Pa latviešu pēdām Ziemeļāfrikā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Turpinot iepriekšējās Marokas komandējuma sarunas —

pēc “LV” Nr. 187, 20.12.2002.; Nr. 188, 24.12.2002.;

Nr. 3, 08.01.2003; Nr. 13, 24.01.2003.

1949. gada pavasarī, no Vācijas izceļojusi, Marokā ieradās kāda latviešu ģimene, kurā bija gaišmataina, zinātkāra meitene Vaira Vīķe. Viņas audžutēvs Edgars Hermanovičs pēc smagiem gadiem Vācijas bēgļu nometnēs beidzot bija dabūjis darbu franču Šneidera firmā — celt Dauratas hidroelektrostaciju dienvidos no Kasablankas.

Tagad, pēc pusgadsimta, arī mans ceļš pa latviešu pēdām Ziemeļāfrikā vispirms veda uz Dauratu, kur dažus bērnības gadus pavadījusi tagādējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

No Vairas Vīķes–Freibergas albuma, kurš atvērts pēc 22 gadiem
	Vienpadsmit gadus vecā Vaira ar brālīti Edvīnu uz savas mājas kāpnēm Dauratā 1949.gadā; profesore Vaira Vīķe–Freiberga tajā pašā vietā – uz savu vecāku mājas pamatiem Dauratā 1980.gadā
	Imants Freibergs kopā ar skolotāju Muhamedu Sabirī un sargu Arisu Behimu
Vienpadsmit gadus vecā Vaira ar vecākiem Dauratā 1949.gadā
Profesore Vaira Vīķe–Freiberga un skolotājs Muhameds Sabirī Umm er Rbējas upes krastā 1980.gadā
	Umm er Rbējas upe Dauratā un uz tās uzbūvētais aizsprosts, kura celtniecībā piedalījās arī Vairas Vīķes–Freibergas audžutēvs inženieris Edgars Hermanovičs
Tad (1980) un tagad (2002) Vairas Vīķes–Freibergas bērnības vietās
Profesore Vaira Vīķe–Freiberga 1980.gadā Dauratā ar skolotāju Muhamedu Sabirī (pa labi) un sargu Arisu Behimu; “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris ar skolotāju Hasanu Bendargati tajā pašā vietā 2002.gadā. Tālumā pa labi – Dauratas vecā skola, kur mācījusies tagadējā Latvijas Valsts prezidente Foto: Jānis Ūdris
Vaira Vīķe–Freiberga 1980.gadā Dauratā pie Kantīna ciema ar skolotāju Muhamedu Sabirī un sargu Arisu Behemu, kurš vēl atcerējās Vairas Vīķes–Freibergas audžutēvu inženieri Edgaru Hermanoviču; Jānis Ūdris un Hičams Tazi tajā pašā vietā 2002.gadā Foto: Jānis Ūdris
Profesore Vaira Vīķe–Freiberga 1980.gadā savā kādreizējā klasē; “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris, Dauratas skolas direktors Muhameds Boija un skolotājs Hasans Bendargate tajā pašā vietā 2002.gadā Foto: no Vairas Vīķes–Freibergas ģimenes arhīva

Ceļš uz Dauratu jeb Atmiņas par nākotni

Dauratas spēkstacijas vārdu Marokā zina tikai retais. Vismaz 120 kilometru attālajā Kasablankā neizdevās atrast nevienu, kurš prastu parādīt ceļu uz Dauratu. Jāteic, ka man to bija visai grūti saprast. Likās, kurš gan pie mums nezinātu Latvijas lielākās hidroelektrostacijas. Šķiet, marokāņiem Dauratas hidroelektrostacija būtu jāzina kaut vai tāpēc, ka tās veidotais mākslīgais ezers apgādā ar ūdeni Kasablanku. Taču arī ne Marokas vēstniecībā, ne Marokas Valsts tūrisma biroja Skandināvijas nodaļā par Dauratas spēkstaciju pat nebija dzirdējuši...

Tādēļ jo lielāka ir “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta pateicība profesoram Imantam Freibergam par izsmeļošo konsultāciju un līdzdotajām kartēm, kas vēl bija saglabājušās no Vairas Vīķes–Freibergas un Imanta Freiberga ceļojuma pa Maroku 1980. gadā. Marokas ekspedīcijas laikā ārkārtīgi noderēja arī profesora Imanta Freiberga pa e–pastu atsūtītais ceļa apraksts: “Daurata ir liela hidroelektriskā spēkstacija ap 130 km uz dienvidrietumiem no Kasablankas. Vispirms 72 km uz dienvidiem pa P7 lielceļu līdz Setātai, tad pa mazāko ceļu S105 apmēram 50 kilometru dienvidrietumu virzienā līdz Dauratas dambim uz Umm er Rbēja (Umm ar – Rabī’a) upes.”

Ar šādu informāciju bruņotiem, mums biezais ātrgaitas maģistrāļu un šoseju tīmeklis ap Kasablanku lielas grūtības vairs nesagādā, un tumši zilais “Peugeot” mūs strauji nes pretim ceļamērķim. Ceļabiedri ir vietējais lieluzņēmējs Hičāms Tazī no karaļa ģimenei tuvās Tazī dzimtas, Marokas Valsts tūrisma biroja pārstāvis Džaafars un šoferis Radvans, slaids berberu puisis, kurš mašīnu pa autostrādi brīžiem triec ar 170 kilometru ātrumu.

Pietiek vien izbraukt kādus pussimt kilometrus no modernās četru miljonu Kasablankas, lai laiks sāktu it kā ritēt atpakaļ. Abpus autostrādei, cik tālu vien skatiens sniedzas, plešas pelēki, akmeņaini lauki ar retiem, kropliem krūmiņiem, un, skopo ainavu vērojot, ir aizvien grūtāk noticēt, ka rit jau trešais gadu tūkstotis pēc Kristus. Redzams, ka piecdesmit gados šeit nabadzīgo arābu dzīvē maz kas gainījies, un viņu saimniekošanas metodes laukos precīzi raksturojamas ar citātu no Vairas Vīķes pusaudzes gadu apraksta “Zeme, kur Latviju nepazīst. Divas Marokas. Vēstule Latvijai no Kasablankas”, kas 1953. gada 7. martā bija publicēts Vācijā trimdas laikrakstā “Latvija”: “(..) arābi piedzīvo vājas ražas, jo vasarā zeme izkalst un nekas neaug, bet darba veidi un rīki ir ārkārtīgi primitīvi. Mazie koka arkliņi, kurus bieži velk kamielis ar ēzelīti vienā iejūgā, ir viņu vienīgā bagātība, bet arkls akmeņainajā zemē nelien dziļāk par 10 cm.”

Setatā, apmēram Jelgavas lieluma pilsētā, nogriežamies uz klusāku vietējas nozīmes ceļu, kas pamazām kļūst aizvien bedraināks. Beidzot ceļu krustojumā ieraugām laika un cilvēku krietni apskādētu ceļa rādītāju, kas arābu un franču valodā vēsta — Dauratas aizsprosts. Vēl desmit minūtes pa šauru, paugurainu ceļu. Un tad mūsu mašīna jau ripo pa klusā ciemata ieliņām.

Laiks sastindzis atmiņās

“Stop!” iesaucos, jau visai drīz atpazīstot Imanta Freiberga fotosērijā redzamo kantīni. Mani pavadoņi vēl knosās mašīnā, kad esmu jau izkāpis un salīdzinu redzamo ar 1980. gada fotogrāfiju. Nav šaubu, šī ir tā pati vieta, kas toreiz uzņemta pie stiepļu pinuma žoga pa labi no dzelzs vārtiņiem: Vaira Vīķe-Freiberga, atvaļinājumā atbraukusi Toronto universitātes profesore, atkal savā bērnības ciematā ar diviem vietējiem ciema skolotāju un sargu, kurš vēl atcerējies Vairas Vīķes audžutēvu Edgaru Hermanoviču.

Pirmajās minūtēs, uz lielceļa stāvot, liekas, ka Dauratā nav nevienas dzīvas dvēseles. Šķiet, laiks apstājies kopš brīža, kad jaunais Kanādas profesors Imants Freibergs, fotografējis sievu viņas kādreizējā bērnības vietā, uzkāra plecā fotoaparātu un abi devās tālāk savā Marokas apceļojumā. Nekas tikpat kā šeit nav mainījies. Vien kantīnes ēka un žogs pārkrāsoti, un fonā redzamais apelsīnkoks krietni paaudzies.

Nostājos vietā, kur tapusi 1980. gada fotogrāfija un aicinu šurp savu marokāņu draugu Hičamu Tazī. Līdzās stāvot, abi paceļam gaisā Latvijas sarkanbaltsarkamo karodziņu. Droši vien, sarkanbaltsarkanās krāsas šeit, Dauratā, nav pirmo reizi — gan jau patriotiskā latviešu ģimene tās ieauda arī savās Marokas ikdienas gaitās. Vai viņi tolaik, tālajā 1949. gadā, varēja iedomāties, ka Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs reiz uz Dauratu tiks atvests no atkal brīvas Latvijas?

Ciems joprojām ir kluss, taču neatstāj sajūta — kāds mūs vēro. Paraustu kantīnes durvis — aizslēgtas. Un tad pamanu smilšainajam laukumam pretējā pusē pie mūra žoga divas meitenītes košās drānās ar skolas somām, viņas it kā neviļus, aizkustinošā bērnu ziņkārībā mūs vēro. Pieeju nofotografēt. Nedaudz nobaidījušās, meitenītes rātni pozē, taču uz manu angļu valodā teikto jautājumu, vai šī būtu skola, vien iepleš actiņas vēl platāk. Nu, protams, Maroka taču ir bijušais Francijas protektorāts, kur franču valoda joprojām ir otra visvairāk lietotā, bet angļu valodu prot pārsteidzoši maz cilvēku.

Lietišķiem soļiem pienāk gaiši zilā dželabā (tradicionālajā marokāņu vīriešu mētelī ar kapuci) tērpies sirms vīrs un franciski vaicā, ar ko varot palīdzēt. Noskaidrojam, ka tas ir vietējās skoliņas sargs Omars Gavovi, kurš nu cieņas pilnā gaitā ved mūs pie savas priekšniecības.

Pusotrs desmits, kopā, bet četrās klasēs

Aiz mūra žoga skatienam paveras necils vienstāva namiņš. Uz apdrupušajām skolas sienām uzkrāsotas Marokas un Āfrikas kontinenta kartes, bet pie jumta kores piesprausts vētras sapluinīts Marokas sarkanais karogs ar musulmaņu zvaigzni vidū. Akmens pakāpieni tieši no pagalma ved telpā, kas apvieno gan direktora kabineta, gan skolotāju istabas funkcijas. Līdzās burtnīcu un grāmatu kaudzēm savu uzšķērsto vēdera dobumu lepni rāda plastmasas cilvēks — pats dārgākais uzskates līdzeklis skoliņas inventāra klāstā.

Jauniņais direktors Muhammeds Boiuī mulsi klausās stāstījumu par Dauratas skolas bijušās audzēknes neparasto dzīves ceļu. Tad kopīgi meklējam Latviju uz globusa. Kad lūdzu direktoram parādīt klases, viņš, kā palīdzību gaidot, raugās uz nedaudz vecāko skolotāju Hasanu Bendargati, kuram ar angļu valodu vedas labāk. “Ser, piedodiet, bet mums viena klase vien ir”, Hasans aizbildinās un stāsta, ka Dauratas pamatskoliņā, lielākas skolas filiālē, tagad mācās tikai pusotrs desmits bērnu un stundas no 1. līdz 4. klasei norit vienlaikus vienā telpā. “Nu tad rādiet to pašu vienīgo klasi!” mudinu, vēloties jo ātrāk salīdzināt šodienas situāciju ar Imanta Freiberga 1980. gada fotogrāfiju.

Direktors un skolotājs mūs ieved patumšā telpā bez logiem, kuras drūmumu kliedē koši priecīgie bērnu zīmējumi pie sienām. Redzams, ka skolas pieticīgais budžets iet roku rokā ar palīgtelpu trūkumu. Tepat klasē pēdējos solos sakrautas burtnīcas, grāmatas, zīmuļu un ūdenskrāsu kārbas... Taču bērni nebūt neizskatās nabadzīgi — meitenītēm mugurā koši sporta tērpi, kas mazās arābietes dara līdzīgas Latvijas bērniem. Vien ogļu melnās acis un žilbinoši baltie zobi atgādina par piederību senajai berberu tautai.

Taču telpa nepavisam nelīdzinās Imanta Freiberga iemūžinātajai klasei. Griesti ir zemāki, un, galvenais, trūkst 1980. gada fotogrāfijā redzamo plašo, sīki rūtoto logu.

“Jā, protams, šī nav tā ēka,” skolotājs Hasans Bendargati, ielūkojies manās fotoliecībās, enerģiski krata galvu. “Šī mazākā skoliņa iekārtota samērā nesen. Agrākā skola ir ciema centrā.”

Kāds latviešu likteņstāsts

Tikmēr pagalmā jau sapulcējies krietns bariņš bērnu, kas bez kautrēšanās nopēta tālo viesi. Turpat līdzās, kā ikdienas darbos aizkavējušies, kā mulstot par savu ziņkārību, rosās arī vairāki pieaugušie. Jūtams, ka ziņa par kādreizējo Dauratas meiteni, tālas valsts prezidenti, jau apskrējusi ciemu un tagad, šķiet, virmo gaisā. Kamēr fotografējamies skolas pagalmā ar jaukajiem bērniem, man piesteidzas puisis džinsu kreklā un, enerģiski žestikulēdams, aicina atpakaļ uz kantīnes ēku. “Paldies, mēs jau tur bijām,” saku, bet jaunais cilvēks, izvilcis atslēgu saišķi, sāk to izteiksmīgi žvadzināt, sak, es taču redzēju, kā jūs tur durvis raustījāt... Iesim nu iekšā! Atslēdzis durvis, viņš dziļā pienākuma apziņā ved mūs iekštelpās, kur abpus gaitenim paveras nelielas, vienkārši iekārtotas viesnīcas istabiņas. “Kopš kura laika te ir viesnīca? Un cik daudz šeit ir apmeklētāju?” prasu, bet jauneklis, acīmredzot šīs ēkas pārzinis, klusējot rāda mums ēdamzāli, tad dušas telpas. Un pēkšņi es saprotu, ka mūsu pavadonis ir nedzirdīgs.

Jūtot jaunā cilvēka — viņa vārds izrādās Souni — neparasti gaišo auru, man gribas tieši viņam izstāstīt šeit kādreiz dzīvojušās mazās latvietes pārsteidzošo dzīves ceļu. Rādu 1980. gada fotogrāfiju, kurā Vaira Vīķe–Freiberga redzama savā kādreizējā Dauratas klasē. Souni, attēlu rokās paņēmis, brīdi tajā lūkojas un, lūpu zobos iekniebis, saspringti domā. Tad satver mani pie rokas un sāk enerģiski vilkt uz priekšu. Sak, es to vietu zinu, gribu tevi turp aizvest.

“Paskaidrojiet viņam, ka meklēju savas valsts prezidentes bērnības vietas,” es jau ne pirmo reizi saku saviem arābu pavadoņiem, bet lūgums marokāņiem tik raksturīgajā manierē atkal tiek palaists gar ausīm. Saprotu, ka atkal jāizlīdzas pašam. Par laimi, prātā nāk daži žestu valodas apzīmējumi, ko kādreiz iemācījos, kad vasarā kaimiņu vasarnīcā dzīvoja nedzirdīga meitenīte. Apturējis savu aizrautīgo pavadoni bijušās ēkas priekšā, salieku plaukstas, ar pirkstu galiem veidojot jumtiņu un rādu uz bijušo kantīni: “Māja”. “Šššš, “Souni, priecīgi caur zobiem šņācot, rāda, ka saprot: māja, nu, protams, māja!”

Iedodu jauneklim mazo Latvijas karodziņu un parādu žestu valodā: “Karogs”. “Karogs, brīnišķīgs karogs!” Souni priecīgi atbild un rāda, ka karogam, ja vien bijis lielāks, īstā vieta būtu virs mājas fasādes.

“Šis karogs — tā ir mana valsts,” es savam jaunajam draugam rādu, “un šī skaistā dāma Dauratas pamatskoliņas klasē 1980. gada fotogrāfijā tagad ir manas valsts prezidente.”

Souni pārsteigts dziļi ieskatās man acīs. Viņam ir skaidras bērna acis, un es tagad jau pavisam skaidri jūtu, cik svarīgi tieši šim nedzirdīgajam jauneklim pateikt pašu būtiskāko par mūsu tautas likteni. Pateikt to, ko gadu desmitiem negribēja un dažkārt vēl joprojām nevēlas dzirdēt un saprast dzirdīgi un izglītoti, ar augstiem amatiem apveltīti kungi tuvās un tālās “ārzemēs” Par latviešu tautai atņemtajām tiesībām, ko neviens “labs onkulis” mums atpakaļ nav devis. Paši paņēmām. Caur mocekļu gaitām Sibīrijā un trimdinieku likteņiem pasaulē... Pateikt, ka sarkanbaltsarkano karogu — suverēnas valsts simbolu — mūsu tautai saglabāja un atdeva arī tādas mazas trimdas meitenes un puikas, svešās zemēs ar vecākiem par brīvu Latviju sapņojot. Pārtikušajos, nereti augstprātīgajos Rietumos sev ceļu laužot un gadu ritējumā aizvien skaļāk apliecinot: ir vēl pasaulē tāda čakla un gudra tauta latvieši, un ir tāda zeme Latvija, kas kā Pelnrušķīte gaida, kad pienāks laiks doties uz savu balli.

Nupat pirms došanās uz Maroku Latvija, ir saņēmusi uzaicinājumu stāties NATO, un mana saruna ar profesoru Imantu Freibergu pirms Marokas misijas notika Rīgas pilī stundu pēc NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona vēsturiskajiem vārdiem. Tā nu trimdas ceļus izgājušais Imants Freibergs bija pats pirmais latvietis, ko man iznāca apsveikt sakarā ar Latvijas lielo brīdi.

Kamēr sazinājos ar nedzirdīgo, mani Kasablankas pavadoņi, godbijīgā atstatumā nostājušies, ar pārsteigumu un interesi mani vēro, bet cieši klāt pienākušas trīs marokāņu meitenītes. Īstajā brīdī, jo varu savam jaunajam draugam parādīt: mana prezidente šeit, Dauratā, arī bija, lūk, šāda maza meitene. “Jā, es saprotu, Souni cienīgi paloka galvu un ar vērienīgu žestu parāda mūsu tālāko ceļu — uz veco skolu. “Mans draugs, Tu gan nespēj dzirdēt, bet Dievs Tev ir devis lielu dvēseli,” es šim jauneklim uzrakstīju pēc atgriešanās Latvijā.

Pa ceļam apstājamies stāvajā Umm er Rbījas krastā. Ielejā redzama Vairas Vīķes audžutēva Edgara Hermanoviča celtā hidroelektrostacija. Šeit, dabas varenumu izjūtot, jo vairāk acīs duras mums, latviešiem, tik ierasto zaļo toņu trūkums. Upes krasti arī tagad, pusgadsimtu pēc vērienīgajiem celtniecības darbiem, ir būvbedrēm raksturīgajos okera toņos. Arī tāda ir Dieva pasaule, taču latvietim šeit, Marokā, īpaši jādomā par mūsu zemei atvēlēto vietu. Prezidente pati savās bērnības atmiņās ar mīlestību atceras Marokas sauli, kas, iespējams, iespaidojusi arī viņas iedziļināšanos Saules dainu pētījumos. Jā, saules Latvijā ir mazāk. Toties marokāņi mūs noteikti var apskaust par lietu un tā nesto augu zaļumu, jo sausums ir viena no Marokas lielākajām nelaimēm.

Kamēr fotografējam upes krastus, mums apkārt atkal salasījies prāvs cieminieku pulciņš, un “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondentam nākas nolasīt tādu kā improvizētu lekciju par latviešiem, Latviju un mūsu prezidenti. Kamēr runājam, pamanu, ka no spēkstacijas puses pie mums krasta kraujā kāpj divi haki krāsas uniformās tērpti vīri no spēkstacijas apsardzes dienesta. Prātā iešaujas, ka vajadzētu steigšus aparātā apmainīt filmiņu, jo, kas zina, prasīs vēl sagaismot fotografētos kadrus. Taču dauratiešu gaišās emocijas sit tik augstu vilni, ka izšķiros par citu rīcību. Pagājis sargiem pretim, lieku roku no berberiem noskatītā žestā pie sirds: ar sirdi nāku, ar sirdi pieņemiet. Bet ar vārdiem saku: “Vai zināt, kādu zīmīgu vietu sargājat? “Un atkal jau kuro reizi šodien Dauratā skan stāsts par mazo meiteni no tālās, skaistās Latvijas.

“Vaira,” viens no elektrostacijas apsardzes vīriem vairākas reizes atkārto nule dzirdēto vārdu.

“Vaira, Vaira,” pavadoņi zinošu cilvēku pašapziņā apstiprina un izplūst plašos skaidrojumos arābu valodā. Vēl viena berberu mentalitātes savdabība: saistošu informāciju saņēmuši, viņi to tūdaļ lielā aizrautībā nodod tālāk, apaudzējot ar cildinošiem epitetiem un, liekas, arī pašu izdomātām detaļām.

Vientuļais sols klases vidū

Dauratas centrā, pašā augstākajā ciema vietā, atrodas vecā skolas ēka. Arī vienstāva, taču krietni lielāka, no kvalitatīvākiem materiāliem celta ēka ar plašiem logiem, kas tagad gan daļēji aizklāti ar plastmasas un finiera loksnēm. Patiešām, grūti izprast vietējo varasvīru rīcību, šo neapšaubāmi augstvērtīgāko skolas ēku un tagad acīmredzot nevienam vairs nevajadzīgo ēku apmainot pret daudz necilāku. Varbūt šī franču valdīšanas laikā Marokā celtā ēka ar tik lieliem logiem un citām eiropeiskām iezīmēm izrādījās sveša berberu tuksnesīgajai mentalitātei? Varbūt iedarbojās kādas juridiskas īpašumtiesību nianses?

Ne sargs, ne arī abi pedagogi man neprot atbildēt. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Marokā vispār ir grūti rast izskaidrojumu daudzām parādībām un lēmumiem. Bet, no otras puses, vai mums, latviešiem, viegli izskaidrot daudz ko no mūsu zemē notikušā: postā aizlaistās pilis un baznīcas, izvazātās rūpnīcas un “prihvatizētās” kopsaimniecību bagātības, pašu latviešu sūrā darbā vien radītas... Protams, daudz ko var izskaidrot ar politiskajām pārmaiņām un to raisītajiem objektīvajiem un arī subjektīvajiem procesiem. Droši vien arī daudz kas no Marokā notikušā un šodien vērojamā skaidrojams ar politiskajām pārmaiņām piecdesmito gadu vidū, kad, laužot Francijas protektorāta statusu, valsts 1956. gadā atguva suverenitāti.

Pieci Marokā pavadītie gadi (1949—1954) mūsu prezidentes ģimenei aizritēja izteikti franciskā vidē. Vaira Vīķe mācījās franču valodā Dauratas pamatskoliņā un Kasablankas franču licejā, kur tikpat kā nebija arābu bērnu. Dauratas un Kasablankas gaisotni noteica franču administrācijas noteiktā kārtība. Ausma Cimdiņa savā grāmatā “Brīvības vārdā” atsaucas uz Vairas Vīķes-Freibergas atmiņām, ka franči bijuši “stipri paštaisni un nevērīgi attieksmē pret citām tautām un kultūrām”. Piemēram, vēstures stundās tikai garāmejot ticis pieminēts, ka pēc Pirmā pasaules kara no Krievijas atdalījušās trīs Baltijas valstis — Igaunija, Latvija un Lietuva, “lai tad apmierināti piebilstu, ka šīs valstis jau kopš 1945. gada atkal esot Padomju Savienības sastāvdaļa”.

Vecais skolas nams acīmredzami pamests pirms gadiem desmit: laika zobs jau vietām skāris apmetumu, palīgtelpām izgāzušās durvis. Taču plašā klases telpa kreisajā pusē joprojām aizslēgta. Sargs Omars saimnieka lietpratībā atslēdz durvis, un skatienam paveras samērā plaša telpa ar augstiem griestiem un koši dzeltenām sienām. Sīkās rūtīs sadalītie logi ļauj nepārprotami pazīt 1980. gada fotogrāfijās redzamo telpu. Vien noputējušie soli jau sen kā sastumti un vietām zirnekļu tīkliem pārklāti. Kaktā apgāztu atrodam arī 1980. gada fotogrāfijā redzamo čuguna krāsniņu — eiropieša priekšstatos tik neiederīgu priekšmetu Āfrikā. Taču ilgi noslēgtajā, patumšajā telpā arī šobrīd ir dzestrs un jūtams, kā no vecās skolas līdz ar bērniem aizgājusi arī šīs ēkas dvēsele. Dvēsele, ko acīmredzot vēl izjuta Vaira Vīķe-Freiberga 1980. gadā, sēžot savā vecajā solā — otrajā no sākuma.

Pamanījis, ka marokāņi rosās gar kaktā sakrautajiem soliem, saku, lai atstāj visu, kā ir, bet mani enerģiskie ceļabiedri jau izvilkuši vienu solu un novieto telpas vidū, restaurējot 1980. gada situāciju. Nofotografējuši klasi, dodamies tālāk, bet vecais sols tā arī paliek telpas vidū.

Bērnības pakāpieni šķembu klaidā

Gabaliņu pagājuši pa lielceļu, nogriežamies grantētā šķērsieliņā, kas strauji ved lejup ielejā, uz vietu, kur kādreiz pacēlušās franču Šneidera firmas darbinieku mājas. Saules apspīdētā piekalnē atrodam Edgara Hermanoviča mājas pamatus. Arī šeit prezidente bijusi 1980. gadā. Imanta Freiberga fotogrāfijā viņa priecīgi smaida. Ko izjūt cilvēks, atgriežoties savā kādreizējā bērnības vietā? Laikam gan te iespējama ļoti plaša izjūtu gamma. Diez vai tā ir priecīga sajūta — stāvēt uz savas bērnības mājas drupām. Taču pār Dauratas ciemu plešas koši zilas Āfrikas debesis, un šo vietu, visai netipiski Marokas ainavai, ieskauj biezi saaugušu koku lapotne.

Brīdi pastāvu uz mājas betona kāpnēm, kas vēl saglabājušās akmens šķembu klaidā, cenšoties iztēloties, kā šeit piesaulītē mēdza pasēdēt mazā Vaira ar brālīti. Kā latviešu meitene pa šiem pāris pakāpieniem ik rītu devās savos nebūt ne vienkāršajos pienākumos. Kā gāja pie krievu aristokrātes, liekot lietā bēgļu nometnēs iepazīto vācu valodu, franciski mācīties. Kā pēcāk gāja uz ciema skolu, kur arī tolaik vienā kopīgā telpā mācījās trīsdesmit dažāda vecuma audzēkņi un sanervozējusies franču skolotāja viņiem, ja vien kādam tēvs nebija liels priekšnieks spēkstacijas būvē, mēdza ar lineālu uzšaut pa pirkstiem.

Atgriežoties pie automašīnas, ejam pa taisnāko ceļu atkal līdz vecajai skolai. Nav tālu, kādas piecas, ja lēni, desmit minūtes. Mums iznāk lēni, jo ceļā ir tik daudz interesanta. Melnacaina arābu meitenīte, aiz vārtiņiem paslēpusies, ziņkāri noraugās svešiniekos. Uz grantētā ceļa guļ ruds suņuks, bet lielceļa malā vīri apzāģē pārāk sakuplojušos kokus. Mums pa priekšu iet jau pirms stundas vecajā skolā sastaptās meitenītes. Iet neatskatīdamās, kā savās bērna ikdienas rūpēs iegrimušas. Taču jūtams, ka viņas visu laiku bijušas tepat mums tuvumā, cenšoties izprast lielo mistēriju, par kuru nu runā viss Dauratas ciems. Ka viena no šī ciema meitenēm, neparasta gaišmate, kļuvusi par tālas, plaukstošas Eiropas valsts prezidenti.

Kad atgriežamies pie automašīnas, ko Radvans atvedis līdz vecajai skolai, es vēl brīdi stāvu uz grantētā lielceļa, ko pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem minuši latviešu soļi.

Turpmāk — vēl