuckas liecībām.

Priekšsēdētājs nolasa Apses liecības, lietas 70.-73.lp., par Apses kontrrevolucionārajiem sakariem ar Savinu.

Apsūdzētais: – Tas nekad nav bijis. Es atkārtoju, ka viss, kas šeit uzrakstīts, nav pēc maniem vārdiem. Es prasīju konfrontāciju ar Savinu, bet man atteica un uzrakstīja šādas, it kā manas liecības, bet mani piespieda tās parakstīt. Es parakstīju, bet to, ka es esmu kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks, es kategoriski noraidu.

Priekšsēdētājs: – No lietas 73.lp. līdz 95.lp. jūs sīki dodat liecības par savu kaitniecisko darbību, kuru veicāt 1. un 19. korpusā. Jūs no jauna atmaskojat piederībā kontrrevolucionārajai organizācijai 1. korpusā – 8 cilvēkus un 19. korpusā – 18 cilvēkus.

Apsūdzētais: – Visu to es esmu parakstījis, taču ne pēc saviem vārdiem.

Par kontrrevolucionāro kaitnieku grupu pastāvēšanu 1. un 19. korpusā man nekas nebija zināms.

Ar kaitniecību es nekad neesmu nodarbojies. Pati izmeklēšana izdomāja un ierakstīja minētos manās liecībās kaitniecības faktus.

Es to noraidīju, lūdzu pievienot manas darbības pārbaudes aktus, bet mani lūgumi netika ņemti vērā.

Priekšsēdētājs: – Vai jums ar Savinu bija saruna par pretpadomju sazvērestības vadītāju Tuhačevska, Jakina un citu arestu?

Apsūdzētais: – Tāda saruna nekad nav bijusi.

Priekšsēdētājs: – Bet kamdēļ tad jūs lietas 97.–98.lp. par to dodat melīgas liecības?

Apsūdzētais: – Mani piespieda dot melīgas liecības.

Priekšsēdētājs: – Bet jūs taču lietas 204. –294.lp. dodat plašas pašrocīgas liecības par visu savu kontrrevolucionāro darbību.

Apsūdzētais: – Visu to es pārrakstīju no jau sastādītajām, it kā manām liecībām.

Priekšsēdētājs nolasa izvilkumu no Ņemerzelli liecībām, lietas 300.lp., par to, ka viņam no Savina vārdiem ir zināms par Apses piederību kontrrevolucionārajai sazvērestībai.

Apsūdzētais: – Ņemerzelli liecības nav patiesas.

Priekšsēdētājs: – Vai Kalvānu jūs pazīstat, un kādas jums ar viņu bija savstarpējās attiecības?

Apsūdzētais: – Kalvānu es pazīstu. Savstarpējās attiecības ir normālas.

Priekšsēdētājs: – Kalvāns savās 1937. gada 15.12. liecībās, lietas 305.–331.lp., dod sīki izklāstītas liecības par viņa veikto kontrrevolucionāro darbu un bez tam, lietas 327.lp., norāda, ka bijis saistīts ar jums kā ar kontrrevolucionārās sazvērestības dalībnieku.

Ko jūs teiksit sakarā ar viņa liecībām?

Apsūdzētais: – Es lasīju viņa liecības, kuras dotas iepriekšējā izmeklēšanā. Tās ir ļoti plašas. Varbūt viņš ir nodarbojies ar kontrrevolucionāru darbību, taču man par to nekas nav zināms, un es ar viņu kontrrevolucionārā darbā nekad neesmu bijis saistīts.

Priekšsēdētājs: – Vai jūs pazīstat Serpuhovitinu, un vai esat pazīstami ar viņa liecībām, kuras viņš deva iepriekšējā izmeklēšanā?

Apsūdzētais: – Serpuhovitinu es pazīstu. Attiecības ar viņu bija oficiālas, dienesta.

Ar viņa iepriekšējā izmeklēšanā dotajām liecībām es esmu iepazinies: Serpuhovitins nesaka patiesību par to, ka es biju Savina personīgs draugs un ka biju viens no sazvērestības dalībniekiem, kura pastāvēja 19. strēlnieku korpusā.

Kādi Serpuhovitinam bija iemesli nosaukt mani par kontrrevolucionārās sazvērestības dalībnieku, to es nezinu.

Priekšsēdētājs: – Nolasa izvilkumu no Zemīša liecībām (lietas 373.lp.).

“1935. gada oktobrī Grodis vienā no sarunām ar mani par Latviju pastāstīja, ka viņš uzturot sakarus ar latviešu grupu, kuri, tāpat kā viņš, esot noskaņoti nacionālistiski (..). Uz manu jautājumu, kas ietilpst šajā grupā, Grods atbildēja: Rudzītis, Apse, Pētersons un citi.”

Apsūdzētais: – Zemīša liecības neatbilst patiesībai: nacionālists un nacionālistiski noskaņots es nekad neesmu bijis. Bet Grodis konfrontācijā ar mani no savām liecībām atteicās.

Priekšsēdētājs nolasa Lindova-Ļivšiča liecības, lietas 391.–425.lp.

Apsūdzētais: – Attiecībā uz mani apmelošana par 100%. Par kontrrevolucionārās sazvērestības dalībnieku 19. strēlnieku korpusā es nekad neesmu bijis.

Iespējams, ka Dobrovoļskis ir stāstījis Lindovam-Ļivšicam par mani kā par sazvērestības dalībnieku, taču es nekad tāds neesmu bijis. (..)

Priekšsēdētājs nolasa Stuckas liecības, lietas 426.–428.lp., par to, ka viņš bijis kontrrevolucionārajā darbā cieši saistīts ar Apsi.

Apsūdzētais: – Stuckas liecības pilnīgi neatbilst patiesībai tā iemesla dēļ, ka es ar Stucku personīgi pazīstams nebiju un nekad ar viņu aci pret aci neesmu sarunājies.

Priekšsēdētājs: – Vai jūs Anatoliju Vasilija dēlu Fedotovu pazīstat?

Apsūdzētais: – Pazīstu. Taču nezinu, kamdēļ viņš par mani liecina kā par sazvērestības dalībnieku.

Priekšsēdētājs: – Vai jūs ar Dobrovoļska liecībām esat pazīstams?

Apsūdzētais: – Esmu pazīstams.

Priekšsēdētājs nolasa izvilkumus no Dobrovoļska liecībām par to, ka viņš, Dobrovoļskis, 19. strēlnieku korpusā ar sazvērestības dalībnieku Apses un citu atbalstu veicis kaitniecības darbu, lietas 437. –438.lp., un par to, ka Apse līdztekus kaitniecībai nodarbojies ar jaunu dalībnieku vervēšanu militāri fašistiskajā sazvērestībā, lietas 445.lp.

Apsūdzētais: – Kaitnieks un militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieks es neesmu bijis. Dobrovoļska liecības visos punktos ir melīgas.

Priekšsēdētājs nolasa Rudzīša liecības, lietas 459.lp., par to, ka viņš ir bijis saistīts ar Apsi kā ar kontrrevolucionārās Latvijas nacionālistiskās organizācijas dalībnieku.

Apsūdzētais: – Izņemot melus, nekā cita Rudzīša liecībās nav.

Priekšsēdētājs: – Konfrontācijā ar Dobrovoļski jūs atmaskojat viņu piederībā kontrrevolucionārajai organizācijai?

Apsūdzētais: – Mani piespieda atmaskot Dobrovoļski. Viņš taču par visu atzinās.

Priekšsēdētājs: – Konfrontācijā ar Dobrovoļski jūs dodat plašas liecības par savu un citu kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieku kaitniecisko darbību. Konfrontācijas protokola beigās, lietas 465.lp., sakarā ar to, ka Dobrovoļskis noraida jūsu liecības, jūs sakāt: “Jautājumu Dobrovoļskim man nav, taču es gribu sacīt, ka mani pārsteidz viņa nekaunīgais noliegums par piedalīšanos sazvērestībā. Dobrovoļskis nevar minēt un neminēja konfrontācijā ar mani nevienu nopietnu argumentu, kurš varētu atspēkot manus noziedzīgos sakarus ar viņu.”

Vai arī jautājumus uzdot konfrontācijā vienam otram jūs piespieda?

Apsūdzētais: — Pirms konfrontācijas ar Dobrovoļski mani izsauca un teica: “Lūk, konfrontācijā ar Dobrovoļski mēs tev un Dobrovoļskim uzdosim tādus un tādus jautājumus, tamdēļ tev ir noteikti jādod tādas un tādas liecības un atbildes. Ja nedosi, tev būs vēl sliktāk.”

Es atmaskoju Dobrovoļski, jo tas man bija pavēlēts. Ja es viņu nebūtu atmaskojis 1938. gada 30. aprīlī, vienalga, to darīt mani būtu piespieduši vēlāk.

Priekšsēdētājs: — Vai arī Rešetņikovu jūs atmaskojāt konfrontācijā?

Apsūdzētais: — Ar Rešetņikovu man bija analoģiska konfrontācija. Tāpat kā Dobrovoļski, es atmaskoju arī Rešetņikovu, bet viņš atteicās.

Priekšsēdētājs: — Bet kā notika konfrontācija ar Idelsonu?

Apsūdzētais: — Analoģiski divām pirmajām.

Priekšsēdētājs: — Dobrovoļskis, Rešetņikovs un Idelsons atradās tādos pašos apstākļos kā jūs. Viņi atteicās, bet kamdēļ jūs viņu klātbūtnē neatteicāties no savām liecībām?

Apsūdzētais: — Man tika pateikts, ja es konfrontācijā atteikšos no savām liecībām, tad mani piekaus.

1939. gada janvārī konfrontācijā ar Rudzīti un Grodi, ĻKA kara prokurora Dmitrijeva klātbūtnē es atteicos no savām liecībām un pastāstīju, kā tiek veikta izmeklēšana. Bet pēc prokurora aiziešanas man iedeva tādu piekaušanas dozu, pēc kuras es atteicos no sava atteikuma konfrontācijā un izpildīju visu, ko no manis pieprasīja, jo mani visu laiku pratināja vieni un tie paši izmeklētāji vienā un tajā pašā kabinetā, un viņi arī noturēja konfrontācijas.

Tādā veidā es konfrontācijās bez jau augstāk minētajiem 3 cilvēkiem atmaskoju arī vēl Šuļginu un Čerņavski.

Priekšsēdētājs: — Bet Čerņavskis konfrontācijā apstiprināja jūsu liecības, lietas 485.lp., par to, ka viņu savervējis Dobrovoļskis.

Apsūdzētais: — Iespējams, ka viņš arī apstiprināja, to es tagad neatceros. Bet es biju spiests visu apstiprināt.

Priekšsēdētājs: — Vai jūs konfrontācijā atmaskojāt Semjonovu?

Apsūdzētais: — Es visus atmaskoju.

Priekšsēdētājs: — Tātad jūs, glābjot sevi, apmelojāt citas personas?

Apsūdzētais: — Es to negribēju, taču iznāca tā, ka es visus apmeloju.

Pulksten 13.45 pasludināja pārtraukumu.

Pulksten 14.30 tiesas sēde turpinās.

Tiesas loceklis Detistovs: — No kāda laika jūs strādājāt par 20. strēlnieku divīzijas politdaļas priekšnieku?

Apsūdzētais: — No 1929. gada līdz 1930. gada vasaras vidum. Pēc tam mani iecēla par aviācijas brigādes komisāru Gatčinā, kur es strādāju līdz 1931. gada decembrim. Pēc tam mani pārcēla uz Novgorodu par 1. strēlnieku korpusa politdaļas priekšnieku, kur es strādāju līdz 1935. gadam, un tajā pašā gadā es tiku pārcelts uz 19. strēlnieku korpusu par politdaļas priekšnieku, kur korpusa komandieris bija Dobrovoļskis.

Tiesas loceklis Detistovs: — Kādas bija jūsu savstarpējās attiecības ar personām, kuras jūs atmaskoja piederībā kontrrevolucionārai organizācijai?

Apsūdzētais: — Ar visām šīm personām man bija normālas dienesta attiecības.

Tiesas loceklis Detistovs: — Kā jūs varētu izskaidrot viņu liecības?

Apsūdzētais: — Man šķiet, ka viņi mani apmelo to pašu iemeslu dēļ, kamdēļ es viņus. Es apmeloju sevi un citas personas tamdēļ, ka man pateica: “Vai nu tu dosi liecības brīvprātīgi, vai arī mēs piespiedīsim tevi dot liecības. Ja nedosi liecības tagad, dosi pēc kāda laika”. Es nevarēju nostāties pret šiem draudiem, jo redzēju piekautos, dzirdēju viņu vaidus, un viss tas kopā piespieda mani apmelot kā sevi, tā arī citus.

Tiesas loceklis Detistovs: — Kad jūs paziņojāt ĻKA prokuroram par to, ka jūs iepriekšējā izmeklēšanā esat devis melīgas liecības?

Apsūdzētais: — 1939. gada janvārī.

Tiesas loceklis Detistovs: — Bet kad jums bija saruna ar Grodi par atteikšanos no liecībām, kuras tika dotas iepriekšējā izmeklēšanā?

Apsūdzētais: — Ar Grodi es sarunājos 1938. gada vasarā. Saruna nebija par atteikšanos. Grodis man jautāja: “Vai tu par mani liecini?” Es atbildēju, ka liecinu. Uz viņa nākamo jautājumu, ko es domāju darīt tālāk, atbildēju, ka tiesā būs redzams, kā uzvesties.

Tiesas loceklis Detistovs: — Kā lai saprot jūsu atbildi: “Tiesā būs redzams, kā uzvesties”?

Apsūdzētais: — Ar Grodi es vispār negribēju sarunāties. Citādi es ar viņu sarunāties nevarēju, jo tur atradās arī citi arestētie, un es baidījos, lai mani neapvainotu aģitācijā par atteikšanos dot liecības.

Tiesas loceklis Detistovs: — No jūsu aresta brīža līdz pat 1939. gada janvārim jūs atzināt sevi par vainīgu, atmaskojāt citas personas. Kā lai izskaidro jūsu atteikšanos no liecībām?

Apsūdzētais: — Es visu laiku atteicos, taču manus atteikumus protokolos nefiksēja. Prokurora klātbūtnē es no tā visa atteicos, taču pēc tam, kad viņš aizgāja, mani stipri piekāva un es atkal sāku parakstīt melus kā par sevi, tā arī par citām personām.

Priekšsēdētājs: — Bet vai līdz 1939. gada janvārim arī jūs pratināšanās piekāva?

Apsūdzētais: — Kā līdz janvārim, tā arī pēc janvāra mani nepiekāva, bet draudēja ar piekaušanu.

Priekšsēdētājs: — Līdz 1939. gada janvārim jūs nepiekāva, tad kamdēļ jūs devāt melīgas liecības?

Apsūdzētais: — Mani morāli piespieda dot melīgas liecības.

Priekšsēdētājs: — Vai, parakstot melīgas liecības, jūs sapratāt, ko darāt?

Apsūdzētais: — Sapratu. Mēģināju atteikties, bet mani piespieda.

Priekšsēdētājs: — Bet kamdēļ citas personas konfrontācijā ar jums, kuras atradās tādos pašos apstākļos kā jūs, atteicās un noliedza savu piederību kontrrevolucionārai organizācijai? Konfrontācijā jūs taču nesita?

Apsūdzētais: — Konfrontācijās mani nesita. 1938. gada sākumā es, baidoties no piekaušanas, apmeloju sevi un citus un pēc tam visu laiku šos melus apstiprināju. Es mēģināju savu kļūdu labot, paziņoju par to prokuroram, pēc tam mani piekāva, un es atkal sāku apstiprināt melīgas liecības.

Priekšsēdētājs: — Jūs varējāt runāt par sevi, kas jums ienāca prātā, bet kamdēļ jūs apmelojāt citas personas?

Apsūdzētais: — Es nevarēju neparakstīt man dotos protokolus.

Tiesas loceklis Detistovs: — Kā izskaidrot Slavina un citu personu liecības, kuri apgalvo, ka kontrrevolucionārā organizācija bija, un tā patiešām bija, atmasko jūs kā dalībnieku un bez tam jūsu liecības sakrīt ar viņu liecībām?

Apsūdzētais: — Es nezinu, uz kāda pamata viņi liecina. Bet es apgalvoju, ka man par kontrrevolucionārās organizācijas pastāvēšanu nekas nebija zināms.

Priekšsēdētājs: — Konfrontācijā ar Krēmeru 1939.g. 1.4. jūs arī viņu atmaskojāt?

Apsūdzētais: — Es viņu atmaskoju, bet viņš atteicās.

Priekšsēdētājs: — Bet kamdēļ jūs nevarējāt atteikties?

Apsūdzētais: — Tamdēļ, ka janvārī mani piekāva. Pirms konfrontācijas ar Krēmeru man pateica: “Ja neatmaskosi Krēmeru, mēs tevi sitīsim.” Es baidījos no piekaušanas, tamdēļ arī Krēmeru apmeloju.

Kara kolēģija, apspriedusies uz vietas, nolēma: apsūdzētā Apses lūgumu par liecinieku Slavina un Stuckas izsaukšanu uz tiesu nav iespējams izpildīt, jo viņi abi ir notiesāti, tamdēļ lūgumu noraidīt.

Priekšsēdētājs: — Apsūdzētais Apse, ar ko jūs varat papildināt tiesas izmeklēšanu?

Apsūdzētais: — Es neesmu vainīgs. Pusotra gada laikā mani piespieda teikt un parakstīt melus kā par sevi, tā arī par citām personām. Man ir ļoti smagi par to, ka es, iespējams, esmu apmelojis pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Uz tiesu es gāju ar vienu domu – pastāstīt visu patiesību par izmeklēšanas metodēm un par to, kā es devu savas liecības. Es nekādā veidā nevaru pierādīt savu nevainīgumu, jo izziņas par to nekur nevar dabūt un man tādu nav. Tiesai es teicu vienīgi patiesību.

Tiesas sēde tiek paziņota par pabeigtu, un apsūdzētajam tiek dots pēdējais vārds.

Apsūdzētais: — Es esmu pateicis visu.

Pulksten 15.30 tiesa aiziet apspriesties. Pulksten 16.25 priekšsēdētājs paziņo spriedumu, izskaidro notiesātajam tā būtību un to, ka spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Drošības līdzeklis notiesātajam paliek iepriekšējais – turēšana ieslodzījumā.

Priekšsēdētājs Romaničevs

 

Sekretārs Mazurs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4400.l., 215., 216., 217., 218., 219., 220., 221., 222., 223., 224., 225., 226., 227., 228., 229., 230.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas spriedums

M.Apses apsūdzības lietā

Pilnīgi slepeni

 

Spriedums Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vārdā

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija šādā sastāvā:

Priekšsēdētājs: divīzijas kara jurists Romaničevs

Locekļi: brigādes kara jurists Detistovs

1.ranga kara jurists Kļimins

Sekretārs: jaunākais kara jurists Mazurs

Slēgtā tiesas sēdē Maskavā 1939.gada 3.septembrī izskatīja lietu par bijušā Ziemeļkaukāza kara apgabala Kara padomes locekļa, korpusa komisāra Mārtiņa Jāņa dēla Apses, dzimuša 1893.gadā Rīgā (Latvija), pēc tautības latvieša, PSRS pilsoņa, ar zemāko izglītību, precēta, SZSA no 1919.gada, bijušā VK(b)P biedra no 1912.gada, netiesāta, apsūdzību noziegumos, kuri ir paredzēti KPFSR KK 58.-1.b pantā.

Iepriekšējā un tiesas izmeklēšanā ir noskaidrots, ka Apse no 1932.gada bija militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieks, kura pastāvēja SZSA un kurā viņu iesaistīja viens no Ļeņingradas kara apgabala sazvērestības vadošajiem darbiniekiem, bet Latvijas nacionālistiskajā

viņu savervēja viens no šīs organizācijas vadītājiem – K.Stucka.

Pretpadomju organizācijas vadītāju uzdevumā Apse vervēja jaunus organizācijas dalībniekus un, būdams darbā 1. un 19.strēlnieku korpusā, veica kaitniecisku darbību, kura bija vērsta uz šo korpusu kaujas spēju graušanu.

Atzīstot Apsi par vainīgu noziegumu izdarīšanā, kuri paredzēti KPFSR KK 58.-1.b, 17.-58.-8. un 58.-1.1 pantā, un vadoties no KPFSR KPK 319. un 320.panta, PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija

piesprieda:

Mārtiņam Jāņa dēlam Apsem (..) brīvības atņemšanu uz divdesmit pieciem gadiem, ar politisko tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem un personīgi viņam piederošā īpašuma konfiskāciju, atņemot militāro dienesta pakāpi “korpusa komisārs”.

Soda termiņu Apsem skaitīt no 1938.gada 3.janvāra.

Spiedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Priekšsēdētājs: Romaničevs

 

Locekļi: Detistovs, Kļimins

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4400.l., 213., 213.a.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

Pēc sprieduma pasludināšanas M.Apse tika nosūtīts uz Ingašas labošanas darbu nometni Krasnojarskas novadā. Par viņa tālāko likteni ziņu nav.

1941.gada 27.februārī Ļeņingradas apgabala PSRS IeTK karaspēka kara tribunāls bijušajiem Ļeņingradas kara apgabala IeTK Sevišķās daļas darbiniekiem M.Rassohinam un P.Kordonskim par izmeklēšanas lietu falsifikāciju un arestēto spīdzināšanu piesprieda ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz četriem gadiem. Diemžēl viņu safabricētās lietas, tajā skaitā arī M.Apses apsūdzības lieta, tajā laikā pārskatītas netika.

Daudzu Lielā terora gados represēto latviešu krimināllietas tiek glabātas Krievijas arhīvos, tādēļ pētniekiem tās nav pieejamas. Šā iemesla dēļ visai apgrūtināta ir kā visa šo represiju mehānisma, tā arī soda spriedēju – t.s. PSRS IeTK “divdienu”, “trijnieku”, Sevišķās apspriedes, kara tribunālu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas – darbības plašāka izpēte. Tas attiecas ne tikai uz šeit pieminēto, savā ziņā pat unikālo J.Alkšņa lietu, bet arī uz daudzu citu “latviešu sazvērnieku” apsūdzībām un “tiesu spriedumiem”.

Tā pati tiesu instance – PSRS Augtākās tiesas Kara kolēģija, kura Lielā terora laikā tik daudziem “sazvērniekiem”, pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem, bez liekas šaubīšanās dažu minūšu laikā piesprieda nepārsūdzamu nāves spriedumu, piecdesmito gadu vidū pēc šo lietu pārbaudes bija spiesta pasludināt – notiesāts nepamatoti, reabilitējams “nozieguma sastāva trūkuma dēļ”...