Par mūsu gatavību dzīvei Eiropā

Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Sakiet, vai jūs arī kaut kas uztrauc “ceļā uz” Eiropas Savienību?

Bez šaubām! Ceļā uz Eiropas Savienību mani uztrauc ļoti daudzas lietas. Man šķiet, ka pirms septiņiem vai desmit gadiem mēs Eiropas Savienību un NATO uztvērām tīri politiski, kā līdzekli, lai atbrīvotos no bijušās PSRS mantojuma, no “tuvējo ārzemju” iesaukas un tamlīdzīgi.

Nu saņemto uzaicinājumu iestāties Eiropas Savienībā visu laiku skandina kā ļoti lielu mūsu ārpolitikas panākumu, un tāds tas neapšaubāmi arī ir, bet varbūt to attēlojam pārāk idealizētās krāsās, no vienas puses, un, no otras puses – nav līdz galam aptverts tas, ka Eiropas Savienība pirmkārt ir ekonomisks veidojums. Un nav aptverts arī tas, ka Eiropas Savienībā ieiet tādiem, kādi mēs pašlaik esam, nav īsti iespējams. Ka Eiropas Savienībā mums jāieiet pārveidotiem. Un dažādas mūsu sabiedrības daļas Eiropas Savienībā gaida pavisam dažādi likteņi. Veiksmīgākajiem un jaunākajiem paveras plašas perspektīvas. Cilvēkiem gados, kas savu mūžu vairāk vai mazāk jau nodzīvojuši ar noteiktiem stereotipiem un kuri savā dzīves ritumā daudz ko mainīt nevar, Eiropā jārēķinās ar papildu grūtībām. Pirmām kārtām es te domāju mazpilsētu iedzīvotājus, daudzus zemniekus. Dzīvot pavisam citā pasaulē, pirmkārt, ir psiholoģiski grūti. Otrkārt, arīdzan valodu barjeras.

Tātad, Eiropas Savienībā iestājoties, mūsu sabiedrībai jābūt gatavai uz lielu pārveidošanos. Un galvenokārt tas attieksies uz jauno paaudzi. Tieši tai Eiropas Savienībā būs jāveido cita mentalitāte un cita ekonomiskā pieeja visām sabiedrības daļām. Ja mūsu ieceres iekļūt Eiropas Savienībā īstenojas, tad tur nevar ieiet šīsdienas, bet tikai pārveidota Latvija. Ja tā, protams, Eiropas Savienībā grib būt veiksmīga, turīga, nevis nesakārtota nomale.

Otrs jautājums ir par Eiropas Savienību un mūsu brīvību. Kāda būs Eiropas Savienība un vai mēs tajā spēsim kaut ko ietekmēt? Eiropas Savienībā visus budžeta deficīta jautājumus un sociālos momentus nosaka valsts turība, finansiālās iespējas, kritēriji un nevis pensionāru vai mazturīgo cilvēku viedoklis jeb žēlabas. Ir normas, kuras pārkāpt nedrīkst.

Bet patlaban, kā zināms, notiek diskusijas par Eiropas Savienības tālāku statusu – vai tā būs konfederācija vai federācija?

Tātad – vai nākotnē būs Eiropas Savienotās valstis vai Eiropas Savienība?

Tieši tā. Es piekristu Eiropas Savienībai kā konfederatīvai valstij. Taču Eiropas Savienotās valstis var būt bez izstāšanās tiesībām, bet ar vienotu prezidentu, ar paaugstinātām parlamenta tiesībām federālā līmenī… Par tādu veidojumu es šaubos. Un mani pārsteidz, ka Eiropas Savienības Konventā, šajā konsultatīvajā forumā, arī Latvijas jaunatnes delegācija tomēr nobalsoja par šo federālo variantu. Tas nozīmē, ka jaunākajai Latvijas paaudzei vai vismaz tiem tur Latviju pārstāvējušajiem eirooptimistiem tomēr ir tik vāja valstiskās, nacionālās identitātes uzturēšanas ideja, ka viņi karjeras iespēju un lielākas turības dēļ ir ar mieru kaut kādā mērā upurēt valstisko neatkarību un nacionālo identitāti. Protams, Eiropas Savienību nevar salīdzināt ar bijušo PSRS. Viens ir demokrātisks veidojums, otrs totalitārs, vienā grasāmies iestāties brīvprātīgi, otrā – piespiedu kārtā. Bet, no otras puses, man tomēr šķiet, izvērtējot visu mūsu vēsturi, ka 20. gadsimtā izkarotā valsts, brīvvalsts ir mūsu lielākā vērtība. Un šo valsti, šo ieguvumu vajadzētu saglabāt, un mēs nedrīkstam nolaisties līdz kāda Amerikas štata līmenim.

Un trešā lieta. Man šķiet, ka mūsu sabiedrība vēl īsti nesaprot, ka Eiropas Savienībā psiholoģiski dominē cita vērtību skala nekā Latvijā. Mūsu valstī vēl ļoti lielā mērā valda zemnieciskā patriarhālā domāšana. Vēl saglabājusies arī modernisma, 19. gadsimta beigu domāšana, kad veicināja ražošanas procesa attīstību un tamlīdzīgi. Bet Eiropas Savienībā kultivē postmodernisma laikmeta lietas un vērtības. Tādas, līdz kurām vēl neesam izauguši. Un varbūt arī nemaz nevajag izaugt? Eiropas Savienībā ļoti lielu lomu ierāda mazākuma tiesībām. Bet runa nav tikai par mazākuma tautību tiesībām, ir runa par lielām tiesībām kriminālām minoritātēm, ieslodzītajiem, lielas tiesības ir seksuālajām minoritātēm. Dzīvniekam kādreiz arī ir lielākas tiesības nekā cilvēkam.

Taču arī Eiropas Savienības valstīs ir situācijas, kad to sabiedrība sāk justies neomulīgi, līdzko aizskar to nacionālo jūtīgumu. Kaut vai situācija ar Haideru Austrijā, Dāniju, Franciju. Un vai tomēr nav tā, ka zināmos momentos iestājas tāda kā nacionālā pašaizsardzība?

Savā ziņā jā. Eiropas lielākā problēma patlaban ir dzimstības samazināšanās. Latvija izmiršanas ziņā kopā ar Bulgāriju ir pirmajā vietā Eiropā. Taču tā pati problēma skārusi Zviedriju, Itāliju, citas valstis. Modernistiskā sabiedrība savulaik neveicināja dzimstību, postmodernistiskā – vēl mazāk. Tāpēc nu Eiropa izjūt šīs domāšanas sekas. Tāpēc pastāv šie imigrantu draudi. Un šie momenti var veicināt nacionālās pašaizsardzības palielināšanos. Taču tam pretim atkal runā divi citi aspekti. Pirmkārt, migrācija vai cilvēku plūsmas apmaiņa atvērtās sabiedrībās, kāda ir un būs Eiropas Savienība, ir diezgan neizbēgams process.

Un te mēs nonākam pie vēl vienas problēmas. Eiropas Savienība jaunpienākušajām valstīm cenšas uzspiest stingrākas normas nekā pati sev. Tas attiecas uz lauksaimniecības produktu kvalitāti, uz valodu, nacionālo minoritāši tiesību regulēšanu. Bet manā uztverē šeit vajadzētu ņemt vērā katras valsts reālo sitāciju. Un katrai valstij tomēr vajadzētu lielā mērā noteikt tās reālajai situācijai atbilstošas normas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Kraujas un V. Serdāna intervijas “Tā nevar palikt un nepaliks”